Karš Afganistānā (2001—2014)

Koalīcijas spēku (ISAF) vadības grupu izvietojums četros Afganistānas reģionos 2006. gadā. "Austrumi" (OST): ASV, "Dienvidi" (SÜD): Nīderlande, "Rietumi" (WEST): Itālija, "Ziemeļi" (NORD): Vācija

Islāmistu nemiernieku kontrolētās teritorijas (zaļā krāsā) paplašināšanās no 2002. līdz 2006. gadam

Karš Afganistānā (2001—2014) bija Afganistānas kara turpinājums, ko pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukuma ASV 7. oktobrī sāka ASV un to sabiedrotās valstis ar mērķi mainīt Afganistānas Islāma Emirāta valdību un iekārtu. NATO aktivizēja alianses Statūtu 5. pantu, kas nosaka, ka uzbrukums vienai dalībvalstij nozīmē uzbrukumu visai aliansei. Pēc Taliban režīma gāšanas 2001. gada decembrī tika izveidoti "Starptautiskās drošības atbalsta spēki Afganistānā" (International Security Assistance Force, ISAF), kas kopš 2003. gada darbojās NATO vadībā. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) rezolūcijām ISAF galvenais uzdevums bija atbalstīt Afganistānas valdību drošības un stabilitātes nodrošināšanai.

Karā kopš 2003. gada piedalījās arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kontingents, kas bija izvietots gan Kabulas starptautiskajā lidostā, gan Ziemeļu reģionālās pavēlniecības štābā Mazarišarīfā un Meimenas karabāzē, gan Kandahāras lidostā.

2011. gadā sākās koalīcijas spēku izvešana, 2013. gadā militāro varu pārņēma Afganistānas valdības spēki, kas turpināja karu pret radikālajiem islāmistiem. Kaut arī 2014. gada 28. decembrī ASV formāli pasludināja kara beigšanos, tas kopš 2015. gada turpinājās kā Afganistānas pilsoņu karš.

Priekšvēsture

ASV prezidenta Reigana tikšanās ar afgāņu nemierniekiem Baltajā namā 1983. gadā

11. septembrī ASV notika plašs masu terora akts, kad četras teroristu pašnāvnieku grupas nolaupīja četras pasažieru lidmašīnas un izmantoja tās kā ieroci pret civiliem (Pasaules tirdzniecības centra ēka) un militāriem (Pentagonu) objektiem Ņujorkas centrā un Vašingtonas apkārtnē. Bojā gāja 2 976 cilvēki. 12. septembrī lielākā daļa valstu pauda solidaritāti ar ASV un nosodīja šo terora aktu. Dž. V. Bušs paziņoja, ka vienāds sods gaida gan terora akta veicējus, gan teroristu atbalstītājus. ANO sāka 80 darbinieku evakuāciju no Afganistānas. 13. septembrī ASV valsts sekretārs Kolins Pauels par šo terora aktu organizēšanu apsūdzēja teroristu grupu "Al-Qaida" un tās līderi bin Ladenu, uzskatot, ka dzīvojot Afganistānā, viņš organizējis šo terora aktu. Šos terora aktus neesot bijis iespējams īstenot bez Afganistānas Taliban valdības ziņas, jo tā bez kādiem ierobežojumiem ļāva bin Ladenam un tā ļaudīm darboties šīs valsts teritorijā, plānot un īstenot savus plānus. Pierādījumus, kas lika uzskatīt tieši Al-Qaida par šī terora akta īstenotājiem, ASV valdība neatklāja, jo to lielākā daļa esot slepena un skarot izlūkdienestu darbu. Krievija un NATO kopīgā paziņojumā aicināja visas pasaules valdības apkarot terorismu. Palestīniešu pašpārvaldes prezidents Jāsirs Arafāts aicināja arābu valstis pievienoties pretterorisma koalīcijai. 14. septembrī ASV vispārējo sēru diena. Afganistānas Taliban valdība piekrita izdot bin Ladenu trešajai neitrālai valstij tiesāšanai, ja Vašingtona iesniegs pierādījumus viņa saistībai ar šiem terora aktiem — ASV to noraidīja, pieprasot izdot aizdomās turamo tām. ASV Senāts apstiprināja 40 miljardu USD piešķiršanu pretterorisma kampaņai. ASV Pārstāvju palāta un Senāts apstiprināja rezolūciju, kas ļāva prezidentam Dž. V. Bušam "izmantot visu nepieciešamo un atbilstošo spēku" pret lidmašīnu nolaupītājiem.

15. septembrī Dž. V. Bušs paziņoja, ka ASV ir karastāvoklī, par galveno ienaidnieku nosaucot O. bin Ladenu. 17. septembrī tika atvērta Ņujorkas fondu birža, Dow Jones bija zaudējis lielāko vidējo punktu daudzumu tā vēsturē. 18. septembrī Afganistānas valdība slēdza lidostas un izsludināja armijā kaujas gatavību atvairīt gaisa uzbrukumus. 19. septembrī ASV nosūtīja spēkus ar vairāk nekā 100 kaujas lidmašīnām uz Arābijas jūru. Tika atcelti pēdējie lidojumu ierobežojumi ASV gaisa telpā. 20. septebrī Afganistānas valdība lika bin Ladenam sagatavoties izraidīšanai no valsts. Dž.V.Bušs uzstājās ar runu Kongresā un informēja par jaunu ministra amatu "dzimtenes aizstāvības uzraudzīšanai". Arābu līgas ģenerālsekretārs Amrs Musa paziņoja, ka arābu valstis nepiedalīsies uzbrukumā Afganistānai, ja tajā piedalīsies Izraēla. 21. septembrī trimdā dzīvojošais Afganistānas karalis Mohammads Zahirs šahs nāca klajā ar aicinājumu gāzt Taliban valdību un izveidot jaunu pārejas valdību. 22. septembrī Dž.V.Bušs atcēla 1998. gadā pret Pakistānu un Indiju ieviestās sankcijas (par kodolizmēģinājumiem). 23. septembrī ASV beidzās oficiālās sēras. Afganistānas Taliban valdība informēja pasauli, ka bin Ladens ir izraidīts no valsts un viņa atrašanās vieta nav zināma. Vašingtona šo informāciju noraidīja kā melus.

24. septembrī ASV informēja par Al-Qaida un Taliban kontu iesaldēšanu ASV un tām draudzīgo valstu bankās. Afganistānas aizsardzības ministrs mulla Obaidulla izsludināja par papildus 300 000 karavīru mobilizāciju. Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs paziņoja, ka viņa valsts informē par pievienošanos ASV atbalstošo valstu nometnei. Pakistāna atsauca no Afganistānas vēstniecības darbiniekus. Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja par papildus ieroču sūtījumiem Ziemeļu aliansei, piedāvājot ASV dalīties izlūkošanas datos un atverot Krievijas Federācijas gaisa telpu humānajai palīdzībai. 25. septembrī Kirgīzija un Turkmenistāna piedāvāja ASV palīdzību iespējamo militāro operāciju laikā. Saūda Arābija pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Afganistānu. G7 valstu finansu ministri vienojās apturēt terorismā aizdomās turēto organizāciju līdzekļu vākšanu un bloķēt to kontus. 26. septembrī Pakistāna paziņoja, ka tās bruņotie spēki nepiedalīsies iebrukumā Afganistānā. Šim paziņojumam pievienojās arī Irāna. 27. septembrī Apvienotie Arābu Emirāti bloķēja 26 aizdomās par terorismu turēto organizāciju kontus. ASV pieņēma likumu, ka gaisa spēkiem ir tiesības notriekt jebkuru komerclidmašīnu, ja tā apdraudēs ASV pilsētas. 28. septembrī FIB nāca klajā ar paziņojumu, ka beidzot ir konstatētas visu 19 teroristu personības un publicēja viņu fotogrāfijas, lai no sabiedrības gūtu precīzāku informāciju par šīm personām. ASV mediji izplatīja ziņas, ka Afganistānas teritorijā jau darbojas amerikāņu un britu armiju specvienības, kas cenšas atrast bin Ladenu. Saūda Arābija paziņoja, ka ļauj izmanto savā teritorijā esošās militārās bāzes uzbrukumam Afganistānai. Afganistānas valdība kārtējo reizi piedāvāja piedalīties bin Ladena notveršanā, ja tiks sniegti pierādījumi viņa saistībai ar 11.09. terora aktiem un viņu tiesās trešajā neitrālajā valstī. 30. septembrī Afganistānas sūtnis Pakistānā mulla Abdulsalams Zaifs paziņoja, ka viņa valdībai ir zināma bin Ladena atrašanās vieta, taču šo informāciju neizpaudīs viņa paša drošības dēļ.

2. oktobrī ASV saviem sabiedrotajiem iesniedza pierādījumus par bin Ladena saistību ar terora aktiem Ņujorkā un Vašingtonā. NATO aktivizēja alianses Statūtu 5. pantu, kas nosaka, ka uzbrukums vienai dalībvalstij nozīmē uzbrukumu visai aliansei. ASV valdība atkārtoti noraidīja Afganistānas piedāvājumu uzsākt sarunas par bin Ladena vainu un viņa tiesāšanu. 4. oktobrī Lielbritānijas premjerministrs Entonijs Blērs parlamentam paziņoja, ka vismaz trim teroristiem savulaik ir bijuši kontakti ar bin Ladenu. 5. oktobrī Afganistāna atkal piedāvāja arestēt un tiesāt bin Ladenu, ja ASV iesniegs apsūdzībai pietiekamus pierādījumus. ASV paziņoja, ka 1000 karavīru ir pārdislocēti uz Uzbekistānu un tiks izvietoti Afganistānas pierobežā. 6. oktobrī G7 finansu ministri un centrālo banku vadība paziņoja par jauniem pasākumiem, lai izsekotu tos, kas finansē terorismu. Baltais nams noraidīja Afganistānas piedāvājumu atbrīvot 8 pirms diviem mēnešiem par kristietības sludināšanu arestētos organizācijas Shelter Now darbiniekus, apmaiņā pret sarunām. Afganistāna atbrīvoja 28. oktobrī pierobežā ar Pakistānu aizdomās par spiegošanu aizturēto britu žurnālisti Ivonnu Ridliju.

7. oktobrī Taliban valdība informēja par 2000 karavīru pārdislocēšanu uz pierobežu ar Uzbekistānu un 1000 vīru lielu papildspēku nosūtīšanu uz Ziemeļu alianses fronti. Pievakarē sākās ASV un Lielbritānijas spēku uzbrukums (dažas stundas pēc tam, kad noraidīja kārtējo Taliban piedāvājumu sarunām par bin Ladena vainu). ASV prezidents Džordžs V. Bušs savā runā uzsākot karu, tā iemeslu noformulēja šādi: "Vairāk nekā pirms divām nedēļām es izvirzīju Taliban līderiem skaidru un konkrētu prasību virkni: slēgt teroristu apmācības nometnes, izdot Al-Qaida tīkla līderus un atbrīvot visus ārzemniekus, ieskaitot ASV pilsoņus, kas netaisnīgi ir ieslodzīti šajā valstī. Neviena no šīm prasībām netika izpildīta. Un tagad Taliban par to samaksās." Latvijas Republikas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš informēja, ka uzbrukumam "ASV gatavojās ļoti rūpīgi, runājot ar sabiedrotajiem un sagatavojot sabiedrību".

Koalīcijas bruņotie spēki

ISAF logo (angļu: International Security Assistance Force; puštu: کمک او همکاری — Komak wa Hamkari, "Palīdzība un Sadarbība")

Latviešu, amerikāņu un afgāņu karavīri patrulē Nišagāmas ciemā Kunāras provincē (2009. gada 18. martā)

Koalīcijas spēku ASV kareivis opija magoņu laukā

Kanādas artilērija

Koalīcijas (t.s. ASV) karaspēka lieluma izmaiņas Afganistānas kara beigu daļā

Koalīcijas militāro spēku zaudējumi

2001. gada oktobrī ASV ap Afganistānu bija sakoncentrējušas aptuveni šādus spēkus: Turcijā ap 2000 kareivju, gaisa spēku vienības F15, F16, EA6B, KC135, E3B/C, C12; Kuveitā — 3000 kareivju, tanki un bruņumašīnas; Saūda Arābijā — 650 kareivju, gaisa spēku vienības F15, F16, F117, C130, KC135; Tadžikistānā — kaujas lidmašīnas; Uzbekistānā — 1000 kareivju. Līcī atradās lidmašīnu bāzes kuģis "USS Enterprise" (uz klāja 50 kaujas lidmašīnas F14 Tomcat un FA18 Hornet), kuru pavadīja kaujas grupa ar līdz 24 fregates un iznīcinātāji, mīnu traleri, vairākas zemūdenes, bet flotes grupas papildu bruņojumā ietilpa raķetes zeme-gaiss, EA-68 Prowler radaru slāpētāji un Hawkeye izlūklidmašīnas, kā arī otra flotes kaujas grupa, ko veidoja lidmašīnu bāzes kuģis "Carl Vinson" (uz klāja 70 lidmašīnas, tai skaitā F14 Tomcat un trīs F18 eskadriļas), kuru pavadīja 1 zemūdene, 2 kreiseri un 2 iznīcinātāji, bet grupas papildu apbruņojumā bija 200 raķešu Tomahawk arsenāls.

2002. gada februārī Afganistānas teritorijā tika izvērsti Starptautiskie drošības atbalsta spēki (ISAF). Par pirmo vadošo valsti kļuva Apvienotā Karaliste, kuru pēc sešiem mēnešiem nomainīja Turcija, 2003. gada februārī šo spēku vadību uzņēmās Nīderlande un Vācija. 2003. gada augustā starptautiskās operācijas vadību pārņēma NATO. 2005. gada vidū Afganistānā tika izveidotas Provinču atjaunošanas vienības (Province Reconstruction Teams, PRT), kuru uzdevums bija sniegt atbalstu Afganistānas pašvaldībām reģionos. 2009. gadā Afganistānā bija izvietoti aptuveni 68 000 amerikāņu karavīru un 60 000 vīru lielie koalīcijas spēki, kuru sastāvā bija 42 valstu karavīri, bet kopējais ārvalstu karavīru skaits Afganistānā bija aptuveni 113 000.

Latvijas NBS kontingents

2003. gada februāra beigās uz Afganistānu devās Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) mediķu vienība, kas sākotnēji bija iekļauta Nīderlandes bruņoto spēku hospitāļa sastāvā Kabulas starptautiskajā lidostā. 2003. gada augustā Latvijas NBS Mediķu vienību iekļāva Vācijas bruņoto spēku hospitāļa sastāvā.

Pēc Latvijas iestāšanās NATO 2005. gada sākumā Kabulā ieradās Latvijas Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas (NMN) vienība, kas līdz 2006. gada februārim ietilpa Norvēģijas vadītajā kaujas grupā Kabulā. Latvijas NBS vienība iesaistījās Norvēģijas vadītajā Provinču atjaunošanas vienībā Farjābas provinces pilsētā Meimenā. 2006. gada sākumā Latvijas kontingentu pārvietoja uz Ziemeļu reģionālās pavēlniecības (ZRP) atbildības rajonu, kur Latvijas NBS štāba karavīri un apgādes speciālisti dienēja ZRP štābā Mazarišarīfā, bet Meimenā bija izvietota Kājnieku nodaļa, Militārās novērošanas vienība un Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas grupa.

2007. gada jūnijā Latvijas NBS kontingentu palielināja no 35 līdz 72 karavīriem, jūlijā Afganistānā dienēja jau 97 NBS karavīri, no kuriem divi bija izvietoti Kabulā, 13 — Mazarišarīfā, bet 82 — Meimenā. Novembrī LNBS karavīru skaitu palielināja līdz 99, bet gada beigās līdz 172. 2008. gadā uz Afganistānu nosūtīja jaunu Operacionālās sadarbības padomnieku vienība 30 Latvijas un 16 ASV karavīru sastāvā, kas darbojās Nangarhāras provincē Afganistānas ziemeļaustrumos. 2009. gadā Latvijas kontingentā bija 174 NBS karavīri, jūnijā uz Austrumu reģionu tika nosūtīta 2. Operacionālās sadarbības padomnieku vienība 34 karavīru sastāvā.

2010. gadā Latvijas kontingentā bija 176 karavīru, pavisam 2010. gadā Afganistānā dienēja 353 Latvijas NBS karavīri. 2011. gadā Latvijas kontingentu veidoja aptuveni 180 karavīru, kopumā šajā gadā operāciju rajonā uzturējās 374 Latvijas NBS karavīri. 2011. gada novembrī Latvija un Lietuva kopīgi iesaistījās afgāņu drošības spēku apmācībā Afganistānas dienvidu reģionā. 2012. gadā Afganistānā uzturējās vidēji 180 Latvijas NBS karavīru, kopumā šajā gadā ISAF dienēja 364 Latvijas karavīri. 2013. gada sākumā Latvijas kontingentā palika aptuveni 30 karavīru, bet martā militārajā bāzē Northen Lights Mazarišarīfā darbību sāka Ziemeļvalstu un Baltijas Pārejas atbalsta vienība, ko veidoja Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas un Latvijas karavīri. 2013. gada maija sākumā Kabulā darbību sāka arī kopēja Norvēģijas un Latvijas Speciālo operāciju vienība, kuras galvenais uzdevums bija Afganistānas Speciālās policijas apmācība speciālo operāciju jautājumos.

Kritušie Latvijas NBS karavīri

• Edgars Ozoliņš, dižkareivis, gājis bojā 2008. gada 11. augustā mīnas sprādzienā Meimenā.
• Andrejs Merkuševs, dižkareivis, kritis 2009. gada 1. maijā Kunāras provincē.
• Voldemārs Anševics, seržants, kritis 2009. gada 1. maijā Kunāras provincē.
• Dāvis Baltābols, kaprālis, miris 2009. gada 5. augustā Vācijas Bruņoto spēku hospitālī Koblencā pēc 25. jūlija kaujas, izpildot patrulēšanas uzdevumu uz ziemeļiem no Meimenas.

Koalīcijas valstu militāro vienību lielums un kritušo skaits (2013)

Valsts	Militārpersonu skaits	Bojā gājušo skaits
ASV	90 000	2301
Apvienotā Karaliste	9500	447
Vācija	4811	54
Francija	4000	86
Itālija	4000	48
Kanāda	3000	158
Polija	2600	43
Nīderlande	2000	25
Rumānija	2000	21
Turcija	1786	14
Spānija	1606	34
Gruzija	1561	27
Austrālija	1550	40
Dānija	750	43
Bulgārija	602	1
Ungārija	582	7
Norvēģija	538	10
Čehija	529	5
Beļģija	524	1
Zviedrija	500	5
Korejas Republika	350	1
Slovākija	343	1
Albānija	333	1
Horvātija	320	0
Lietuva	241	1
Jaunzēlande	191	11
Somija	181	2
Latvija	180	4
Ziemeļmaķedonija	177	0
Igaunija	162	9
Grieķija	162	0
Portugāle	155	2
Armēnija	127	0
Mongolija	102	0
Bahreina	95	0
Azerbaidžāna	94	0
Slovēnija	80	0
Bosnija un Hercegovina	59	0
Tonga	55	0
Jordānija	50	2
Malaizija	46	0
Melnkalne	40	0
Singapūra	39	0
Apvienotie Arābu Emirāti	35	0
Salvadora	25	0
Ukraina	24	0
Luksemburga	10	0
Īrija	7	0
Islande	6	0
Austrija	3	0

Karadarbība

Lielākās koalīcijas spēku uzbrukuma operācijas 2001. un 2002. gadā

7. oktobrī, svētdienas vakarā, sākās ASV un Lielbritānijas kara aviācijas (15 bumbvedēji un 25 kaujas lidmašīnas — bumbvedēji B2 bija no ASV gaisa kara spēkiem, bet B1 un B52 no Lielbritānijas Djego Garsijas gaisa spēku bāzes Indijas okeānā, savukārt triecienlidmašīnas bija no reģionā izvietotajiem aviācijas bāzes kuģiem; bez tam uzbrukumā piedalījās arī Arābijas jūrā izvietotie karakuģi un zemūdenes, kas izšāva aptuveni 50 spārnotās raķetes) uzlidojumi militāriem mērķiem Afganistānā. Piekrišanu iesaistīties karadarbībā mazliet vēlāk deva vairāk nekā 40 pasaules valstis. Pirmajā uzbrukuma kārtā tika bombardētas ar aviobumbām un spārnotajām raķetēm Afganistānas militāro spēku bāzes, lidostas, kā arī Al-Qaida apmācības nometnes. Tika bombardētas Kabula, Dželelabada, Kandahāra.

Vienlaikus sākās t.s. Ziemeļu alianses spēku ofensīva uz sauszemes. Sabiedrotie atbalstīja iebrukumu un tam sekojošās stabilizācijas operācijas, jo militāro darbību likumīgu padarīja ANO mandāts. Bez tam pēc 11. septembra terora akta, ko pasludināja par "uzbrukumu ASV", tika aktualizēts NATO Statūtu 5. pants — ja uzbrūk vienai dalībvalstij, pārējās militāri tai palīdz aizstāvēties. Pakistāna atbalstīja ASV militāros triecienus pret kaimiņvalsti, taču turpināja uzskatīt Taliban par Afganistānas likumīgo valdību.

12. novembrī Taliban spēki atstāja Kabulu, dzīvi palikušie valdības locekļi evakuējās uz Pakistānu. Pēc divām dienām, 14. novembrī pilsētā iebrauca Ziemeļu alianses tanki. ASV vadītās alianses spēki okupēja valsti līdz laikam, kad tiks izveidota Rietumiem draudzīga valdība. 2003. gada augustā NATO oficiāli pārņēma Starptautiskos drošības palīdzības spēku (International Security and Assistnace Force — ISAF) vadību, kas bija Ziemeļatlantijas alianses pirmā misija ārpus eiroatlantiskās zonas (NATO vadītajā misijā Afganistānā dien arī 170 Latvijas karavīri).

ISAF kareivji nodedzina Taliban patvertni

Pēc ASV vadīto koalīcijas spēku iebrukuma Taliban kaujiniekiem likumsakarīga bija atkāpšanās uz savu tautasbrāļu puštunu apdzīvotajām teritorijām Pakistānā (Pakistānas un Afganistānas robežas abās pusēs dzīvojošie puštuni nekad nav atzinuši 1893. gadā britu koloniālās pārvaldes noteikto robežas demarkāciju pa tā dēvēto Duranda līniju, kas sašķeļ puštunu apdzīvotās teritorijas divās daļās). Tiešā Afganistānas pierobežā atrodas t.s. Federāli pārvaldītās cilšu teritorijas (Federally Administered Tribal Areas), kuras Pakistānas sastāvā ir tikai juridiski. Praktiski visa vara šajās teritorijās jau kopš valsts dibināšanas ir bijusi pašu puštunu cilšu un klanu rokās, bet centrālās varas pārstāvji tās tikai laiku pa laikam apmeklē armijas pavadībā. Šīs kalnainās teritorijas nu jau vairākus gadus kļuvušas par pajumti Afganistānas un Pakistānas talibiem, kuri pilnībā kontrolē, piemēram, tajās ietilpstošo Vaziristānu un Bažauru. Tur ierīkotajās nometnēs talibi varēja būt droši no amerikāņu sauszemes karaspēka tiešiem uzbrukumiem un atgūt spēkus, lai no jauna pāri robežai atsāktu aizvien pieaugošus uzbrukumus koalīcijas spēkiem Afganistānā.

Talibi ir postulējuši, ka viņu mērķis ir cīņa pret okupācijas karaspēku, nevis pret Rietumiem. "Mums nav nodoma kaitēt pasaules valstīm, ieskaitot Eiropas valstis. Mūsu mērķis ir Afganistānas neatkarība un islāmiskas valsts veidošana".

Partizānu karš izvērsies galvenokārt dienvidu un dienvidaustrumu puštunu apdzīvotajās provincēs, kur taliban kustībai ir plašs iedzīvotāju atbalsts. Partizānu darbībai šajās provincēs ir ļoti piemēroti apstākļi — kalnainais apvidus ļauj visai brīvi pārvietoties un arī veikt pēkšņus uzbrukumus, un pēc tiem noslēpties. Savukārt amerikāņu vadītajai rietumvalstu spēku koalīcijai kvantitatīvi nepietiekot karavīru, lai kontrolētu plašāku teritoriju. Faktiski iznāk, ka šajos plašajos kalnu novados ārzemju spēki kopā ar afgāņu nacionālo armiju un vietējo policiju apsargā paši sevi. Bez tam visai bieži ir gadījumi, kad afgāņu karavīri bez pavēles pamet kaujas lauku, atstājot ārzemniekus vienus pašus cīņā ar talibu mudžahedīniem. Lielas grūtības koalīcijas spēkiem sagādā tas, ka bez talibiem nākas sastapties ar vietējo cilšu bruņotajām vienībām vai pat nekur neiesaistītām civilpersonām, kas veic uzbrukumu personisku (atriebes) motīvu vadītas. Talibu mudžahedīni darbojas mazās grupās, kas spēj aptvert lielas teritorijas, un bieži vien pielieto pašnāvnieku misijas.

Par to, cik brīvi partizāni pārvietojas pa koalīcijas spēku kontrolēto teritoriju, liecina kaut vai tas, ka 2008. gada 12. jūnijā talibu modžahedīni netraucēti iebruka Kandahāras cietumā un atbrīvoja aptuveni 900 tur ieslodzīto.

NATO spēki apsargāja savas bāzes, centrālās komunikāciju līnijas, valdības iestādes un, balstoties uz izlūkošanas datiem, centās precīziem triecieniem iznīcināt partizānu bāzes, dzīvo spēku un vadoņus. Tā ASV vadītajiem spēkiem 2007. gada maija sākumā speciālā operācijā izdevās nogalināt mullu Dadullu, kurš bija galvenais Taleban militāro operāciju komandieris Afganistānā.

Notikušās sadursmes abas karojošās puses centās pasniegt kā savu uzvaru, piemēram, viena no 2009. gada smagākajām kaujām bija 3. oktobrī NATO postenī Kītingā, kad gāja bojā astoņi amerikāņu karavīri, bet talibi zaudēja aptuveni 200 kaujinieku. Talibi šo kauju pasludinājuši par savu uzvaru, jo īsi pēc tam šī koalīcijas spēku bāze tika evakuēta. Savukārt amerikāņu pulkvežleitnants Roberts Brauns medijiem skaidroja, ka amerikāņi jau iepriekš bija nolēmuši šo bāzi slēgt kā pārāk nedrošu.

Neraugoties uz ievērojamo skaitlisko un tehnisko pārsvaru, Afganistānā dislocēto ASV un NATO spēku komandieris Deivids Makīrnans 2009. gada februārī publiski, ka cīņa pret nemierniekiem valsts dienvidos ir nonākusi strupceļā.

Cilvēku upuri

Bombardēšanā cietušais bērns hospitālī (2009)

• 2001.-2003. gadā gājuši bojā no 3100 līdz 3600 civiliedzīvotāju.
• 2005. gadā gājuši bojā ap 1700 cilvēku.
• 2006. gadā nogalināti vairāk nekā 1000 civiliedzīvotāju.
• 2007. gadā karš prasījis aptuveni 6000 cilvēku dzīvību, no kuriem lielākā daļa bijuši talibu kaujinieki. Tomēr krituši arī aptuveni 1000 Afganistānas drošības spēku darbinieku un vairāk nekā 200 ārzemju karavīru.
• 2008. gadā — krituši 294 NATO karavīri;
• 2009. gadā — krituši 500 NATO karavīri (30. jūnijā Paktijas provincē pirmais amerikāņu karavīrs Beuvs Bergdāls nonācis talibu gūstā)
• 2010. gadā nogalināti 2777 civiliedzīvotāji.
• 2011. gadā nogalināti 3021 civiliedzīvotāji.

Rezultāti

Pozitīvie

Afganistānas pilsoņu karš (kopš 2015): valdības spēku kontrolētā teritorija pēc koalīcijas spēku izvešanas (jaunākie dati)

• 2001. gada beigās Bonnā tikās Rietumu valstu diplomāti ar afgāņu cilšu vadoņiem un diasporas politiskajiem līderiem, vienojoties par jaunas valdības izveidošanu (par pagaidu vadītāju koalīcijas spēku valstis 2001. gada decembrī iecēla Hāmidu Karzaju) — vistautas Lojadžirgā (Loya Jirga — lielā padome; 1051 delegāts no 380 valsts rajoniem) 2002. gada 10. jūnijā, Karzajs tika oficiāli ievēlēts par Afganistānas prezidentu. Afganistānā izveidota prezidentāla republika, ko pārvalda prezidents, valdība, Nacionālā asambleja un pašvaldību padomes. 2004. gada janvārī pieņemta Konstitūcija.
• Divpalātu parlaments — Nacionālā asambleja — uzsāka darbu 2005. gada 19. decembrī pēc 2005. gada 18. septembrī notikušajām vēlēšanām. Vēlēšanu kandidātes sievietes bija apmēram 10% no kopējā kandidātu skaita un pateicoties kārtībai rezervēt vietas sievietēm deputātēm, sievietes ieguva 27,3% vietu apakšpalātā un gandrīz 30% vietu pašvaldību padomē.

Negatīvie

• Afganistānā tiek iegūti 95% no pasaulē patērētā heroīna. Kopš 2001. gada heroīna iegūšana ir dubultojusies.
• 2005. gada 18. septembrī notikušo vēlēšanu laikā nogalināja astoņus kandidātus un vairākus darbiniekus, kas iesaistīti vēlēšanu darbā. ES Vēlēšanu Novērošanas Misija ziņoja par pārkāpumiem un krāpšanu vairākās provincēs.
• 2006. gadā Eiropas Parlaments paudis nosodījumu par simtiem cilvēku, kurus ASV spēki sagūstīja pēc iebrukuma, pārvešanu uz nelegālo Gvantanamo internēto nometni, kur, saskaņā ar daudzām liecībām, spīdzināšana, ko izmantoja ASV personāls, un slikta izturēšanās ir parasta parādība.
• Tiesu vara un likumdošana Afganistānā ne visai atbilst demokrātijai Rietumu izpratnē, piemēram, 2009. gada augusta sākumā Afganistānā stājies spēkā šiītu minoritātes laulību regulējošs likums, kas atļauj vīram turēt badā un izvarot sievu, ja viņa atsakās nodarboties ar seksu.

Ārējās saites

• Ārlietu ministrijas paziņojums sakarā ar ASV un tās sabiedroto uzsākto pretterorisma operāciju Afganistānā (08.10.2001.)^{[novecojusi saite]}
• Atpakaļ karā Afganistānā. // Militārais apskats Latvijā un pasaulē.^{[novecojusi saite]}
• Latvijas karavīri piedalījušies lielākajā kaujā Afganistānā. // Militārais apskats Latvijā un pasaulē.^{[novecojusi saite]}
• Latviešiem negatīva pieredze ar afgāņu karavīriem. // Militārais apskats Latvijā un pasaulē.
• Chronology of events for 2007 Arhivēts 2011. gada 14. martā, Wayback Machine vietnē.