Jānis Urbanovičs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par latviešu politiķi. Par poļu ģenerāli skatīt rakstu Juzefs Urbanovičs.
Jānis Urbanovičs
Flickr - Saeima - 24. maija Saeimas sēde (4).jpg
Jānis Urbanovičs 2012. gadā
Saeimas deputāts

Dzimšanas dati 1959. gada 23. martā (59 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rēzekne, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīvo Valsts karogs: Latvija Verēmu pagasts, Rēzeknes novads, Latvija
Tautība latvietis
Politiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Rita Urbanoviča
Profesija inženieris hidrotehniķis
Augstskola Latvijas Lauksaimniecības universitāte

Jānis Urbanovičs (dzimis 1959. gada 23. martā Rēzeknē) ir latviešu inženieris hidrotehniķis un politiķis. Viņš ir bijis visu Saeimu kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas deputāts (vienīgais, kas darbojies visos deviņos sasaukumos), šobrīd — 13. Saeimas deputāts no partijas "Saskaņa". J. Urbanovičs bija partijas "Saskaņa" vadītājs kopš tās dibināšanas 2010. gadā līdz 2013. gada novembrim, kā arī bija apvienības "Saskaņas Centrs" Ministru prezidenta kandidāts.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība un profesionālā karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Urbanovičs ir absolvējis Rēzeknes 1. vidusskolu. 1982. gadā absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju inženiera-hidrotehniķa specialitātē.[1]

Padomju gados strādājis celtniecībā un bijis Rēzeknes rajona Komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs, vēlāk — LĻKJS CK pirmais sekretārs. Līdz ievēlēšanai 5. Saeimā viņš strādāja biznesā starptautiskajā tirdzniecības jomā.[1]

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kandidējis 5. Saeimas vēlēšanās no apvienības "Saskaņa Latvijai — atdzimšana tautsaimniecībai" saraksta. Nav ievēlēts uzreiz, mandātu ieguvis 1994. gada 28. augustā, pēc tam, kad to nolika Ernests Jurkāns.[1] Tajā pašā gadā iestājies Tautas Saskaņas partijā. No tās saraksta ticis ievēlēts arī 6. un 7. Saeimā. 7. Saeimas vēlēšanās TSP kā savu Ministru prezidenta amata kandidātu virzīja J. Urbanoviču. 8. Saeimas vēlēšanās ticis ievēlēts no PCTVL saraksta, kurā ietilpa arī TSP.[1]

2003. gada februārī Tautas Saskaņas partijas pārstāvji izstājās no PCTVL Saeimas frakcijas un izveidoja jaunu frakciju. 2005. gada jūlijā TSP piedalījās politiskās apvienības "Saskaņas Centrs" izveidē, Urbanovičs tika ievēlēts par valdes locekli.[2] Tā paša gada oktobra nogalē TSP Saeimas frakcija tika pārdēvēta SC frakciju. Novembrī Jāni Urbanoviču ievēlēja par TSP priekšsēdētāju.[1] No "Saskaņas Centra" saraksta ievēlēts 9. Saeimā, kā arī bijis apvienības Ministru prezidenta amata kandidāts.[1]

2010. gadā, apvienojoties Tautas Saskaņas partijai, Sociāldemokrātu partijai-SDP un "Jaunajam Centram", tika izveidota partija "Saskaņa"[3] un J. Urbanoviču ievēlēja par tās valdes priekšsēdētāju. 10. Saeimas vēlēšanās viņš bija "Saskaņas Centra" saraksta pirmais numurs Rīgas apgabalā un Ministru prezidenta amata kandidāts. Pretēji vēlētāju aptaujām, kas, lielākoties, prognozēja SC uzvaru, apvienība ieguva otro vietu un tika atstāta opozīcijā. Saskaņā ar TV3 raidījuma "Nekā personīga" 2011. gada pētījumu Jānis Urbanovičs bija balsojumu dalības ziņā visneaktīvākais 10. Saeimas deputāts, nepiedaloties teju pusē jeb 653 no 1394 10. Saeimā notikušajiem atklātajiem balsojumiem, kas bija apmēram trīsreiz vairāk nekā otrajam lielākajam nebalsotājam.[4][5][6]

2011. gada rudenī notikušajās 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanās "Saskaņas Centrs" guva uzvaru un J. Urbanovičs tika ievēlēts 11. Saeimā. Viņš bija vēlētāju visvairāk atbalstītais kandidāts, saņemot 49 949 plusiņus vēlēšanu zīmēs.[7] Kopš šīs Saeimas Urbanovičs gan vairs nesaņēma pielaidi darbam ar valsts noslēpumu. Viņš Satversmes aizsardzības biroja lēmumu pārsūdzēja ģenerālprokuroram Ēriks Kalnmeieram, taču Kalnmeiers SAB lēmumu atstāja spēkā.[8][9] 2013. gada novembrī J. Urbanovičs zaudēja partijas "Saskaņa" valdes priekšsēdētāja amatu, ko pārņēma Nils Ušakovs. 2014. gadā ievēlēts 12. Saeimā, bet 2018. gadā ievēlēts 13. Saeimā.

Skandāli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1996. gadā atklājās, ka J. Urbanovičs saņēmis 42 000 latu kredītu Alejas komercbankā, kas vēlāk atzīta par maksātnespējīgu. Politiķis šo summu neuzrādīja savā ienākumu deklarācijā.

2001. gadā netālu no Rēzeknes Verēmu pagastā J. Urbanovičs uzcēla savrupmāju uz zemes, kas piederēja viņa sievai Ritai un māsai Marijai Ločmelei, tomēr vietējie iedzīvotāji apgalvoja, ka māja reāli piederēs Urbanovičam. Tika uzsākta Urbanoviča ienākumu deklarācijas pārbaude.[10] 2014. gadā, uzņēmums "Reviteko", kas netiešā veidā bija saistīts ar J. Urbanoviču, iegādajās zemi Pierīgā un uz tās uzbūvēja māju. 2018. gadā, "Nekā Personīga" sižetā tika atklāts, ka Urbanovičs šo it kā firmas vajadzībām uzcelto māju izmantoja savām vajadzībām.[11]

2011. gadā Urbanovičs kopā ar žurnālistu Juri Paideru un Krievijas toreizējā prezidenta Dmitrija Medvedjeva padomnieku Igoru Jurgenu izdeva vēstures grāmatu "Nākotnes melnraksts", kurā stāsta par notikumiem Latvijā 1934.—1941. gadā un kurā autori noliedz Latvijas okupāciju.[12] 2013. gadā tie paši autori izdeva nākamo grāmatu, par notikumiem Latvijā 1948.—1955. gadā, kurā autori nievājoši izteicās par latviešu zemniekiem un slavēja padomju laiku iekārtu pēckara Latvijā.[13]

2017.gadā, žurnāls "IR" publicēja "Rīdzenes sarunu" ierakstus, kuros viens no dalībniekiem bija arī J. Urbanovičs. Urbanovičs apšaubīja sarunu patiesumu, pieņemot, ka tās varētu būt safabricētas, bet tajā pašā laikā, atvainojās par rupjībām, kuras izmantojis Rīdzenes sarunu laikā.[14]

Privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

J. Urbanovičs ir precējies ar Ritu, ģimenē 3 bērni (divas meitas un dēls).[2] Dzīvo Rīgā un Rēzeknes novadā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Ināra Egle. «Saskaņas centra premjera amata kandidāts- Jānis Urbanovičs». Diena, 2006. gada 22. septembrī. Skatīts: 2010. gada 18. augustā.
  2. 2,0 2,1 «Jānis Urbanovičs». Saskaņas Centrs. Skatīts: 2010.08.18.
  3. «Urbanovičs: Latvijas politikā tuvojas lielās tīrīšanas laiks». Delfi. 2010.04.24. Skatīts: 2010.08.18.
  4. «Urbanovičs nav piedalījies aptuveni pusē no 10.Saeimā notikušajiem balsojumiem». Diena. 2011. gada 28. augusts. Skatīts: 2014. gada 13. februārī.
  5. «SC deputāti 10.Saeimā izvairās no balsojumiem». tvnet.lv. 2011. gada 28. augusts. Skatīts: 2014. gada 13. februārī.
  6. «'Nekā personīga': SC deputāti — viskūtrākie balsotāji Saeimā». Delfi. 2011. gada 20. maijs. Skatīts: 2014. gada 13. februārī.
  7. Visvairāk plusus saņēmuši Urbanovičs, Dombrovskis, Zatlers Delfi.lv
  8. «Nemaina lēmumu atteikt Urbanovičam atļauju darbam ar valsts noslēpumu». Diena. 2012. gada 2. februāris. Skatīts: 2013.10.29.
  9. «Kalnmeiers atstājis spēkā lēmumu Urbanovičam anulēt pielaidi valsts noslēpumam». Lsm.lv. 2012. gada 2. februāris. Skatīts: 2013.10.29.
  10. «Saeimā ievēlēto PCTVL pārstāvju biogrāfijas». Delfi. 2002.10.23. Skatīts: 2010.08.18.
  11. «Raidījums: vai Urbanovičs slēpj no VID māju Pierīgā?». TVNET (angļu). Skatīts: 2018-06-12.[novecojusi saite]
  12. «Urbanovičs vēstures grāmatā noliedz Latvijas okupāciju». Delfi. 2011.06.19. Skatīts: 2013.10.29.
  13. «Urbanoviča jaunākā grāmata - nievājoši par latviešu zemniekiem; slavē padomju laiku iekārtu». Delfi. 2013.10.27. Skatīts: 2013.10.29.
  14. DELFI. «Publiskotās 'Rīdzenes sarunas': Urbanovičs apšauba tajās dzirdamā patiesumu». DELFI (latviešu), 2017-06-22. Skatīts: 2018-06-12.