Padomju stāsts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
"Padomju stāsts"
SovietStory.gif
Režisors Edvīns Šnore
Producents Kristaps Valdnieks
Izdošana
  • 2008. gada 5. maijs
Ilgums 85 minūtes
Valsts Latvija
Valoda Angļu
Mākslas portāls / Kino vikiprojekts

"Padomju stāsts" (angļu: The Soviet Story) ir 2008. gadā tapusi dokumentāla filma, kura stāsta par padomju režīma noziegumiem un PSRS ciešo sadarbību ar nacistisko Vāciju līdz 1941. gadam. Filmā cita starpā apskatīti šādi notikumi:

Filmu veidojusi radošā apvienība «Labvakar», filmas autors un režisors ir Edvīns Šnore, operators — Edgars Daugavvanags, bet producents — Kristaps Valdnieks. Filmas veidošanu finansiāli atbalstīja Eiroparlamenta Nāciju Eiropas grupa (UEN).

Filma tika uzņemta Krievijā, Ukrainā, Latvijā, Vācijā, Lielbritānijā, Beļģijā. Uzņemšana ilga vairāk nekā divus gadus.

Filmu demonstrējuši šādi televīzijas kanāli:

Filmas DVD[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmas DVD laists klajā 2009. gada 25. martā.

DVD ietver filmu "Padomju stāsts" angļu valodā ar subtitriem 15 valodās: latviešu, lietuviešu, igauņu, krievu, zviedru, somu, ukraiņu, portugāļu, spāņu, ungāru, vācu, poļu, čehu, itāļu un franču.

Papildus filmai DVD ietver arī atsevišķas intervijas ar filmas personāžiem (Vladimiru Bukovski, Normanu Deivisu, Nikolā Vertu u.c.) par šādām tēmām:

  • Bads Ukrainā 1932./33.
  • Padomju terors
  • Gestapo-NKVD sadarbība
  • Franču komunistu pronacistiskā nostāja 1940.g.
  • Padomju mantojums
  • Nepieciešamība sodīt padomju noziedzniekus

Filmas DVD izdošanu finansiāli atbalstīja Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA), kā arī citu Austrumeiropas tautu trimdas organizācijas.

Filmu izplata ASV uzņēmums Perry Street Advisors.

Vērtējumi un reakcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma izraisīja plašu starptautisku rezonansi uzreiz pēc tās pirmizrādes 2008. gada 9. aprīlī Eiropas parlamentā Briselē.

2008. gada 17. maijā Krievijas prokremliskā organizācija "Jaunā Krievija", Krievijas Valsts Domes deputāta Maksima Misčenko vadībā organizēja protesta akciju pie Latvijas vēstniecības Maskavā, kuras laikā tika sadedzināta karātavās pakārta lelle filmas režisora Edvīna Šnores atveidā. Video reportāža no šīs akcijas.

Ietekmīgais britu izdevums "The Economist" rakstīja:

"Edvīna Šnores filma Soviet Story ir līdz šim spēcīgākais līdzeklis pret pagātnes attīrīšanas mēģinājumiem. [...] Nacionālistu bandītu sarīkota lelles sadedzināšana varētu būt savdabīgs Oskars latviešu režisoram, kura mērķis bija parādīt mūsdienu Krievijas aklumu pret Padomju Savienības noziedzīgo vēsturi. [1]

Bijušais Lietuvas parlamenta vadītājs Vītauts Landsberģis filmu novērtēja, kā "pasaules klases darbu, kas pasaulei ir jārāda." [2]

ASV filmas pirmizrāde notika 2008.g. septembrī. Filmas izrādi atklāja pasaules komunisma upuru memoriāla fonda priekšsēdētājs Dr. Lī Edvards (Lee Edwards) ar vārdiem: "Mums vajag vairāk tādas dokumentālās filmas kā "The Soviet Story"." [3] Video uzruna.

Padomju un nacistu virsnieki 1940. gadā. (kadrs no filmas)

Igaunijas Eiropas parlamenta pārstāvis Tune Kelams uzsvēris, ka Edvīna Šnores dokumentālā filma Padomju stāsts palīdz aizpildīt robus rietumnieku zināšanās. [4]

Britu vēsturnieks Kristofers Bīzlijs par Padomju stāstu sacīja: "Šī filma ir ļoti svarīga. Tā ļoti spēcīgi parāda to, kas notika Polijā, Latvijā un citās centrāleiropas valstīs." [5] Tam pievienojās arī poļu vēsturnieks Vojcehs Roškovskis, kas uzsvēra, ka filma ir īpaša. Tā parāda virkni jaunu materiālu, kā arī veiksmīgi attēlo padomju režīma barbarisko raksturu. Viņaprāt, filma būtu jārāda plaši visā Eiropā.[6] Rallija pasaules čempions un Eiropas parlamenta deputāts Āri Vatanens pēc filmas noskatīšanās, manāmi aizkustināts pauda: "Spēcīga vēsts. Paldies par patiesību! Tā liks cilvēkiem atmosties." [7]

Voldemārs Krustiņš: "Tik augstā līmenī par tik smagu tēmu Latvijā vēl nekas nav uz ekrāna rādīts. Tas ir liels sasniegums, ko novērtēs latviešu auditorija." [2]

Viesturs Sprūde: "Neviens vēl nebija mēģinājis tik nepārprotami parādīt nacistiskā un komunistiskā režīma radniecību un, starp citu, arī fašistisko ideju atdzimšanas draudus mūsdienu Krievijā. [...] Holokausta un padomju terora nevainīgajiem upuriem bija vienalga, vai tos nogalināja nacisti vai komunisti; vai tiem bija lemts mirt Buhenvaldē vai Piemaskavas mežu masu kapos, jo masu slepkavības ir masu slepkavības un genocīds ir genocīds neatkarīgi no tā, vai tā veicēji bija Otrā pasaules kara zaudētāji vai uzvarētāji — īsumā tā varētu formulēt filmas vēstījumu." [7] Sprūde arī piebilst, ka ''The Soviet Story pilnībā iederētos Rietumu telekanālos BBC, Discovery vai History Channel. Arī NRA žurnālists Viesturs Radovics apstiprina, ka filma "ļoti atgādināja tās dokumentālās pārraides, kuras rāda Discovery kanālā". [8]

Voldemārs Hermanis, recenzējot "Padomju stāstu", velk paralēles ar Andžeja Vajdas filmu "Katiņa", uzsverot, ka abas filmas "centrējas uz vienu un to pašu: divu totalitāro režīmu neģēlībām un līdzībām, melu un mītu dzīvotspēju". Hermanis raksta: "Ir jāpiekrīt kāda filmas Padomju stāsts skatītāja viedoklim, ka deportācijas, ieslodzījumu un citus pazemojumus pārdzīvojošo cilvēku sejās šodien nolasāms ne mazāk kā sausu skaitļu virknējums. Patiesi, vizuālā tēla iedarbības spēks nav pārvērtējams." [9]

Politologs Ivars Ījabs: "Filmai atšķirībā no vairuma latviešu dokumentālā kino darbu ir labs scenārijs, lieliska montāža un mūzikas atlase, profesionāli veidoti specefekti un izteiksmīgi lasīts aizkadra teksts. Jāuzteic arī arhīva kinomateriālu, kā arī runājošo personāžu izvēle (..) Filmas ideoloģiskais vēstījums ir nepārprotams, ticams un skaidrs. Filmai ir labs temps, un to skatīties ne mirkli nekļūst garlaicīgi. Visas šīs lietas padara šo filmu par nopietnu ieguldījumu Latvijas propagandas kino fondā, un tādēļ jācer, ka to noskatīsies arī ievērojams skatītāju skaits". Ījabs tomēr piebilst: "Nav jābūt vēsturniekam, lai pamanītu, ka, no vēstures skatu punkta raugoties, filmā tomēr ir arī diezgan daudz dažādu blēņu.[10]

Lūgts komentēt Ijāba izteikumus par vēstures blēņām filmā, LU Vēstures un Filozofijas fakultātes profesors un Latvijas prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda saka: "Krievijas "vēsturnieks" Djukovs apgalvo, ka vispār visa filma ir blēņas - Molotova-Ribentropa pakta nebija, PSRS un nacistiskās Vācijas sadarbības nebija... Nezinu, es Padomju stāstā neko jaunu un apšaubāmu nedzirdēju. [...] Apstrīdēt jau var visu ko, bet tas nevienam nav noslēpums, ka 22 mēnešus pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas stratēģiskās izejvielas no PSRS plūda uz Vāciju un palīdzēja sagatavoties tai sekmīgam uzbrukumam." [11]

Vēsturnieks Gustavs Strenga: "Padomju stāsts" ļoti efektīgi parāda padomju noziegumus un patiešām, tur nav ko pielikt vai atņemt, bet filma lieto tieši tādas paša propagandas klišejas kā tās nosodītais padomju režīms un mūsdienu Krievijas politiskā propaganda. Mats matā. Padomju stāsts šokē skatītāju ar boļševiku noziegumu brutalitāti un nežēlību, bet neļauj skatītājam domāt pašam. Filmas pirmā daļa (apmēram līdz 55 minūtei) ir vēstures propaganda, austrumeiropiešu vēstures skatījuma propaganda, bet tomēr propaganda. Tas nebūtu nekas, ja filmas autors to pats atzītu, sakot, jā, vajadzēja radīt diskusiju un es to provokatīvi arī izdarīju. Bet nē, Edvīns Šnore savu filmu neatzīst par propagandu"[12].

Strengas paustā filmas kritika izsauca plašu rezonansi Latvijas sabiedrībā. Elita Veidemane, kas atzinīgi novērtēja filmu,[13] rakstīja: "Atklāti sakot, neizprotu, ko Strenga domāja ar vēstures vērtēšanu pašam. Šnore kārtīgi un rūpīgi mums priekšā nolika šokējošus faktus un patiešām ļāva mums pašiem (!) izvilkt kopsakarības. Ja Strengas kungs to neprata, laikam viņam jāizsaka līdzjūtība."[14]

Pēc 2008.g. 5. maija Latvijas pirmizrādes kinoteātrī "Rīga" filma tika demonstrēta daudzviet Latvijā: Jūrmalā, Jelgavā, Kandavā, Preiļos, Talsos, Pilsrundālē, Valmierā u.c.

Valmieras laikraksta "Liesma" žurnālists Andis Sedlenieks par filmu saka: "Padomju stāsts ir svētīgs darbs, un gandrīz nav šaubu, ka rietumiem ar laiku nāksies sagremot faktu, ka vēsture ir nedaudz citādāka, nekā gribētos redzēt gan viņiem, gan Krievijai."[15]

Kino un teātra profesionāļu viedoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma izpelnījusies ievērību Latvijas kino un teātra profesionāļu aprindās. Atzinīgi par Edvīna Šnores filmu izteikušies tādi pazīstami latviešu režisori, kā Dzintra Geka,[16] Vija Beinerte[17] un Edmunds Freibergs.[18]

Kinorežisors Jānis Streičs par filmu:

"Ar savas ilggadējas pieredzes tiesībām apliecinu, ka Edvīna Šnores darbs ir veikts augstā profesionālā līmenī, ka šim puisim piemīt retā Dieva dāvana - kino izjūta, par kuras nepieciešamību dedzīgi iestājās mūsu leģendārais kinooperators Māris Rudzītis. Jo kam nav muzikālās dzirdes, tas nevar dziedāt. Bet kino? Edvīns var, un viņam jādod zaļā gaisma![19]

Tāpat Jānis Streičs nodēvēja filmu Padomju stāsts par "valstiskās domas un valstiskās filozofijas priekšvēstnesi Latvijā".[20]

Kinokritiķis Normunds Naumanis par filmu saka: "Režisora autodidakta Edvīna Šnores idejiski iespaidīgajā un profesionālā ziņā teju perfektā pirmā (!) dokfilma."[21]

Žurnāla "Kino Raksti" redaktore Kristīne Matīsa: "Šādu ažiotāžu, turklāt pat starptautiskā mērogā, sen nav sacēlusi neviena latviešu dokumentālā filma - pirmizrāde notiek Eiropas Parlamentā, Latvijas prezidents dāvina filmas DVD kaimiņvalstu līderiem, kinoteātris Rīga pēc skatītāju pieprasījuma vairākkārt pagarina filmas demonstrēšanas laiku, bet Maskavā publiski dedzina režisora tēlu..." [22]

Kinorežisore Laila Pakalniņa par filmu:

"Fakts, ka šogad Kannu festivāla laikā Maskavā pie Latvijas vēstniecības deg latviešu režisoru simbolizējoša lelle, daudzos aspektos varbūt ir pat vēl spēcīgāks nekā iespēja latviešu režisoram oficiāli pastaigāt pa Kannu paklāju. Zelta palmas zars, protams, ir prestiža (manuprāt, vissvarīgākā) kinobalva, taču tas, ka filma Padomju stāsts liek Krievijas Valsts domes deputātam protestā salauzt savu zeltīto Parker pildspalvu, arī ir ļoti svarīgi. Tāpēc apsveicu, Edvīn Šnore! Ar to, ka jūs kāds vēlas sadedzināt tāpēc, ka divdesmitais gadsimts ir bijis tāds, kāds tas ir bijis. Tāpēc, ka neatdzīvosies miljoni nošauto un nomocīto un nenodzīvos savas vienīgās dzīves, lai vēsture būtu tāda, kādu to grib lasīt jaunieši no Molodaja Rosija un viņu musinātāji no Kremļa."[23]

Diplomātu reakcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš: "Nenoliedzami, šī filma ir jāredz arī skolu jaunatnei. [...] Filmas producentam sadarbībā ar mūsu vēstniecībām vajadzētu parūpēties, lai "Padomju stāsts" nokļūtu arī uz citu valstu ekrāniem." [24] Intervijā LTN Riekstiņš arī apstiprināja, ka Latvijas vēstniecības ārvalstīs filmu izmanto savā darbā un uzsvēra: "Tas ir vērtīgs izziņas materiāls, īpaši ļaudīm Rietumeiropā, kas pagājušā gadsimta notikumus otrpus Dzelzs priekškaram zin ļoti pavirši." [25]

Latvijas vēstniecības sadarbībā ar citu valstu diplomātiskajām parstāvniecībām organizējušas publiskus filmas seansus Portugālē, Čehijā, Slovēnijā, Japānā, Meksikā, Austrālijā, Somijā, Gruzijā, Luksemburgā, Lielbritānijā, ASV un citās valstīs.

Filmu komentējuši arī Latvijā akreditētie ārvalstu diplomāti. ASV vēstnieks Čārlzs Larsons paudis, ka uzskata Padomju stāstu par vērtīgu vēstures apzināšanas darbu, kas būtu jāredz pēc iespējas plašākai publikai visā pasaulē. [26]

Čehijas vēstnieks Latvijā Tomāšs Pštross nosauca filmu par izcilu, kā arī akcentēja filmas izglītojošo nozīmi, jo tā emocionāli stāsta par abiem noziedzīgākajiem 20. gadsimta totalitārajiem režīmiem — vācu nacismu un padomju komunismu — un to līdzībām. Vēstnieks arī uzsvēra, ka Padomju stāstam bijuši lieli panākumi Prāgā. [27]

Latvijas politiķu viedoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas prezidents Valdis Zatlers atkārtoti atzinīgi izteicies par Padomju stāstu, kā arī uzsvēris filmas nozīmi vēstures skaidrošanā savā runā Eiropas Parlamentā. Prezidenta runas audio ieraksts. Prezidents arī uzdāvinājis filmas DVD Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Ukrainas un ASV prezidentiem.

Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, kurš 2008. gada 5. maijā apmeklēja filmas Latvijas pirmizrādi kinoteātrī "Rīga", filmu dāvinājis Baltijas un Ziemeļvalstu parlamentu priekšsēdētājiem. [28]

Tieslietu ministrs G. Bērziņš: "«Padomju stāsts» ir tiešām spilgts piemērs tam, kā sabiedrībai parādīt vēsturiskus faktus. Filma ļoti skaidri un precīzi pierāda, ka Vācijas nacistiskā diktatūra un Padomju Savienības komunistiskais režīms pēc būtības bija ne tikai viens un tas pats, bet pat sadarbojās, okupējot citas valstis (..) aicinu par izglītību atbildīgās institūcijas sekmēt, ka «Padomju stāstu» var demonstrēt visās Latvijas skolās. Turklāt šo filmu vajadzētu noskatīties arī visām valsts augstākajām amatpersonām"[29].

Eiroparlamenta deputāte T. Ždanoka: "Vēsturei bieži liek kalpot politikai. Tomēr filmas radītāji ir gājuši tālāk: viņi nav baidījušies sagrozīt vēsturi par labu saviem politiskajiem mērķiem (..) Daudz uzmanības ir veltīts vācu un padomju militārpersonu sadarbībai 1939. gadā. Un pēc tam seko lēciens četrdesmitajos gados: rādīts vlasoviešu mītiņš uz kāšukrusta fona. Re, skatieties, krievi kopā ar vāciešiem karo pret antihitlerisko koalīciju. Bet kas ietilpa šajā koalīcijā?"[30].

Filmas rādīšana izglītības iestādēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma plaši rādīta mācību iestādēs visā pasaulē, tostarp Kolumbijas universitātē ASV,[31] Bratislavas universitātē Slovākijā,[32] Tartu universitātē Igaunijā,[33] Kauņas un Viļņas universitātēs Lietuvā,[34] Latvijas vidusskolās.[35] Filma iekļauta Harvarda universitātes Ukraiņu studiju centra ieteicamo izziņas materiālu sarakstā, kā arī Gruzijas vidusskolu mācību programmā.[36]

Filmu par vēsturiski precīzu nosaucis Igaunijas izglītības ministrs, taču uzsvēris, ka ņemot vērā līķu ainas filmā, to nebūtu ieteicams rādīt pamatskolas audzēkņiem.[37] Līdzīgās domās ir arī LU Vēstures un Filozofijas fakultātes profesors un Latvijas prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda, kurš iesaka filmu rādīt, sākot no 8., 9. klases, piebilstot: "Ja jau skolās rāda dokumentālus stāstus par holokaustu, tad skolotāji to noteikti var rādīt."[11]

Filmas rādīšanu skolās atbalstījis arī Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un izglītības ministre Tatjana Koķe. Ministre atzinīgi novērtējusi Vēstures skolotāju asociācijas uzsākto iniciatīvu veikt nepieciešamos priekšdarbus, lai šo filmu kā palīglīdzekli pēc iespējas sekmīgāk varētu izmantot mācību procesā.[38]

Kino festivāli un balvas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma rādīta šādos kino festivālos:

  • 2008 Bostonas kinofestivāls, ASV;— "Padomju stāsts" saņēma “Mass Impact Award”
  • 2008 KinoLev kinofestivāls, Ļviva, Ukraina.
  • 2008 Tallinas "Black Nights Film Festival", Tallina, Igaunija
  • 2008 Kinofestivāls "Arsenāls", Rīga, Latvija
  • 2008 Kinofestivāls "Promitejs", Tbilisi, Gruzija
  • 2008 Baltijas filmu festivāls, Berlīne, Vācija
  • 2009 Sedonas Starptautiskais filmu festivāls, Sedona, ASV
  • 2009 Mene Tekel festival, Prāga, Čehijas republika
  • 2009 Politicsonfilm Film Festival, Vašingtona, ASV

2009. gadā filma nominēta Latvijas nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps, labākās pilnmetrāžas dokumentālās filmas kategorijā.[39]

2008. gada 18. novembrī Latvijas prezidents Valdis Zatlers filmas režisoram Edvīnam Šnorem pasniedza Trīszvaigžņu ordeni.

2009. gadā Igaunijas prezidents apbalvoja filmas režisoru ar Māras Zemes Ordeni.[40].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Telling the Soviet Story, The Economist, 2008-05-22
  2. 2,0 2,1 Edvīns Šnore sakārto pagātni, Latvijas Avīze, 2008-05-03
  3. “Padomju stāsts” gūst panākumus ASV, TVNET, 2008-09-22
  4. Postpadomju Austrumeiropas vēsturei veltīto grāmatu dalīs skolām, augstskolām un bibliotēkām, Latvijas Avīze, 2009-04-28
  5. YouTube - Christopher Beazley about "The Soviet Story"
  6. YouTube - Wojciech Roszkowski about "The Soviet Story"
  7. 7,0 7,1 Aplausi "Padomju stāstam", Latvijas Avīze, 2008-04-14
  8. Padomju stāsta autors: man nav bail, Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008-06-17
  9. Eiropas neērtās vēstures grimases, Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008-05-10
  10. "Cienīga atbilde: Soviet Story". Latvijas Vēstnesis.
  11. 11,0 11,1 Filma acu atvēršanai, Māksla Plus, 2008 augusts/septembris
  12. Strenga G. Propaganda The Soviet Story gaumē
  13. Mītu Grāvējs, Vakara Ziņas, 2008-05-09
  14. Kaunīgie latvieši, NRA, 2008-06-28
  15. Plats solis pretī taisnīgumam, Liesma, 2008-05-27
  16. Ūdens pilieni uz nokaitētas pagātnes, Māksla Plus, 2008 Nr. 5
  17. Ja stipri tic un ļoti grib, Mājas Viesis, 2008-06-13
  18. Intervija ar Edmundu Freibergu: No īsajām biksēm izaudzis, Zinātnes Vēstnesis, 2008-08-15
  19. Filma, ko gaidīju ilgus gadus, Latvijas Avīze, 2008-06-25
  20. Jānis Streičs: Sarunas par teātri, Zinātnes Vēstnesis, 2009-03-23
  21. Normunds Naumanis: Nāves ideoloģija, Diena, 2008-06-06
  22. Padomju stāsta fenomens, Kino Raksti, 2008 jūlijs/augusts
  23. Laila Pakalniņa: Viņu dedzina, Diena, 2008-05-22
  24. Intervija ar Māri Riekstiņu: Vai aukstais karš arī Latvijā?, Latvijas Avīze, 2008-05-13
  25. Foreign minister of Latvia praises "Soviet Story" film, YouTube
  26. Pilsoniskā savienība sūta vēstuli ASV Senātam, LETA, 2008-07-07
  27. «Padomju stāsta» auditorija paplašinās, Latvijas Avīze, 2009-03-27
  28. Daudze Baltijas un Ziemeļvalstu parlamentu priekšsēdētājiem uzdāvina filmu "Padomju stāsts", Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008-08-29
  29. Tieslietu ministrs: filma «Padomju stāsts» jārāda visās skolās
  30. Жданок: фильм "The Soviet Story" — пропагандистская поделка
  31. “Soviet Story” in the U.S. Universities, Official Film Website
  32. Slovak TV about SOVIET STORY, YouTube
  33. Film "The Soviet Story" ("Nõukogude lugu"), kultuuri.net
  34. Kaune Pristatytas Filmas Sovietu Pasaka, MetaCafe
  35. Edvīns Šnore: «Krievija tagad melo mazāk», Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008-04-04
  36. Edvīna Šnores vizīte Gruzijā, YouTube
  37. Estonian minister of Education about "Soviet Story", YouTube
  38. Koķe atbalsta «Padomju stāsts» izmantošanu kā mācību palīglīdzekli, LETA, 2008-09-07
  39. "Paziņo Lielā Kristapa nominācijas". Diena. 2008-08-29.
  40. Bearers of decorations. Official site of the President of the Republic of Estonia.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]