Pāriet uz saturu

Lielā spēle

Labs raksts
Vikipēdijas lapa
Krievu un britu izplešanās Vidusāzijā (1846.—1900.)

Lielā spēle (angļu: The Great Game, krievu: Большая игра) vai Ēnu turnīri[1] (krievu: Турниры теней) bija Britu impērijas un Krievijas Impērijas sāncensība par ietekmi Centrālāzijā. Parasti šo terminu attiecina uz laika posmu no 1813. gada, kad noslēdza Krievu-persiešu miera līgumu, līdz 1907. gadam, kad noslēdza Angļu-krievu līgumu par abpusējo interešu atzīšanu Centrālāzijā. Par termina Lielā spēle autoru uzskata Britu Austrumindijas kompānijas izlūkošanas virsnieku Arturu Konoliju, bet plašākā apritē to ieviesa britu rakstnieks Radjards Kiplings ar savu romānu "Kims" (1901).

Iemesli un mērķi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gadsimta sākumā Britu Indiju no Krievijas Impērijas atdalīja aptuveni 3000 km. Liela daļa no šīm tuksnešainajām teritorijām vēl nebija kartētas un eiropiešiem bija diezgan svešas. Pamazām Krievijas teritorijas paplašināšanās mūsdienu Kazahstānā sāka sadurties ar britu interesēm to okupētajā Indijas subkontinentā. Starp abām impērijām sākās smalka un viltīga pētījumu, spiegošanas un diplomātijas caurvīta spēle par ietekmi Vidusāzijā. Šis aukstais karš vienmēr bija draudīgs, taču tas nekad neizvērsās tiešā karadarbībā starp abām iesaistītajām pusēm. Par konflikta galveno centru izvērsās Afganistāna, mazākā mērā arī Persija un Tibeta.[2]

1801. gadā Krievijas Impērijas ķeizars Pāvils I atbalstīja Napoleona ideju par kopīgu krievu-franču karagājienu uz Britu Indiju. 1801. gada janvārī viņš uz Indiju nosūtīja ap 20 000 kazaku, kuri sasniedza Arāla jūru, bet tad tos atsauca sakarā ar Pāvila I nāvi. Neskatoties uz to, šis karagājiens radīja nopietnu satraukumu Londonā un pastiprināja bažas par iespējamu karu starp Lielbritāniju un Krieviju.

Saskaņā ar Tilzītes miera līgumu (1807. gadā) starp Aleksandru I un Napoleonu, Eiropa tika sadalīta franču un krievu interešu sfērās, iekļaujot Krieviju pret britiem vērstajā Napoleona kontinentālajā sistēmā. Tas britiem deva iemeslu aizdomām par krievu iespējamajām interesēm Osmaņu impērijā un Kaukāzā, kā arī Persijā un pārējā Vidusāzijā.

Notikumu attīstība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau no 17. gadsimta sākuma briti virzījās arvien dziļāk Indijā, sakaudami vai piekukuļodami vietējos valdniekus. Šo iekarojumu dzinējspēks bija privātiem akcionāriem piederošais tirdzniecības uzņēmums Britu Austrumindijas kompānija.[3] Britu valdības apstiprinājums bija nepieciešams kompānijas ģenerālgubernatora iecelšanai un viņa lēmumu īstenošanai. Apmaiņā pret to valdība kompāniju atbalstīja ar britu karaspēku un floti ik reizi, kad tā nonāca grūtībās vai bija iekārojusi ko tādu, kā iegūšanai bija par vāju. Līdz 1832. gadam dažiem tūkstošiem britu bija izdevies iegūt varu pār gandrīz 100 miljonu cilvēku apdzīvotu teritoriju. Nostiprinājuši Indiju kā dārgakmeni britu kronī un Britu impērijas labklājības avotu, briti sāka raizēties par Krievijas Impērijas izplešanos Indijas virzienā.

Cīņa par ietekmi Persijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Napoleona sakāves krievi atsāka konfliktu ar Osmaņu impēriju. Krievija sagrāba Kaukāzu un 1825. gadā iespiedās kazahu stepē starp Kaspijas un Arāla jūru. 1828. gadā Krievija atvairīja Persijas uzbrukumu un pievienoja Armēniju, bet nākamajā gadā izšķirīgā kaujā sakāva turkus, karu ātri izbeidzot tikai tādēļ, lai Lielbritānija neaizpildītu varas vakuumu Tuvajos Austrumos.[4] Lai apturētu krievu izplešanos vēl dziļāk Vidusāzijā, briti sāka reorganizēt un modernizēt atpalikušo Persijas armiju. Persijai pamazām atgūstot spēkus, notika virkne krievu-persiešu diplomātisko krīžu. Viena šāda krīze radās 1829. gadā, kad saniknots pūlis Persijas jaunajā galvaspilsētā Teherānā nogalināja Krievijas vēstnieku dramaturgu Aleksandru Gribojedovu un viņa kazaku gvardi. Šahs Muhammeds steigšus centās glābt attiecības ar Sanktpēterburgu, nosūtīdams turp savu mazdēlu, kas, atlīdzinot nodarīto, piedāvāja mesties uz sava zobena.[4] Attiecības starp Krieviju un Persiju kļuva ciešākas, tā praktiski kļuva par Krievijas protektorātu un Lielās spēles fokuss pamazām pārcēlās uz austrumiem — uz Afganistānu.

Cīņa par ietekmi Afganistānā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Medaļa par Krievijas Turkestānas pakļaušanu

Krievijas forti un bāzes tika celtas arvien dziļāk Centrālāzijā un briti apzinājās, ka nespēs apturēt krievu invāziju pāri agrākajai Kazahu hanistei uz Amudarju. Tomēr kā aizsargvalnis pret krievu iespējamajām iecerēm Indijā varēja kalpot kalnainās Afganistānas teritorijas, kas līdz šim nevienu neinteresēja, bet tagad ne briti, ne krievi nevēlējās, lai tās nonāk pretinieka rokās.

1808. gadā Afganistānā ieradās britu delegācija ierēdņa Montstjuarta Elfinstona vadībā, kas centās nodibināt diplomātiskos sakarus ar afgāņiem un iegūt vairāk informācijas par cilšu savstarpējām attiecībām. Briti novēroja, ka Afganistānas ciltis ir sašķeltas un nemitīgi karo savā starpā. Tādējādi britiem bija izdevīga haotiska un sašķelta Afganistāna, kas neapdraudētu viņu valdījumus Britu Indijā.[5] Taču līdz ar krievu tuvošanos briti savu viedokli mainīja un uz Kabulu nosūtīja britu delegāciju Aleksandra Bērnsa vadībā, kam vajadzēja iepazīties ar Afganistānas vadoņa Dosta Muhammeda režīmu. Puses apmainījās ar vairākiem vienošanās priekšlikumiem, tomēr briti atteicās vērsties pret savu sabiedroto (un afgāņu seno ienaidnieku) sikhu interesēm reģionā.[5] Tad atgadījās divi notikumi, kas apstiprināja britu vislielākās bažas par krievu plāniem.

1837. gada novembrī no Horasānas (Austrumpersijā) Afganistānas pilsētā Herātā iebruka ap 30 000[6] vīru liela persiešu armija. Šo karaspēku pavadīja arī kāds grāfs Simoničs no Krievijas Impērijas ķeizara Nikolaja I galma un krievu karaspēka pulks (iespējams, dezertieri[6]) kāda poļu ģenerāļa vadībā. Tieši tolaik Britu Austrumindijas kompānijas uzdevumā pilsētā uzturējās britu virsnieks Eldreds Potingers, kas uzdevās par vienkāršu tirgotāju. Sākoties persiešu uzbrukumam, Potingers vietējam valdniekam atklāja savu identitāti un piedāvāja palīdzību, spēlēdams nopietnu lomu pilsētas aizsardzībā.

Otrs notikums, kas satracināja Britu Austrumindijas kompānijas vadību, bija kāda krievu virsnieka parādīšanās Kabulā, līdzi nesot iepazīšanās vēstuli no Krievijas Impērijas ķeizara. Drīz pēc tam britu vēstnieks Bērnss, lai nebojātu savu karjeru, pameta Kabulu.[nepieciešama atsauce] Taču arī krievu aģentam Ivanam Vitkevičam neizdevās īstenot savu misiju — atgriezies Sanktpēterburgā, viņš nodeva ziņojumu Ārlietu ministrijai, atgriezās savā viesnīcā un nošāvās.[7] Atgriezies Indijā, Bērnss uzzināja, ka briti jau gatavojas iebrukt Afganistānā un gāzt Dostu Muhammedu. Šim gadījumam viņi jau vairāk nekā 20 gadu greznā pansijā uzturēja bijušo afgāņu valdnieku — šaha Ahmeda mazdēlu šahu Šudžu, tādējādi Afganistānas tronī atjaunojot Durrānī dinastiju. Lielā spēle par Vidusāziju gatavojās izvērsties atklātā karadarbībā — tās balva bija Indija, bet spēles laukums — Afganistāna.

1838. gadā briti iebruka Afganistānā, sākot Pirmo angļu-afgāņu karu. Pēc salīdzinoši vieglas uzvaras tie par jauno valdnieku iecēla savu marioneti šahu Šudžu. Britu iebrukums Afganistānā bija izdevies un šķita attaisnojis savu mērķi, kad pienāca ziņa, ka krievi jau izsūtījuši 100 000 vīru lielu (patiesībā tikai 5 000) karaspēku pret Hivas hanisti.[8] 1840. gada pavasarī briti uzzināja, ka Krievijas karaspēks skarbo tuksneša vētru dēļ pusceļā atgriezies atpakaļ. 1841. gada nogalē sākās afgāņu sacelšanās, kuras laikā viss britu Kabulas garnizons (kas sastāvēja no aptuveni 4500 britu kareivju, ap 12 000 indiešu kareivju un viņu ģimenes locekļiem[9]) atkāpšanās laikā uz Indiju tika pilnībā iznīcināts. 1842. gada rudenī britu soda ekspedīcija vēlreiz ieņēma Kabulu un atriebjoties uzspridzināja Kabulas centrālo tirgu. Pēc tam britu karaspēks no Afganistānas aizgāja. Pirmais angļu-afgāņu karš bija beidzies, un briti nolēma Afganistānu atstāt kā neitrālu buferzonu.

1878. gada gadā publicēta karikatūra: "Glābiet mani no maniem draugiem" — Šers Ali starp britu lauvu un krievu lāci

Tikmēr krievi virzījās aizvien tālāk uz dienvidiem: 1865. gadā viņi ieņēma Taškentu, 1868. gadā Samarkandu un Buhāras emirātu, bet 1873. gadā — Hivas hanisti. Savā vēstulē karalienei Viktorijai premjerministrs Bendžamins Dizraeli ieteica "iztīrīt Vidusāziju no maskaviešiem un iedzīt viņus Kaspijas jūrā."[10] Briti pieprasīja, lai jaunais Afganistānas valdnieks Šers Ali Kabulā uzņem oficiālu britu misiju. Šers Ali, baidīdamies, ka līdzīgu prasību varētu izvirzīt arī krievi, ar dažādiem aizbildinājumiem atteicās.

1877. gadā Krievija, atbildot uz masu civiliedzīvotāju slaktiņu Bulgārijā, ar 100 000 vīru lielu karaspēku iebruka Balkānos, sākot krievu-turku karu. Lai nepieļautu Dardaneļu jūras šauruma nonākšanu krievu rokās, tur noenkurojās britu kara flote. Krievijas karaspēka un britu flotes pretstāve turpinājās sešus mēnešus, līdz 1878. gadā Berlīnes kongresā visas ieinteresētās puses noslēdza miera līgumu. Tikmēr Krievijas Turkestānas ģenerālgubernators Konstantīns fon Kaufmans gatavojās ar 30 000 vīru lielu karaspēku iebrukt britu Indijā.[11]

Dienu pēc Berlīnes kongresa beigām krievu sūtņi tikās ar Šeru Ali, neklausīdami viņa lūgumiem doties prom, jo Šers Ali labi apzinājās, kāda varētu būs britu reakcija. Kad Kaufmans uzzināja, ka vispārēja kara ar britiem nebūs, viņš atsauca savu delegāciju. Uzzinājis par krievu klātbūtni Kabulā, saniknotais Indijas vicekaralis Roberts Litons pieprasīja afgāņiem uzņemt līdzīgu britu delegāciju.[12] Afgāņi ar atbildi vilcinājās un 1878. gada 21. novembrī Afganistānā iebruka trīs britu armijas — sākās Otrais angļu-afgāņu karš.

Šers Ali, nespēdams izveidot armiju, bēga uz ziemeļiem — uz Mazārešarīfu un izmisumā nosūtīja palīdzības lūgumu krieviem, taču viņi ieteica izlīgt ar britiem.[13] Nākamā gada februārī Šers Ali nomira, bet 1879. gada 26. maijā Šera Ali dēls Muhammeds Jakubs ar britiem parakstīja Gandamakas miera līgumu, saskaņā ar kuru briti savā kontrolē ieguva vairākas stratēģiski svarīgas ielejas un kalnu pārejas, kontroli pār Afganistānas ārpolitiku un uzturēja misijas vairākās Afganistānas pilsētās. Apmaiņā pret to Afganistāna saņēma 60 000 mārciņas gadā, kā arī militāru atbalstu pret jebkuru ārēju uzbrukumu.[14] Taču afgāņi sadumpojās un jau 1880. gadā briti atkal bija spiesti pamest Afganistānu. Otrais angļu-afgāņu karš, kuram nebija cita iemesla kā vien britu bailes par krievu ietekmi, bija beidzies, sagādājot britiem lielus zaudējumus.

1884. gada beigās krievi panāca Mervas (mūsdienu Turkmenistānā) padošanos un iebruka Pandždehas oāzes dienvidos uz ziemeļiem no Herātas, sakaujot mazāko afgāņu karaspēku. Britu iejaukšanās rezultātā 1888. gadā tika panākta vienošanās starp krieviem un britiem par Afganistānas ziemeļrietumu robežu. 1895. gadā briti, piekukuļojot toreizējo Afganistānas valdnieku Abduru Rahmanu, pievienoja ziemeļaustrumu Afganistānas teritorijai šauru un garu zemes strēli, ko veidoja Pamira kalnu augstienes, tādējādi izslēdzot, ka Krievijai varētu izveidoties kopīga robeža ar Indiju.[15]

Cīņa par ietekmi Rietumķīnā un Tibetā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu ietekme Ķīnas ziemeļrietumos sāka palielināties 19. gadsimta vidū, kad tā bija iekarojusi Kašmīru, līdz ar to tieši pietuvojoties Siņdzjanai. Arī Krievijas robežas bija pietuvojušās Siņdzjanai. Opija kari, kā arī dažādas sacelšanās bija novājinājušas Ķīnas Cjinu dinastijas varu, tā vairs nespēja uzturēt garnizonus provincēs, un pēc sacelšanās 1865. gadā Siņdzjanā izveidojās vairākās musulmaņu valstiņās. Ne briti, ne krievi neatzina jaunizveidotās valstiņas. 1871. gadā Krievija okupēja Ili sultanātu (tagad Ili Kazahu autonomais apgabals). Briti aizdeva naudu Ķīnai soda ekspedīciju rīkošanai uz dumpīgajām provincēm, un Ķīna pamazām atguva kontroli pār tām. Ar 1881. gada līgumu Krievija Ili apgabalu atdeva Ķīnai. 19. gadsimta beigās Krievijas preču apgrozījums Siņdzjanā bija līdz pat 80 %.[16]

Janghazbends ar britu kareivjiem ceļā uz Lhasu

Lielās spēles pēdējās divas desmitgades pagāja, galvenokārt veicot dažādas izlūkošanas un spiegošanas kampaņas. Briti Indijas Himalaju pierobežas pilsētā Dehrādūnā izveidoja speciālu spiegu skolu, kuras uzdevums bija sagatavot vietējos iedzīvotājus (kuri varēji brīvi pārvietoties starp Indiju un Ķīnu) Tibetas kartēšanai.[17] 1865. gadā pirmie tā saucamie mācītie vīri, maskējušies par svētceļniekiem vai tirgotājiem, slepus uzmērīja attālumus starp Tibetas pilsētām, noteica to augstumus virs jūras līmeņa un ģeogrāfiskās koordinātas. Ap to pašu laiku arī krievi sūtīja uz šo reģionu izlūkošanas misijas, no kurām zināmākie ir Nikolaja Prževaļska ceļojumi (1871.—1873., 1876.—1878., 1879.—1880., 1883.—1880). Viņš nomira 1888. gadā savas pēdējās ekspedīcijas laikā. Savos ceļojumos Prževaļskis kartēja ķīniešu pārvaldītās Centrālāzijas teritorijas, tomēr Tibetas galvaspilsētu Lhasu nekad nesasniedza. Ķīnieši viņu regulāri atvairīja ar notām un reāliem draudiem.[18]

1904. gadā Indijas vicekaralis Džordžs Kērzons nolēma, ka vienīgais veids, kā novērst tibetiešu apbruņošanu ar krievu ieročiem, ir nosūtīt militāru vienību uz Lhasu, lai veiktu sarunas ar Dalailamu, nevis ķīniešiem. Britu kareivji pulkveža Frensisa Janghazbenda vadībā sagrāva tibetiešu pretestību un okupēja Lhasu, tomēr Dalailama bija paspējis aizbēgt uz Mongoliju. Kampaņa nekļuva slavena, un tās iemeslu (krievu ieroču piegādes) atzina par nepamatotu, līdz ar to Janghazbenda politiskā karjera bija beigusies.[19]

Konflikta nobeigums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tuvojoties Pirmajam pasaules karam, abas impērijas ar bažām vēroja Vācijas Impērijas ambīcijas Tuvajos Austrumos. Vācieši bija ieplānojuši izbūvēt dzelzceļu uz Bagdādi ar atzaru uz Teherānu, tādējādi paverot iespējas Persijai tirgoties ar Vāciju un iegūt jaunākās vācu tehnoloģijas.

1907. gadā krievu un britu ārlietu ministri parakstīja Angļu-krievu līgumu. Abas lielvalstis vienojās par Centrālāzijas sadalīšanu ietekmes zonās un savus spēkus apvienot pret Vāciju, aizsākot Antantes sadarbību. Krievija atzina Afganistānu par britu interešu zonu, bet Persiju sadalīja trīs zonās — ziemeļi bija Krievijas interešu zona, dienvidi — britu, bet centrālā daļa — neitrāla. Tibetas jautājumā abas puses vienojās šo teritoriju atstāt neatkarīgu un neitrālu, kā arī ar Dalailamu kontaktēties tikai caur ķīniešu varas iestādēm.[20]

Mūsdienās dažkārt lieto terminu Jaunā Lielā spēle, ar to apzīmējot Padomju Savienības (vēlāk Krievijas Federācijas) un Rietumu pasaules cīņu par ietekmi Vidusāzijā 20. gadsimtā un 21. gadsimta sākumā. Par šo notikumu kulminācijām uzskata no 1979. līdz 1989. gadam notikuši PSRS invāziju Afganistānā un ASV 2001. gadā sākto karu Afganistānā.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Boriss Kolls un Aiva Lapiņa. Aukstais karš Centrālāzijā. Septembris 2016. Ilustrētā Vēsture. 71. lpp.
  2. ↑ «Central Asia: Afghanistan and Her Relation to British and Russian Territories». World Digital Library (angliski). 1885. Skatīts: 2013. gada 28. jūlijā.
  3. ↑ Taners, 159. lpp.
  4. ↑ 4,0 4,1 Taners, 161. lpp.
  5. ↑ 5,0 5,1 Taners, 163. lpp.
  6. ↑ 6,0 6,1 Taners, 164. lpp.
  7. ↑ Taners, 165. lpp.
  8. ↑ Taners, 173. lpp.
  9. ↑ Taners, 210. lpp.
  10. ↑ Citēts no Dizraeli vēstules karalienei. British Foreign Policy, 1874-1914. Routledge, 2002. ISBN 0-415-26010-8. 53. lpp.
  11. ↑ Taners, 241. lpp.
  12. ↑ Taners, 242. lpp.
  13. ↑ Taners, 243. lpp.
  14. ↑ Taners, 246. lpp.
  15. ↑ Taners, 257—258. lpp.
  16. ↑ А.Г. Кочубеев. Англо-советское соперничество в Синьцзяне в 1918 —1928 гг.
  17. ↑ Hanberijs-Tenisons, 219. lpp.
  18. ↑ Hanberijs-Tenisons, 222—225. lpp.
  19. ↑ Hanberijs-Tenisons, 224. lpp.
  20. ↑ Peter Hopkirk. The Great Game: The Struggle for Empire in Central Asia. ISBN 1-56836-022-3. 520.lpp.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai. Rīga : Subjektiv Filma, 2008. ISBN 9984-394-01-8.
  • Robins Hanberijs-Tenisons. Septiņdesmit pasaules izcilākie ceļojumi. Rīga : Zvaigzne ABC, 2007. ISBN 9984-402-27-4.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Lielā_spēle&oldid=3962830"