Poļu—padomju karš

Poļu—padomju karš
	Daļa no Krievijas pilsoņu kara, Ukrainas neatkarības kara, Lietuvas brīvības cīņām un Latvijas brīvības cīņām
	; Karadarbības zona un atjaunotās Polijas valsts robežu izmaiņas 1918.—1922. gadā. Tumši pelēkā krāsā iezīmēta Polijas valdības kontrolētā teritorija 1918. gada novembrī, gaiši pelēkā krāsā Polijas Republikas teritorija 1922. gadā. Pārtrauktā līnija: poļu-padomju frontes stāvoklis 1920. gada jūnijā. Punktētā līnija: poļu-padomju frontes stāvoklis 1920. gada augustā
Datums	1918. gada vēls rudens / 1919. gada 14. februāris — 1921. gada 18. marts
Vieta	Polija, Baltkrievija, Ukraina, Lietuva, Latvija
Iznākums	Polijas uzvara, Rīgas miera līgums
Karotāji
Polija; Ukrainas TR; Baltkrievijas TR; Latvija; Atbalsts:; Rumānija; Ungārija; Francija	Krievijas SFPR; Ukrainas SPR; Baltkrievijas SPR; Polijas Pagaidu revolucionārā komiteja
Komandieri un līderi
Juzefs Pilsudskis; Vladislavs Sikorskis; Edvards Ridzs-Smiglijs; Simons Petļura; Staņislavs Bulaks-Balahovičs; Jānis Puriņš	Ļevs Trockis; Mihails Tuhačevskis; Semjons Budjonnijs; Aleksandrs Jegorovs; Josifs Staļins; Augusts Korks; Felikss Dzeržinskis
Spēks
1919. gada sākumā: ~80 000; 1920. gada vasarā: ~1 000 000	1919. gada sākumā: ~50 000; 1920. gada vasarā: 800 000–950 000
Zaudējumi
~60 000 nogalināti	100 000–150 000 nogalināti

Juzefa Pilsudska sākotnējais plāns Polijas-Lietuvas kopvalsts atjaunošanai, kas vēlāk pārtapa "Starpjūras konfederācijas" (poļu: *Międzymorze*, latīņu: *Intermarium*) projektā

Poļu—padomju karš (poļu: wojna polsko-bolszewicka, krievu: Советско-польская война, ukraiņu: Польсько-радянська війна) bija atjaunotās Polijas karš (1918–1921) pret Padomju Krieviju un tās sabiedrotajiem Padomju Ukrainu un Padomju Lietuvu—Baltkrieviju. Tas sākās pēc Brestļitovskas miera līguma anulēšanas 1918. gada novembrī un beidzās ar Rīgas miera līguma parakstīšanu 1921. gada 18. martā. Reizēm to uzskata par Krievijas pilsoņu kara sastāvdaļu^[1] vai par vienu no krievu-poļu kariem.

Polijas valdības mērķis bija Polijas-Lietuvas kopvalsts atjaunošana, kas vēlāk pārtapa "Starpjūras konfederācijas" (poļu: Międzymorze, latīņu: Intermarium) dibināšanas plānā. Savukārt Padomju Krievijas valdība plānoja veikt pasaules revolūciju, nodibinot padomju republikas bijušajā Krievijas Impērijas teritorijā un citās kaimiņvalstīs (Padomju Latviju, Padomju Lietuvu, Padomju Baltkrieviju, Padomju Ukrainu, Padomju Ungāriju, Padomju Poliju u.c.).

Priekšvēsture

1917. gada 3. decembrī sākās Brestļitovskas pamiera sarunas, kurās Vācijas delegācija prasīja Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarības atzīšanu. Pēc pamiera noslēgšanas ar Krieviju Vācijas valdība nolēma militāro pārvaldi sākt aizstāt ar Viduseiropas (Mitteleuropa) satelītvalstīm (Kurzemes un Zemgales hercogisti, Lietuvas Karalisti, Ukrainas Valsti) un agrāk izveidoto Polijas Karalisti, kas ekonomiski un politiski atrastos Vācijas ietekmes zonā.

1917. gada 10. decembrī Padomju Krievijas valdība atzina Polijas valsts neatkarību. 1918. gada janvārī Baltkrievijā sākās poļu leģionāru I korpusa sacelšanās ģenerāļa Juzefa Dovbora-Musņicka (Dowbór-Muśnicki) vadībā, ko 3.-13. februārī apspieda latviešu strēlnieki.

1918. gada 25. martā Baltkrievijas Tautas padome deklarēja Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību un lūdza Vācijas Impērijai palīdzību patstāvīgas valsts izveidei. Tās plānotā teritorija aptvēra Mogiļevas guberņu un daļas no Minskas, Grodņas, Viļņas, Vitebskas un Smoļenskas guberņām, ieskaitot Bjalistoku, Viļņu un Daugavpili. Tomēr Vācijas Impērija vilcinājās ar šī plāna atbalstīšanu. Ar vācu armijas palīdzību ģenerālis Pavlo Skoropadskis 1918. gada 29. aprīlī veica valsts apvērsumu un pasludināja sevi par Ukrainas hetmani.

1918. gada 29. augustā Ļeņins parakstīja dekrētu par atteikšanos no Krievijas Impērijas līgumiem par Polijas-Lietuvas kopvalsts sadalīšanu 18. gadsimtā. Pēc Vācijas kapitulācijas un Pirmā pasaules kara noslēguma 1918. gada 11. novembrī Polijas Reģentu padome iecēla Juzefu Pilsudski par pagaidu Valsts Priekšnieku (Naczelnik Państwa).

Padomju ofensīva: 1918. gada decembris — 1919. gada marts

Pēc Vācijas Novembra revolūcijas Padomju Rietumu armija 1918. gada 17. novembrī sāka vācu karaspēka atstāto teritoriju ieņemšanu un 10. decembrī ieņēma Minsku. Pēc Minskas zaudēšanas Baltkrievijas Tautas Republikas valdība sākotnēji atkāpās uz Grodņu un tad uz Kauņu, kur koordinēja baltkrievu cīņas pret boļševikiem un poļiem. Savukārt Lietuvas un Baltkrievijas poļi nodibināja "Austrumu nomaļu aizsardzības komiteju" un lūdza Polijas armijas palīdzību. Pilsudskis 7. decembrī iekļāva šīs komitejas organizētās bruņotās vienības Polijas armijas sastāvā. Vācu karaspēks atstāja arī Ukrainu, hetmaņa Skoropadska vara tika gāzta un 1918. gada 14. decembrī varu atkal pārņēma Ukrainas Tautas Republikas valdība jeb "direktorija" ar Simonu Petļuru priekšgalā.

1918. gada 16. decembrī Sarkanās armijas ieņemtajā Daugavpilī izveidoja Padomju Lietuvas valdību Vinca Mickeviča-Kapsuka (Vincas Mickevičius-Kapsukas) vadībā, kas pasludināja Lietuvas SPR dibināšanu. 1919. gada 1. janvārī lielinieki Smoļenskā proklamēja arī Baltkrievijas SPR. 5. janvārī Sarkanā armija ieņēma Viļņu, bet 14. janvārī Harkivā tika pasludināta Ukrainas Sociālistiskā Padomju Republika (Ukrainas SPR). Kopīga pretspara veidošanai 1919. gada 22. janvārī Ukrainas Tautas Republika apvienojās ar Rietumukrainas Tautas Republiku. Lietuvas valdība pārcēlās no Viļņas uz Kauņu, kur kopā ar vācu karaspēka vienībām februārī apturēja padomju uzbrukumu. 5. februārī Sarkanā armija ieņēma Kijivu. 27. februārī Baltkrievijas SPR apvienojās ar Lietuvas Padomju Republiku īslaicīgi pastāvošā Lietuvas—Baltkrievijas PSR, bet Smoļenskas, Vitebskas un Mogiļevas guberņas iekļāva Padomju Krievijas sastāvā. Ukrainas Tautas Republikas direktorijas kontrolē 1919. gada martā bija tikai Podolija (tagadējie Vinnicas un Žitomiras apgabali).

Poļu ofensīva: 1919. gada aprīlis — 1920. gada maijs

1919. gada 19. aprīlī poļu karaspēks ieņēma Lietuvas—Baltkrievijas PSR galvaspilsētu Viļņu, 1919. gada augustā - Minsku, bet augusta beigās sasniedza Daugavu pie Grīvas pilsētas Latvijā. Latvijas armijas un Polijas armijas kopīgā uzbrukuma operācijā "Ziema" no 1920. gada 3. janvāra līdz 1. februārim poļu karaspēks ieņēma Daugavpili un Latgales dienvidu daļu.

1920. gada aprīlī Polijas karaspēks kopā ar Ukrainas Tautas Republikas armijas daļām ieņēma Ukrainas rietumu daļu. 1920. gada 24. aprīlī Polijas armija sāka uzbrukumu Ukrainas vidienē, 25. aprīlī UTR valdība Varšavā noslēdza savstarpējās atzīšanas un militārās sadarbības līgumu ar Poliju, atsacīdamās no Galīcijas teritorijas. 7. maijā Polijas armija ar Petļuras valdības karaspēka atbalstu ieņēma Kijivu.

Padomju otrā ofensīva: 1920. gada maijs — augusts

1920. gada 15. maijā pie Kijivas sākās boļševiku atbildes ofensīva Rietumu frontes komandiera Tuhačevska vadībā. Pēc Kijivas ieņemšanas Tuhačevskis 2. jūlijā parakstīja pavēli Nr. 1423ː

"Strādnieku revolūcijas cīnītāji. Pavērsiet acis uz rietumiem. Pasaules revolūcijas liktenis izšķiras Rietumos. Pāri baltās Polijas līķim ved ceļš uz pasaules ugunsgrēku. Mēs uz durkļiem nesīsim laimi un mieru cilvēces darbaļaudīm. Uz Rietumiem! Uz izšķirošām cīņām, uz skaļām uzvarām! Stājieties kaujas kolonnās! Uzbrukuma stunda ir pienākusi. Marš uz Viļņu, Minsku, Varšavu!"

11. jūlijā Sarkanā armija ieņēma Minsku, 14. jūlijā Viļņu, pēc pāris dienām Grodņu un 1. augustā Brestļitovsku. Šajā laikā Petrogradā no 19. jūlija līdz 7. augustam notika Kominternes 2. kongress, kuru steigšus sasauca vispasaules revolūcijas sagatavošanai un komunistisko partiju dibināšanai visā pasaulē.^[2] 28. jūlijā Bjalistokā nodibināja Polijas Pagaidu revolucionāro komiteju jeb "Polrevkomu" (Tymczasowy Komitet Rewolucyjny Polski, Временный революционный комитет Польши) kā Padomju Polijas marionešu valdību, kuru faktiski vadīja Felikss Dzeržinskis, tās sastāvā bija arī Juliāns Marhļevskis (Marchlewski), Edvards Pročņaks (Próchniak), Jozefs Unšlihts (Unszlicht), Felikss Kons (Kon), Bernards Zakss (Zaks), Staņislavs Bobiņskis (Bobiński) un Tadeušs Radvaņskis (Radwański).

1920. gada 12. jūlijā Krievija parakstīja miera līgumu ar Lietuvu, bet 11. augustā ar Latviju (miera līgums ar Igauniju bija noslēgts jau 1920. gada februārī). 1920. gada 31. jūlijā no jauna izveidoja Baltkrievijas Sociālistisko Padomju Republiku, 10. augustā sākās Sarkanās armijas uzbrukums Varšavai, kuru poļiem izdevās apturēt.

Polijas Pagaidu revolucionārā komiteja (1920) kā plānotās Padomju Polijas marionešu valdība
KSFPR propagandas plakāts "Ar ko beigsies panu afēra". Uzraksts uz karoga: "Lai dzīvo Padomju Polija"
Polijas propagandas plakāts "Ei! Poļi, uz durkļiem!!"
Padomju kara plakāts ar Ļ. Trocka aicinājumu "Esiet sardzē!" (1920)

Poļu otrā ofensīva: 1920. gada augusts — oktobris

15. augustā izšķirošajā kaujā par Varšavu, vēlāk nosauktā par "Brīnumu pie Vislas", Polijas armija Pilsudska vadībā sakāva Sarkano armiju un 16. augustā sāka pretuzbrukumu. 17. augustā Minskā sākās pamiera sarunas. Padomju delegācija, ko vadīja latviešu komunists Jūlijs Daniševskis pieprasīja Polijai izformēt savu armiju un atteikties no tās austrumu teritorijām, bet Polijas delegācija noraidīja šo prasību. Pēc tam, kad Polija ieņēma Baltkrievijas teritoriju līdz Minskai austrumos un turpināja uzbrukumu, 2. septembrī padomju delegācija tomēr piekrita atsākt miera sarunas, kuras pārcēla uz Latvijas galvaspilsētu Rīgu.

8. oktobrī 1. Lietuvas-Baltkrievijas kājnieku divīzijas komandieris Lucjans Žeļigovskis ieņēma Viļņas apgabalu līdz Ilūkstes apriņķa robežai Latvijā.

Miera līgums

Pamatraksts: Rīgas miera līgums

1920. gada 12. oktobrī Melngalvju namā Rīgā tika parakstīts pamiers, kurš stājās spēkā 18. oktobrī. To no Polijas puses parakstīja Jans Dombskis, no Padomju Krievijas puses Ādolfs Joffe, no Padomju Ukrainas puses Dmitro Manuiļskis. Saskaņā ar pamieru poļu karaspēks atkāpās no ieņemtās Minskas, Kamjanecas-Podiļskas u.c. Baltkrievijas un Ukrainas vietām.

Neraugoties uz pamiera nosacījumiem, ģenerālis Staņislavs Bulaks-Balahovičs izveidoja Baltkrievijas Tautas republikas armijas atsevišķo vienību (Отдельный отряд войск Белорусской Народной Республики). 14. novembrī viņš sevi pasludināja par Baltkrievijas tautas armijas atamanu, bet jau novembra vidū kaujās pret Sarkano armiju šī karaspēka vienība kaujās pie Moziras cieta smagu sakāvi, atkāpās uz Polijas karaspēka kontrolē esošo Baltkrievijas daļu un 5. decembrī tika izformēta un internēta.

1921. gada 18. martā tika parakstīts Rīgas miera līgums. 1922. gadā Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR iestājās jaunveidotajā PSRS.

Frontes līnija 1919. gada martā
Sarkanās armijas uzbrukums (1918. gada decembris — 1919. gada marts). Zilā līnija: Vācijas okupācijas zonas robeža Brestļitovskas miera līguma anulēšanas brīdī 1918. gada novembrī, sarkanā līnija: Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas rietumu robeža 1919. gada martā.
Polijas armijas uzbrukums (1919. gada aprīlis — 1920. gada maijs). Punktētā līnija: Kerzona līnija, sarkanā līnija: Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas rietumu robeža 1919. gada martā, zilā līnija: Polijas armijas ieņemtās teritorijas robeža 1920. gada maijā.
Sarkanās armijas uzbrukums (1920. gada maijs — augusts). Punktētā līnija: Kerzona līnija, zilā līnija: Polijas armijas ieņemtās teritorijas robeža pirms uzbrukuma, sarkanā līnija: Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas rietumu robeža.
Vācijā izdota Austrumeiropas karte. Polijas armijas un tās sabiedroto līdz 1920. gada aprīlim ieņemtā Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Latvijas un Austrumprūsijas teritorija punktēta.
Polijas Republikas karte pēc Rīgas miera līguma noslēgšanas (1922).