Ceļinieks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Ceļinieks ir Jāzepa Vītola elēģiska kora dziesma ar Poruka vārdiem, kas pirmo reizi atskaņota 1910. gada Piekto vispārējo latviešu dziedāšanas svētku garīgajā koncertā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā ir viena no visskaistākām Vītola kordziesmām, kas komponēta 1903. gada vasarā atvaļinājuma dienās Krievijas dienvidos Ļisičanskā, aptuveni tad pat, kad "Karaļmeita). Ap šo laiku Vītolam jaunu episku vai balādisku tekstu, kas ierosinātu lielākam kordarbam, jau sāka trūkt, un viņš pievērsās agrāk mazāk ievērotajai solo dziesmai, bet kormūzikā — dabas vai apceres lirikai. "Ceļinieks" bija viens no skaistākiem Poruka apceres lirikas paraugiem, kas arī savā īpatnējā metriskajā mierā saistīja komponistu, tāpat personiskā izjūta tajā nebij tik indiskrēta, un Vītols nevilcinādamies izvēlējās šo tekstu kordziesmai.

Izvēle bija laimīga, un 1903. gadā tālu no dzimtenes piedzima dziesma, kam paša Vītola bagātajā pūrā ir vēl tikai pāris līdzinieces. "Ceļinieks" nav analizējama dziesma, jo tā stāv pāri parastajiem formas un satura jautājumiem, un tajā meklējams kāds cits noslēpums, uzminams vairāk tīri intuitīvi.[1]

Dziesmas vārdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Birzē pogo lakstīgala;
Sidrabaina debess mala

Nogrimst tumšā, klusā silā.

Mēnesnīcā aizslīd ēna:
Iešana tik lēna, lēna,

Krūtis elpa sāpēs cilā!

Kaut jel drīzi tiktu galā,
Kapenes dus ceļa malā,

Skumji veicu sēro vietu.

Kapenēm slīd pāri ēna,
Iešana tik lēna, lēna.

Ak, es labprāt dusēt ietu.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valentīns Bērzkalns (1965), Latviešu dziesmu svētku vēsture: 1864–1940, Bruklina: Grāmatu draugs, 245-246 lpp.
  2. www.dziesmuteksti.lv