Lokstenes viduslaiku pils

Lokstenes pils ziemeļaustrumu mūra paliekas 20. gs. sākumā

Lokstenes pilskalns ar Gersikas villu 20. gs. sākumā

Oliņkalns (pa kreisi), Lokstenes pilskalns (vidū, tālumā) un Sēlpils pilskalns (pa labi) 1866. gada attēlā

Lokstenes viduslaiku pils (vācu: Slote tor Loxte, Schloβ Loxten) bija Rīgas arhibīskapijas vasaļu nocietināta muižas pils Daugavas labajā stāvkrastā pie Pļaviņām, iepretī Livonijas ordeņa Sēlpils cietoksnim. Mūsdienās pils pamatu fragmenti atrodas Pļaviņu HES ūdenskrātuves dibenā.

Vēsture

Lokstenes pils bija celta no dolomīta akmeņiem senajā letgaļu Lokstenes pilskalnā, kas bijis apdzīvots jau kopš mūsu ēras 3. gadsimta. 1354. gadā tā pirmo reizi pieminēta kā arhibīskapam palikusī pils Lokesten vai Locesten to pie Daugavas esošo pilsnovadu sarakstā, kurus savā starpā sadalīja Rīgas arhibīskaps Fromholds un viņa vasaļi Tīzenhauzeni. 1375. gadā Lokstenes pili (Locksteen) izlaupīja lietuviešu karaspēks Ķēstuta vadībā. Pēc lietuviešu uzbrukumu beigšanās 15. gadsimtā pils zaudēja savu stratēģisko nozīmi un 1437. gadā arhibīskaps Henings Šarpenbergs pili (slote tor Loxte) un muižu pie Lokstiņas upes (Loxsten, Loxctenbeke) izlēņoja tur mītošajam bruņiniekam Johanam (Hansam) no Lokstenes. Pēc viņa nāves 1457. gadā pili un ciemu (Lowxten) mantoja viņa audžudēls Arends (Arnts) Štokmanis. 16. gadsimtā vecā pils (Loxstenn) pēdējo reizi pieminēta 1518. gadā. Jaunais muižas centrs atradās apmēram kilometra attālumā no pilskalna, to sāka dēvēt īpašnieku vārdā par Stukmaņu muižu (Stockmannshof). 1598. gadā tās īpašnieks bija Georgs Štokmanis, bet 1601. gadā tā pārgāja viņa znota K. Šrēdera īpašumā. Poļu—zviedru karu (1600—1629) laikā vecā Lokstenes pils tika izdemolēta un pamesta.

Zviedru Vidzemes laikā Stukmaņu muižu nopirka Kokneses landrāts H. Kronšterns, ko 1652. gadā apstiprināja Zviedrijas karaliene Kristīne, bet muižu redukcijas laikā 1687. gadā muiža atkal pārgāja Zviedrijas kroņa īpašumā. Pēc Lielā Ziemeļu kara muižu 1733. gadā nopirka A. fon Beijers, viņa dēls Andreass Georgs fon Beijers apvienoja Lokstenes, Rīteru un Stukmaņu īpašumus vienā Stukmaņu muižā, 1780. gadā muiža piederēja viņa meitai, kas apprecējās ar Kārli Oto fon Lēvenšternu.

18. gadsimtā pilskalnā uzcēla Stukmaņu muižas zemnieku saimniecību un kaļķu cepli, kurā dedzināja arī pilsdrupu akmeņus. Pilskalnu dēvēja par "veco pili", 1839. gadā Tērbatas Universitātes profesors Frīdrihs Krūze (Friedrich Karl Hermann Kruse) veica pilsdrupu apsekojumu un izteica domu, ka tur atradusies Indriķa hronikā minētā Jersikas pils. Savā 1842. gada publikācijā viņš to nosauca par Gerzike, arī pilskalnu tādēļ sāka dēvēt par Gersiku. Arī 19. gadsimta beigās pilskalnā uz klints Daugavas krastā uzcelto vasarnīcu nosauca par "Gersiku". Tomēr 1874. gadā Kurzemes literatūras un mākslas biedrības sekretārs Jūliuss Dērings pirmais izteica domu, ka pilskalnā atradusies nevis Jersikas pils, bet gan arhibīskapa vasaļa Lokstenes pils. Pēc Pirmā pasaules kara beigām vasarnīcu "Gersika" pārbūvēja par dzīvojamo māju, kas Lokstenes pilskalnā atradās līdz pat 1960. gadam, kad pirms Pļaviņu HES būves un pilsdrupu appludināšanas 1962.–1964. gadā Ēvalda Mugurēviča vadībā veica arheoloģiskus izrakumus.

Apraksts

Lokstenes viduslaiku pils bija uzcelta uz dolomīta klints desmit metrus augstajā Daugavas stāvkrastā pie Lokstiņas upītes (vācu: Loxtenbach) ietekas. No ziemeļu puses pili sargāja 16 metrus plats un trīs metrus dziļš aizsarggrāvis. Pils kopā ar priekšpili aizņēma 3150 m² lielu platību, ko ietvēra laukakmeņu uzbērums. Pils sienu biezums sasniedza 1,5-1,6 metrus, tai nebija aizsargtorņu.

Ārējās saites

• Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)
• Lokstenes pilskalns