Saules svētki (dziesma)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Saules svētki ir Jāzepa Vītola kora dziesma ar Friča Bārdas dzejoļa vārdiem, kas atskaņota Septītajos latvju vispārējos dziesmu svētkos 1931. gadā.

Dziesmas raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dziesma komponēta 1925. gadā un pārsteidz ar spilgto intimitāti, kālab tā ieskanēja klausītāju sirdīs jau ar pirmajiem atskaņojumiem un it sevišķi pārsteidza tos, kam Vītola mūzika gan šķita klasiski skaista, bet reizē arī ar klasicismam piedēvēto dzestrumu. "Saules svētkos" šī starpsiena it kā kritusi, kaut pati dziesmas koncepcija tālab nav mazāk klasiska. Šīs kompozīcijas burvību ir mēģinājuši aprakstīt vairāki mūziķi, un varbūt viszīmīgākos vārdus par "Saules svētkiem" ir pateicis Jēkabs Graubiņš, raksturodams tos kā dziesmu, kurā meistars dabas ainavas un parādības nevien dziļi izjūt un viņu skaistumu ar mīlētāja skatu bauda, bet uztver arī kā jaunu spēku, gaiša dzīves prieka avotu. Tātad Vītols ir konģeniāli mūzikā izteicis un ne tikai izteicis, bet vēl kāpinājis tās domas un noskaņas, kādas jau ietvertas pašā dzejolī, taču, kā tas sasniegts, nedz Graubiņš, nedz citi Vītola darbu apcerētāji nav riskējuši pateikt. Skaistu, īsteni pārdzīvotu dzeju jau nevar vairs citādi aprakstīt, un kā lai apraksta mūziķu, kas šo pārdzīvojumu vēl kāpina!

Vienīgais ceļš paliek tīri formāla pieeja, kas vismaz ļauj ieskatīties atsevišķos izteiksmes līdzekļos. Un tā ir atkal Vītola formas virtuozitāte, kas "Saules svētkos" parādās vēl jaunos veidos, jaunā gaismā un kāpinājumā. Mēs redzam, kā autors visu skaņdarba saturu koncentrē ap vienu pašu motīvu, vienu vārdu, kas vijas cauri visai dziesmai, un tas ir — pavasars! Parādīts vienkāršākajā izteiksmes līdzeklī, gaišajā mažora trijskanī, šis vārds te ieguvis tik suģestīvu spēku, ka viens pats izteic turpat visu galveno domu, un reti mūzikā būs tādi gadījumi, kad parasts trijskanis izskanētu tik pilnīgi, kā "Saules svētkos". Bet lai tā triumfu izceltu, tas bija jāsagatavo. Cik meistarīgi tas panākts, rāda jau dziesmas ievaddaļa, kurā, meklējot pirmo spilgtāko kontrastu, izvēlētā stāstītāja tēma veidota pavisam vienkāršā unisona gājienā, kas sākumā pat it kā neved nekur tālāk un tikai otrā, melodiski tālāk attīstītajā atkārtojumā parāda savu iekšējo spēku, kam tad nu seko dziesmas pirmā galotne, gavilējošo akordu virkne — pavasars, pavasars, pavasars!

Ar šo meistarīgo ekspozīciju skaisti kontrastē liriskā dziesmas vidus daļa, kas veidota rotaļīgās imitācijās un savukārt sagatavo klausītāju nākamajai, vēl varenākai kulminācijai. Ja pirmoreiz galvenais motīvs pavasars tika parādīts tikai statiski, tad tagad tas jau ir izvērsts spožā sešbalsīgā kadencā, kuras vareno iespaidu vēl izceļ tai sekojošie nonakordi. Tālāk sagaidāmā da capo vietā Vītols atkal sniedz jaunu mūziku, kā to arī prasa citā noskaņā veidotais turpmākais teksts ("Sēd sirmgalvis gultā un klusi sāk raudāt..."), un tikai pašās beigās ar dziestošo diminuendo klausītājs tiek atgriezts atpakaļ pie dziesmas galvenā motīva — vārda pavasars, kas šoreiz parādās atkal statiskajā sākuma veidā — vispirms tercas melodiskajā stāvoklī sieviešu balsīs un tad kā tāla atbalss ppp tai pašā stāvoklī vīru balsīs. Ar šiem skaistajiem noslēguma akordiem visa dziesma ieguvusi ļoti vienotu gredzena formu, lai gan atsevišķos posmos tās materiāls bija dažāds. Tāpat apbrīnojams "Saules svētku" lielo līniju līdzsvars: lai novērstu neizbēgamo skaņdarba īsumu, ko vēl izceļ tematikas dažādība, autors dziesmas vidus daļu liek pilnīgi atkārtot, kas jaunlaiku mūzikā ir reta parādība. Vītola audzēkņi zina stāstīt, ka meistars koncentrētības dēļ ne vienu vien viņu „sirds asinīm" rakstīto lappusi dažkārt apcirpis līdz nežēlībai, taču "Saules svētki" ir zīmīgs pretējs piemērs, un pieminētā reprīze šoreiz patiešām nav nevietā.[1]

Dziesmas vārdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nu saulītei ataugt
sāk zelta ragi!
Nu badīties ies tā
ar kupeni sētā!

Nu badīties ies tā
ar šķūnīti pļavā,
ar eglīti sarmā salīkušo.

Pavasars! Pavasars!

Tas paņem sauli
pie zelta ragiem
un paved viņu
zem paša jumta,
zem paša jumta,
pie paša loga,
ar zirnekļu pinumiem
aizēnota.

Un iemet pa logu
tā istabā tumšā
ek, veselu klēpi
dzeltaina prieka!

Pavasars! Pavasars!

Sēd sirmgalvis gultā
un klusi sāk raudāt:
silts prieks līst uz galvu,
silts prieks līst uz rokām,
uz krūtīm silts prieks guļ —
guļ saritinājies,
kā dzeltenais vaska
ritenīts

Pavasars! Pavasars![2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valentīns Bērzkalns (1965), Latviešu dziesmu svētku vēsture: 1864–1940, Bruklina: Grāmatu draugs, 393-394 lpp.
  2. dzejolis.lv

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]