Apvienotās Karalistes vēsture

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Lielbritānijas vēsture)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Romas impērijas provinces ar leģionu izvietošanās vietām (ap 410).

Lielbritānijas vēsturi pieņemts hronoloģiski iedalīt vairākas posmos:

Mēdz arī atsevišķi aplūkot vēsturisko Lielbritānijas reģionu Velsas vēsturi, Īrijas vēsturi un Skotijas vēsturi, kā arī Britu impērijas vēsturi.

Aizvēsture (pirms 43. gada)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas impērijas laiks (43—410)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

M. ē. pirmajos gadsimtos Lielbritānijas salas dienvidu daļu pamatā apdzīvoja ķeltu ciltis (briti). Romas impērijas ķeizars Klaudijs 43. gadā nosūtīja četrus leģionus Britu salu iekarošanai un līdz 47. gadam izveidoja Britānijas provinci (Provincia Britannia) Lielbritānijas salas dienvidrietumu daļā. 2. gadsimtā ķeizaru Adriāna (117—138) un Antonīna Pija (138—161) valdīšanas laikā Britānijas provinces aizsardzībai pret Skotijas kalnienē dzīvojošajiem kaledoniešiem tika uzcelts Adriāna valnis un Antonīna valnis. Ap 197. gadu province tika sadalīta divās daļās — Augšbritānijas un Apakšbritānijas provincēs (Britannia Superior and Inferior), bet Diokletiāna valdīšanas laikā (284—305) – četrās daļās. Piektā province Valencija (Valentia) tika izveidota 4. gadsimta beigās. Romas impērijas varas iestādes pameta Britāniju ap 410. gadu. Romas impērijas sabrukuma periodā (V—VI gs.) bijušajās impērijas provincēs ienāca un apmetās arī ģermāņu ciltis angļi, sakši, jiti, kas atspieda romanizētos ķeltus uz salas rietumiem un ziemeļiem, bet daļa bēga uz Īrijas salu.

Heptarhijas laiks VI—IX gs. (Heptarchy)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Anglosakšu karalistes t.s. Heptarhijas laikā

Heptarhijas laiks (burt. "septiņvalstis", no sengr. ἑπτά — septiņi; ἀρχή — vara), laika periods no 500. gada līdz 850. gadam, kad izveidojās "dāņu tiesas" teritorija. (šo apzīmējumu periodam ieviesa XII gs. hronists Hantingtonas Henrijs).

VI gs. sākumā Britānijā ieradās plašs ģermāņu cilšu - angļu, sakšu, jitu, - vilnis, kas atspieda pamatiedzīvotājus ķeltus uz rietumiem un ziemeļiem, bet iekarotajā teritorijā izveidoja septiņas tam laikam visai lielas valstis:

  • Veseksas karaliste (Kingdom of Wessex) — sakšu rietumu valsts
  • Austrumangļu karaliste (Kingdom of the East Angles) angļu valsts mūsdienu Austrumanglijā
  • Mersijas karaliste (Kingdom of Mercia vai Mierce) — mūsdienu Anglijas centrālā un rietumdaļa
  • Kentas karaliste (Kingdom of Kent)
  • Nortumbrijas karaliste (Kingdom of Northumbria)
  • Saseksas karaliste (Kingdom of Sussex) sakšu dienvidu valsts
  • Eseksas karaliste (Kingdom of the East Seaxe) sakšu austrumu valsts

IX gs. beigās Veseksas karalim Alfredam Lielajam (Alfred the Great, ap 849—899) izdevās iekarot pārējās sakšu valstis, izveidojot vienu karalisti Britānijas dienvidrietumos.

Sākot ar IX gs., lielākās briesmas, kas apdraudēja Britāniju no ārienes, bija dāņu vikingi, kuri ne tikai veica īslaicīgus laupīšanas reidus, bet arī masveidā apmetās uz dzīvi salas austrumos un centrālajā daļā. Cīņas ar dāņiem turpinājās vēl pēc karaļa Alfreda nāves, līdz X gadsimta vidū viņi gandrīz visur bija sakauti. Pēdējais skandināvu Jorkas karalis tika gāzts 954. g. Sākot ar 980. gadu, dāņi atsāka uzbrukumus Anglijai. Šoreiz tas bija vēl bīstamāk, jo uzbrucēji vairs nebija atsevišķas jūras laupītāju bandas. Jaunie iebrucēji bija vairāk vai mazāk organizēts karaspēks, tā militārajām kampaņām jau bija kolonizējošs raksturs. 1016. g. Anglija bija spiesta atzīt dāņu karali Knutu (Kanutu) Lielo (994/995—1035) arī par savu karali.

Anglijas karaliste (927—1707)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Anglija kā Knuta Lielā valsts daļa (ap 1030).

Skat. pamatrakstu: Anglijas karaliste un Anglijas karaļi

Veseksas karalis Alfrēds Lielais (senangļu: Ælfrēd, 849—899) 886. gadā apvienoja anglosakšu karalistes vienā valstī. Viņa pēcnācējs anglosakšu ķēniņš Etelstāns (Æðelstān) 927. gadā kļuva par Anglijas karali. No 1013. gada par Anglijas karaļiem kļuva vikingu ķēniņi Svens I Dakšbārda (1013—1014), Knuds I Lielais (1016—1035), Haralds I Zaķakāja (1035—1040) un Hardeknuts (1040—1042).

Pēdējais Veseksas dinastijas karalis Eduards Grēksūdzētājs 1066. gadā savā testamentā kā pēcnācēju norādīja Normandijas hercogu Viljamu II Bastardu. Normāņi kaujā pie Heistingsas sakāva un nonāvēja anglosakšu karali Haroldu Godvinsonu. Viljams tika kronēts par par Anglijas karali Viljamu I, aizsākot Normandiešu dinastiju.

Pēc tam Anglijā valdīja Plantagenetu dinastija (1154—1399) un Lankasteru dinastija (1399—1471), kas nesekmīgi centās pakļaut Skotiju un Franciju. 1471. gadā Sarkanās un Baltās rozes karā virsroku ņēma Jorkas hercogi, pēdējais Lankasteru karalis Henrijs VI tika sagūstīts un nogalināts. Pēc neilgās Jorku dinastijas valdīšanas (1461—1485) varu ieguva ar Lankasteriem saradojusies Tjudoru dinastija (1485—1603), Jorku dinastijas karalis Ričards III krita kaujā pie Bosvortas.

1603. gadā pēc pēdējās Tjudoru dinastijas karalienes Elizabetes I nāves uz Anglijas troni pieteica pretenzijas Skotijas karalis Džeimss VI Stjuarts, kas bija Tjudoru karaļa Henrija VII mazmazmazdēls. Viņš aizsāka Stjuartu dinastijas valdīšanu Anglijā un Skotijā (1603—1707), kas turpinājās arī pēc abu karaļvalstu apvienošanās.

Lielbritānijas karaliste (1707—1801)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skat. pamatrakstu Lielbritānijas karaliste

1707. gadā Anglija un Skotija apvienojās vienā valstī ar kopīgu parlamentu, robežām, naudu un nodokļiem. Lielā Ziemeļu kara laikā Lielbritānija aktīvi atbalstīja Krieviju, lai sagrautu Zviedrijas impērijas dominanti Baltijas jūras tirdzniecībā. 1713. gadā ar Utrehtas mieru Lielbritānija Ziemeļamerikā ieguva Hudzonas upes baseinu, Ņūfaundlendu, Jaunkaledoniju, 1714. gadā tronī kāpa Hanoveres dinastija. Čarlzs Eduards Stjuarts nesekmīgi mēģināja atgūt Skotijas karaļa troni (1745—1748).

Septiņgadu karā (1756—1763) Lielbritānija finansiāli atbalstīja Prūsiju un karoja ar Franciju. 1762. gadā tā pieteica karu Spānijai un ieguva kontroli pār Kubu un Filipīnām, bet 1763. gadā Lielbritānija ieguva Kanādu, Luiziānu, vairākas salas Karību jūrā un Vidusjūrā. 1776. gadā 13 Ziemeļamerikas kolonijas pasludināja neatkarību no Lielbritānijas un 1777. gadā izveidoja ASV. 1778. gadā Lielbritānija pieteica karu Francijai, 1779. gadā karā iesaistās Francijas sabiedrotā Spānija. 1780. gadā Lielbritānija pieteica karu Holandei. 1783. gadā Lielbritānija bija spiesta atzīt koloniju neatkarību. Sākot ar 1798. gadu Lielbritānija aktīvi tuvinājās Krievijas impērijai un ieņēma vadošo lomu cīņā pret Napoleona Franciju. Vīnes kongress atzina visus Lielbritānijas koloniālos iekarojumus.

Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste (1801—1927)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skat. pamatrakstu Lielbritānijas impērija

1801. gadā tika likvidēta Īrijas parlaments un pašpārvalde. Īrija tika iekļauta Lielbritānijas sastāvā kā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes province. Briti sagrāba Suecas kanālu, ar militāra spēka draudiem piespiežot Ēģiptes sultānu pārdot savu akciju daļu. Kāpas provinces gubernators Sesils Rodss uzsāka aktīvu darbību, lai apvienotu Lielbritānijas Āfrikas kolonijas vienotā ekonomiskā sistēmā. Britu impērijas lielākās varenības laiks bija 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums.

Angļu—būru kara laikā Apvienotā Karaliste iekaroja būru Transvālas un Oranžas republikas, kas atradās starp Lielbritānijas Āfrikas kolonijām. 1921. gadā Īrija noslēdza domīnijas līgumu ar Apvienoto Karalisti, bet ziemeļu grāfistes palika AK sastāvā kā province. Kopš 1927. gada Apvienotās Karalistes parlamenta oficiālais nosaukums ir "Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes parlaments" (Parliament of the United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland). 1937. gadā Īrijas Brīvvalsts pasludināja pilnīgu neatkarību.

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (kopš 1927)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skat. pamatrakstu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas apvienotā karaliste

Apvienotās Karalistes vājums pēc Otrā pasaules kara padarīja impērijas uzturēšanu un aizsardzību par finansiāli neiespējamu. Lielākā daļa britu impērijas koloniju ieguva neatkarību no 1940. gadu beigām līdz 1960. gadu sākumam. Bijušās impērijas sastāvdaļas apvienojās Nāciju Sadraudzībā.

Lielbritānijas monarhu dinastijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]