Karačaja-Čerkesija

Karačajas-Čerkesijas Republika
	Karačajas-Čerkesijas Republika
	Карачаево-Черкесская Республика; Къарачай-Черкес Республика; Къэрэшей-Адыгэ Республикэ; Къарча-Черкес Республика; Карашай-Шеркеш Республика
	— republika —
; Karogs	; Ģerbonis
	Novietojums Krievijā
Dibināts	1922
Centrs	Čerkeska
Administratīvais iedalījums	12
	Platība
- Kopā	14 277 km²
	Iedzīvotāji (2023)
- Kopā	468 336
- Blīvums	32,8/km²
- Etniskais sastāvs	karačaji (41,0 %); krievi (31,6 %); čerkesi (11,9 %); abazīni (7,8 %); nogaji (3,3 %)
ISO 3166-2	RU-KC
	Mājaslapa: www.kchr.info
	Karačajas-Čerkesijas Republika Vikikrātuvē

Karačajas-Čerkesijas Republika (krievu: Карачаево-Черкесская Республика, karačaju un balkāru: Къарачай-Черкес Республика, kabardiešu: Къэрэшей-Адыгэ Республикэ, abazīnu: Къарча-Черкес Республика, nogaju: Карашай-Шеркеш Республика) ir viena no Krievijas Federācijas republikām Ziemeļkaukāzā. Tā robežojas ar Krasnodaras novadu ziemeļrietumos, Stavropoles novadu ziemeļaustrumos, Kabardu-Balkāriju dienvidaustrumos, kā arī Gruziju dienvidrietumos.

Vēsture

Karačaju un čerkesu priekšteču apdzīvoto teritoriju pakļāva Zelta Orda (1242-1295), pēc tam Gruzija (1295-1505), Persija (1502-1516) un Osmaņu impērija (1516-1557).

Pēc Krievu-turku kara (1828—1829) un Adrianopoles līguma 1829. gadā Čerkesiju inkorporēja Krievijas Impērijas sastāvā. Pēc 1860. gada teritoriālās reformas Čerkesijas teritorija ietilpa Kubaņas apgabalā. Krievijas imperators kopš 19. gadsimta otrās puses tika titulāri dēvēts arī par Kabardas zemes pavēlnieku un valdnieku, Čerkesu un Kalnu kņazu un pārējo mantoto valdnieku un īpašnieku (krievu: Государь Кабардинския земли́; Черкасских и Горских Князей и иных Наследный Государь и Обладатель). Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gada maijā šajā teritorijā tika pasludināta Ziemeļkaukāza Kalniešu Savienības Republika, 1918. gada jūlijā Ziemeļkaukāza Padomju republika, 1919. gada septembrī Ziemeļkaukāza Emirāts.

1920. gada 17. novembrī Vladikaukāzā pasludināja Kalniešu ASPR dibināšanu, kuras sastāvā bija septiņi nacionālie apvidi (Balkāru, Čečenu, Kabardiešu, Karačaju, Nazraņas (ingušu) un Vladikaukāzas (osetīnu), kā arī Sunžas kazaku apvidus). 1922. gada 12. janvārī no Kalniešu ASPR izdalīja Karačajiešu-Čerkesu autonomo apgabalu Krievijas PFSR sastāvā. 1926. gada 26. aprīlī to sadalīja Karačajiešu autonomajā apgabalā un Čerkesu nacionālajā apvidū, ko 1928. gada 30. aprīlī pārdēvēja par Čerkesu autonomo apgabalu.

Otrā pasaules kara laikā 1943. gadā, kad visus karačajiešus apvainoja sadarbībā ar Vāciju un deportēja uz Kazahstānu un Uzbekistānu, Karačajiešu autonomais apgabals tika likvidēts, pēc destaļinizācijas 1957. gadā atkal atjaunoja Karačajiešu-Čerkesu autonomo apgabalu. 1991. gada 3. jūlijā nodibināja Karačajiešu-Čerkesu APSR, ko 1992. gada 9. decembrī pārdēvēja par Karačajas-Čerkesijas Republiku.