Jūlijs Lācis
| Jūlijs Lācis | |
|---|---|
 | |
| Latvijas tautas labklājības ministrs | |
|
Amatā 1940. gada 21. jūnijs — 21. jūlijs | |
| Premjerministrs | Augusts Kirhenšteins |
| Priekštecis | Jānis Volonts |
| Pēctecis | Uldis Gundars1 |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1892. gada 25. decembrī Lēdurgas pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1941. gada 15. decembrī (48 gadu vecumā) Astrahaņa, Astrahaņas apgabals, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Krievija) |
| Tautība | latvietis |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Anna Lācis, Rūta Skujiņa |
| Augstskola | Pēterburgas Behtereva Psihoneiroloģiskais institūts |
|
1amatā stājās 1990. gadā | |
Jūlijs Rihards Lācis (1892. gada 25. decembris — 1941. gada 15. decembris) bija latviešu žurnālists, literāts un sabiedriskais darbinieks. Preses izdevumu "Jaunākās Ziņas" un "Atpūta" līdzstrādnieks, pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Tautas Saeimas deputāts un tautas labklājības ministrs, 1941. gada sākumā apcietināts par pretpadomju darbību.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1892. gada 25. decembrī Lēdurgas pagasta Lodes muižā lauksaimnieku Ādama un Karlīnas Lāču ģimenē. Mācījās Biķernieku draudzes skolā (1900—1905), Ķeniņa reālskolā un Mākslas veicināšanas biedrības skolā (1907—1912). Uzsāka ķīmijas studijas Rīgas Politehniskajā institūtā,[1] 1914. gadā apprecējās ar Annu Liepiņu,[2] viņu laulībā piedzima meita Dagmāra (režisores un aktrises Māras Ķimeles māte). Pēc Pirmā pasaules kara sākuma viņi devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur studēja Pēterburgas Behtereva Psihoneiroloģiskajā institūtā.[3]
Pēc atgriešanās dzimtenē J. Lācis turpināja studijas Latvijas Universitātē (1921—1923), tad devās uz Franciju, kur studēja žurnālistiku Parīzes Augstākajā sabiedrisko zinātņu skolā (École des hautes études en sciences sociales, EHESS, 1925-1926).
Strādāja laikrakstos "Jaunākās Ziņas" un "Atpūta", kur publicēja rakstus, dzejoļus un stāstus. 1934. gadā apprecējās ar dzejnieci Rūtu Skujiņu. Šajā laulībā dzimušas meitas - rakstniece un valodniece Lalita Muižniece (1935) un Māra (1938).[4] No 1936. līdz 1937. gadam turpinājumos publicēts viņa romāns "Mūža meža maldi"[5], kas lielā mērā balstīts aculiecinieku liecībās par latviešu baptistu kolonijas Vārpa izveidošanu Brazīlijas Sanpaulu štata džungļos.[6]
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā J. Lācis bija Tautas Saeimas deputāts, iecelts par tautas labklājības ministru Kirhenšteina valdībā, vēlāk par Latvijas PSR Tautas komisāru padomes izglītības tautas komisāru.
1941. gada 8. janvārī arestēts un deportēts uz PSRS par pretpadomju aģitāciju, kuru viņš esot vērsis laikā, kad strādājis "Jaunākajās Ziņās" un "Atpūtā".[3] Miris 1941. gada 15. decembrī Astrahaņas cietumā.[5][4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 19 727. sleja.
- ↑ Plašāk pazīstama kā Asja Lācis, Maskavas latviešu teātra "Skatuve" un Valmieras Drāmas teātra režisore
- ↑ 3,0 3,1 Undīne Adamaite. «Jūlijs Lācis - represēts tautas komisārs». Diena, 2008. gada 14. jūnijā. Skatīts: 2012. gada 29. decembrī.
- ↑ 4,0 4,1 «Dzejniecei Rūtai Skujiņai – 100, rakstniekam un žurnālistam Jūlijam Lācim – 115». mezaparks.eu. 2008.01.02. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 26. decembrī. Skatīts: 2012.12.29.
- ↑ 5,0 5,1 «Novadnieku enciklopēdija». Limbažu Galvenā bibliotēka. Skatīts: 2018.07.19.[novecojusi saite]
- ↑ Emīls Krieviņš (1987). "Mūža meža maldi [Atmiņas par latviešu koloniju „Vārpa”"] (latviski). Jaunā Gaita (162. numurs).
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Jānis Volonts |
Latvijas tautas labklājības ministrs 1940. gada 21. jūnijs — 21. jūlijs |
Pēctecis: Uldis Gundars (amatā stājās 1990. gadā) |
| ||||||||||||||||||
|