Kristietība

Kristietība (grieķu: Xριστός, Khristos) ir monoteiska reliģija, kas balstās uz Jēzus Kristus dzīvi un mācību, kāda tā aprakstīta Jaunajā Derībā. Saskaņā ar to Jēzus ir Mesija, kā pravietots Vecajā Derībā. Kristietība ir pasaulē visizplatītākā reliģija. Tiek uzskatīts, ka visā pasaulē ir no 1,5 līdz 2,2 miljardiem reliģijas sekotāju.

Trīs lielākie kristietības novirzieni ir katolicisms, pareizticība un dažādas protestantu konfesijas. Katoļu un pareizticīgo baznīcu šķelšanās notika 1054. gadā, bet protestantisms radās 16. gadsimtā reformācijā.

Kristietības svētie raksti ir Bībele. Kristietības izcelsme saistīta ar jūdaismu, ar kuru tai ir kopīga daļa svēto rakstu, kā arī agrīnā vēsture. Kristiešu rakstos vārds "kristieši" pirmoreiz parādās Apustuļu darbos 11:26.

Kristietībai, tāpat kā jūdaismā, ir savu vērtību sistēma, taču atšķirībā no jūdaisma, kristietības centrālais tēls nav pats Dievs, bet gan Jēzus Kristus — Dieva dēls un tā iemiesojums Zemes virsū. Tāpat kristietības pamatā ir nevis Dieva atklāsme cilvēkiem (praviešiem) kā jūdaismā, bet gan sekošana Jēzus piemēram — viņa rīcībai, uzvedības normām, attieksmei pret lietām un cilvēkiem. Lai gan neticīgajiem šīs atšķirības varētu nelikties nozīmīgas, jūdaisma sludinātājiem un teorētiķiem tās šķita krasā pretrunā ar konsekvento monoteismu un tādēļ kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kādēļ kristietība kļuva par patstāvīgu reliģiju.

Kristietība radās mūsu ēras sākumā Jūdejā, Romas impērijā un izplatījās pa visu impēriju un arī ārpus tās. Kristietību var uzskatīt par vienu no galvenajiem Eiropas konsolidēšanas faktoriem pēc Romas impērijas sabrukuma. It īpaši par klasiskās valsts un tiesību saglabāšanas un atjaunošanas faktoru, kas kalpoja par visas vēlākās Eiropas civilizācijas idejisko un ētisko pamatu.

Ticības

Kristietība ir sadalījusies vairāk nekā 28 000^{[nepieciešama atsauce]} konfesijās vai grupās, tādēļ ir grūti izveidot pilnīgu sarakstu, kurā būtu iekļautas visas ticības, kas attiecas uz kristiešiem. Reliģijas centrā tomēr paliek ticība Jēzum Kristum kā vienai konkrētai personai, kuru Dievs sūtījis uz zemi, lai glābtu cilvēkus. Kristieši uzskata, ka Jēzum bija jācieš, jāmirst un jāceļas augšā no mirušajiem, lai izpirktu cilvēku grēkus un atgrieztu viņiem ticību Dievam. Kristiešu skatījums uz Jēzus jauno dzīvi pēc viņa nāves ir kā cerība, ka arī viņiem var tikt dota mūžīgā dzīve.

Kristieši tic Trīsvienībai, kas ir doktrīna par Dievu kā vienotu būtni, kuru veido trīs personas — Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars. Ticība parasti ir noformulēta ticības apliecībās, no kurām izplatītākā ir Apustuļu ticības apliecība.

Svarīgu lomu kristietībā ieņem desmit baušļi, kuros noformulēti pamatprincipi cilvēka un Dieva attiecībām, un attiecībām cilvēku starpā.

Paradumi

Dievkalpojums vienā no Ziemeļreinas-Vestfālenes baznīcām Vācijā

Kristiešu dzīvē no visām lietām vissvarīgākā ir mīlestība pret Dievu. Kristietība arī liek cilvēkiem vienam otru mīlēt. Cilvēki arīdzan tiek aicināti piedot viens otram, būt pazemīgiem, laipniem un pacietīgiem.

Kristieši visu cauru gadu dažādos veidos pauž savu ticību. Daudzi kristieši regulāri apmeklē dievkalpojumus, kas parasti notiek svētdienās. Dievkalpojumi parasti ietver dziedāšanu, Bībeles lasījumus un sprediķi vai mācību, bet citas sīkākas detaļas un procesa ilgums atšķiras dažādās pareizticīgo, protestantu un Romas katoļu tradīcijās.

Daudzās kristīgajās baznīcās notiek arī kristības un svētā vakarēdiena ceremonijas. Kristības ir rituāls, ar kuru cilvēks tiek uzņemts kristīgajā kopienā. Savukārt vakarēdiens ir sakraments, kura mērķis ir atcerēties Jēzu. Atceroties Pēdējo vakarēdienu — Jēzus pēdējo maltīti ar viņa mācekļiem, daudzos dievkalpojumos baznīcēni ēd maizi un dzer vīnu.

Kristieši svin divus nozīmīgus notikumus no Jēzus Kristus dzīves. Šie svētki ir Ziemassvētki un Lieldienas. Ziemassvētkos tiek svinēta Jēzus dzimšana. Patiesībā Jēzus dzimšanas datums ir nezināms, tāpēc dažādas konfesijas Ziemassvētkus svin atšķirīgos datumos. Daļa no kristiešu baznīcām tos svin 25. decembrī, bet citi svin 6. janvārī. Mūsdienās lielākā daļa baznīcu Ziemassvētkus svin divas dienas. Pavasarī tiek svinētas Lieldienas, kas īpaši nozīmīgas kristiešiem ir tāpēc, ka šajā laikā Jēzus Kristus tika piesists krustā, bet pēc tam augšāmcēlās no mirušajiem. Katru gadu Lieldienu svinēšanas datums mainās.

Pamatvirzieni

Gadsimtu gaitā reliģisko pārliecību un tradīciju atšķirību dēļ kristieši ir sadalījušies vairākās grupās. Mūsdienās galvenie kristietības pamatvirzieni ir katolicisms (ietilpst Romas katoļu baznīca), protestantisms un pareizticība. Šie trīs virzieni atzīst Nīkajas ticības apliecību. 1054. gadā notika nozīmīgākā kristietības sadalīšanās, kuru sauc par Lielo Shizmu. Tajā baznīcas Rietumeiropā atdalījās no baznīcām Bizantijas impērijā austrumos. Līdz ar to izveidojās Romas katoļu baznīca un pareizticīgo baznīca.

Viena no nozīmīgākajām katolicisma atšķirībām starp citiem kristietības virzieniem ir Romas pāvests, kas tiek uzskatīts par baznīcas augstāko autoritāti. Pareizticīgo baznīcas neuzskata pāvestu par savu augstāko vadītāju. Tā vietā pareizticīgo baznīcā ir vairākas neatkarīgas, pašpārvaldošas baznīcas, kur katrai augstākā amatpersona ir bīskaps. Pie šīm baznīcām pieder, piemēram, Krievijas Pareizticīgā baznīca, Koptu Pareizticīgā baznīca, Grieķijas Pareizticīgā baznīca.

16. gadsimtā radās sākumā reformācijas kustība, kuras mērķis bija reformēt Romas katoļu baznīcu, bet kuras dēļ notika baznīcas šķelšanās un izveidojās dažādas protestantu konfesijas. Šīs baznīcas noraidīja vairākas Romas katoļu baznīcas pārliecības, tajā skaitā arī pāvesta autoritāti un dažādas mācības par paradīzi, šķīstītavu, taisnošanu u.c. Termins "protestantisms" ļoti bieži tiek attiecināts uz visām kristiešu konfesijām, kas nav Romas katoļi vai pareizticīgie. Pie protestantiem tiek pieskaitīti luterāņi, baptisti, Reformātu draudzes, Vasarsvētku draudzes, metodisti, kvēkeri, mennonīti un daudzi citi.

Kristietības galvenie virzieni
							protestantisms
Reformācija 16. gadsimts
						anglikānisms
			katolicisms					(rietumu)
			Apvienošanās		katolicisms
Agrīnā kristietība			Lielā Shizma 11. gadsimts					(austrumu)
431.g.		451.g.
			pareizticība
		austrumu pareizticība, koptu baznīca
	asīriešu baznīca

Katolicisms

• Romas Katoļu Baznīca
• Austrumu Katoļu Baznīcas
• Veckatoļu Baznīcas

Protestantisms

Šis kristietības virziens radies 16. gadsimta reformācijā.

• Luteriskās Baznīcas
• Reformātu baznīcas
  • Presbiteriāņi
  • Anabaptisti
    • Baptisti
    • Mennonīti
• Anglikāņu Baznīca
  • Metodistu Baznīca
• Puritāņi
  • Kvēkeri
• Septītās dienas adventistu baznīca
• Pentakosti

Pareizticība

• Pareizticīgās Baznīcas
• Vecticībnieki
• Pareizticības sektas
  • Molokāņi
  • Duhobori

Austrumu Baznīcas

Šīs baznīcas atzīst pirmos trīs ekumeniskos koncilus — Nīkajas, Konstantinopoles un Efesas, bet noraida Halkēdonas koncilā pieņemto dogmatisko formulējumu par Jēzus divām dabām — dievišķo un cilvēcīgo.

• Monofizīti
  • Armēņu Apustuliskā Baznīca
  • Koptu Pareizticīgā Baznīca
  • Etiopijas Pareizticīgā Baznīca
  • Eritrejas Pareizticīgā Baznīca
  • Indijas (Malankara) Pareizticīgā Baznīca
  • Sīrijas Pareizticīgā Baznīca
• Nestoriāņi
  • Asīriešu Baznīca

Eklektiskās konfesijas

Šie virzieni radušies galvenokārt 19. gadsimta sākumā ASV un ievērojami atšķiras no tradicionālajām konfesijām.

• Harismāti
• Kristadelfieši
• Mormoņi
• Jehovas liecinieki

Vēsture

Jēzus un sākotnējie sekotāji

Kristietības aizsākumi ir meklējami Tuvo Austrumu zemēs. Tā ir attīstījusies no ebreju reliģijas jūdaisma. Ebreji uzskatīja sevi par Dieva izvēlētu tautu. Viņi gaidīja Mesiju, kas nestu Dieva ziņu un palīdzētu ebrejiem tikt vaļā no saviem ienaidniekiem. Ap 27.—29. gadu mūsu ērā Jēzus sāka sludināt Galilejā. Daudziem cilvēkiem Jēzus patika viņa dziedināšanas spēju dēļ, kā arī tāpēc, ka viņš spēja sludināt reliģiju, izmantojot stāstus, kuros vilka paralēles ar reālo dzīvi. Daudzi uzskatīja, ka Jēzus ir solītais Mesija, taču citi, īpaši ebreju priesteri, vēlējās viņu apcietināt. Viens no Jēzus mācekļiem — Jūda nodeva viņu un izstāstīja varasiestādēm Jēzus atrašanās vietu. Jēzus tika apcietināts un notiesāts uz nāvi. Bībelē tiek stāstīts, ka Jēzus trīs dienas pēc nāves augšāmcēlās un vēl 40 dienas pavadīja uz Zemes. Pēc tam viņš uzkāpa debesīs un sēž pie Dieva labās rokas.

Pēc Jēzus nāves cilvēki, kuri sevi dēvēja par kristiešiem, turpināja praktizēt reliģiju tādā pašā veidā kā ebreji. Vienīgi kristieši visu uzmanību veltīja Jēzum, bet ebreji uzskatīja, ka viņu glābējs vēl nav ieradies. Vēlāk misionārs Svētais Pāvils deva lielu ieguldījumu kristietības atdalīšanās procesā no jūdaisma. Viņš arī izplatīja Jēzus vēstījumu neebreju un pagānu vidū.

Kristietības izplatīšanās

Lai izplatītu Jēzus mācības, daži no agrīnajiem kristiešiem sarakstīja tekstus par viņu. Mateja, Marka, Lūka un Jāņa evaņģēliji ir pamatteksti, kuri ir Jaunās Derības pamatā.

Kristietība izplatījās pa visu Romas impēriju un arī ārpus tās, par spīti tam, ka vairākus gadsimtus Romas impērijā tā bija aizliegta un notika kristiešu vajāšanas, līdz 313. gadā Milānas edikts atļāva reliģijas brīvību Romas impērijā. Baznīca Romas impērijā bija sadalīta diecēzēs, no kurām augstākās bija Romas, Aleksandrijas, Antiohijas, Jeruzalemes un vēlāk arī Konstantinopoles. No šīm vienīgi Roma atradās impērijas rietumu daļā, tādēļ par rietumu baznīcas galvu izvirzījās Romas bīskaps (pāvests), tomēr bija arī draudzes, kas neatzina Romas autoritāti. Jau pirmajos gadsimtos, agrīnajā Baznīcā izveidojās hierarhiskās struktūras iezīmes — bīskapi, priesteri un diakoni.

3. gadsimta beigās — 4. gadsimta sākumā radās pirmie klosteri. Par vienu no klosteru sistēmas pamatlicējiem tiek uzskatīts Nursijas Benedikts, kurš nodibināja arī pirmo mūku ordeni. Visa 4. gadsimta laikā baznīcas iekšienē notika divu galveno uzskatu sadursme — Trīsvienības atbalstītāji pret ariāņiem, tomēr pamazām vairākos ekumeniskajos koncilos (Nīkajas, Konstantinopoles u.c.) virsroku guva pirmie. Koncilos noformulēja arī citas ticības pamatnostādnes un priekšstatus. 380. gadā imperators Teodosijs I pasludināja kristietību par Romas valsts reliģiju, tomēr jau pēc viņa nāves impērija sadalījās Rietumromas un Austrumromas impērijās, kas radīja pamatu, lai baznīca abās valstīs arvien vairāk attālinātos viena no otras. Formāla baznīcas šķelšanās tomēr notika tikai 1054. gadā, kurā izveidojās Romas un Konstantinopoles baznīcas.

7. gadsimta beigās lielas bijušās Romas impērijas teritorijas iekaroja Islāma kalifāts, tomēr Eiropa, izņemot Ibērijas pussalas dienvidu daļu, palika neieņemta. 15. gadsimtā kristīgo baznīcu Dienvidaustrumeiropā apdraudēja augošā Osmaņu impērija (Konstantinopoles krišana 1453. gadā). 16. gadsimta sākumā Rietumeiropā sākās reformācijas kustība, kuras mērķis bija tuvināt kristīgo baznīcu tās pirmsākumiem. Reformācijā no katoļu baznīcas, atdalījās vairākas konfesijas — luterāņi, kalvinisti, anglikāņi u.c. Šajā laikā notika arī lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kuri veicināja kristietības izplatīšanos citos kontinentos, un mūsdienās kristietība ir lielākā reliģija pasaulē.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kristietība.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Kristietība Arhivēts 2007. gada 21. augustā, Wayback Machine vietnē. Reliģiju enciklopēdija (latviski)
• Kristietisma sākumi, Ambrodžo Donīni, Zinātne, 1984 Kristietības vēsture (latviski)
• Christian Texts Internet Sacred Text Archive (angliski)