PSRS Valsts domes lēmums par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu

PSRS Valsts domes lēmums par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu (krievu: Постановление Госсовета СССР от 06.09.1991 N ГС-2 "О признании независимости Латвийской Республики") ir dokuments, ar kuru 1991. gada 6. septembrī PSRS Valsts dome atzina Latvijas Republikas neatkarību. Ar šo lēmumu Padomju Savienība netieši atzina 1940. gada Latvijas okupācijas nelikumību ("konkrētos vēsturiskos un politiskos apstākļus pirms Latvijas Republikas iestāšanās PSRS") un aicināja sākt diplomātiskas sarunas ar Latvijas Republiku par pilsoņu tiesību un PSRS ekonomisko, politisko, militāro, robežaizsardzības, humanitāro un citu interešu nodrošināšanu. Tika izteikts atbalsts Latvijas Republikas vēlmei iestāties ANO un EDSO. Plānotās Latvijas-PSRS sarunas izjuka PSRS sabrukuma dēļ.

Priekšvēsture

Krievijas PFSR 1920. gada 11. augustā ar Latvijas—Krievijas miera līguma parakstīšanu bija atzinusi Latvijas valsts neatkarību, ko 1922.-1940. gadā turpināja PSRS kā tās starptautisko tiesību pārņēmēja. Tomēr, balstoties uz Molotova—Ribentropa pakta slepenajiem papildprotokoliem par interešu sfēru sadalīšanu ar Vāciju, pēc Otrā pasaules kara sākuma Sarkanā armija 1940. gada 17. jūnijā okupēja Latvijas Republiku un 1940. gada 5. augustā to inkorporēja PSRS sastāvā kā Latvijas PSR.

1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padomes pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ar kuru tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Šī deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un formāli atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti. 1990. gada jūlijā sarunu laikā starp KPFSR un Baltijas valstu valdībām tika nolemts sākt divpusējās sarunas par starptautisku pamatlīgumu sagatavošanu un par savstarpējām attiecībām. Barikāžu laikā 1991. gada janvārī PSRS Augstākā Padome aicināja Padomju Savienības vadību garantēt militārā spēka nelietošanu radušos problemu risināšanai un sākt sarunas ar Baltijas valstu likumīgajām valdībām, lai izietu no krīzes. PSRS valdība 1991. gada janvārī pieņēma lēmumu rīkot referendumu par PSRS saglabāšanu, savukārt Latvijas valdība izlēma rīkot tautas nobalsošanu par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku, kurā piedalījās 87,6% balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju. Absolūtais vairākums (73,7%) atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Pēc Augusta puča Latvijas Republikas Augstākā Padome 21. augustā pieņēma "Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu", kas atjaunoja Latvijas Republikas 1920. gada Satversmes pilnu darbību un atcēla 1990. gada 4. maija Deklarācijā noteikto pārejas periodu Latvijas valsts varas atjaunošanai de facto. 1991. gada 22. augustā Islandes valdība atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet 24. augustā Dānija oficiāli paziņoja, ka ir gatava atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 27. augustā Eiropas Kopienas dalībvalstis pieņēma Deklarāciju par Baltijas valstīm, uzsverot, ka EK dalībvalstis konsekventi uzskata demokrātiski ievēlēto Latvijas parlamentu un valdību par likumīgu Latvijas tautas pārstāvjiem. 24. augustā Krievijas PFSR prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu "Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu", 2. septembrī ASV paziņoja par gatavību atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju.

Dokumenta teksta latviskojums

Ņemot vērā konkrēto vēsturisko un politisko stāvokli pirms Latvijas Republikas ieiešanas PSRS, PSRS Valsts dome nolemj:

1. Atzīt Latvijas Republikas neatkarību.
2. Izejot no 5. (ārkārtas) PSRS Tautas deputātu kongresa lēmuma, vest sarunas ar Latvijas Republiku visa jautājumu kompleksa risināšanai, kas saistīti ar pilsoņu tiesību un PSRS un to veidojošo valstu interešu nodrošināšanu saistībā ar ekonomiskajiem, politiskajiem, militārajiem, pierobežas, humanitārajiem un citiem jautājumiem.
Saformēt PSR Savienības delegāciju sarunām ar Latvijas Republiku, piešķirt tai nepieciešamās pilnvaras. Ņemot vērā KPFSR un BPSR, kas robežojas ar Latvijas Republiku, īpašo ieinteresētību, iekļaut to pārstāvjus augstākminētās PSR Savienības valsts delegācijas saastāvā.
3. Risinot ar Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu saistītos jautājumus, ņemt vērā PSRS saistību izpildi pret pasaules sabiedrību, kā arī vispāratzīto starptautisko tiesību normu, cilvēku un nacionālo minoritāšu tiesību un brīvību ievērošanu, kas nostiprinātas starptautiskos līgumos un citos aktos, kuros piedalās PSRS.
4. Izejot no 5. (ārkārtas) PSRS Tautas deputātu kongresa pieņemtās Cilvēka tiesību un brīvību deklarācijas, atzīt, ka PSRS pilsoņi, kas paudušu vēlēšanos palikt Latvijas Republikā vai pārbraukt uz PSRS, atrodas PSRS un tās republikas, kuras pilsonību viņi pieņems, tiesiskā aizsardzībā.
5. PSRS Ārlietu ministrijai paziņot par atbalstu Latvijas Republikas pieteikumam uzņemšanai ANO, kā arī atbalstīt tās pievienošanos Eiropas Drošības un sadarbības apspriedei.

PSRS Valsts dome

Lēmuma apstrīdēšana

2015. gada 16. jūnijā Krievijas Federācijas Valsts Domes deputāti J. Fjodorovs un A. Romanovs iesniedza KF Ģenerālprokuroram deputātu pieprasījumu izvērtēt "PSRS sabrukuma procesa sākšanas likumību". Vēstules autori apšaubīja 1) PSRS Valsts domes izveides likumību; 2) PSRS Valsts domes 1991. gada 6. septembra lēmumu ГС-1, ГС-2, ГС-3 par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Republiku neatkarības atzīšanu atbilstību PSRS Konstitūcijai un likumam "Par jautājumu, kas saistīti ar savienoto republiku izstāšanos no PSRS, risināšanas kārtību".

Deputāti savā vēstulē apgalvoja, ka lēmumi par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu juridiski nostiprināja "stratēģiski svarīgas teritorijas atraušanu no PSRS, jūras ostu un akvatoriju zaudēšanu", izraisīja valsts vienotā aizsardzības potenciāla sabrukumu un izjauca ekonomiskās saites ar Baltijas republikām. Pēc vēstules autoru domām, ir "acīmredzams, ka PSRS Valsts domes lēmumi radīja milzīgu kaitējumu valsts suverenitātei, teritoriālajai neaizskaramībai, valsts drošībai un aizsardzības spējām, palaida vienotās valsts sadalīšanas mehānismus". Tādēļ "uzskaitītās noziedzīgās darbības ir īpaši bīstami valsts noziegumi, kas jāklasificē pēc KPFSR Kriminālkodeksa panta par dzimtenes nodevību. Tā kā par šo noziegumu KPFSR Kriminālkodekss paredzēja nāvessodu, tad jautājums par noilgumu izspriežams tiesas ceļā."

KF Ģenerālprokuratūras pārstāve M. Gridņeva paziņoja, ka "saprotams, ka šai vēsturei nav nekādu juridisku perspektīvu".