Pāriet uz saturu

Latvijas Valsts prezidents

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Latvijas Valsts prezidenti)
Latvijas Valsts prezidents
Prezidenta standarts
Amatā
Edgars Rinkēvičs

kopš 2023. gada 8. jūlija
Tituls Prezidenta kungs (Latvijā)
Viņa Ekselence (ārvalstīs)
Rezidence Rīgas pils
Termiņa ilgums Četri gadi
Pirmais Jānis Čakste
Izveidots 1922. gada 14. novembris

Latvijas Valsts prezidents ir augstākā amatpersona Latvijas Republikā. Līdz 1997. gadam prezidenta amata pildīšanas termiņš ilga trīs gadus, taču kopš 1997. gada tie ir četri gadi. Prezidents drīkst pildīt savus amata pienākumus ne ilgāk kā divus termiņus pēc kārtas. Valsts prezidenta prombūtnes laikā prezidenta pienākumus pilda Saeimas priekšsēdētājs. Valsts prezidenta rezidence ir Rīgas pils.

Valsts prezidentam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, proti, viņš var iesniegt Saeimai izskatīšanai likumu projektus. Prezidentam ir tiesības sasaukt un vadīt ārkārtas valdības sēdes, kā arī pieprasīt Saeimas sēdes sasaukšanu. Viņš ir Latvijas Bruņoto spēku augstākais vadonis un kara gadījumā var iecelt to virspavēlnieku.

Par pirmo Latvijas Valsts prezidentu kļuva pazīstams sabiedriskais un politiskais darbinieks, Latvijas Tautas padomes (1918—1920) un Latvijas Satversmes sapulces (1920—1922) priekšsēdis Jānis Čakste. Viņu valsts prezidenta amatā ievēlēja divreiz: 1922. un 1925. gadā. No 1927. līdz 1930. gadam Valsts prezidents bija jurists Gustavs Zemgals. No 1930. līdz 1936. gadam Valsts prezidents bija jurists Alberts Kviesis. Par ceturto Latvijas Republikas Valsts prezidentu kļuva agronoms Kārlis Ulmanis, kurš vienīgais no valsts vadītājiem netika ievēlēts: būdams diktators, Ulmanis 1936. gadā pats iecēla sevi šajā amatā, tāpēc viņa leģitimitāte ir apšaubāma. Viņš bija prezidents līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā, kad par Latvijas Valsts prezidenta amata izpildītāju kļuva Augusts Kirhenšteins. Valsts prezidenta vietas izpildītāji trimdā bija pēdējās demokrātiski vēlētās Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš (19441945), kurš 1944. gadā parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu[a], bet pēc viņa nāves — Saeimas priekšsēža otrais biedrs Jāzeps Rancāns (19471969).[b]

1993. gadā, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, Saeima par Valsts prezidentu ievēlēja saimniecisko darbinieku Gunti Ulmani, kurš valsts vadītāja amatā bija divus termiņus — līdz 1999. gadam. No 1999. līdz 2007. gadam Latvijas Valsts prezidente bija valodniece un psiholoģe Vaira Vīķe-Freiberga. 2007. gadā par Latvijas Valsts prezidentu ievēlēja ārstu Valdi Zatleru, 2011. gadā baņķieri Andri Bērziņu. 2015. gadā biologu Raimondu Vējoni, 2019. gadā juristu un politologu Egilu Levitu, bet 2023. gadā sabiedrisko darbinieku Edgaru Rinkēviču.

Institūcija Latvijas Republikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Republika ir parlamentāra valsts. Prezidenta galvenie uzdevumi ir pārstāvēt Latvijas Republiku starptautiski un nodrošināt politisko stabilitāti valstī.

Valsts prezidentu vēlē Saeima, kura var atcelt viņu no amata, ja šādu lēmumu atbalsta divas trešdaļas deputātu.

Kļūt par Valsts prezidentu var Latvijas Republikas pilsonis, kas ir sasniedzis 40 gadu vecumu. Prezidenta pilnvaru termiņš kopš 1998. gada ir 4 gadi. Viena persona nevar būt šajā amatā vairāk kā divus termiņus pēc kārtas.

Latvijas Valsts prezidentam ir savs karogs jeb standarts. Tas ir balts ar krustu valsts karoga krāsās un lielo valsts ģerboni krusta centrā. Standartu paceļ virs vai pie prezidenta rezidences vai piestiprina pie transporta līdzekļa, ar kuru viņš pārvietojas.

Stājoties amatā, prezidents dod svinīgu solījumu:

Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.

—Latvijas Republikas Satversme, 40. pants

Rīgas pils — Latvijas Valsts prezidenta rezidence

Prezidents pārstāv Latvijas valsti starptautiski: pārstāv to dažādās starpvalstu konferencēs un sanāksmēs, pieņem akreditācijas rakstus no ārvalstu vēstniekiem.

Prezidents izvēlas personu, kurai uzdod veidot jaunu valdību. Pirms tam viņš atrod kandidātu, kas būtu pieņemams Saeimas vairākumam.

Valsts prezidents paraksta un izsludina Saeimas pieņemtos likumus. Viņš ieceļ Latvijas diplomātiskos pārstāvjus, svinīgā ceremonijā pieņem zvērestu no Saeimas apstiprinātiem tiesnešiem un izsniedz viņiem amata zīmi. Prezidentam ir tiesības apžēlot notiesātos likuma pārkāpējus, kuriem tiesas spriedums ir stājies likumīgā spēkā.

Valsts prezidents var aizkavēt likumu pieņemšanu, ja atzīst, ka tie nav pilnībā izstrādāti un pārdomāti. Viņam ir tiesības nosūtīt jau pieņemtu likumu atpakaļ uz Saeimu, lai deputāti izskata to vēlreiz.

Ja Saeima vēlreiz apstiprina norādīto likumu, Valsts prezidents var aizkavēt tā publicēšanu uz diviem mēnešiem. Šajā gadījumā apturētais likums tiek nodots tautas nobalsošanai, ja divu mēnešu laikā to pieprasa vismaz desmitā daļa vēlētāju. Saeima var novērst tautas nobalsošanu, tomēr tad likums ir jāapstiprina ar 3/4 balsu vairākumu, kas ir grūti īstenojams.

Beidzamais līdzeklis, kā Valsts prezidents var ietekmēt likumdevējus, ir Saeimas atlaišanas ierosināšana. Šādā gadījumā tiek rīkota tautas nobalsošana. Saeima tiek atlaista, ja par to izsakās vairāk nekā puse balsotāju. Ja balsotāju vairākums neatbalsta Saeimas atlaišanu, tiek atlaists pats Valsts prezidents.

Valsts prezidenta standarts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijas Valsts prezidenta standarts

Valsts prezidenta standarts ir balts ar taisno krustu valsts karoga krāsu samēros. Krusta centrā valsts karoga krāsu pārtraukumā - valsts lielais ģerbonis. Ģerboņa augstums ir 1/3 no standarta platuma, ģerboņa vairoga saules centrs ir standarta centrā. Valsts krāsu platums pret standarta platumu ir 1:5. Standarta garuma un platuma attiecība ir 3:2.[3]

Valsts prezidenta standartu lieto:

  • virs vai pie ēkas, kur pastāvīgi uzturas Valsts prezidents;
  • Valsts prezidenta darba telpās;
  • uz automašīnas vai cita transportlīdzekļa, ar kuru pārvietojas Valsts prezidents;
  • citos Valsts prezidenta noteiktos gadījumos.

Latvijas Valsts prezidentu saraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Politiskās partijas
Citas frakcijas
   bezpartijisks
# Portrets Vārds, uzvārds
(Dzimis—miris)
Pilnvaru termiņš Vēlēšanas Partija
Latvijas brīvības cīņu (1918—1920) laikā valsts vadītāju funkcijas pildīja Latvijas Pagaidu valdības vadītāji.[c] No 1920. gada 1. maija valsts vadītāja funkcijas pildīja Latvijas Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste.
1. Jānis Čakste
(1859—1927)
1922. gada 14. novembris — 1927. gada 14. marts 1922
1925
Demokrātiskais Centrs
2. Gustavs Zemgals
(1871—1939)
1927. gada 8. aprīlis — 1930. gada 9. aprīlis 1927 Demokrātiskais Centrs
3. Alberts Kviesis
(1881—1944)
1930. gada 9. aprīlis — 1936. gada 11. aprīlis 1930
1933
Latviešu zemnieku savienība
4. Kārlis Ulmanis[d]
(1877—1942)
1936. gada 11. aprīlis — 1940. gada 21. jūlijs bez partijas
Pēc Latvijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā tika izveidota Latvijas PSR (1940—1941; 1944—1990) un Latvijas ģenerālapgabals (1941—1944) okupējušo lielvaru sastāvā. Latvijas Centrālās padomes ievēlēti Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītāji trimdā bija Pauls Kalniņš (19441945),[e] Jāzeps Rancāns (19471969).[f] Periodā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas no 1990. gada 4. maija līdz 1993. gada 7. jūlijam valsts vadītāja funkcijas pildīja Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.
5. Guntis Ulmanis
(1939)
1993. gada 7. jūlijs — 1999. gada 7. jūlijs 1993
1996
Latvijas Zemnieku savienība
6. Vaira Vīķe-Freiberga
(1937)
1999. gada 8. jūlijs — 2007. gada 7. jūlijs 1999
2003
bez partijas
7. Valdis Zatlers
(1955)
2007. gada 8. jūlijs — 2011. gada 7. jūlijs 2007 bez partijas
8. Andris Bērziņš
(1944)
2011. gada 8. jūlijs — 2015. gada 7. jūlijs 2011 Zaļo un Zemnieku savienība
(Nepārstāv nevienu no ZZS veidojošām partijām)
9. Raimonds Vējonis
(1966)
2015. gada 8. jūlijs — 2019. gada 7. jūlijs 2015 Zaļo un Zemnieku savienība
10. Egils Levits
(1955)
2019. gada 8. jūlijs — 2023. gada 7. jūlijs 2019 bez partijas
11. Edgars Rinkēvičs
(1973)
2023. gada 8. jūlijs — pašlaik 2023 bez partijas
(Vēlēšanu brīdī bija apvienības "Jaunā Vienotība" biedrs, bet izstājās no tās pirms pilnvaru termiņa[4])

Hronoloģisks attēlojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kārlis UlmanisAlberts KviesisGustavs ZemgalsJānis Čakste
Edgars RinkēvičsEgils LevitsRaimonds VējonisAndris Bērziņš (politiķis, 1951)Valdis ZatlersVaira Vīķe-FreibergaGuntis Ulmanis
  1. Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 8. septembra sēdē Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu: „Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti. Uz Latvijas Republikas Satversmes pamata (52.pants) uz mani kā pēdējās likumīgi ievēlētās un līdz šim laikam tiesiski pilnvarotās Saeimas priekšsēdētāju pārgājusi Valsts Prezidenta vietas izpildīšana. Ar šo dienu es stājos pie Valsts Prezidenta vietas izpildīšanas līdz jauna Valsts Prezidenta ievēlēšanai Satversmē paredzētā kārtībā. [..]”[1]
  2. „Ņemot vērā, ka Saeimas priekšsēdis Dr. Pauls Kalniņš un pirmais priekšsēža biedrs zv. adv. Kārlis Pauļuks ir miruši — pirmais — 1945. gada 27. augustā un otrais — 1945. gada 21. janvārī, Latvijas Centrālā padome, kurā ieiet pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas piecas lielākās demokrātiskās partijas [..] un kurām 1931. gadā ievēlētajā Saeimā pieder lielākais balsu vairākums, konstatē, ka saskaņā ar Latvijas Satversmes 16. un 52. pantu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta funkcijas pārgājušas uz Saeimas priekšsēža otro biedru bīskapu Jāzepu Rancānu” Eslingenā, 1947. gada 26. aprīlī.[2]
  3. Pēc Novembra revolūcijas Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs 1918. gada 7. decembrī nodeva savas pilnvaras Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai. Baltijas hercogistes Reģentu padome pārtrauca savu darbību 1918. gada 28. novembrī. Līdztekus no 1918. gada 17. decembra līdz 1920. gada 13. janvārim Sarkanās armijas ieņemtajā Latvijas daļā pastāvēja Latvijas SPR valdība, ko vadīja Komisāru padomes priekšsēdētājs Pēteris Stučka.
  4. Apšaubāma leģitimitāte, jo pēc 1934. gada 15. maijā veiktā valsts apvērsuma, beidzoties Alberta Kvieša pilnvarām, par prezidentu sevi iecēla pats.
  5. Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 8. septembra sēdē Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu: „Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti. Uz Latvijas Republikas Satversmes pamata (52.pants) uz mani kā pēdējās likumīgi ievēlētās un līdz šim laikam tiesiski pilnvarotās Saeimas priekšsēdētāju pārgājusi Valsts Prezidenta vietas izpildīšana. Ar šo dienu es stājos pie Valsts Prezidenta vietas izpildīšanas līdz jauna Valsts Prezidenta ievēlēšanai Satversmē paredzētā kārtībā. [..]”[1]
  6. „Ņemot vērā, ka Saeimas priekšsēdis Dr. Pauls Kalniņš un pirmais priekšsēža biedrs zv. adv. Kārlis Pauļuks ir miruši — pirmais — 1945. gada 27. augustā un otrais — 1945. gada 21. janvārī, Latvijas Centrālā padome, kurā ieiet pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas piecas lielākās demokrātiskās partijas [..] un kurām 1931. gadā ievēlētajā Saeimā pieder lielākais balsu vairākums, konstatē, ka saskaņā ar Latvijas Satversmes 16. un 52. pantu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta funkcijas pārgājušas uz Saeimas priekšsēža otro biedru bīskapu Jāzepu Rancānu” Eslingenā, 1947. gada 26. aprīlī.[2]
  1. 1,0 1,1 «Latvijas Centrālā Padome www.historia.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 12. februārī. Skatīts: 2012. gada 30. septembrī.
  2. 2,0 2,1 Ādolfs Šilde. Valstsvīri un demokrāti. Ņujorka: Grāmatu draugs, 1985, 227. lpp.
  3. «Valsts prezidenta standarts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 22. decembrī. Skatīts: 2010. gada 12. janvārī.
  4. «Rinkēvičs jau nosūtījis iesniegumu par izstāšanos no "Jaunās Vienotības"». Latvijā (latviešu). 2023-06-01. Skatīts: 2023-06-01.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]