Jaunlatvieši
Jaunlatvieši ir jēdziens, ko attiecina uz pirmās latviešu tautas atmodas intelektuāļiem, kas darbojās 19. gadsimta 50.—80. gados. Jaunlatvieši deva lielu ieguldījumu latviešu nacionālās kultūras attīstībā, literārās valodas izkopšanā, folkloras vākšanā, nacionālās literatūras veidošanā u.c.
Satura rādītājs |
Izcelsme [izmainīt šo sadaļu]
19. gadsimta vidū, pateicoties ekonomiskajām pārmaiņām un dzimtbūšanas atcelšanai, notika straujāka izglītības un kultūras attīstība. Tika atvērtas vairākas pagastskolas un arī draudzes skolas. Jaunlatviešu kustība radās un pastāvēja 19. gadsimta 50.—60. gados. Tā bija latviešu progresīvās inteliģences kustība, kura galvenokārt cīnījās par latviešu nacionālās identitātes apzināšanu un saglabāšanu.
1856. gadā vienīgajā Vidzemes guberņas universitātē Tērbatā mācījās deviņi latviešu studenti, tajā skaitā Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un Juris Alunāns. Tieši ap viņiem veidojās šī kustība, kas deva lielu ieguldījumu latviešu nacionālās pašapziņas veidošanā. Jaunlatvieši rūpējās par tautas izglītību, kultūru un latviešu valodas attīstību.
Nosaukumu "jaunlatvieši" pirmo reizi lietoja vācbaltiešu mācītājs Gustavs Braše,[1] kurš, izlasot J. Alunāna dzejoļu krājumu "Dziesmiņas", saskatīja tā antifeodālo raksturu. Viņš autoram piedēvēja jaunlatvieša vārdu, ar to domājot nemiernieku, dumpinieku. Sākotnēji šis jēdziens tika lietots nievājošā, ironiskā nozīmē, taču konotācija mainījās, pašiem jaunlatviešiem to pieņemot un lietojot.
Mērķi [izmainīt šo sadaļu]
Reālajā dzīvē jaunlatvieši centās atrisināt galveno visas tautas kopējo problēmu - atbrīvoties no vācu virskundzības. Lai to paveiktu, bija jāveic trīs galvenie uzdevumi: jāizveido sava kultūra, kas būtu brīva no vācu muižnieku un garīdznieku ietekmes, saimnieciski jākļūst neatkarīgiem un jāiegūst juridiskā līdztiesība. Jaunlatvieši uzsvēra, ka latviešiem ir jāmācās. Saistībā ar izglītību jāatzīmē K. Valdemāra nopelns, dibinot Ainažu jūras skolu.
Būtiskākais jaunlatviešu ieguldījums bija kultūras jomā — literatūrā, valodniecībā, teātra un tēlotāja mākslā, folkloristikā un mūzikā. Jaunlatviešu idejas tautā tika nestas ar tā laika preses izdevumiem — "Mājas Viesis", "Sēta, Daba, Pasaula" un laikrakstu "Pēterburgas Avīzes".
Atsauces [izmainīt šo sadaļu]
Literatūra [izmainīt šo sadaļu]
- Arnolds Spekke: History of Latvia: An Outline. Stockholm: M. Goppers/Zelta Ābele, 1951.
- Alfred Bilmanis: A History of Latvia. Princeton: Princeton University Press, 1951.
- Arveds Švābe: Latvijas vēsture 1800-1914. Uppsala: Daugava, 1958.
- Arveds Švābe, ed.: Latvju enciklopēdija. Stockholm: Trīs Zvaigznes, 1952-1953.
- Uldis Ģērmanis: Latviešu tautas piedzīvojumi. Ann Arbor: Ceļinieks, 1974.
- Agnis Balodis: Latvijas un latviešu tautas vēsture. Rīga: Kabata, 1991.
- Teodors Zeiferts: Latviešu rakstniecības vēsture. Rīga: 1922
- Ernests Blanks: Latvju tautas ceļš uz neatkarīgu valsti. Västerås: Ziemeļbāzma, 1970.
- Ilga Apine: Latvija 19. gadsimta otrajā pusē Retrieved 23. VI. 2005. (archived at [1])
- Кирчанов М.В. Zemnieki, latvieši, pilsoņi. Идентичность, национализм и модернизация в Латвии / М.В. Кирчанов. – Воронеж: Научная книга, 2009. – 203 с. ISBN 978-5-98222-461-3
- Jānis A. Krēsliņš: Recent Publications on Baltic History. Retrieved 23. VI. 2005.
- Arturs Priedītis: Latvijas kultūras vēsture. Daugavpils: A.K.A., 2000. ISBN 9984-582-11-6 (Includes summaries in Russian and English.)
- Viktors Hausmanis, ed.: Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: LZA, 1992.
- Jānis Rozenbergs: "Fricis Brīvzemnieks -- latviešu folkloristikas pamatlicējs." (Includes a brief summary in English.) Retrieved 25. VI. 2005.
- The Latvian Education Informatization System offers extensive information on the Young Latvians and their contributions to linguistics, e.g. "Jaunlatvieši un latviešu valodas attīstība," ("The Young Latvians and the Development of the Latvian Language"). Retrieved 25. VI. 2005.
