Visvaldis Varnesis Klīve

Visvaldis Varnesis Klīve 1990. gadā Personīgā informācija Dzimis 1931. gada 23. septembrī Rīga, Latvija Miris 2003. gada 17. martā (71 gads) Latvija Pilsonība Latvijas Tautība latvietis

Visvaldis Varnesis Klīve (1931. gada 23. septembris—2003. gada 17. marts) bija luterāņu mācītājs, teologs, filozofs, reliģijpētnieks, orientālists, sabiedriskais darbinieks, viens no Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes atjaunotājiem. No 1993. gada Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis.

Biogrāfija

Visvaldis dzimis 1931. gadā Rīgā politiķa Ādolfa Klīves ģimenē. 1944. gadā viņš kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās – sākumā uz Austriju, tad Vāciju, kur mācījās Eslingenas latviešu ģimnāzijā. Sākotnēji V. Klīvi visvairāk interesēja vēsture un viņš gribēja kļūt par vēstures skolotāju. Taču, raisoties jautājumiem par vēstures jēgu, viņš nonāca pie filozofijas un reliģijas studijām. Vēlāk savu profesionālo darbību viņš raksturojis kā “mēģinājumu iemācīt saviem studentiem prasīt jautājumu par vēstures jēgu un ne tikai prasīt, bet skatīties apkārt un redzēt, kādā veidā šis jautājums ir atbildēts”.

1950. gadā V. Klīve ieradās ASV, kur iestājās Vitenbergas Universitātē Springfīldā (Ohaio štatā), lai studētu filozofiju un vēsturi. 1953. gadā viņš uzsāka studijas Ņujorkas Kolumbijas Universitātes Filozofijas fakultātē, kur 1954. gadā ieguva maģistra grādu, bet 1963. gadā – filozofijas doktora grādu (Ph. D.). 1954. gadā viņš iestājās Ņujorkas Ūnijas Teoloģijas seminārā, kur specializējās reliģijas filozofijā un ētikā un kuru absolvēja 1957. gadā. Vēlāk viņš bija pasniedzējs Midlberijas koledžā Vērmontā (1959–1965) un Vitenbergas Universitātē (1966–1994). Viņš arī bijis viesprofesors vairākās Indijas universitātēs. Šo pieredzi viņš vēlāk izmantoja gan akadēmiskā darbā ar studentiem, gan vadot LELBA Ārmisijas nozari (1984–1985), kā arī būdams tās konsultants.

V. Klīvem studiju laikā bija personiska saskarsme ar vairākiem ievērojamiem teologiem un sabiedriskiem darbiniekiem (Mārtinu Luteru Kingu, Reinholdu Nīburu u. c.). Atrašanās šādā radošā vidē sekmēja to, ka viņš labi orientējās jaunākajos teoloģijas un filozofijas virzienos un spēja diskutēt ar to pārstāvjiem. 1958. gadā toreizējais Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas trimdā arhibīskapa vietnieks Kārlis Kundziņš viņu Vašingtonā (Kolumbijas distriktā) ordinēja mācītāja amatā. V. Klīve bijis viens no Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības dibinātājiem, kā arī darbojies vadošos amatos Amerikas Latviešu apvienībā, ilglaicīgi bijis tās priekšsēdētājs. Tāpat arī darbojies Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdē. Kā viņš pats sevi ir raksturojis, viņa darbība noritēja “uz laikmetu robežām” – viņš personīgi pazina daudzus ievērojamus pirmās latviešu bēgļu paaudzes pārstāvjus, taču vienlaikus meklēja jaunus ceļus kopā ar savas paaudzes cilvēkiem. Padomju laikā V. Klīve Latvijā nebija viesojies, taču interesējās par tur notiekošo un lasīja Latvijā izdotos preses izdevumus un grāmatas. 1990. gadā viņš atgriezās dzimtenē, kur bija sistemātiskās teoloģijas profesors, katedras vadītājs un dekāna vietnieks Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē (TF) un Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Pedagoģiskais darbs bija viņa lielais aicinājums. Kā atceras viņa studenti un kolēģi, “viņš lasīja lekcijas sistemātiski un izklāstīja materiālu ārkārtīgi vienkārši un skaidri”. Studentiem atmiņā palikusi aina, kad profesors, skaidrojot Platona filozofiju, uz galda novietoja krēslu, piebilstot, ka aiz katra krēsla ir “mūžīgā krēslības ideja”.

Paralēli pedagoģiskajam darbam V. Klīve kalpoja par mācītāju savā dzimtajā Vecumnieku draudzē. Atmiņās par šo laiku Vecumnieku pagasta muzeja vadītāja Aloida Baķe raksta: “Likās, uz kanceles stāv cilvēks ne no šīs pasaules – viņa teiktais skanēja gudri, pārliecinoši, skaidri un ļoti saprotami, bet baznīcēnos – mēms klusums.” Viņš piedalījās arī tālaika Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas norisēs. 1993. gadā, kad par arhibīskapu tika ievēlēts Jānis Vanags, viņš bija sinodes vadītājs. Attiecībā uz tajā laikā karsti diskutēto jautājumu par sieviešu ordināciju V. Klīve kādā diskusijā uz jautājumu “Vai sieviete var būt mācītāja?” atbildēja, ka viņš varētu jautāt “Vai vīrietis var būt mācītājs?”, jo Bībeles teksts par šādu amatu vispār nerunā. V. Klīve sarakstījis daudzas grāmatas un citas publikācijas. Plašu atpazīstamību guva reliģiski filozofiskai problemātikai veltītās “Pa kuru ceļu?”, “Ticības ceļos”, “Gudrības ceļos”, “Rīcības ceļos”. Tās bija pirmā oriģinālliteratūra pēc neatkarības atgūšanas, kas tik visaptveroši izklāstīja reliģiju, filozofijas un ētikas vēsturi. V. Klīve bija viens no Zemnieku savienības atjaunotājiem un tika ievēlēts 5. Saeimā, taču no deputāta mandāta drīz atteicās, kā pats norādīja atteikuma vēstulē – “sakarā ar slimību” un lielās slodzes dēļ, atjaunojot Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. 1996. gadā V. Klīvi apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira). V. Klīve miris 2003. gada 17. martā. Apglabāts Vecumnieku pagastā, Klīvu kapos.