Latvijas vēstures hronoloģija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

7. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

8. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

9. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ap 800. gadu kurši ieņēma Kurzemes vikingu pilsētas.
  • 854. gadā zviedru vikingu kēniņš Olafs uzbruka kuršu karaļvalsts pilsētai (urbs regni) Ezerpilij (Seeburg), ko aizstāvēja apmēram 7000 karavīru (Grobiņas kauja).
  • ap 866.-894. gadu sāgās minētais kuršu vadonis Lokers (Loker, Curetum tyrannus) uzvarēja dāņu vikingus un sagūstīja ķēniņu Hadingu, kas pēc atbrīvošanās no gūsta uzbruka Daugavas ķēniņam Andvanam. Dāņu vikingu ķēniņš Frodi uzbruka kuršu ķēniņa Dorno (Curetum rex Dorno) pilsētai.

10. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

11. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

12. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

13. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pēc 1200. gada Livonijas bīskaps Alberts centās atbrīvoties no Polockas meslu kundzības un atvērt Rīgas tirgotājiem ceļu pa Daugavu. Lai to panāktu, viņam bija jāpakļauj Jersikas ķēniņvalsts, kas bija noslēgusi savienību ar lietuviešu kunigaišiem.
  • 1202. gadā abats Teoderihs no Turaidas pēc Templiešu ordeņa parauga izveidoja Zobenbrāļu ordeni.
  • 1203. gadā Polockas kņazs Valdemārs kopā ar Jersikas ķēniņu Visvaldi un viņa lietuviešu sabiedrotajiem iebruka Daugavas līvu zemē, lai ar varu piedzītu meslus. Polockieši uzbruka Ikšķilei un Salaspilij, bet Jersikas ķēniņš kopā ar leišiem uzbruka Rīgai.
  • 1206. gadā pēc līvu nemiernieku aicinājuma Polockas kņazs atkārtoti kopā ar Jersikas Visvaldi un citiem sabiedrotajiem uzbruka Ikšķilei un Salaspilij. Viņiem piebiedrojušies Turaidas līvi, bet ne Tālavas letgaļi. Krustnešu karaspēks apsprieda Salaspils valdnieka Ako vadīto līvu sacelšanos, kopā ar Tērvetes Viesturu ieņēma Turaidas līvu pili. Līvzeme tika sadalīta starp bīskapu un zobenbrāļiem.
  • 1207. gadā krustneši ieņēma Kokneses valsti un tās ķēniņš Vetseka bija spiests kļūt par bīskapa Alberta vasali, pretī dabūdams pusi no saviem bijušajiem īpašumiem kā lēni.
  • 1208. gadā kristītie letgaļu valdnieki Beverīnas Tālivaldis, Satekles Rūsiņš un Autines Varidots izveidoja militāru savienību ar Zobenbrāļu ordeni pret igauņiem.
  • 1209. gadā, izmantodams par ieganstu Jersikas ķēniņa savienību ar lietuviešiem, kas atkārtoti siroja letgaļu un igauņu zemēs, bīskaps Alberts kopā Zobenbrāļu ordeņa brāļiem sasauca lielu kristīto līvu un letgaļu karaspēku un iekaroja Jersikas pilsētu. Pats ķēniņš patvērās savā Dignājas pilī otrpus Daugavai.
  • 1209. gada rudenī Jersikas ķēniņu Visvaldi piespieda kļūt par bīskapa Alberta vasali, par ķīlu izmantojot viņa sagūstīto sievu. Svinīgā ceremonija notika Pētera baznīcas laukumā Rīgā citu bīskapa Alberta pavalstnieku klātbūtnē. Trīs daļas no Jersikas valsts Visvaldis saņēma atpakaļ par lēni, bet jau iepriekš krustnešu pusē pārgājušās Autīnes un Cesvaines pavalstis palika bīskapa rīcībā.
  • 1211. gada rudenī bīskaps un ordenis sadalīja iegūtās zemes.
  • 1212. gadā Jersikas ķēniņa pilī notika Livonijas bīskapa Alberta un Polockas kņaza Valdemāra tikšanās par turpmāko sadarbību, Polockas kņazs atteicās no meslu tiesībām līvu zemēs, iespējams, arī Koknesē un Jersikas zemēs.
  • 1213. gadā daļa atņemto Jersikas zemju tika apmainītas un ordenim palika tikai Alene un Autīne.
  • 1213. gadā zobenbrāļi sagūstīja Jersikas ķēniņa sievastēvu Daugeruti, kas bija devies pie Novgorodas kņaza slēgt savienību pret Livoniju.
  • 1214. gadā bīskapa Kokneses vācu vasalis Harmūts uzbruka Jersikas pilij un to izlaupīja.
  • 1224. gadā Jersikas Visvaldis "lūdza" atdot Livonijas bīskapam savas atlikušās ķēniņvalsts pusi, ko bīskaps Alberts izlēņoja tālāk Ikšķiles bruņiniekam Konrādam. Dzimtas leģenda vēsta, ka Ikšķiles Konrāds apprecējis Visvalža meitu.
  • 1224. gadā pēc Tālavas un Atzeles dalīšanas arī Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene (tagad - Balvu rajons) tika Livonijas bīskapijai.
  • 1225. gadā vecais Jersikas ķēniņš ieradās Rīgā, lai apsveiktu pāvesta legātu Modenas Vilhelmu.
  • 1230. gadā Jersikas Visvaldis savā zemē pie Līksnas upītes atļāvis nodibināt katoļu ticības sludinātāju misiju.
  • 1237. gadā Livonijas bīskaps netālu no latgaļu Asotes pilskalna Daugavas labajā krastā uzcēla Krusta pili (Kreutzburg).
  • 1239. gadā pēc ķēniņa Visvalža nāves Livonijas bīskaps uzdāvināja Livonijas ordenim pusi no Jersikas pilsnovada ar visiem īpašumiem, kas acīmredzot atradās Latgales dienviddaļā.
  • 1242. gadā pēc Ledus kaujas ordenis atsacījās no Latgales austrumu daļas Lotigolas, kuru tas bija ieguvis pēc ķēniņa Visvalža nāves kā viņam lēnī atstāto Jersikas valsts daļu.
  • 1248. gadā Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs pakļāva Lotigolas un Polockas zemes un par Polockas kņazu iecēla savu radinieku Tautvilu, bet drīz vien atcēla viņu no amata neuzticības dēļ. Tautvils aizbēga uz Rīgu, kristījās un sabiedrojās ar Livonijas mestru Andreasu, iespējams, ka kļūdams par viņa vasali.
  • 1253. gadā pēc Mindauga kristīšanās un izlīguma ar Livonijas ordeni, Tautvils saņēma atpakaļ Polockas kņazisti kā lēni, bet atteicās no Lotigolas.
  • 1255. gadā Rīgas arhibīskapijai piederēja tikai Asotes, Lepenes un Jersikas pilsnovadi, pārējās Latgales zemes piederēja Livonijas ordenim.
  • 1263. gadā Nalsenes kunigaitis un Polockas kņazs Gerdenis pēc Tautivila dēla Konstantīna padzīšanas apstiprināja iepriekš noslēgto līgumu ar Livonijas ordeni, kurā atteicās no Lotigolas ar Rēznas pili.
  • 1263. gadā Livonijas ordenis pie Rāznas ezera Mākoņkalnā atjaunoja Volkenbergas pils nocietinājumus.
  • 1275. gadā ordeņa mestrs Ernsts fon Rasburgs (Ernst von Rassburg), lai nostiprinātos iekarotajās latgaļu zemēs un kotrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu, senajā latgaļu Naujenes pilskalnā uzcēla Vec-Daugavpils pili (Duneburc).
  • 1277.gadā lietuviešu kunigaitis Traidens veselu mēnesi nesekmīgi centās iekarot Daugavpili.
  • 1285. gadā Rēzeknes pilskalnā pie tirdzniecības ceļa no Lietuvas uz Pleskavu ordeņa mestrs Villekens fon Endorps uzmūrēja Rēzeknes fogtu pili, kas bija novada administratīvais centrs.
  • 1293. gadā Rīgas arhibīskaps Johans Fehte Atzeles zemē uz ezera salas (tagad- Viļaka) uzcēla nocietinātu klosteri un nosauca to par Marienhauzu (Marijas māju).
  • 1290. gadā bez mantiniekiem esošais Polockas kņazs Konstantīns novēlēja savu kņazisti Rīgas arhibīskapam, bet savstarpējo karu dēļ ar ordeni, viņš pārdevis šīs tiesības uz Polocku Lietuvas dižkungam.
  • 1297. gadā sākās Livonijas pilsoņu karš, kas beidzās ar Livonijas ordeņa uzvaru 1330. gadā.

14. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1307. gadā dižkungs Vītenis Polockas kņazisti iekļāva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā un lietuvieši pieteica pretenzijas uz arī uz bijušajām Jersikas ķēniņa zemēm Latgalē.
  • 1313. gadā Livonijas ordenis atguva lietuviešu nopostīto Vec-Daugavpili (Naujeni).
  • 1323. gadā Livonijas ordeņa vicemestrs Konrāds Ketelhods iebruka tajā Lotigolas daļā, kas atradās Novgorodas pakļautībā.
  • 1324. gadā Novgorodas karaspēks iebruka ordeņa pārvaldītajā Latgales daļā un aizveda gūstā daudz iedzīvotāju.
  • 1338. gadā pēc kara ar lietuviešiem uz austrumiem no Aiviekstes drīkstēja brīvi tirgoties gan vācieši, gan lietuvieši un krievi.
  • 1345. gadā Lietuvas dižkunigaitis Aļģirds kopā ar savu brāli Ķēstuti iebruka Zemgalē, ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili.
  • 1346. gadā lietuvieši nopostīja Mežotnes pili.
  • 1347. gadā ordeņa mestrs Gosvins fon Hērike nostiprināja Daugavpils cietoksni ar četriem torņiem.
  • 1367. gadā Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Frimersheims par strīdīgajām teritorijām karoja ar Novgorodas republiku.
  • 1399. gadā Livonijas ordeņa mestrs Vennemars fon Brigenejs agrākās latgaļu koka pils vietā uz zemes joslas starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru uzcēla Ludzas pili. Pils atradās pie pašas Pleskavas republikas robežas, tāpēc pleskavieši, baidīdamies no ordeņa bruņinieku iebrukumiem, iepretī Ludzas pilij 1463. gadā uzcēla cietoksni Krasnij Gorodok.

15. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1432. gadā ordeņa mestrs Cise fon Rūtenbergs karoja Lietuvā.
  • 1461.-1464. gadā, kad ordeņa mestrs Johans fon Mengede apcietināja Rīgas arhibīskapu Silvestri un izlaupīja viņa zemes, Pleskavas karaspēks okupēja arhibīskapam piederošās Adzeles austrumu daļu (tagadējo Pitalovas rajonu). Tās iedzīvotājus vai nu deportēja, vai pārkristīja pareizticībā.
  • 1478.gadā Maskavija anektēja Novgorodu un Maskavas lielkņazs Ivans III pieprasīja Livonijas konfederācijai maksāt uz 13. gadsimta līgumiem balstītos Novgorodai nesamaksātos meslus Maskavijai.
  • 1480. gadā Livonijas ordeņa mestrs Bernds fon der Borhs un Rēzeknes fogts nesekmīgi mēģināja ieņemt Pleskavas kremli.
  • 1481. gadā Maskavijas karaspēks, ko vadīja lielkņazs Ivans III, iebruka Latgalē, ieņēma Daugavpili un nopostīja Rēzekni un Ludzas pili.
  • 1493.gada 13.martā ordeņa mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofe noslēdza miera līgumu ar Maskaviju uz 10 gadiem, un krievi atsacījās no okupētājām Latgales zemēm.

16. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

17. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1600.-1629. - Zviedrijas un Žečpospoļitas karš Latvijas teritorijā. Sigismunds III Vāsa ir gan Žečpospoļitas, gan Zviedrijas karalis. Izveidojas konflikts ar zviedru muižniecību, kura sadumpojas. Hercogs Kārlis (no 1604. g. Kārlis IX) ieņem Dienvidigauniju un Vidzemi.
  • 1601. - Zviedrus sakauj pie Kokneses (Kokneses kauja).
  • 1605. - Zviedrus sakauj pie Salaspils (Salaspils kauja). Turpmāk sīkas lokālas sadursmes. Mēra epidēmija.
  • 1611.-1632. - Gustavs II Ādolfs, Zviedrijas karalis.
  • 1621. - Zviedri ieņem Rīgu.
  • 1625. - Zviedrija pabeidz iekarot Vidzemi.
  • 1629. - Altmarkas pamiera līgums. Žečpospoļita patur Latgali (Inflantija jeb Livonijas vaivadija). Zviedrija iegūst Igauniju, Rīgu un Vidzemi līdz Aiviekstei. Zviedru administratīvās reformas: 1) ģenerālgubernators (civilā un militārā vara); 2) Rīgas gubernators (arī Vidzemē); 3) Ziemeļigaunijas gubernators; 4) Teritoriālā reforma (Rīgas, Cēsu, Tērbatas un Pērnavas apriņķi); 5) Draudžu reforma; 6) Tiesu reforma (3 pakāpju tiesa: zemes tiesa, pils tiesa, galma tiesa). Muižnieki nedrīkst sodīt zemniekus stingrāk kā ar 10 pāriem rīkšu. Tika nostiprināta Rīga. Administratīvi izplata luterānismu (miesassodi, ja neiet uz baznīcu, sākas raganu prāvas). Bez klaušām bija jāmaksā arī valsts nodevas.
  • 1630. - Rīgā dibina ģimnāziju (arī latviešiem).
  • 1632. - Tērbatā dibina universitāti. Tiesu likums - izbēgušu zemnieku izdošana, "mājas pārmācības" tiesības, policijas vara muižas teritorijā.
  • 1630.-1639. - Zemnieku nemieri.
  • 1639. - patents, ka ne tikai zemnieki, bet arī kalpi un vaļinieki tiek piesaistīti pie muižas novada.
  • 1640. - Kurzemes hercogiste iegūst Tobago par koloniju.
  • 1642. - Kurzemes hercogistē tronī kāpj Jēkabs Ketlers. Strauji attīsta tirdzniecību, rūpniecību, kuģniecību. 17 metāllietuves, 18 kokzāģētavas, 10 vilnas vērptuves, 85 linu austuves, 14 salpetra manufaktūras, 100 darvas dedzinātavas, 30 kaļķu cepļi, 10 stikla manufaktūras, 5 papīra dzirnavas, 2 kuģu būvētavas.
  • 1651. - Kurzemes hercogiste iegūst Gambiju par koloniju.
  • 1654.-1667. - Zviedrijas karš ar Žečpospoļitu un Krieviju Livonijas teritorijā.
  • 1658. - Zviedru karaspēks izlaupa Kurzemes hercogisti un sagūsta hercogu.
  • 1660. - Zviedrija un Žečpospoļita slēdz mieru Olivā (Olivas miers).
  • 1671. - Livonijas zemnieki tiek galīgi piesaistīti muižai - "Vidzemes zemes kārtība".
  • 1680. - Karalis sāk atprasīt agrāk izdalītās valsts muižas (muižu redukcija). Atsavina 5/6 no muižām. Veidojas muižnieku opozīcija (it sevišķi Livonijā). Uz reducētajām muižām attiecināja vaku grāmatas.
  • 1687. - Likums, ka katrā draudzē jābūt skolai zemnieku bērniem.
  • 1690. - Rīgā pieņem tirdzniecības reglamentu, kas ierobežo ārzemnieku iespējas tirgoties.
  • 1694. - Par karaļa apvainošanu Johanam Patkulam piespriež sodu, taču viņš aizbēg un sāk vērpt intrigas.
  • 1695.-1697. - Neražas un bada posms.
  • 1696. - "Ekonomijas reglaments" - klaušu un nodevu normas; pārpalikumu varēja brīvi pārdot.
  • 1700. - sākas Ziemeļu karš. Sakšu karaspēks mēģina ieņemt Rīgu.

18. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1701. - Zviedri kaujā pie Spilves sakauj sakšus. Pārziemojuši Kurzemē, zviedri iebruka Lietuvā, tālāk caur Poliju uz Saksiju.
  • 1704. - Krievijas karaspēks ieņem Narvu un Tērbatu.
  • 1709. - Krievija piespiež Kurzemes hercogu Fridrihu Vilhelmu apprecēt Pētera I brāļameitu Annu. Drīz pēc tam hercogs strauji saslima un nomira.
  • 1710. - Krievijas armija ieņem Tallinu, Pērnavu un Rīgu. Visa Zviedrijas Livonija Krievijas rokās. Rīgas padošanās akti (Akorda punkti) - rīdzinieku noteikumi, ar kādiem tie ir ar mieru padoties grāfam Šeremetjevam.
  • 1711. - Lielā mēra epidēmija.
  • 1721. - Nīštates miera līgums beidz Ziemeļu karu. Zviedrija zaudē Livoniju. Vidzemi anektē Krievijas impērija. Baltijas vāciešiem lielākas privilēģijas, nekā zviedru laikā. Atjauno landtāgu. Pieaug labības cenas. Zemniekiem klaušu kārtībā liek dedzināt degvīnu. Anulē muižu redukciju. Akceptēja "Sigismunda Augusta privilēģiju".
  • 1716. - Rīga konfliktē ar valdību par karavīru izvietošanu namnieku mājās. Pēteris I ieceļ Rīgas rātei inspektoru. Mainās preču īpatsvars Rīgas ostā. Lielāku nozīmi iegūst tehniskās kultūras (lini, kaņepes, kokmateriāli).
  • 1726. - Kurzemes landtāgs pēc hercoga atraitnes Annas uzstājīgas vēlēšanās par hercogu ievēlēja sakšu grāfu Moricu, taču krievu garnizons viņu padzen
  • 1727. - aizliedz nevāciem iegādāties mājas Rīgas iekšpilsētā.
  • 1730. - Kurzemes hercoga atraitne Anna kļūst par Krievijas imperatori, pieaug vācbaltiešu ietekme Pēterburgas galmā.
  • 1737. - par Kurzemes hercogu ieceļ Ernestu Bīronu.
  • 1738. - sākas brāļu draudžu kustība Vidzemē. Valmieras skolotāju seminārs. Zemnieki sāk pieņemt kristietību. Mainās arhitektūras elementi (istabas, saieta nami). XVIII gs. otrajā pusē 70-80% lasītpratēji. Rīgas rāte pavēl visiem latviešiem pārdot savas mājas Rīgā, citādi tās atsavinās.
  • 1739. - Rātes lēmumu ģenerālgubernators atceļ.
  • 1739. - Pēterburga sāk interesēties par muižnieku un zemnieku tiesiskajām attiecībām. "Rozena deklarācija": zemnieki ir dzimtcilvēki. Tomēr muižnieku domas dalās - ir jauno grupējums, kas, apgaismības ietekmēti, vēlas ko mainīt (Georgs Aizens, Švarcenbergs, Jannaus). Rīgas rāte aizliedz latviešiem nēsāt "vācu drēbes".
  • 1740. - Bīronu izsūta uz Sibīriju (līdz 1762.), un hercogisti pārvalda Zemes padome.
  • 1743. - Aizliedz brāļu draudzes, taču sekta turpina pulcēties slepeni.
  • 1760. - Parādās privātā likumdošana. Karls Fr. Šulcs fon Ašerādens, Aizkraukles barons Igerštrems deva saviem zemniekiem brīvību.
  • 1764. - Katrīna II apmeklē Vidzemi. Liek sastādīt tiesiskos aktus.
  • 1765. - Ģenerālgubernators Brauns 12. aprīlī izdod patentu no 11 punktiem, kurus uzdod landtāgam atrisināt. 5 svarīgākie: 1) ja zemniekam nav parādu, tam jāļauj brīvi rīkoties ar savu kustāmo īpašumu; 2) nevar patvarīgi mainīt klaušu apjomu; 3) ierobežot muižnieku tiesu varu; 4) klaušu darbu uzskaite;5) tiesības sūdzēties Bruģa tiesā. - Muižniecība to ignorēja.
  • 1770. - Tiek pasludināta ticības brīvība.
  • 1772. - Krievijas impērija anektē Latgali (Pirmā Polijas dalīšana), un iekļauj to Vitebskas guberņā.

19. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1810. gadā sakarā ar Napoleona armijas uzbrukuma draudiem tika uzcelts jauns Daugavpils cietoksnis, kuram bija svarīga loma Krievijas ziemeļaustrumu robežu aizsardzībā. Tā ēku un nostiprinājumu celtniecība turpinājas līdz 1878.gadam.
  • 1812. gadā arī Latvijas teritorijā notika 1812. gada karš.
  • 1836. gadā caur Daugavpili un Rēzekni izbūvēja Pēterburgas-Varšavas šoseju.
  • 1860. gadā caur Daugavpili un Rēzekni uzbūvēja Pēterburgas-Varšavas dzelzceļa līniju.
  • 1861. gada 19.februārī Krievijā tika izdots dzimtļaužu brīvlaišanas manifests ar tulkojumu latgaliešu izloksnē "Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidoreszonas", pēc kura Latgales zemnieki ieguva personas brīvību.
  • 1865. gadā caur Krustpili, Daugavpili un Krāslavu uzbūvēja Rīgas-Orlas dzelzceļa līniju.
  • 1893. gadā imperators Aleksandrs III Romanovs pavēlēja Dinaburgu pārdēvēt par Dvinsku.

20. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

21. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2004. gadā Latvija iestājās Eiropas Savienības sastāvā un kļuva par NATO dalībvalsti.
  • 2007. gadā tika parakstīts Latvijas-Krievijas robežlīgums, kurā tika atzīta 1944. gada robeža.
  • 2008. - 2010. gadā globālā finanšu krīze izraisīja Latvijas finanšu un pārvaldes krīzi.
  • 2014. gada 1. janvārī Latvijā tika ieviesta jauna nacionālā valūta, un līdzšinējos latus nomainīja eiro.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]