Zemes klātne

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Autoceļa virsbūves šķērsgriezums uz zemes klātnes

Zemes klātne (angļu: Subgrade; krievu: Земляное полотно) ir grunts būve, kuru iegūst zemes virskārtu apstrādājot līdz tādam stāvoklim, kas ļauj uz tās uzstādīt ceļa virsbūvi ar nepieciešamajiem slīpumiem un plūdeniem pagriezieniem[1]. Tieši uz zemes virskārtas ceļa virsbūvi neuzstāda tās nelīdzenumu dēļ. Ceļa būvē zemes nodalījuma joslā pazeminājuma vietas jāpapildina ar grunts slāni (uzbērums), bet pārāk augstās, to izrok (ieraktne jeb ierakums), vienlaicīgi apstrādājot (līdzinot, blīvējot (angļu: Soil compaction; krievu: Уплотнение грунтов) u.tml.). Šādā veidā iegūtie — pietiekoši stabilie uzbērumi un ieraktnes, kuras saistītas ar ūdens novadīšanas ietaisēm (grāvjiem) un nostiprinājuma būvēm kopumā arī ir zemes klātne. Zemes klātnes šķērsprofilam jānodrošina ūdens stāves nepieļaušanu uz tās. Lai slodžu ietekmē novērstu zemes klātnes paliekošās deformācijas, lai novērstu atmosfēras u.c. faktorus, zemes klātni būvē no maz deformējamām gruntīm, pienācīgi tās blīvējot un ierīkojot nepieciešamās ūdens novades ierīces.

Pirms zemes darbu uzsākšanas, kā arī veicot planēšanas darbus būvlaukumā, derīgo augsnes kārtu (melnzemi) noņem un nebojātu uzglabā turpmākai izmantošanai[2], kas parasti sastāda aptuveni 10—15 cm neskartās virskārtas. Ceļu būvniecības, rekonstrukcijas un uzturēšanas vajadzībām nepieciešamos derīgos izrakteņus (vispārizplatītos) ceļa īpašnieks bez īpašas atļaujas un maksas drīkst iegūt ceļa zemes nodalījuma joslā[3].

Dzelzceļa trasei vislabvēlīgākais ir pilnīgi taisns — horizontāls ceļa garenprofils vai ar līdzenu kritumu vislielākās kravspriedzes virzienā. Visur, kur vien to atļauj vietējie apstākļi, dzelzceļu šādi cenšas arī būvēt. Ņemot vērā, ka uz zemes virsmas ir: stāvi pauguri; kalni; ielejas; kraujas; ezeri; dziļi purvi; u.c. šķēršļi, garenprofilu projektē ne tikai horizontālu, bet arī ar kāpumiem un kritumiem abos virzienos, pietam šos garenprofila elementus savā starpā savieno ar vertikālajām līknēm; bet taisnos posmus ceļa plānā periodiski nomaina ar līknes, šķēršļu apiešanai, lai minimizētu būves kapitālieguldījumus. Arī ekspluatācijas izmaksām jābūt minimālām.

Vietās, kur ceļš šķērso strautus, upes, kanālus u.c. ūdenstilpnes, būvē caurtekas un tiltus. Būvējot ceļu stipri kalnainā apvidū, būvē tuneļus, bet dziļu aizu un ieleju šķērsošanai, augstu uzbērumu vietā būvē viaduktus. Lai savstarpēji šķērsotu šosejas, dzelzceļa līnijas, būvē ceļu pārvadus. Nepieciešamos gadījumos būvē nostiprinošās sienas (kontrforsus) u.c. Zemes klātne kopā ar mākslīgajām būvēm kalpo par nepārtrauktu ceļa virsbūves pamatu. Tas arī nosaka galvenās zemes klātnei izvirzāmās prasības — pastāvīga, droša stabilitāte, izturība un ilgmūžība.

Atkarībā no grunts veida Baltijas ģeogrāfiskā platumā ziemā grunts virskārta var sasalt dziļumā aptuveni no 1,2 — 2 m. Aprēķina sasalšanas dziļums ir 1,4 m. Tas atbilst šādiem stingriem nosacījumiem: augsts grunts ūdens līmenis, ilgstošs spelgonis, sniega segas trūkums. Praksē reālais sasalšanas dziļums ir daudz seklāks par normatīvu un parasti nepārsniedz 1 m. Sasalšanas dziļums ir atkarīgs no grunts veida. Māls sasalst seklāk savu siltuma izolācijas īpašību dēļ. Sasalšanas dziļums ir atkarīgs no klimata — gada vidējās temperatūras. Jo zemāka tā ir, jo lielāks ir sasalšanas dziļums. Globālā klimata ietekmē lokālais klimats arī kļūst ar katru gadu aizvien siltāks (augšupejoša raksturlīkne)[4]. Sasalšanas dziļums pa grunts veidiem Baltijas reģionā ir aptuveni šāds: smilšmāls un māls 1,2— 1,4 m; putekļainas un sīkgraudu smiltis 1,4 — 1,65 m; rupja un vidēji rupja smilts 1,5 — 1,75 m; liellausku grunts 1,7 — 2,0 m. Dziļāk sasalums parasti neiekļūst grunts siltuma izolācijas īpašību dēļ. Grunts sasalšanas slāni var ierobežot, ja būvniecībā pielieto siltuma izolācijas materiālus.

Konstrukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vispārīga informācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā iepriekš minēts, zemes klātne var būt uzbērumi vai ieraktnes. Kalnu slīpnēs var būt pusuzbērumi, pusieraktnes vai pusuzbērumi — pusieraktnes. Pārejas vietas, kur uzbērums pāriet ieraktnē un, kuras neprasa grunts piebēršanu vai norakšanu, sauc par nulles vietām. Atskaitot nulles vietas, zemes klātni vienā līmenī ar zemi neierīko pat tad, ja reljefs to atļauj, par cik šādas vietas tiek stipri aizputinātas ar sniegu. Šādās vietās būvē uzbērumu, kura augstums nav mazāks par sniega segas biezumu konkrētajā rajonā.

Zemes josla, uz kuras balstās uzbērums ir tā pamata laukums. Pamata laukuma un nogāzes līnijas saskares punktu sauc par pamata laukuma kroku. Laukumu zem uzbēruma nogāzes līnijas sauc par nogāzes pēdu. Terase uzbēruma nogāzes starpposmā, kurai pēc horizontālā izvirzījuma ir nogāzes turpinājums tiek saukta par bermu, ko būvē tikai ļoti augstiem ceļa uzbērumiem, ja to augstums ir lielāks par 12 m. Berma faktiski kalpo, kā papildus nostiprinājums ļoti augstiem uzbērumiem. Nogāze zem bermas ir lēzenāka par augšējo. Ceļa uzbērumiem bermas ierīko no abām pusēm simetriski, dambju ierīcībā parasti tikai no sausās puses. Uzbēruma augstumu mēra no tā augšmalas (notekprizmas malas) līdz pamatnei pa asi. Ieraktnes dziļumu mēra no zemes klātnes augšmalas (notekprizmas malas) līdz ieraktnes augšmalu un centrālās ass krustpunktam. Notekprizmu ierīko vienādi gan uzbērumiem, gan ieraktnēm - starp abām zemes klātnes augšdaļas malām.

Klinšainās un drenējošās gruntīs uzbēruma pamata laukumu ierīko horizontālu. Pamata laukuma platumu ierīko tādu, lai no virsbūves balasta prizmas nogāzes apakšas un zemes klātnes augšdaļas malu - no abām pusēm veidotos ar virsbūves balastu nenosegta zemes klātnes nomale, ko var izmantot darbinieku (dzelzceļš) vai gājēju (autoceļš) kustībai, kā arī virsbūves materiālu pagaidu novietošanai, ceļa un signālzīmju uzstādīšanai. Minimālais platsliežu zemes klātnes augšmalas platums ir 400 mm no katras ceļa puses[5]. Parasti nomales platums ir 600 — 700 mm. Autoceļiem ceļa nomali var noklāt ar vienmērīgas frakcijas granti vai smalkas šķembas virsbūvi transportlīdzekļu apstādināšanai un stāvēšanai, kā arī gājēju kustībai pa to.

Lai izvairītos no ūdens straumes pa ieraktnes nogāzi no joslas, kas novietota starp atbērtni (krievu: Кавальер; sīkāk skat. zemāk) un ieraktnes nogāzes augšmalu, uz šīs joslas pieber grunti, ko sauc par valni (krievu: банкет). Valni veido ar kritumu virzienā prom no ceļa (0,02—0,04) un starp atbērtni un valni rok sāngrāvi (krievu: Забанкетную канаву), kurš aizvada ūdeni gar ceļa sāniem, kurš notek no vaļņa.

Uzbēruma pamatnes nosusināšanai purvājos ierīko garengrāvjus: līdzenā vietā — no zemes klātnes abām pusēm, bet slīpnēs — tikai no augšpuses. Vietās, kur uzbērumā izmanto vietējo grunti, kas ņemta tai blakus, ūdens novadei izmanto izveidotās būvbedres (grāvjus), ko sauc par rezervēm, piešķirot pamatnei un nogāzēm nepieciešamos slīpumus.

Gruntis, kuras izņem ierīkojot ieraktni, pārvieto blakusesošo uzbērumu izveidošanai, bet ja tajā nav nepieciešamības, tad saber no abām ieraktnes pusēm pareizās prizmās, ko sauc par atbērtni (krievu: Кавальер). Ieraktnēs abās zemes klātnes augšdaļas pusēs ierīko garengrāvi, ko sauc par kuveti (krievu valodā: Кювет). Bez tam, lai pārtvertu ūdeņus, kas citādi notecētu pa ieraktnes nogāzi kuvetēs, ieraktnes augšpusē gar tās nogāzi aiz atbērtnes ierīko kalna grāvi.

Formatēta nogāzes slīpumu stāvuma tabula dažādās mērvienībās

Nogāzes stāvums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nogāzes līnijas horizontālo projekciju sauc par nogāzes rādītāju (m0), bet nogāzes vertikālās attiecības projekciju pret horizontālo sauc par nogāzes stāvumu. Ceļa uzbērumiem līdz 12 m augstumā no augšmalas līdz 6 m augstumam nogāzes stāvums ir  ; tālāk zem lūzuma šķautnes nogāzes stāvums līdz pamatnei jau ir lēzenāks — ; . Ja nepieciešamo nogāzes stāvumu nevar nodrošināt tādēļ, ka pietrūkst vietas nogāzes pēdai, būvē izturīgu atbalsta sienu.

Notekprizma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Platsliežu dzelzceļš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceļa virsbūvi ieraktnēs un uzbērumos uzstāda tieši uz notekprizmas. Vienceļa līnijās notekprizmai ir trapeces šķērsprofils (h=150 mm) ar līmeniski horizontālu vidusdaļu, bet divceļu un pārskaitļa daudzceļu līnijās — trijstūra (h=200 mm), kas nepieciešams, lai nesabojātu (nepārlauztu) gulšņus līdz balastēšanas darbu veikšanai, ja to vidusdaļa sakristu ar notekprizmas virsotni un tiem būtu jāuzņem dinamiskās slodzes no ritošā sastāva būvniecības vai pagaidu ekspluatācijas laikā. Notekprizmas nogāzēm ir šāda ģeometriskā forma: vienceļa līnijās ir ar horizontālu vidusdaļu — 2300 mm un tālāk ar vienmērīgu nogāzes slīpumu līdz zemes klātnes augšdaļas nomalei, bet divceļu posmos nogāze sākas no notekprizmas virsotnes un ar vienmērīgu nogāzes slīpumu beidzas uz zemes klātnes augšdaļas nomales.

Zemes klātnes augšdaļas platums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pielietojums Augšdaļas platums, mm
Šaursliežu (750) dzelzceļš taisnos posmos[7] vienceļa 3 200 / divceļu 6 200
Normālplatuma (1435) dzelzceļš taisnos posmos(4) vienceļa 6 600 / divceļu 11 800 — 12 100
Normālplatuma (N) un platsliežu (P) platuma

dzelzceļš taisnos posmos(4;2) uz vienas zemes klātnes

2N+1P: 18 200 — 20 300(4)

2N+2P: 21 450 — 23 650(4;1)

Platsliežu (1520) dzelzceļš taisnos posmos(1) vienceļa 6 600 / divceļu 10 700
Autoceļi taisnos posmos saskaņā ar projektu(2) viena josla 4 000 / divas joslas 7 500 / pagalmos 5700(3)
Skrejceļi saskaņā ar projektu(2) un lidostas (lidlauka) klasi 60 000 - 21 000, kā arī vismaz gaisa kuģa spārnu vēziena platumā
Ūdenstilpnes aizsprosta dambji saskaņā ar projektu(2) 7500

Piezīmes: (1) — Būvējot vai rekonstruējot I un II kategorijas platsliežu ceļu, zemes klātnes augšdaļas platums ir ne mazāks par 6 600 mm vienceļa līnijā un ne mazāks par 10 700 mm divceļu līnijā[8]; (2) — projektā var būt noteikti citi izmēri. Tiesību akti atļauj variācijas saskaņā ar būves īpašnieka ekspluatācijas vajadzībām un minimālajām būvnormatīvu prasībām, tāpēc dotie izmērī ir vispārināti un tie nav konkrēti; (3) — brauktuve autoceļam ar mazu kustību lēnai izmaiņai abos virzienos, kā arī pagalmu ceļos; (4): — 2N +1P — domāts divceļu normālplatuma sliežu ceļš kopā ar vienceļa platsliežu ceļu (pavisam 3 ceļi) uz vienas zemes klātnes notekprizmas[9]; 2N +2P — domāts divceļu normālplatuma sliežu ceļš kopā ar divceļu platsliežu ceļu (pavisam 4 ceļi) uz vienas zemes klātnes notekprizmas, ievērojot ieprieksējo 2N +1P, kā arī dzelzceļa tehniskās ekspluatācijas noteikumus par ceļu novietošanu blakus vienu otram posmos; P.s. no — līdz, t.i. platums šauros apstākļos un pietiekamos apstākļos, kā arī stacijās drošai dzelzceļa darbinieku staigāšanai ceļu starpās vilcienu apstrādes veikšanai.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Grunts īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par gruntīm būvniecībā sauc visus iežus, kas veido zemes virsējo kārtu. Gruntis kalpo arī par zemes klātnes pamatni un par materiālu, tās ierīkošanai. Pie pozitīvām temperatūrām grunts var sastāvēt no tā saucamajām: cietām minerālajām daļām, kas veido grunts skeletu, ūdens un gaisa; vai arī tikai no cietām minerālajām daļām un ūdens. Pie negatīvajām temperatūrām grunts sastāvu papildina ledus.

Cietās sastāvdaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grunts cietās sastāvdaļas atkarībā no to lieluma tiek iedalītas šādās frakcijās:

  • Oļi, šķembas (lielgabalainas) 100—10 mm;
  • Grants 10—2 mm;
  • Smilts lielgraudaina 2—0,5 mm;
  • Smilts vidēji graudaina 0,5—0,25 mm;
  • Smilts sīk graudaina 0,25—0,05 mm;
  • Putekļainās 0,05—0,005 mm;
  • Mālainās mazākas par 0,005.

Oļi, grants, smilts lielgraudaina un vidēji graudaina gruntīm dod labu ūdens caurlaidību, nosacīti mazu saspiežamību, augstu nobīdes pretestību. Savukārt putekļainajām daļiņām piemīt liela pārvietojamība, tām piesātinoties ar ūdeni. To ievērojama koncentrācija būtiski pasliktina grunts kvalitāti — ļauj tai aizplūst un pazemina pārvietošanās pretestību.

Māla daļiņu forma parasti ir plēkšņaina; daļiņu biezums desmitiem reižu mazāks par to izmēru divās citās dimensijās (garums, platums). Šīs īpašās formas un daļiņu mazā izmēra dēļ (mazāk par 0,005 mm) mālainām gruntīm piemīt liela daļiņu summārā virsma, tās vienmērīgi izklājot, kas saniedz vairākus kvadrātmetrus tikai no 1 cm3 materiāla. Māla daļiņas ir iežu ķīmiskās izdēdēšanas produkts, bet krietni lielākas iežu daļiņas savukārt rodas iežu fiziska sabrukuma rezultātā. Sausā stāvoklī mālaina grunts paliek cieta. Bet samitrinoties cietība pakāpeniski zūd un pie zināma mitruma grunts kļūst plastiska. Šādā stāvoklī grunts paraugam var piešķirt dažādas formas. Palielinot mitruma daudzumu, grunts iegūst tekošu stāvokli. Pieņemts uzskatīt par pārejas robežu no cieta stāvokļa uz plastisku tādu māla mitrumu Wiz, %, pie kuras starp plaukstām veļamais grunts veltenis sāk sairt 3 mm diametra gabaliņos. Attiecīgi samitrinājumu Wiz sauc par izveltnēšanas robežu. Par tecēšanas robežu sauc tādu mitruma robežu Wte, %, pie kuras grunts paliek mīklveida un smailes leņķis ar masu 76 g iegrimst tajā 5 sek laikā. Starpību starp izveltnēšanas robežu un tecēšanas Wpl = Wiz — Wte robežu sauc par plastiskuma skaitli. Mālainas grunts stāvokli ar faktisko mitrumu W novērtē pēc konsistences .

Grunts ūdens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Grunts ūdens

Ūdens gruntī var atrasties sasaistītā veidā ar cietajām daļiņām vai brīvā veidā. Ja grunts poras nav pilnībā aizpildītas ar ūdeni, tajās vienmēr atrodas ūdens tvaiki, kuri pārvietojas no augsta spiediena apgabaliem uz zema spiediena apgabaliem. Sasaistītu ūdeni notur uz cieto minerālo daļiņu virsmas ar molekulārās pievilkšanas spēku. Ūdens molekulas, kuras piekļaujas tieši pie grunts daļiņas ar to ir tik cieši saistītas, ka tās uzskata par iekļaujošos pašā daļiņā — higroskopiskais ūdens. Aiz higroskopiskā ūdens slāņa ap cieto minerāl daļiņu atrodas ūdens slānis apvalkojošas plēves veidā (plēves ūdens). Plēves ūdeni notur arī ar molekulāriem spēkiem, kas ātri zūd pēc tā noņemšanas no daļiņas virsmas (tas ir irdensaistīts ūdens). Plēves ūdens nenotek smaguma spēka ietekmē un to nevar no grunts daļiņas nokratīt. Plēves ūdens pārvietojas gruntī no biezām plēvēm pie plānākām. Plēves ūdenim ir īpašība, ka tās tuvākā daļa pie minerāl daļiņas sasalst no — 1° līdz -10° C. Ūdens, kurš aizpilda grunts poras ārpus molekulārā pievilkšanas spēka pie daļiņām, ir brīvs. Atmosfēras izcelsmes brīvie ūdeņi gruntī, kuriem nav pastāvīga horizonta tiek saukti par virsūdeņiem, bet gruntsūdeņi ar vairāk vai mazāk pastāvīgu horizontu — ir gravitācijas un kapilāriem ūdeņi. Gruntsūdeņi var būt bez spiediena, kad tie atrodas tikai ūdens nesošā slāņa daļā vai zem spiediena, kad tie aizpilda visu ūdeni nesošo slāni un atrodas zem hidrostatiskā spiediena. Izurbjot urbumu vai aku, caur virsējo — ūdens necaurlaidīgo grunts slāni, saspiestais ūdens pacelsies urbumā — virs ūdeni nesošā slāņa. Gravitācijas ūdens pārvietojas gruntī smaguma spēka ietekmē. Ja gruntī izrok aku, ūdens tajā nostāsies brīvā gravitācijas ūdens līmenī. Kapilārais ūdens grunts smalkajās porās pārvietojas kapilārās savilkšanās ietekmē. Parasti kapilārais ūdens gruntīs saistīts ar gravitācijas ūdens esamību. Ar kapilāro mitruma pacelšanu izskaidro, piemēram, ēku apakšstāvu mitrums, kur nav ierīkota vai ierīkota nepietiekoši hidroizolācija. Kapilārais mitrums var nokļūt arī grunts augšējos slāņos nesaistīti ar gravitācijas ūdeni, piemēram, no gruntī iekļuvušā lietus ūdens.

Grunts spēju laist caur porām ūdeni spiediena ietekmē sauc par ūdens caurlaidību. Gravitācijas ūdens kustību caur porām sauc par filtrāciju. Filtrācijas koeficientu k nosaka pie spiediena, kas vienāds ar garuma vienību (H) un pie grunts filtrācijas ceļa (L). Ūdens filtrācijas koeficientu gruntīs nosaka ar ierīces palīdzību (att.). Jo lielāks spiediens uz H, jo lielāks būs ūdens kustības ātrums v; jo garāks ceļš L pie viena un tā paša spiediena, jo ātrums v būs mazāks. To izsaka sakarība . Attiecību sauc par hidraulisko gradientu. Tātad filtrācijas koeficients k ir vienāds ar ūdens filtrācijas ātrumu caur grunti pie hidrauliskā gradienta vienādā vienībā. Orientējoši filtrācijas koeficientus dažiem grunts veidiem var pieņemt:

  • Grants ar smilti 150—75 m/dnn;
  • Smilts liela, grantaina 100—50 m/dnn;
  • Smilts liela 75—25 m/dnn;
  • Smilts vidēja lieluma 25—10 m/dnn;
  • Smilts maza 10—2 m/dnn;
  • Mālsmilts (krievu: Супесь) 0,70—0,20 m/dnn;
  • Smilšmāls (krievu: Суглинок) 0,40—0,005 m/dnn;
  • Māls 0,005 m/dnn un mazāk.

Mālainas grunts mazā filtrācijas koeficienta dēļ, drenāžas ierīkošana tajā ir maz efektīga vai pat pilnīgi neefektīga.

Granulometriskais sastāvs gruntīm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liellausku un smilts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poz. Grunts veids Daļiņu lielums Apjoms no sausas grunts masas
1. Liellausku
1.1. Šķembains (apskalotajiem oļiem esot vairākumā) > 10 mm > 50 %
1.2. Zvirgzdakmens (apskalotajām grants daļiņām esot vairākumā) > 2 mm > 50 %
2. Smilšainās
2.1. Grantīga smilts > 2 mm 26—49 %
2.2. Lielgraudu smilts > 0,5 mm > 50 %
2.3. Vidēja lieluma graudu smilts > 0,25 mm > 50 %
2.4. Smalka smilts > 0,1 mm > 75 %
2.5. Putekļaina smilts > 0,1 mm < 75 %

Dabīgās gruntis veido frakcijas, kā pieminēts iepriekš un tiek iedalītas nesaistītajās (liellausku, smilts) un saistošajās (iepriekšējā un nākamā tabula).

Saistītā grunts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poz. Grunts veids Attiecīgo daļiņu lielums un % pēc masas
Putekļainās (0,05—0,005 mm) Smilšainās (2—0,05 mm) Mālainās (mazākas par 0,005 mm)
1.1. Mālsmilts viegla > 0,25 mm > 50 % - 3—6 %
1.2. Mālsmilts smaga > 0,25 mm < 50 % - 6—10 %
1.3. Mālsmilts putekļaina - Vairāk kā smilšainās 3—10 %
2.1. Smilšmāls viegls Vairāk kā putekļainas - 10—20 %
2.2. Smilšmāls smags Vairāk kā putekļainas - 20—30 %
2.3. Smilšmāls viegls, putekļains - Vairāk kā smilšainās 10—20 %
3.1. Liess māls smilšainas Vairāk kā putekļainas - 30—40 %
3.2. Māls putekļains - Vairāk kā smilšainās 30—40 %
3.3. Māls pustrekns - - 40—60 %
3.4. Māls trekns - - > 60 %


Izplatītās gruntis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas austrumu līdzenums noklāts ar ievērojamu ceturtdaļģeoloģijas (≈ 2,6⋅106 gadi) (krievu: Четвертичный период; Четвертичная геология) noguluma slāni: morēnas māls; smilšmāls; ledāja smilts un rupjo lausku ieži; seguma smilšmāls (krievu: Покровные суглинки) un ledāja ūdens sīkgraudu māla suspensijas nogulums; less un lessveida ieži; kustīgā smilts u.tml. Šis slānis lielākoties ir atdalāmās graudainās grunts noteicošā vide, kurā arī notiek būvniecības darbi. Tikai vietās, kur pamatieži un pirms ceturtdaļperioda sacietējumi iznāk virskārtā ir sastopami dabīgie monolītie veidojumi. Ūdens ledāja (krievu: Водно-ледниковые; флювиогляциальные; гляциофлювиальные отложения) nogulums, kas veido dažāda lieluma graudu smilti, suspensijas, smilšmālu un mālu bieži nosedz morēnas u.c. pirmsceturtdaļas nogulumu veidojumus. Limnoglaciālās reljefa gruntīs smilšu un māla slāņu mija un smilts dzīslojums. Ledāja izcelsmes grunti ir visai daudzveidīgas pēc sastāva un īpašībām. Piemēram, morēna mālsmilts un smilšmāls, kas satur laukakmeņus ar > 50 kg masu (> 0,3 m šķēlumā), ko attiecina pie IV. izstrādes grūtību grupas (klasifikāciju skat. zemāk). Tādas gruntis var izstrādāt tikai ar vienkausu ekskavatoru. Tajā pašā laikā ledāja sašķirotās smiltis iespējams izstrādāt ar jebkuru zemes rakšanas mašīnu (I. grupa).

Smilšmāls un mālsmilts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smilšmāls ir irdens iezis, kas galvenokārt sastāv no smilšainām un putekļainām daļiņām, kam ir 3—10% aleirīta, putekļu un māla daļiņu sastāvs.

Mālsmilts ir iezis ar ievērojamu māla un smilts saturu.

Birstošām vai nesaistītām gruntīm sausā un ūdens piesātinātā stāvoklī nepiemīt sasaiste; tās var būt noturīgas tikai pie slīpām nogāzēm, taču ne stāvām. Nogāzes stāvums ir atkarīgs no iekšējiem daļiņu savstarpējiem berzes spēkiem. Nedaudz gruntij samitrinoties, tajā rodas neliela sasaiste, ko pamato kapilārie spēki, bet tie ir tik niecīgi, ka to lielumam praktiskas nozīmes nav. Par sasaistītām gruntīm sauc tādas gruntis, kuru daļiņām ir saķere vienai ar otru, kā rezultātā šīs gruntis spējīgas pretoties nobīdei un stiepšanai. Sasaistītās gruntis strauji maina savu konsistenci atkarībā no ūdens satura tajās. Grunts nestspēja tās samitrināšanās mērā ievērojami samazinās. Bez māliem un smilts un savstarpēji no tiem sajauktām gruntīm (smilšmāls, mālsmilts), būvējot un ekspluatējot zemes klātni sastopamas arī citas gruntis.

Klints grunts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Klints

Klints grunšu (krievu: Скальные грунты) metamorfiskā saspiešanas izturības ūdens piesātinātā stāvoklī ir ne mazāka par (granīti, bazalti, diorīti u.c. ieži). Pie pus klinšu iežiem attiecina mīkstas klintis (merģeļi, smilšakmens) vai kuru pretestība ir ne mazāka par , bet kuri izmiekšķē un izšķīst ūdenī (ģipsis, ģipša smilšakmens).

Less un lessveida gruntis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Less

Less (krievu: Лёсс) - smalkgraudaina grunts parasti ar iedzeltenu toni, kas sastāv no vissīkākajiem kvarca graudiem, māla minerāliem un ogļskāba vai sērskāba kalcija; grunts ir ļoti poraina, poru apjoms sastāda 46 - 55 % no visa grunts tilpuma. Lessa daļiņu izmērs ir tikai 0,05 - 0,005 mm, reti tas ir lielāks, bet ne lielāks par 0,25 mm. Grunts masā ir acīm redzamas smalkas vertikālas poras, tāpēc šādas gruntis sauc par makroporainām. Daļiņas viena ar otru ir sacementējušās veseliem slāņiem. Grunts daļiņām sausā stāvoklī piemīt augsta saķere. Grunts ir spējīga ilgstoši stāvēt vertikālās nogāzēs. Lessa īpašība ir tā nosēdumi. Piesātinoties ar ūdeni > 10 %, kalcija slāņi izšķīst, grunts zaudē sasaisti un pie nemainīgas slodzes pat no pašsvara ievērojami nosēžas uz poru saspiešanas rēķina.

Lessu, atskaitot sacietējušo, attiecina pie I. - II. iztsrādes grūtību kategorijas materiāla. Nosēdumu īpašības dēļ lessu neizmanto ēku pamatiem. Tas arī nav drošs ūdens novadierīču materiāls, ieraktnēs u.c. Uzbērumos kārtīgi sablīvējot lessveida gruntis zaudē nosēduma īpašības. Tomēr ekspluatācijā tas nedrīkst būt applūstošs.

Lessveida gruntis (krievu: Лёссовидные грунты) satur citas grunts piejaukumu un atšķiras no lessa ar mazāku makroporainību, smilts un kaļķa klātbūtni vai citām pazīmēm, piemēram, lessveida smilšmāli satur mazāk sāļus, poru izvietojums vertikāli pareizi bieži ir pārkāpts, tās ir daudz blīvākas gruntis. Lessveida gruntis zem velēnas segas no augšas arī labi turas pie vertikālām nogāzēm.

Merģeļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Merģeļi (krievu: Ме́ргель) ir māla un kaļķakmens (krievu: Известняк) grunšu sajaukums. Merģeļi spēcīgi absorbē ūdeni, uzblīst, slikti notur nogāzes.

Krīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Krīts

Krīta gruntis (krievu: Меловые грунты) satur 50 - 60 % un vairāk ogļskābu kaļķakmeni. Krīts ļoti strauji piesātinās ar ūdeni un slikti to atdod. Samircis krīts ātri izdēd un saplaisā; tādas gruntis dod masveida uzplūdumus.

Ģipsi saturošās gruntis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ģipsis

Ģipsi saturošās gruntis (krievu: Гипсоносные грунты) satur ģipšus. Ūdens piesātinātā stāvoklī dod uzplūdumus, kā krīts. Ūdens ekstrahē tos no atsevišķiem slāņiem, izraisot zemes virskārtas iegruvumus (karsta process).

Dūņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Dūņas

Dūņas (krievu: Ил) ir vissīkāko daļiņu nogulas ūdenī. Tās ir stipri saspiežamas gruntis ar zemu nestspēju.

Sāļu gruntis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Sāļi

Sāļu gruntis (krievu: Засоленные грунты) (solončaki, soloncsi) satur vairāk nekā 0,3 % viegli šķīstošu sāļu no sausas grunts masas. Šīs gruntis ļoti strauji zaudē savu izturību samirkstot.

Melnzeme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Melnzeme

Melnzeme (krievu: Чернозем) satur lielu humusvielas (krievu: Гумус) daudzumu (organiskais piemaisījums), putekļainu vai mālainu frakciju. Piemīt augsta mitrumietilpība, piebriestamība. Samitrinoties zaudē saspiešanas izturību.

Kūdra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kūdra

Kūdra (krievu: Торф) organiska minerālmasa, kura satur vairāk par 60 % augu atlieku masas. Bīstama ar to, ka sausā stāvoklī iespējama aizdegšanās. Kūdrai piemīt ļoti augsta saspiežamība.

Būvniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemes darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemes darbu mērķis ir:

  • zemes klātnes izveide;
  • ūdens novades ierīču ierīkošana;
  • dambju, traversu (krievu: Траверса) un citu zemes būvju būvniecība ceļa aizsardzībai no tekošajiem ūdeņiem, nogruvumiem, noslīdeņiem u.tml.
  • laukumu izlīdzināšana;
  • būvbedru, tranšeju vai urbumu izstrāde un aizbēršana, būvju pamatu izveidošana aprēķinātajā dziļumā;
  • ceļu būve;
  • dažādu piebrauktuvju un nobrauktuvju ierīkošana;
  • dabīgās pamatnes sagatavošana darbu turpmākai veikšanai.

Grunti zemes klātnes būvniecībai iegūst izstrādājot ieraktnes, rezerves un karjerus. Karjerus atklāj zināmā attālumā no būvējamā ceļa (aiz zemes nodalījuma joslas robežām). Rezerves parasti neveido sadales punktu laukumos, apbūves teritorijās, kā arī vietās, kuras nav labvēlīgas ģeoloģiskā un hidroloģiskā ziņā (piemēram, bieži upju palienēs). Katru izņēmumu vērtē individuāli.

Attālumam starp rezerves ārmalu un zemes nodalījuma joslas malu jābūt ne mazākam kā 1 m, bet starp uzbēruma pēdu (kroku) - ne mazākam kā 3 m, bet vienceļa līnijās no gaidāmā otrā ceļa puses - ne mazāk par 7,1 m.

Rezerves ieķļauj kopējā ūdens novades sistēmā gar uzbērumu uz zemākām vietām un savā starpā savieno ar caurteces grāvjiem, teknēm un caurulēm, caurtekām. Slēgtas bez teces rezerves drīkst ierīko iecirkņos ar labi drenējošām gruntīm, kā arī sausos rajonos. Rezervju garenslīpumu liek no paaugstinājuma puses ar aprēķina ūdensteces ātrumu un priekšnoteikumu - neizskalot zemes klātni. Rezerves garenslīpuma stāvums nepārsniedz 0,008 (1 : 125 = 0,008; 0,8%; 0,46°), bet viegli izskalojamām gruntīm - 0,005 (1 : 200 = 0,005; 0,5%; 0,29°). Pie stāviem apvidus garenslīpumiem rezerves drīkst likt atseviķiem iecirkņiem terašu (ūdenskritumu) veidā, veidojot terases no neizjauktām gruntīm ne šaurākas kā 3 m, pakāpiena (terases) platums apmēram 0,2 - 0,4 m, ūdenskrituma augstums caur terasi h = 0,25 × 2 = 0,5 m. Pats lēzenākais pieļaujamais rezervju garenslīpums ir 0,002 (1 : 500 = 0,002; 0,2%; 0,11°). Rezerves gultnes šķērsslīpuma stāvumam jābūt ne mazākam par 0,02 (1 : 50 = 0,02; 2%; 1,15°), pietam rezerves gultni pie tās platuma līdz 10 m veido ar vienu šķērsslīpuma nogāzi virzienā no uzbēruma, bet pie platuma vairāk par 10 m - ar nogāzi uz rezerves centru. Rezervju sānu nogāzes ierīko ar slīpuma stāvumu 1:1,5 (0,667; 66,7 %; 33,69°). Rezerves kopējos izmērus nosaka grunts materiāla nepieciešamība uzbēruma gatavošanā. Rezerves cenšas likt no abām uzbēruma pusēm vai arī no vienas, ieteicamāk - no zemes paaugstinājuma (kalna) puses. Slīpnēs ar stāvumu no 1:10 (0,100; 10,0%; 5,71°) līdz 1:5 (0,200; 20,0%; 11,31°) pieļaujams uzstādīt rezervi no vienas puses lejienē. Uz stāvākām slīpnēm ierīkot rezerves nav ieteicams vai arī to ierīkošanu pamato ar speciāliem aprēķiniem.

Zemes darbus iedala sagatavošanas, pamata un stiprināšanas darbu posmā.

Sagatavošanas zemes darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sagatavošanas darbi ir:

  • Trases nostiprināšana uz vietas, zemes nodalījuma joslas nostiprināšana, kā arī karjeru robežu nostiprināšana, no kuras paredzēts iegūt zemes klātnes grunti;
  • no darba vietas laukuma jāizlīst mežs, krūmi, celmi un lieli akmeņi;
  • zemes klātnes sadale;
  • zemes vešanas ceļu ierīkošana;
  • ūdens novadierīču ierīkošana ar mērķi pārtvert ūdeni, kas piekļūst būvējamai zemes klātnei, kā arī purvainu un pārmitrinātu pamatnes vietu nosusināšana;
  • velēnas segas un augsnes virskārtas (melnzemes) izgriešana, nogāzes nostiprinošā materiāla sagatavošana.

Pamata zemes darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamata darbi ir:

  • blīvo grunšu t.sk. klints un sasalušo irdināšana, ko prasa to tālāka pārstrāde ar mašīnām;
  • grunts izstrāde ieraktnēs, karjerās, rezervēs, kuras iekļauj uzbērumos;
  • grunts transportēšana uzbērumos, atbērtnēs pie ieraktnēm un nogāzēs;
  • grunts ielikšana un ik slāņa izlīdzināšana un sablīvēšana;
  • transportlīdzekļu uzbrauktuvju un nobrauktuvju ierīkošana un noņemšana;
  • uzbēruma pamatnes sagatavošana, kas prasa izmainīt tās dabīgo virsmu (terases izgriešana, kūdras izņemšana u.c.);
  • nogāzes virsmu plānēšana, notekprizmu un kjuvešu izgriešana ieraktnēs;
  • sadales punktu un citu laukumu plānēšana.

Nostiprināšanas zemes darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie nostirpinājumu darbiem attiecina darbus, kas saistīti ar grunts virsmu nostiprināšanu pret erozijas bojājumiem - dažāda veida segumu ierīkošana. Nostiprina parasti ieraktņu un uzbērumu nogāzes, t.sk tiltu nogāzes (konusus), grāvju nogāzes.

Zemes darbu klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skat. ar šo saistītās tēmas: Zemes masu tilpums; Zemes rakšanas mašīna

Grunts zemes darbos ir izstrādājams savdabīgs būvniecības materiāls, ko raksturo masa, tilpums u.c. rādītāji un kuram piešķir formu un īpašības saskaņā ar projektu. Grunts pretestība atdalīšanai no masīva atkarīga ne tikai no sagraujamās vides īpašībām, bet arī no sagraušanas paņēmiena. Tāpēc praksē izveidota klasifikācija pa grupām pēc grunts izstrādes grūtībām, saskaņā ar kuru iespējams normēt darbietilpību un attiecīgi - izmaksas ar mašīnām. Atdalāmas graudainās gruntis nesasalušā stāvoklī var izstrādāt daudzos veidos, tāpēc klasifikācija ir ievērojami diferencēta. Mehanizētā izstrādē gruntis dala grupās, pielietojot vienkausu un daudzkausu ekskavatorus, skrēperus, buldozerus, greiderus, greider - elevatorus, urbējceltņus un atsevišķi irdināšanu ar traktora arkliem (skat. galeriju zemāk). Pamatā atdalāmās graudainās gruntis attiecina pie I. - IV. grupas. Ar vienkausu ekskavatoriem var izstrādāt arī daudz izturīgāku atdalāmo graudaino smilti, sacementējušos vai sablīvējušos V. un pat VI. grupas grunti, piemēram, argilltu (akmeņmāls), aleirorītu, ģipsi, zvirgzdu, blīvu krītu u.c. Bet, veicit izstrādi ar roku darbu, II. grupas gruntis izstrādā ar lāpstām un daļēju atskaldīšanu, III. grupa - pielietojot atskaldāmuru (krievu: отбойный молоток), smailkapli (krievu: кирка), lauzni u.c. Īpašas klints gruntis roku izstrādei ir IVr un Vr. Šādas gruntis no masīva atdala ar pneimo - āmuriem u.c. jau iepriekš minētajiem roku instrumentiem. Rietumu civilizācijā zemes rakšanai galvenokārt izmanto mašīnas ar nelieliem izņēmumiem, kur ir niecīgs roku darba apjoms. Jo vērtīgāks ir darbaspēks, jo zemes darbi ar rokām kļūst neefektīgāki pret tādu pašu mašīnu darbu. Lai uzbūvētu ceļa trasi pilnīgi no jauna ar roku darbu vien, tas prasītu miljoniem cilvēkstundu, kas teorētiski iespējam tikai vietās, kur cilvēka darbs netiek novērtēts vai arī tas neko daudz nemaksā. Nelielus darbus ar rokām var veikt, ja visas nepieciešamās smagās tehnikas sadzīšana neatmaksājas.

Tipiskas I. grupas gruntis ir augsnes gruntis bez saknēm un piemaisījumiem, tīra smilts, mīksta, bez piemaisījumiem, less, viegls smilšmāls, kūdra, melnzeme, katlu mājas izdedži. Tomēr smilti ar piemaisījumiem līdz 10 % (šķembas, grants, oļi, vai būvgruži), izstrādājot to ar skrēperiem, buldozeriem un greideriem, attiecina jau pie II. darbietilpības grupas, bet izstrādi veicot ar greiderelevatoriem jau pie III. grupas. Ja izstrādi veic ar rokām, piemaisījumi nerada izstrādes papildus grūtības, tāpēc izstrādi attiecina tik pie I. grupas. Klints grunts izstrādes grūtības nosaka pēc 1 m cilindriskās grunts parauga proves urbuma ilguma vai urbšanas āmura lūkas (krievu: Шпур бурильным молотком). Vismazāko laiku jāpatērē ģipša, mīkstā merģeļa, opoka (cietais trepelis), šūnakmens (krievu: Туф), izdēdējoša slānekļa u.c., ko attiecina pie IV. grupas. Bet XI. grupā ietilpst krietni cietāki ieži, piemēram, izdēdēšanas neskarts diabazs (krievu: Диабаз), sīkgraudu kvarcs, krams (krievu: Кремень), krama slāneklis, mikro graudaini, izdēdēšanai nepakļauti pamatieži. Citas klints gruntis attiecas pie V. - X. starpgrupas. Gruntis no V. - VI. grupai nosacīti uzskata par vājām, no VII. - VIII. - pie vidēji izturīgām, bet IX. - XI. - pie izturīgām un sevišķi izturīgām.

Sasalušas gruntis klasificē izstrādes grūtības grupās balstoties uz spiednes griezes urbšanas un pneimo urbšanas izpēti. Sasalšana padara blīvas pat dispersas gruntis. Sasalušas dispersās gruntis un - atdalāmas smilts gruntis iedala 4 grupās un pievieno indeksu "s" (sasalis) no Is. - IVs. grupai. Sasalušas grunts iedalīšana grupās arī ir atkarīga no izstrādes paņēmiena. Sasalušu augsni bez piemaisījumiem attiecina pie Is. grupas. To pašu grunti ar šķembu, grants vai būvgružu piejaukumu attiecina pie Is. grupas, rokot ar ekskavatoru, iepriekš sairdinātu; pie IIs grupas irdinot grunti at ekskavatora ķīli pie IIIs. grupas, bet griežot ar sasalumgriezi (sasalumgriešanas mašīna) (krievu: баровая машина) pie IIs. grupas. Šī grunts griešanai pakļaujas labāk nekā atskaldīšanai. Pilnu grunts klasifikāciju pa grupām var atrast ENiR[10]. Ir arī citas klasifikācijas, piemēram, griešanas koeficienta klasifikācija, ko pielieto zemes rakšanas mašīnu konstruēšanai.

Klints gruntis arī klasificē pēc stiprības koeficienta, kam piemīt parauga stipruma saspiešanas stiprības attiecība 9,81 MPa (cieta māla izturības robeža). V. grupas koeficienta stiprība sastāda 3 - 5, bet XI. grupai sasniedz 14 - 20.

Precīzai izstrādes grūtību noteikšanai izmanto ierīces. Visvienkāršākais un drošākais grunts grupas izstrādes grūtību noteikšanas veids ir dinamiskā gravitācijas blīvuma mērierīces izmantošana. Šī ierīce sastāv no: metāliskas serdes, uz kuras starp divām uzmalām brīvi pārvietojas cilindrisks smagums (2,5 kg). No apakšējās uzmalas ierīcei ir 100 mm garš uzgalis, ko vertikāli ievada gruntī. Krītot cilindram no pilna augstuma (500 mm attālums starp iekšējo augšējo un apakšējo uzmalu) uz apakšējo uzmalu cilindrs paveic darbu 10 J. Sitienu skaits, kuru laikā uzgalis iegrimst līdz apakšējai uzmalai (100 mm) dod grunts pretestības skaitlisko izteiksmi. Nesasalušās I. - IV. kategorijas gruntis un sasalušās no V. - VIII. saskaņā ar GOST 17343-71 ir ar šādu pretestību:

Grunts kategorija I II III IV V VI VII VIII
Sitienu skaits 1- 4 5 - 8 9 - 16 16 - 34 35 - 70 70 - 140 140 - 280 280 - 560

Pašlaik ir arī citas ierīces modifikācijas, gan ar atšķirīgiem maināmiem uzgaļu laukuma virsmu izmēriem, gan paša cilindra masu (līdz 10 kg). Tomēr šo mērierīču gravitācijas blīvuma mērīšanas darbības princips ir analoģisks iepriekš aprakstītajam.

Uzbērums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzbērumu izveido izklājot trapecveida grunts valni, kas ļauj ierīkot ceļa trasi virs zemes dabīgās virskārtas. Uzbērumu ieteicams gatavot no viendabīga grunts materiāla, ko izklāj vienmērīgos horizontālos slāņos visā platumā un blīvumā, kāds ir izvirzīts ceļa gruntīm. Ja izmanto gruntis ar atšķirīgām drenējošajām īpašībām, apakšslāni, kurš sliktāk drenē ūdeni, jāplānē ar divām nogāzēm no centrālass ar slīpumu 0,04 (1:25; 4,0%; 2,29°) uz abām pusēm un tikai tad augšslānī izklāj labāk drenējošu grunti. Ja drenējošo slāni klāj zem sliktāk drenējoša, slīpumus neveido. Garenvirzienā atšķirīgu grunts slāņu salaišanu pieļauj ar slīpumu ne stāvāku par 0,15 (1:6,67; 15,0%; 8,53°) līdz 0,20 (1:5; 20,0%; 11,31°) garumā ne mazāk kā 20 m.

Uzbēruma grunts materiāls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzbērumu ierīkošanai priekšroku dod smiltij un mālainai smiltij (krievu: Супесчаный) (mālaina smilts - domāta irdena augsne, saturoša smilti un mālu, kurā pārsvarā ir smilts) - t.i. drenējošajām gruntīm. Sasaistītās (nedrenējošās vai vāji drenējošās) gruntis var izmantot zemes klātnē, ja to dabīgais mitrums nav lielāks par mitrumu, kas atbilst tās izveltnēšanas robežai, pieskaitot pieskaitot 1/4 plastiskuma skaitli W = Wiz + 0,25 Wpl. Ja tas ir tehniski un ekonomiski lietderīgi, atļauts būvēt uzbērumu no mālainām gruntīm, kuru mitrums sasniedz izveltnēšanas robežu pieskaitot pieskaitot pusi plastiskuma skaitli W = Wiz + 0,5 Wpl, bet šajā gadījumā uzbēruma augšdaļā jāizklāj smilts slānis. Trekna māla, krīta, trepeļu (krievu: Трепел) un talka (krievu: Тальковый) izmantošana uzbērumu ierīkošanā nav pieļaujama. Lessa un lesveida grunts izmantošana uzbērumu būvniecībā ir atļaujama, izņemot applūstošos uzbērumus. Pietam nepieciešams sagraut to struktūru, sadragāt kunkuļus un ļoti rūpīgi katru slāni sablīvēt, nepieciešamības gadījumā arī samitrinot. Uzbērumā nedrīkst ieklāt kūdru, dūņas un gruntis ar ģipša saturu, kā arī sāļu gruntis, ja tās satur viegli šķīstošus sāļus vairāk par 10 % pēc masas pie hlorīda un sulfāt hlorīda sāļojuma un 8 % pie sulfāta un sodas sāļojuma.

Uzbērums no neviendabīgām gruntīm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzbērumus veido galvenokārt no viendabīgām gruntīm. Ja uzbērumu būvē no nevienveidīgām gruntīm, nodrošina nepieciešamos mērus ūdens stāves nepieļaušanai uzbēruma ķermenī. Šie mēri ir šādi:

  • slāņu virsmām no mazāk drenējošām gruntīm, kas izvietotas zem vairāk drenējošajām gruntīm piešķir slīpumu ne mazāku par 4 % (0,04) no uzbēruma ass pret malām (att. piemēri galerijā zemāk);
  • virsmas slāņus no vairāk drenējošajām gruntīm, kas novietotas zem mazāk drenējošām gruntīm, veido horizontālus;
  • nogāzes no drenējošajām gruntīm nepiesedz ar mazāk drenējošām gruntīm.


Ieraktne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atbērtne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atbērtnēs ber ieraktnēs izrakto grunti, kad tā nav piemērota iekļaušanai uzbērumā vai tas būtu nelietderīgi, piemēram, pie pārāk tālas transportēšanas. Atbērtnes saber aiz ieraktnes robežām no vienas vai - abām pusēm. Atbērtnēm ir trapecveida vaļņa forma ar nogāžu slīpumu 1:1,5 (0,667; 66,7 %; 33,69°) un augšējo laukumu ar slīpumu ne mazāku kā 0,02 (1 : 50 = 0,02; 2%; 1,15°) virzienā prom no ieraktnes. Aiz atbērtnēm no paaugstinājuma (kalna) puses izgriež pēc projekta kalna grāvi. Attālumam no atbērtnes pēdas līdz ieraktnes malai jābūt ne mazāk kā 5 m, pietam vienceļa dzelzceļa līnijās šo attālumu jāietur arī attiecībā pret ieraktnes malu apzinātajam otrajam ceļam. No ieraktnes lejas daļas atbērtnes saber ar pārtraukumiem ūdens novadīšanai no zemes klātnes. Pārtraukumus veido 3 m platus pazeminājuma vietās, bet ne retāk kā pēc katriem 50 m. Atbērtnes ber slāņos līdz 1 m augstumā ar katra slāņa buldozera plānējumu. Atbērtnes parasti nesaber sadales punktos, apdzīvotās vietās, rūpnieciskās teritorijās, kā arī vietās, kur tās var veicināt sniega vai smilts sanešanu, piemēram, gar sekliem uzbērumiem. Ja ieraktnes tuvumā līdzās atrodas dabīgie reljefa pazeminājumi, kurus lietderīgi piebērt, grunti nekrauj atbērtnēs, bet vaļņos šādās zemās vietās. Grunts likšanas veids ir atkarīgs no šo vaļņu tālākās izmantošanas nozīmes.


Zemes klātnes ekspluatācija un remonts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ierīkojot un uzturot zemes klātni ņem vērā, ka grunts noturība un to spēja izturēt zināmas slodzes ievērojamā mērā samazinās tai samirkstot. Bez tam pie liela virspusējo ūdeņu tecēšanas ātruma var notikt grunts izskalošana. Tāpēc zemes klātnes noturības nodrošināšanai veido dažāda ūdens novadīšanas ierīces dažādu grāvju, drenāžu veidā, bet nogāzes nostiprina.

Grunts ceļš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Izšķīdis grunts ceļš

Ceļu ekspluatāciju tieši uz grunts zemes klātnes bez jebkādiem virsbūves materiāliem (grants, šķembas, asfalts) sauc par grunts ceļu, kuram piemīt ievērojami ekspluatācijas ierobežojumi pēc kustības intensitātes un ass tonnāžas, bet nokrišņu sezonā šādu ceļu var nākties pilnībā slēgt visu transportlīdzekļu kustībai. Tādus ceļus parasti būvē uz lauku viensētām, lauksaimniecības zemēm, mežos ar nesistemātisku kustību, kā arī mazās privātās vai lauksaimniecības aviācijas skrejceļu ierīkošanai. Ja pēc šādas zemes klātnes atbilstošas ierīkošanas tās ekspluatācijā atklāsies caurbraucamības problēmas saistībā ar pārmērīgo ekspluatāciju un lietus nokrišņu daudzumu, pirmais, ko inženieri - projektētāji un uzturēšanas speciālisti tehnisko problēmu novēršanai piedāvās - ceļa tipveida šķērtsprofila virsbūves uzstādīšana, sabojātās zemes klātnes notekprizmas atjaunošana, kā arī ūdens novadīšanas ierīču uzlabošana (grāvji, dzelzsbetona teknes, drenāžas, caurtekas u.c.), kā arī citi tehniskie uzlabošanas pasākumi. Virsbūves slāņa (grants, šķembas) izbēršana slapjā vietā ar ūdens stāvi tehnisko problēmu ilgtermiņā nerisinās, jo uz ceļa veidosies izšļākumi, gala rezultātā vērtīgais virsbūves materiāls samaisīsies ar grunts dubļiem un tiks zaudēts, bet gaidītais efekts netiks sasniegts.

Platsliežu (1520) un normālplatuma (1435) sliežu ceļš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzelzceļa infrastruktūrā pieļaujamā ass slodze uz ceļu — 25 t/ass[11] (245·103 N). Virsbūves balasts ievērojamā veidā šo slodzi no gulšņiem uz zemes klātnes augšdaļas virsmu izkliedē ar balasta slāņa starpniecību. Vilcienu kustības ātrumi 20. gadsimtā būvētā dzelzceļa tīklā lielākoties aptuveni 100—120 km/h. Mūsdienu pasažieru vilcienu ātrums pa atbilstošu dzelzceļa infrastruktūru sasniedz pat 360 km/h (Francijas AGV).

Saistītie raksti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]