Georgs Andrejevs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Georgs Andrejevs
G. Andrejevs.jpg
Latvijas Republikas ārlietu ministrs
Amatā
1993. gada 3. augusts — 1994. gada 7. jūnijs
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs Valdis Birkavs
Priekštecis Jānis Jurkāns
Pēctecis Valdis Birkavs

Dzimšanas dati 1932. gada 30. oktobrī
Valsts karogs: Latvija Tukums, Latvija
Miršanas dati 2022. gada 16. jūlijā (89 gadu vecumā)
Politiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Anita (Brante)
Profesija ārsts, diplomāts
Augstskola Rīgas Medicīnas insitūts

Georgs Andrejevs (dzimis 1932. gada 30. oktobrī Tukumā, miris 2022. gada 16. jūlijā) bija latviešu ārsts, diplomāts un politiķis. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1995). Bijis Latvijas ārlietu ministrs (1992—1994), kā arī Augstākās padomes un 5. Saeimas deputāts.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1932. gadā Tukumā krāšņu un kamīnu podnieka Nikolaja Andrejeva ģimenē.[2] Mācījās Tukuma pamatskolā. Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā kopā ar māti devās bēgļu gaitās uz Vācijas okupēto Sudetu apgabalu, bet pēc kara beigām atgriezās Tukumā.[3] Mācījās Tukuma 1. vidusskolā (1948—1952), ko absolvēja ar sudraba medaļu.

No 1953. līdz 1959. gadam studēja medicīnu Rīgas Medicīnas institūtā (RMI) un sāka strādāt Paula Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas (RKS) Torakālās ķirurģijas nodaļā. Pēc sešu mēnešu kursiem Maskavas Centrālajā ārstu kvalifikācijas institūtā strādāja RKS Anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļā (1960—1962), papildinājās anestezioloģijā un intensīvajā terapijā Ļeņingradā un Kijivā. 1964. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta grādu par "Bemegrida pielietojumu anestezioloģijā un neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā", 1966. gadā kļuva par Latvijas Anesteziologu biedrības pirmo priekšsēdētāju, 1972. gadā ieguva medicīnas zinātņu doktora grādu ar disertāciju "Oriģinālas narkozes un plaušu mākslīgās ventilācijas sejas maskas izveide" un tika ievēlēts par RMI profesoru. 1974. gadā Andrejevu iecēla par jaundibinātās RMI Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras vadītāju.[4] 1991. gadā viņam nostrifikācijas kārtībā piešķīra habilitētā doktora (dr. habil. med.) grādu.

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1972. gadā iestājies PSKP.

Atmodas kustības laikā iesaistījās Latvijas Tautas frontes veidošanā. 1990. gadā G. Andrejevu ievēlēja par Augstākās padomes deputātu no Bauskas vēlēšanu apgabala, 1990. gada 4. maijā viņš nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. 1992. gada novembrī pēc Jāņa Jurkāna demisijas G. Andrejevs kļuva par Latvijas Republikas ārlietu ministru Ivara Godmaņa otrajā valdībā.

1993. gadā G. Andrejevs bija starp "Latvijas Ceļa" dibinātājiem un no tā saraksta viņu ievēlēja 5. Saeimā. Pēc Saeimas vēlēšanām viņš saglabāja ārlietu ministra amatu, turpinot darboties arī Valda Birkava valdībā. 1994. gada jūnijā G. Andrejevs atzina savu sadarbību ar Valsts drošības komiteju (20 gadus pirms VDK kartotēkas publicēšanas)[5] un atkāpās no ārlietu ministra amata.

Georgs Andrejevs kā Eiropas parlamenta deputāts

Pēc atgriešanās ārsta un mācībspēka darbā 1995. gadā G. Andrejevs saņēma piedāvājumu kļūt par Latvijas vēstnieku Kanādā. Pēc sūtņa kadences beigām 1998. gadā viņš kļuva par Latvijas pastāvīgo pārstāvi Eiropas Padomē (1998—2004). 2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās G. Andrejevu ievēlēja par Eiropas Parlamenta deputātu.

2008. gada novembrī viņš izstājās no partijas LPP/LC, paziņojot, ka gatavojas beigt savas politiķa gaitas līdz ar termiņa beigām Eiropas parlamentā 2009. gadā. Tomēr 2009. gada martā paziņoja, ka būs partijas "Sabiedrība citai politikai" vēlēšanu kandidāts 2009. gada Eiropas parlamenta vēlēšanās, neiestājoties pašā partijā.[6] Pašās vēlēšanās neguva pietiekošu vēlētāju atbalstu, lai tiktu ievēlēts. 2010. gadā G. Andrejevs piedalījās politiskās organizācijas "Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām" dibināšanā.

Miris 2022. gada 16. jūlijā.[7]

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas PSR Valsts prēmija (1977)
  • Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme (1991)
  • Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1998)
  • Eiropas Gada cilvēks Latvijā (2004)

Akadēmijas un biedrības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1995. gadā G. Andrejevu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli un par AK Anesteziologu karaliskās koledžas biedru, 1996. gadā par Eiropas Anesteziologu Akadēmijas biedru un 1997. gadā par Vācu Anesteziologu biedrības biedru.[8]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.
  • Georgs Andrejevs. Man dāvātais laiks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.—1216 lpp. (memuāri)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Jānis Jurkāns
Latvijas Republikas ārlietu ministrs
1992. gada 10. novembris1994. gada 7. jūnijs
Pēctecis:
Valdis Birkavs
Priekštecis:
Latvijas vēstnieks Kanādā
1995 — 1998
Pēctecis:
Jānis Lūsis
Priekštecis:
Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē
1998 — 2004
Pēctecis: