Libērija

Libērijas Republika
Libērijas Republika
Karogs	Ģerbonis
	Devīze: The love of liberty brought us here
	Himna: All Hail, Liberia, Hail!;
	Location of Liberia -
Galvaspilsēta; (un lielākā pilsēta)	Monrovija; 6°19′N 10°48′W / 6.317°N 10.800°W
Valsts valodas	angļu valoda
Valdība	Republika
Platība
Iedzīvotāji
IKP (PPP)	2008. gada aprēķins
TAI (2008)	▲0.364 (zems) (176.)
Valūta	Libērijas dolārs1 (LRD)
Laika josla	GMT
Interneta domēns	.lr
Tālsarunu kods	+231
1	ASV dolārs arī ir apgrozībā.

Libērija (angļu: Liberia, IPA: [laɪˈbɪəriə]), oficiāli Libērijas Republika (Republic of Liberia), ir valsts Āfrikas rietumos, pie Atlantijas okeāna, kas apskalo valsts rietumdaļu. Ziemeļos Libērija robežojas ar Sjerraleoni, Gvineju, bet austrumos ar Kotdivuāru. Libērijas galvaspilsēta ir Monrovija, kurā dzīvo aptuveni pusmiljons no nedaudz vairāk kā 3 miljoniem valsts iedzīvotāju.

Valsts ir ļoti bagāta ar derīgajiem izrakteņiem: dzelzsrūdu, zeltu un dimantiem, kā arī tropiskajiem kokmateriāliem.

Vēsture

Libērija vienmēr kopš oficiālās pasludināšanas 1847. gadā bijusi neatkarīga republika. Valsti dibinājuši ASV atbrīvotie vergi, kuri izlēmuši repatriēties uz Āfriku.

ASV tika izveidota pat īpaša sabiedriskā organizācija, kas vāca naudu vergu atbrīvošanai un repatriācijai. Tika atrastas teritorijas, uz kurām vismaz oficiāli neviena Eiropas koloniālvalsts nebija pieteikusi savas kolonizatoru pretenzijas, un tieši tur 19. gadsimta sākumā ieradās pirmie kuģi ar melnādainajiem amerikāņiem. Attiecīgi, Libērijas valsts iekārta ir gandrīz precīza ASV valsts iekārtas kopija — arī Libērijā ir spēcīgs prezidents, kas vada valdību (premjera amats nepastāv), parlaments ir sadalīts Senātā un Pārstāvju palātā.

20. gadsimts

Bijušie amerikāņi un viņu pēcteči kļuva par valdošo kārtu, lai gan viņu nebija vairāk par 5% no visiem iedzīvotājiem, bet vietējās etniskās grupas tika pakļautas. Elitei piederošie iedibināja tradīciju doties studēt uz ASV, kas nodrošināja sakarus un vadošus amatus, savukārt iedzimtie afrikāņi bija darbaspēks, kam ilgu laiku tika liegtas pat vēlēšanu tiesības.

Bijušo vergu pēcteču valdīšanu 1980. gadā izbeidza vecākais seržants Semjuels Do no krahnu cilts, kurš kopā ar grupu krahnu kareivju ielauzās toreizējā prezidenta Viljama Tolberta mājā un viņu nogalināja. Tuvāko dienu laikā apvērsuma organizatori apcietināja un nogalināja arī lielāko daļu valdības locekļu un augstāko ierēdņu. Valsts pārvaldei Do izveidoja padomi ar 14 virsniekiem un sevi priekšgalā. Daļa sabiedrības viņa nākšanu pie varas uztvēra kā vienlīdzības sākumu, jo Do bija "īsts" vietējais. Pavisam drīz Do režīms atcēla konstitūciju, slēdza presi, likvidēja nevalstiskās organizācijas un ieviesa sistēmu, kurā valsts eliti veidoja tikai krahnu piederīgie. 1984. gadā Do pieņēma jaunu konstitūciju un noorganizēja vēlēšanas, kurās tika ievēlēts par valsts prezidentu. 1985. gadā gio etniskās grupas pārstāvis Tomass Kvivonkpa veica nesekmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu, pēc kura Do režīms sāka izrēķināties ar gio un mano etnisko grupu pārstāvjiem.

1989. gada Ziemassvētkos no dumpinieku bāzes pierobežā Libērijā iebruka pirms tam uz ASV aizbēgušais bijušo vergu pēctecis Čārlzs Teilors ar 100 vīru grupu, iesākot pilsoņu karu (1989.—1996.). Teilora vadītajai labējai Nacionāli patriotiskajai frontei (NPF) pievienojās gio un mano etnisko grupu pārstāvji un citi režīma pretinieki. NPF strauji guva uzvaras — pusgada laikā nemiernieki jau kontrolēja pusi valsts teritorijas un 1992. gadā aplenca galvaspilsētu. 1990. gada septembrī Prinsa Džonsona (kurš bija atšķēlies no Teilora NPF) vadītie kaujinieki sagūstīja un nogalināja prezidentu Semjuelu Do un ieņēma galvaspilsētu. Do atbalstītāji (Libērijas apvienotā atbrīvošanās kustība demokrātijai — LAAKD) aizbēga uz Gvineju un Sjerraleoni, kur izveidoja divas karojošas frakcijas — Rūzvelta Džonsona un Alhadži Kromas vadībā. Tikmēr pašā Libērijā par varu jau cīnījās vismaz septiņi dažādi grupējumi. 1990. gada novembrī starp karojošajām pusēm (izņemot Teilora NPF) tika noslēgta vienošanās par pagaidu valdības izveidi ar Amosu Sojeru priekšgalā, taču drīz cīņas atsākās un Sojera valdības kontrolē atradās tikai galvaspilsēta, ko apsargāja Rietmāfrikas valstu ekonomiskās kopienas monitoringa grupas bruņotie spēki. Karojošo grupējumu mērķis bija ekonomisko resursu sagrābšana — tropiskie kokmateriāli, dzelzsrūda, zelts un jo īpaši dimanti. Teilora NPF pirmā ieņēma stratēģiski svarīgākos dimantu ieguves rajonus Lofas apgabalā un kalnos, mazāk ienesīgo piekrasti atstāja citu grupējumu kontrolē. Teilors izveidoja mākslīgu nemiernieku grupējumu RUF, kas 1992. gadā iebruka kaimiņvalstī Sjerraleonē un ātri vien sagrāba visas dimantu atradnes.

1995. gada augustā tika noslēgts pamiers, kas gan drīz tika pārkāpts. 1996. gada augustā tika noslēgts jauns pamiers un 1997. gadā tika sarīkotas vēlēšanas, kurās par valsts prezidentu ievēlēja Čārlzu Teiloru.

2000. gadi

Pamatraksts: Otrais Libērijas pilsoņu karš

1999. gada aprīlī no Gvinejas teritorijas Libērijā iebruka bijušie LAAKD kaujinieki zem Pārvietoto libēriešu organizācijas nosaukuma. 2000. gada jūlijā nemiernieki apvienojās Seku Koneha vadībā. 2003. gada vasarā viņi kontrolēja trešdaļu valsts teritorijas un jūlijā aplenca galvaspilsētu. Tajā pašā laikā no dienvidiem galvaspilsētai tuvojās Libērijas demokrātijas kustības kaujinieki. 2003. gada 11. augustā prezidents Čārlzs Teilors atkāpās no amata un pameta valsti. Tika izveidota pagaidu valdība Džuda Braianta vadībā.

2005. gada vēlēšanās uzvarēja Hārvarda Universitātes ekonomiste Elēna Džonsone Sirlīfa, atstājot aiz sevis Libērijas futbola izlases treneri un bijušo pasaules gada labāko futbolistu Džordžu Veā. Sērlifa tika atkārtoti ievēlēta 2011. gadā. 2017. gada vēlēšanās viņa vairs nevarēja kanditēt. Tajās uzvarēja viņas 2005. gada vēlēšanu pretinieks Džordžs Veā.

Organizācija Global Witness nāca klajā ar iniciatīvu, kas tagad pazīstama kā Kimberlijas process, un ko ratificējusi lielākā daļa pasaules valstu. Saskaņā ar šo procesu katram dimantam jāvar uzrādīt sertifikāts par tā likumīgu izcelsmi — bez tā dimantus teorētiski vairs nav iespējams pārdot. Tas dažu gadu laikā asiņaino dimantu īpatsvaru pasaules tirgū samazināja četrkārtīgi. Global Witness tika izvirzīta Nobela miera prēmijai.

2012. gada maijā īpašā ANO tiesa Hāgā notiesāja Čārlzu Teiloru ar 50 gadiem cietumsoda par Sjerraleonē pastrādātajiem noziegumiem.^[2]^[3]

Ekonomika

Libērijas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju investīcijām un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 24,6% no IKP, šis rādītājs bija sestais augstākais no visām valstīm.^[4]

Iedzīvotāji

Pēc 2008. gada tautas skaitīšanas datiem Libērijā dzīvoja 3 476 608 iedzīvotāji. 85,5% iedzīvotāju bija kristieši, 12,2% — musulmaņi (galvenokārt mandingu un vai etnisko grupu pārstāvji).

Libēriju apdzīvo 16 dažādas etniskās grupas. Lielākā no tām ir kpeli. 2,5% iedzīvotāju ir amerikolibērieši (Amerikas brīvlaisto vergu pēcteči).

Atsauces un paskaidrojumi

↑ ^1,0 ^1,1 «Liberia». International Monetary Fund. Skatīts: 2009-04-22.
↑ Pirmās liecības deva ieroču kontrabandista Rudžjēro D"Onofrio atzīšanās, kuru viņš 1995. gadā sniedza itāļu izmeklētājam maršalam Vinčenco Vakiāno - D"Onofrio ir itāļu izcelsmes amerikānis un bijušais Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģents, kurš pēc pensionēšanās sāka ievērojamu ieroču kontrabandas un finanšu mahināciju biznesu Čālza Teilora režīma atbalstam. Lai Teiloram un D"Onofrio piederošā IBC International BusinessConsult varētu pārdot dimantus un iegādāties ieročus, aizsegam tika izmantota kompānija SWIFT International Business Services, kura reģistrēta Monreālā un kuras direktors bija ASV pilsonis Deniss A. Mūrbijs. Pēc maršala Vakiāno izmeklēšanas sākās pirmie aresti un atklājās, ka daļa no Teilora ieroču kontrabandas ķēdes - SIA PMT Invest - 2000. gada 19. maijā reģistrēta Rīgā. - Imants Liepiņš. Dimantu asins traipi Rīgā. // SestDiena, 25.07.2009.
↑ Čārlzs Teilors prasa atcelt piespriesto 50 gadu cietumsodu lsm.lv 26.09.2013.
↑ «Migration and Remittances Factbook 2016». Pasaules Banka. 2016. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 30. novembrī. Skatīts: 2016. gada 12. decembrī.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Libērija.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

[imf2-1] 1,0 ^1,1 «Liberia». International Monetary Fund. Skatīts: 2009-04-22.

[2] Pirmās liecības deva ieroču kontrabandista Rudžjēro D"Onofrio atzīšanās, kuru viņš 1995. gadā sniedza itāļu izmeklētājam maršalam Vinčenco Vakiāno - D"Onofrio ir itāļu izcelsmes amerikānis un bijušais Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģents, kurš pēc pensionēšanās sāka ievērojamu ieroču kontrabandas un finanšu mahināciju biznesu Čālza Teilora režīma atbalstam. Lai Teiloram un D"Onofrio piederošā IBC International BusinessConsult varētu pārdot dimantus un iegādāties ieročus, aizsegam tika izmantota kompānija SWIFT International Business Services, kura reģistrēta Monreālā un kuras direktors bija ASV pilsonis Deniss A. Mūrbijs. Pēc maršala Vakiāno izmeklēšanas sākās pirmie aresti un atklājās, ka daļa no Teilora ieroču kontrabandas ķēdes - SIA PMT Invest - 2000. gada 19. maijā reģistrēta Rīgā. - Imants Liepiņš. Dimantu asins traipi Rīgā. // SestDiena, 25.07.2009.

[3] Čārlzs Teilors prasa atcelt piespriesto 50 gadu cietumsodu lsm.lv 26.09.2013.

[4] «Migration and Remittances Factbook 2016». Pasaules Banka. 2016. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 30. novembrī. Skatīts: 2016. gada 12. decembrī.

[1]

[2]

[3]

[4]