Upe un cilvēka dzīve

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Upe un cilvēka dzīve ir Jāzepa Vītola kora dziesma ar Krišjāņa Barona simboliskā dzejoļa "Kalna strauts" vārdiem, kas atskaņota Septītajos latvju vispārējos dziesmu svētkos 1931. gadā.

Dziesmas raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejolis "Upe un cilvēka dzīve" tapis 1862. gadā, kad Krišjānis Barons strādāja laikrakstā "Pēterburgas Avīzes". Tas bija iespiests "Pēterburgas Avīžu" 8. numura pielikumā.[1]

1903. gadā virtuozi sacerētajā J. Vītola dziesmā vispirms izceļas ļoti dzīvais, līdz pat beigām neatslābušais ritms, un visai dziesmai ir viens vienīgs temps ar īsu palēninājumu pirms sākuma tēmas atkārtojuma, kas arī ievests tikai tādēļ, lai klausītāju tiešāk sagatavotu noslēgumam.

Ritma straujums tad arī noteicis dziesmas skaidro ielogu, kurā interesanti iekomponētas tiklab galvenās tēmas sekventās vietas, kā garāki vesela teikuma paplašinājumi, kas kopā ar skaistajām modulācijām it sevišķi spilgti parāda autora tehnisko meistarību. Tāpat melodija ir izteiksmīgs darbs, kas sākumā gan klausītāju varbūt neiesilda tik tieši, kā daža cita Vītola dziesma, taču katrā ziņā atstāj kāpinātu interesi vēlākam pārdzīvojumam. Arī teksta un mūzikas saderība tajā ir ideāla. Šai saderībai izvēlētie izteiksmes līdzekļi te nekur nav tikai naivi ilustratīvi, un to dēļ mūzikas autors nevienā taktī nav aizmirsis visa skaņdarba kopīgo plūdumu, tā ka apskatītā dziesma ir patiešām īsts kalna strauts, un jāsaka, ka taisni Vītola mūzika ir tā, kas šo citādi varbūt vairs vienīgi hrestomātijās meklējamo Krišjāņa Barona dzejoli par jaunu izcēla dienas gaismā, kur tas savā versmainajā, pirmatnēji svaigajā valodā runās vēl paaudžu paaudzēs.[2]

Dziesmas vārdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazs avots kalnā ceļas
Un saulei pretī smaid`,
Un jautri straujos viļņus
Uz krēslu lejup raid`.

Tam prātā auglīgas druvas,
Kam spirgtas rasas trūkst,
Viņš sapņo no paradīzes,

Kur dzīvības koks pats žūst.

Bet klintis tam pretī kraujas
Un cieti ceļu slēdz,
Jo tumšāki kalnu ēna
Tur apakšā leju sedz.

Te krūts tam vareni ceļas,
Tas droši un lepni plūst,
Un gāžas pāri pār klintīm,

Kaut dziļumā iekšā grūst.

Ir dažas klinšu drupas
Ar troksni zemē irst,
Un daža lāsīte slepen`
Kā asara mirdz un birst.

Un lejā ar jaunu spēku
Tas viļņodams tālāk iet,
Un visas malu malas

Zeļ, zaļo, kuplo, zied.[3]


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Teodors Zeiferts. Latviešu rakstniecības vēsture
  2. Valentīns Bērzkalns (1965), Latviešu dziesmu svētku vēsture: 1864–1940, Bruklina: Grāmatu draugs, 392-393 lpp.
  3. www.dziesmuteksti.lv

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]