No atzīšanas koka

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

No atzīšanas koka (Leģenda) ir Jāzepa Vītola dziesma jauktajam korim ar Plūdoņa vārdiem, kas pirmo reizi atskaņota Sestajos latvju vispārējos dziesmu svētkos 1926. gadā, kas saņēma pirmo godalgu kā labākā dziesma ar garīgo tekstu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Leģenda "No atzīšanas kokā" komponēta 1924. gadā aptuveni reizē ar "Uguns milnu" un "Rūķīšiem un Mežaveci". Šā darba pirmatskaņojums dziesmu svētku kopkora negatavības dēļ neko gan neizcēlās, kaut pati par sevi Vītola leģenda citām VI dziesmu svētkos atskaņotajām kantātēm stāvēja krietni pāri, it sevišķi formā. Pēc dziesmusvētku vēsturnieka V. Bērzkalna domām Vītola mūza te ieguvusi jau to lapidāro izteiksmi, kas raksturīga viņa vēlīnākiem instrumentāldarbiem, un tieši tās dēļ šis Vītola darbs nav zaudējis nozīmi arī vēlāk. Citās domās varam būt par leģendas tematiku, kurā blakām īpatnām tīri "vītoliskām" taktīm vietumis (piemēram, sieviešu korī Andante) jaušam arī svešākas skaņas, kas iesniedzas pat latvieša dvēselei patālajā bizantiskajā pasaulē.[1]

Dziesmas vārdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Un raudāja gauži par cilvēkiem eņģeli trīs,
Ka no paradīzes Dievs viņus tuksnesī dzīs.
„Debesu žēlīgais, spriedums nav taisnīgs Tavs,

Ak, kaut vērtos uz mums un klausītos mūs tava auss!

Mīlas liesmu par būtnēm tu liki kā lieglaimi šķiest, —
Ak, vai mīlas dēļ cilvēkam būs nu tik bezgala ciest?!
Mīlu just — tik vien laimes še pasaulē mirstīgam dots,

Par mirkli mīlas tik bargs, ak vai, ķer to nu sods?!"

Un balsī teic lēnā Visuvarenais:
„Mūžam mīļš būs man rokdarbs mans pēdējais.
Bet manas domas, mani bērni, jums nenoģist:

Aiz mīlas, ko mīlu, gribu krustā es sist.

Manu prātu visdziļo, jums neizdibināt —
Ko mīlu, sev līdz gribu paaugstināt —
Mīlas baudā ja cilvēks bez sāpēm slīks —
Mans ģīmis un līdzība viņā drīz nīks.
Bet ciešanu ceļu mīlas dēļ ka viņš ies

Tas taps it kā dēls mans, tas taps it kā Dievs."

Visuvarenais Radītājs runāja tā
Debess draudzības pulkā vissvētākajā,
Un acis tam laistās un vaigs viņam spīd
Un zvaigznes to klausās, kas secen tam slīd,
Un gudrību mūžīgo eņģeļi jauž,

Un slavu un teikšanu Dievam tie pauž![2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valentīns Bērzkalns (1965), Latviešu dziesmu svētku vēsture: 1864–1940, Bruklina: Grāmatu draugs, 326-327 lpp.
  2. Vadonis VI Vispārējie latviešu Dziesmu un Mūzikas svētkiem Archived 2015. gada 6. oktobrī, at the Wayback Machine. 57 lpp.