Manfrēds fon Fēgezaks
| Manfrēds fon Fēgezaks | |
|---|---|
 | |
| 1. Saeimas deputāts | |
|
Amatā 1922. gads — 1925. gads | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1879. gada 10. augustā Valmiera, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1966. gada 9. aprīlī (86 gadu vecumā) Veisenšteina, Bavārija, VFR (tagad Vācija) |
| Tautība | vācbaltietis |
| Politiskā partija | Vācbaltu reformu partija |
| Profesija | jurists |
| Augstskola | Tartu Universitāte |
Manfrēds Baltazārs Heinrihs Teofils fon Fēgezaks (vācu: Manfred Balthasar Heinrich Theophil von Vegesack; 1879. gada 10. augusts — 1966. gada 9. aprīlis) bija vācbaltu izcelsmes Latvijas jurists un politiķis. Bijis 1. Saeimas deputāts, pārstāvējis Vācbaltu reformu partiju.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cēlies no Fēgezaku dzimtas, dzimis 1879. gada 10. augustā Valmierā.[1] Viņa brālis bija literāts Zigfrīds fon Fēgezaks.
Studēja tieslietas Tērbatas (1899–1903) un Berlīnes Universitātē (1903–1905), 1905. gadā ieguva doktora grādu (Dr. phil.) Erlangenes-Nirnbergas Universitātē.[1] Pēc 1905. gada revolūcijas atgriezās dzimtenē un strādāja par Vidzemes bruņniecības Muižu kredītbiedrības (Güter-Kredit Sozietät) sekretāru (1906–1909). 1910. gadā kļuva par Loberģu muižas (Blumbergshof) īpašnieku, līdztekus arī par Dauguļu muižas (Daugeln) pārvaldnieku (1910-1912) un Smiltenes pilsmuižas pilnvarnieku (1912–1918) un Valmieras Šaursliežu pievedceļu sabiedrības direktors (1912–1931).
Tautas padomes locekļa aizvietotājs.[2] Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām kļuva par Vidzemes Muižu kredītbiedrības virsdirektoru (1920–1922) un Latvijas Vācu biedrību savienības (Verband der Deutschen Genossenschaften in Lettland) direktoru (1920–1939). Pārstāvot Vācbaltu reformu partiju, bija 1. Saeimas deputāts no 1922. līdz 1925. gadam.[1] Kopā ar Vilhelmu Firksu 1925. gadā mēģināja apstrīdēt Tautu Savienībā muižu nacionalizāciju 1920. gada zemes reformas laikā. Bija finanšu saimniecības docētājs Herdera institūtā (1922-1933), līdztekus Herdera biedrības priekšsēdis (1928-1930). Apdrošināšanas biedrības "Kurzeme" direktors (1931-1939).
Vācbaltiešu izceļošanas laikā 1939. gadā pārcēlās uz Polijas kampaņas laikā okupēto Polijas daļu, kur vadīja UTAG nodaļu (1939–1942), vēlāk saimniekoja Nosalevas muižā (Gut Nosalewo, Wartheland). Otrā pasaules kara beigās 1945. gadā devās bēgļu gaitās uz Bavāriju, kur apmetās Veisenšteinā pie Rēgenes pilsētas.[1]
Miris Veisenšteinā 1966. gada 9. aprīlī.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Baltiešu biogrāfiskais leksikons digitāli.
- ↑ «Saeimas Stenogrammas. - 1920.g. - Nr.1.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 16. septembrī. Skatīts: 2020. gada 29. augustā.