Pāriet uz saturu

Livermorijs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Livermorium)
Livermorijs
116
6
18
32
32
18
8
2
Lv

[293] g/mol

[Rn]5f146d107s27p4
Oksidēšanas pakāpes −2, +2, +4 (prognozēts)
Blīvums 12 900 (prognozēts) kg/m3
Kušanas temperatūra 637–780 K (364–507 °C, ekstrapolēts)
Viršanas temperatūra 1035–1135 K (762–862 °C, ekstrapolēts)

Livermorijs ir mākslīgi iegūts ķīmiskais elements ar simbolu Lv un atomskaitli 116.[1][2] Tas ir transaktinīds un viens no supersmagajiem elementiem.[3][2] Periodiskajā tabulā livermorijs atrodas 16. grupā jeb halkogēnu grupā kopā ar skābekli, sēru, selēnu, telūru un poloniju.[4][2] Livermorijs dabā nav sastopams un ir iegūts tikai kodolsintēzes eksperimentos, kuros radīti vien daži tā atomi.[4][2] Visi zināmie livermorija izotopi ir ļoti radioaktīvi un īsmūžīgi. To pussabrukšanas periodi ir mērāmi milisekundēs.[2] Īsā pastāvēšanas laika un ārkārtīgi nelielā iegūtā daudzuma dēļ livermorijam pašlaik nav praktiska lietojuma ārpus zinātniskajiem pētījumiem, galvenokārt supersmago elementu kodolfizikas un iespējamo ķīmisko īpašību izpētē.[4][3]

Atklāšanas vēsture

[labot | labot pirmkodu]
Jurijs Oganesjans, krievu kodolfiziķis, kura vadītā starptautiskā pētnieku grupa Dubnā 2000. gadā pirmoreiz ieguva livermorija atomu kodolus. Fotogrāfija uzņemta 2016. gadā

Mēģinājumi mākslīgi iegūt 116. elementu sākās vairākus gadu desmitus pirms tā atklāšanas. Viens no pirmajiem mērķtiecīgajiem eksperimentiem tika veikts 1977. gadā Lorensa Livermoras Nacionālās laboratorijas un Lorensa Bērkli laboratorijas pētnieku sadarbībā, bombardējot kirija-248 kodolus ar kalcija-48 joniem. Eksperimentā tika meklēti supersmagie elementi ar atomskaitļiem no 110 līdz 116, tomēr pārliecinoši pierādījumi par to izveidošanos netika iegūti.[5] Līdzīgus eksperimentus 1978. gadā veica Jurijs Oganesjans un viņa līdzstrādnieki Apvienotajā kodolpētījumu institūtā (JINR) Dubnā, izmantojot kalcija-48 jonus un vairākus aktinīdu mērķmateriālus, tostarp kirija-246 un kirija-248 izotopus, taču arī tajos 114.—116. elementa izotopi netika droši konstatēti.[6] Jauns starptautisks mēģinājums ar kirija-248 un kalcija-48 reakciju 1985. gadā tika veikts, sadarbojoties GSI, ASV un citu valstu pētniekiem, taču arī tajā supersmagie kodoli netika atklāti.[7][4] 1999. gadā Lorensa Bērkli Nacionālās laboratorijas pētnieku grupa paziņoja par 118. un 116. elementa novērošanu. Eksperimentā svina-208 mērķi bombardēja ar kriptona-86 joniem. Pētnieki ziņoja par trim savstarpēji saistītu alfa sabrukšanu ķēdēm, kurās sākotnēji izveidotais 118. elementa kodols ar masas skaitli 293 pēc alfa sabrukšanas esot pārvērties par 116. elementa kodolu ar masas skaitli 289. Tādējādi 116. elements šajā eksperimentā tika interpretēts nevis kā sākotnējais kodolsintēzes produkts, bet gan kā 118. elementa meitaskodols.[8]

Atkārtotos eksperimentos Bērkli laboratorijā, kā arī GSI Vācijā un RIKEN Japānā sākotnēji ziņotās sabrukšanas ķēdes neizdevās atkārtoti novērot. Pārbaudot 1999. gada sākotnējos datu failus, tajos vairs nevarēja atrast publicētos sabrukšanas notikumus, un 2001. gadā pētnieku grupa savu paziņojumu atsauca.[9] Vēlāk Lorensa Bērkli Nacionālās laboratorijas izmeklēšanā tika secināts, ka dati, uz kuriem bija balstīts paziņojums par 118. elementu un tā 116. elementa sabrukšanas produktu, bija safabricēti. Laboratorija konstatēja zinātnisku pārkāpumu, bet ar datu analīzi saistītais fiziķis Viktors Ņinovs 2002. gadā tika atbrīvots no darba. Pats Ņinovs apsūdzības noliedza.[10][4] Neatkarīgi no Bērkli eksperimenta 116. elementa sintēzes pētījumi turpinājās Dubnā. Tos veica starptautiska grupa Jurija Oganesjana vadībā, apvienojot JINR Fļorova kodolreakciju laboratorijas un Lorensa Livermoras Nacionālās laboratorijas zinātnieku darbu. 2000. gadā Dubnā kirija-248 mērķi bombardēja ar kalcija-48 kodoliem un konstatēja vienu radioaktīvās sabrukšanas ķēdi, kuru sākotnēji attiecināja uz 116. elementa izotopu ar masas skaitli 292. Eksperimenti tika turpināti 2001. gadā, kad tika reģistrētas vēl divas līdzīgas sabrukšanas ķēdes.[11][2]

Sākotnēji sintēzes reakciju aprakstīja šādi:

248Cm + 48Ca → 296Lv* → 292Lv + 4 n.
Supersmago elementu sintēzes un identificēšanas iekārtas shēma, kas veidota pēc Dubnas Fļorova kodolreakciju laboratorijas separatora uzbūves. Paātrināti joni bombardē mērķmateriālu, bet radušos smago atomu kodolus atdala no jonu kūļa un reģistrē detektoros

Livermorija kodolus nebija iespējams savākt vai tieši izpētīt kā makroskopisku vielas paraugu, jo tie pastāvēja tikai ļoti īsu laiku. To klātbūtni noteica pēc savstarpēji saistītām radioaktīvās sabrukšanas ķēdēm. Sākotnējā interpretācijā 292Lv kodolam piedēvēja secīgu alfa sabrukšanu līdz 288Fl, pēc tam 284Cn un 280Ds, kura sabrukšanas ķēde noslēdzās ar spontāno kodoldalīšanos. Trīs novērotajās ķēdēs sabrukšanas enerģijas un laika intervāli bija savstarpēji līdzīgi, kas pastiprināja pieņēmumu, ka visos gadījumos novērots viens un tas pats sākotnējais kodols.[11] Vēlāk, pamatojoties uz papildu eksperimentiem un kodolsintēzes reakcijas ierosmes funkcijas izpēti, 2000.—2001. gadā novērotās ķēdes pārklasificēja par 293Lv sabrukšanu. Šajā interpretācijā 293Lv bija radies, ierosinātajam 296Lv kodolam izstarojot trīs neitronus, un sabruka ķēdē 293Lv → 289Fl → 285Cn → 281Ds. Izotops 292Lv tika drošāk identificēts vēlākos, 2004. gada eksperimentos ar lielāku kalcija-48 jonu enerģiju.[12]

Sākotnējie 2000. un 2001. gada rezultāti vēl nebija pietiekami, lai 116. elementa atklājumu oficiāli atzītu. IUPAC un IUPAP kopīgā darba grupa 2003. gadā Dubnas grupas iegūtos datus atzina par kvalitatīviem un to interpretāciju — par ticamu, tomēr norādīja, ka novērotās sabrukšanas ķēdes nebija droši sasaistītas ar jau zināmiem kodoliem. Tādēļ tolaik atklājuma kritēriji vēl netika uzskatīti par pilnībā izpildītiem.[13] Turpmākajos Dubnas–Livermoras eksperimentos tika iegūtas papildu 116. elementa izotopu sabrukšanas ķēdes un izveidotas saites ar labāk identificētiem meitaskodoliem. 2004. gadā publicētajos eksperimentos, bombardējot kirija-245 kodolus ar kalcija-48 joniem, tika ziņots par izotopu 290Lv un 291Lv iegūšanu.[14] Īpaši nozīmīgas bija trīs 291Lv piedēvētās ķēdes, kas 2004. un 2006. gada eksperimentos sasniedza jau drošāk identificēto 283Cn kodolu. Šī sakritība ļāva ar lielāku pārliecību noteikt ķēdes sākuma kodola atomskaitli.[15]

2011. gadā IUPAC/IUPAP kopīgā darba grupa, izvērtējot uzkrātos eksperimentālos pierādījumus, secināja, ka Dubnas–Livermoras sadarbība ir izpildījusi 116. un 114. elementa atklāšanas kritērijus, un piešķīra tai abu elementu atklāšanas prioritāti. IUPAC šo atzinumu apstiprināja un uzaicināja atklājējus ierosināt jauno elementu nosaukumus.[15] Ierosinātais 116. elementa nosaukums livermorijs un simbols Lv tika oficiāli apstiprināts 2012. gada 23. maijā. Nosaukums godina Lorensa Livermoras Nacionālo laboratoriju un Livermoras pilsētu Kalifornijā.[16][4][2]

Nosaukums

[labot | labot pirmkodu]
116. ķīmiskais elements periodiskajā tabulā ar agrāko sistemātisko simbolu Uuh. Pirms pastāvīgā nosaukuma piešķiršanas elementam lietoja IUPAC pagaidu nosaukumu ‘ununheksijs’ (ununhexium)

Pirms 116. elementa atklāšanas un pastāvīgā nosaukuma piešķiršanas tam tika lietoti vairāki pagaidu apzīmējumi. Dmitrijs Mendeļejevs vēl neatklātu elementu apzīmēšanai izmantoja sanskrita skaitļa vārda eka (‘viens’) priedēkli, ko pievienoja ķīmiski līdzīga, periodiskajā tabulā augstāk novietota elementa nosaukumam. Pēc šā parauga 116. elementu kā polonija smagāko homologu dažkārt dēvēja par ‘ekapoloniju’ (starptautiskajā literatūrā — eka-polonium). Šo apzīmējumu nebija devis pats Mendeļejevs. Tas vēlāk tika veidots pēc viņa nomenklatūras parauga.[17][18] 1979. gadā IUPAC ieteica sistemātisku pagaidu nosaukumu sistēmu elementiem ar atomskaitli, kas lielāks par 100. Saskaņā ar šo sistēmu 116. elementam tika dots pagaidu nosaukums ‘ununheksijs’ (IUPAC formā — ununhexium) un simbols Uuh. Nosaukumu veidoja no atomskaitļa 116 cipariem atbilstošajām skaitliskajām saknēm un, un un hex, pievienojot galotni -ium, bet simbolu — no šo sakņu sākumburtiem. Šādu sistemātisku nosaukumu bija paredzēts lietot līdz elementa atklāšanas apstiprināšanai un pastāvīga nosaukuma piešķiršanai.[19]

Pēc tam, kad IUPAC un IUPAP kopīgā darba grupa atzina Apvienotā kodolpētījumu institūta Dubnā un Lorensa Livermoras Nacionālās laboratorijas (LLNL) sadarbības prioritāti 116. elementa atklāšanā, IUPAC uzaicināja atklājēju grupu iesniegt priekšlikumu tā pastāvīgajam nosaukumam.[15][16] Pirms kopīgā galīgā priekšlikuma izvēles Dubnas zinātnieku vidū tika apsvērts arī nosaukums ‘moskovijs’ (IUPAC formā — moscovium) par godu Maskavas apgabalam, kurā atrodas Dubna. 2011. gada martā Apvienotā kodolpētījumu institūta vicedirektors publiski norādīja, ka institūta zinātnieki vēlētos šo nosaukumu ierosināt 116. elementam.[20] Tomēr galīgajā Dubnas un Livermoras pētnieku kopīgajā priekšlikumā 116. elementam tika izvēlēts nosaukums ‘livermorijs’ (IUPAC formā — livermorium) un simbols Lv.[21][16] Nosaukums moscovium vēlāk tika piešķirts 115. elementam.[22]

Nosaukums ‘livermorijs’ tika izvēlēts par godu Lorensa Livermoras Nacionālajai laboratorijai Livermorā, Kalifornijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Šīs laboratorijas pētnieki ilgstoši sadarbojās ar Dubnas Fļorova kodolreakciju laboratorijas zinātniekiem supersmago elementu izpētē un piedalījās eksperimentos, kuru gaitā tika sintezēti un identificēti 114. un 116. elementa kodoli. Tādējādi nosaukums atspoguļoja Lorensa Livermoras laboratorijas ieguldījumu kopīgajā Dubnas–Livermoras supersmago elementu pētniecības programmā.[21][16][4][2] 2011. gada beigās Dubnas un Livermoras sadarbības grupa oficiāli ierosināja 114. elementam nosaukumu ‘flerovijs’ (IUPAC formā — flerovium, simbols Fl), bet 116. elementam — ‘livermorijs’ (livermorium, Lv).[21] Pēc priekšlikumu izvērtēšanas un publiskas apspriešanas IUPAC Neorganiskās ķīmijas nodaļa ieteica tos apstiprināt. IUPAC birojs nosaukumu livermorium un simbolu Lv oficiāli pieņēma 2012. gada 23. maijā, aizstājot līdz tam lietoto sistemātisko nosaukumu ununhexium un simbolu Uuh.[16]

Atrašanās periodiskajā tabulā un atoma uzbūve

[labot | labot pirmkodu]
Livermorija atoma elektronu čaulu shematisks modelis. Tā 116 elektroni sadalās septiņās galvenajās čaulās: 2, 8, 18, 32, 32, 18 un 6. Ārējā čaulā ir seši vērtības elektroni

Livermorija atomskaitlis ir 116, tādēļ katra livermorija atoma kodolā atrodas 116 protoni. Elektriski neitrālā livermorija atomā tiem atbilst 116 elektroni. Dažādiem livermorija izotopiem atšķiras neitronu skaits kodolā, bet protonu skaits visos gadījumos ir 116.[23][4] Periodiskajā tabulā livermorijs atrodas 7. periodā, 16. grupā un p blokā. Tas atrodas tieši zem polonija un ir atomskaitļa ziņā smagākais 16. grupas jeb halkogēnu elements. Virs tā šajā grupā atrodas skābeklis, sērs, selēns, telūrs un polonijs.[4][2]

Livermorija neitrāla atoma pamatstāvokļa prognozētā elektronu konfigurācija ir

[Rn] 5f14 6d10 7s2 7p4.[4][24]

Tādējādi tā prognozētā ārējās elektronu čaulas konfigurācija ir 7s27p4. Tā atbilst halkogēniem raksturīgajai vispārīgajai vērtības elektronu konfigurācijai ns2np4, kuras dēļ šo elementu ārējā elektronu čaulā ir seši vērtības elektroni. Livermorija atrašanās 16. grupā un tā prognozētā elektronu konfigurācija tādēļ ļauj paredzēt zināmu ķīmisku līdzību ar pārējiem halkogēniem, īpaši tā tuvāko homologu poloniju.[25][4] Tā kā livermorijs ir ārkārtīgi īsmūžīgs supersmagais elements un līdz šim iegūti tikai daži tā atomi, tā elektronu uzbūve un no tās izrietošās ķīmiskās īpašības lielākoties tiek raksturotas ar teorētiskiem aprēķiniem.[4][24] Supersmagajiem elementiem elektronu enerģijas līmeņus būtiski ietekmē relativistiskie efekti. Aprēķini liecina, ka livermorijā tie izraisa izteiktu 7p1/2 un 7p3/2 orbitāļu enerģiju sašķelšanos, tādēļ tā ķīmiskās īpašības nav uzskatāmas par vienkāršu vieglāko halkogēnu īpašību turpinājumu.[26][27]

Stabilākā livermorija izotopa 293Lv pussabrukšanas periods ir apmēram 61 milisekunde.

Īpašību izpētes ierobežojumi

[labot | labot pirmkodu]

Nav noteiktas livermorija vai tā savienojumu īpašības, kas galvenokārt skaidrojams ar to, ka tā iegūšana ir ārkārtīgi ierobežota un dārga. Livermorija īpašības pagaidām ir tikai prognozētas.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Žogota, Rimants. «Ķīmisko elementu periodiskā tabula». Nacionālā enciklopēdija. Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026-10-05. Skatīts: 2026-10-22.
  2. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 Alstad, Jorolf. «Livermorium». Store norske leksikon (norvēģu), 2025-06-30. Skatīts: 2026-10-22.
  3. 1 2 Hoffman, Darleane C. «Transactinides». Chemistry: Foundations and Applications (angļu). Encyclopedia.com. Skatīts: 2026-10-22.
  4. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 «Livermorium: element information, properties and uses». Periodic Table (angļu). Royal Society of Chemistry. Skatīts: 2026-10-22.
  5. ↑ Hulet, E. K. u. c. «Search for Superheavy Elements in the Bombardment of 248Cm with 48Ca». Physical Review Letters (angļu) 39, 1977-08-15. 385–389. lpp. doi:10.1103/PhysRevLett.39.385. Skatīts: 2026-10-22.
  6. ↑ Oganessian, Yu. Ts. u. c. «Experiments to produce isotopes of superheavy elements with atomic numbers 114–116 in 48Ca ion reactions». Nuclear Physics A (angļu) 294, 1978. 213–224. lpp. doi:10.1016/0375-9474(78)90405-0. Skatīts: 2026-10-22.
  7. ↑ Brüchle, W. u. c. «Attempts to produce superheavy elements by fusion of 48Ca with 248Cm in the bombarding energy range of 4.5–5.2 MeV/u». Journal of the Less-Common Metals (angļu) 122, 1986. 425–432. lpp. doi:10.1016/0022-5088(86)90437-6. Skatīts: 2026-10-22.
  8. ↑ Ninov, Victor u. c. «Observation of Superheavy Nuclei Produced in the Reaction of 86Kr with 208Pb». Physical Review Letters (angļu) 83, 1999-08-09. 1104–1107. lpp. doi:10.1103/PhysRevLett.83.1104. Skatīts: 2026-10-22.
  9. ↑ «Results of Element 118 Experiment Retracted» (angļu). Lawrence Berkeley National Laboratory. 2001-07-27. Skatīts: 2026-10-22.
  10. ↑ Kolb, Ron. «Misconduct Case Gets News Coverage». Berkeley Lab Currents (angļu). Lawrence Berkeley National Laboratory, 2002-07-26. Skatīts: 2026-10-22.
  11. 1 2 Oganessian, Yu. Ts.; Utyonkov, V. K.; Moody, K. J. «Synthesis of 292116 in the 248Cm + 48Ca Reaction». Physics of Atomic Nuclei (angļu) 64, 2001. 1349–1355. lpp. Skatīts: 2026-10-22.
  12. ↑ Oganessian, Yu. Ts.; Utyonkov, V. K. «Superheavy nuclei from 48Ca-induced reactions». Nuclear Physics A (angļu) 944, 2015. 62–98. lpp. doi:10.1016/j.nuclphysa.2015.07.003. Skatīts: 2026-10-22.
  13. ↑ Karol, Paul J.; Nakahara, Hiromichi; Petley, B. W.; Vogt, Erich. «On the claims for discovery of elements 110, 111, 112, 114, 116, and 118». Pure and Applied Chemistry (angļu) 75 (10), 2003. 1601–1611. lpp. doi:10.1351/pac200375101601. Skatīts: 2026-10-22.
  14. ↑ Oganessian, Yu. Ts. u. c. «Measurements of cross sections for the fusion-evaporation reactions 244Pu(48Ca,xn)292−x114 and 245Cm(48Ca,xn)293−x116». Physical Review C (angļu) 69, 2004-05-17. 054607. lpp. doi:10.1103/PhysRevC.69.054607. Skatīts: 2026-10-22.
  15. 1 2 3 Barber, Robert C.; Karol, Paul J.; Nakahara, Hiromichi; Vardaci, Emanuele; Vogt, Erich W. «Discovery of the elements with atomic numbers greater than or equal to 113». Pure and Applied Chemistry (angļu) 83 (7), 2011-06-01. 1485–1498. lpp. doi:10.1351/PAC-REP-10-05-01. Skatīts: 2026-10-22.
  16. 1 2 3 4 5 Loss, Robert D.; Corish, John. «Names and symbols of the elements with atomic numbers 114 and 116». Pure and Applied Chemistry (angļu) 84 (7), 2012. 1669–1672. lpp. doi:10.1351/PAC-REC-11-12-03. Skatīts: 2026-10-22.
  17. ↑ «Development of the periodic table». Royal Society of Chemistry (angļu). Skatīts: 2026-10-22.
  18. ↑ «Livermorium». PubChem (angļu). National Center for Biotechnology Information. Skatīts: 2026-10-22.
  19. ↑ «Nomenclature of Inorganic Chemistry: IUPAC Recommendations 2005» (angļu). International Union of Pure and Applied Chemistry. 2005. 249–250. lpp. Skatīts: 2026-10-22.
  20. ↑ «Российские физики предложат назвать 116 химический элемент московием». РИА Новости (krievu). 2011-03-26. Skatīts: 2026-10-22.
  21. 1 2 3 «Names Proposed for Elements of Atomic Number 114 and 116». Joint Institute for Nuclear Research (angļu). 2011-12-02. Skatīts: 2026-10-22.
  22. ↑ «IUPAC Announces the Names of the Elements 113, 115, 117, and 118» (angļu). International Union of Pure and Applied Chemistry. 2016-11-30. Skatīts: 2026-10-22.
  23. ↑ «Atomic number». IUPAC Compendium of Chemical Terminology (the Gold Book) (angļu). International Union of Pure and Applied Chemistry. doi:10.1351/goldbook.A00499. Skatīts: 2026-10-22.
  24. 1 2 «Livermorium: properties of free atoms». WebElements (angļu). Skatīts: 2026-10-22.
  25. ↑ «The Elements of Group 16 (The Chalcogens)». Chemistry LibreTexts (angļu). Skatīts: 2026-10-22.
  26. ↑ Pershina, Valeria (2020). "Relativistic effects on the electronic structure of the heaviest elements. Is the Periodic Table endless?" (en). Comptes Rendus. Chimie 23 (3): 255–265. doi:10.5802/crchim.25.
  27. ↑ Liu, Juan; Shen, Xiaozhi; Wang, Kai; Sang, Cuicui (2020). "Ionization potentials of the superheavy element livermorium (Z = 116)" (en). The Journal of Chemical Physics 152 (20): 204303. doi:10.1063/5.0007145.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]