Daugavas kreisā krasta zemju pakļaušana (1207—1271)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Daugavas kreisā krasta zemju pakļaušana
Daļa no Livonijas krusta kariem
Deutscher Orden 1260.png
Datums12081271
VietaLatvija un Lietuva
IznākumsKrustnešu uzvara
IeganstsPēc Līvzemes un Letijas pakļaušanas bīskaps Alberts vēlējās palielināt savu ietekmi un kļūt par arhibīskapu. 1218. gadā viņš nodibināja Sēlijas bīskapiju ar mērķi pakļaut katoļu ticībai Daugavas kreisā krasta iedzīvotājus, kas 1226. gadā tika pārveidota par Zemgales bīskapiju. 1230. gadā ķēniņam Lamekinam pakļautie kurši pakļāvās Romas pāvestam un 1232. gadā Zemgales bīskaps Alnas Balduīnskļuva par Kurzemes administratoru.
Teritoriālas
izmaiņas
Pakļautās un kristītās sēļu, zemgaļu un kuršu zemes tika sadalītas starp Zobenbrāļu ordeni (vēlāk - Livonijas ordeni) un bīskapiem - Sēlijas bīskapu, (vēlāk - Zemgales bīskapu, Rīgas arhibīskapu) un Kurzemes bīskapu.
Karotāji
Sēlijas, Nalsenes, Zemgales, Žemaitijas, Kursas, Lietuvas zemes;
kara turpinājumā - Lietuvas dižkunigaitija.
Livonijas bīskapa vasaļi un krustneši,
Zobenbrāļu ordenis,
Vācu ordenis.
Komandieri
Zemgaļu kungi Viesturs†, Nameisis† u.c.;
lietuviešu un žemaišu kunigaiši Lengvīns, Vikints u.c.,
Lietuvas dižkunigaiši Mindaugs, Tranaitis, Traidenis
Livonijas bīskaps Alberts; Sēlijas un Zemgales bīskapi Bernhards no Lipes, Lamberts;
ordeņa mestri Folkvīns†, Dītrihs no Groningenas, Andreass no Felves u.c.

Sēlijas, Zemgales un Kurzemes pakļaušana bija Livonijas krusta karu trešais posms, kura rezultātā tika pakļauti un kristīti Sēlijas, Zemgales un Kurzemes zemju iedzīvotāji. Iekarotās zemes tika sadalītas starp Zobenbrāļu ordeni (vēlāk - Livonijas ordeni) un bīskapiem - Sēlijas bīskapu (vēlāk - Zemgales bīskapu, Rīgas arhibīskapu) un Kurzemes bīskapu.

Kara turpinājumā zemgaļi un kurši noslēdza militāru savienību ar žemaišiem un uzsāka plašu sacelšanos, kuras apspiešana ilga līdz 1271. gadam. Rezultātā daļa no sēļu, zemgaļu un kuršu zemēm nonāca Lietuvas dižkunigaitijas un Prūsijas pakļautībā.

Kara norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēlijas bīskapijas izveide un karš ar lietuviešiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1208. gada sākumā krustneši Daugavgrīvas klostera abata Teoderiha vadībā devās karagājienā augšup gar Daugavu un aplenca sēļu pili Daugavas kreisajā krastā. Karagājiena mērķis bija atriebties sēļiem par palīdzību lietuviešu karaspēka uzbrukumos Livonijas bīskapijas zemēm. Pēc vairāku dienu aplenkuma sēļi lūdza mieru, deva ķīlniekus un apsolīja pieņemt kristības sakramentu, "nelaist lietuvjus sev tuvumā un visās lietās paklausīt kristiešiem" [1]. Sēlpils Daugavas kreisajā krastā kļuva par krustnešu galveno bāzi turpmākajiem karagājieniem cauri sēļu zemēm uz Lietuvu, tomēr Daugava vēl ilgi kalpoja par robežu starp Livonijai un Lietuvai pakļautajām teritorijām.

1208. gada vasarā pēc Rīgas krustnešu sabiedrotā zemgaļu vadoņa Viestarda aicinājuma apvienotais zemgaļu karaspēks un vairāk nekā 50 krustnešu un zobenbrāļu devās karagājienā uz Lietuvu. Lietuviešu jātnieku karaspēks sakāva iebrucējus, un tikai daži no krustnešiem atgriezās Rīgā. Drīz vien zemgaļiem gan izdevās sakaut atbildes karagājienā Zemgalē iebrukušos lietuviešus.

Pēc Jersikas miera līguma ar Polockas kņazu, arī lietuvieši noslēdza miera līgumu ar krustnešiem, kuru tie 1213. gadā lauza pie Kokneses, iemetot šķēpus Daugavā. Lietuviešu kunigaitis Daugerūts mēģināja izveidot plašu letgaļu, līvu un krievu koalīciju pret krustnešiem. Vispirms viņu karaspēks iebruka Tālavas zemēs, sagūstīja Trikātas vecāko Tālivaldi un kopā ar viņa dēlu Varibulu aizveda gūstā pāri Daugavai. Pēc sadarbības līguma noslēgšanas ar Novgorodas kņazu Daugerūts atpakaļceļā tika sagūstīts uz ieslodzīts Cēsu pilī, kur izdarīja pašnāvību. Pēc tam lietuvieši tā paša gada nogalē iebruka Lielvārdes novadā un aizveda gūstā tās vecāko Uldeveni, kas vēlāk tika izpirkts. Zobenbrāļi mestra Folkvīna vadībā vajāja lietuviešu karaspēku un nogalināja viņu karavadoni. Ziemā lietuvieši vēlreiz pārcēlās pāri Daugavai, bet tika sakauti, kaujā krita lietuviešu karavadonis Steksis.

1215. gadā Kokneses bruņinieki devās karagājienā pret Jersikas valdnieku Visvaldi, kas bija sens lietuviešu sabiedrotais. Lietuviešu karaspēks no Daugavas kreisā krasta uzbruka krustnešiem un nogalināja Kokneses bruņiniekus.

1217. gada 30.septembrī pāvests Honorijs III paziņoja Livonijas bīskapam Albertam, ka viņš drīkst iecelt un iesvētīt jaunus bīskapus krustnešu iekarotajās zemēs un celt tiem katedrāles. Rezultātā ietekmīgais Daugavgrīvas klostera abats Bernhards no Lipes tika iecelts par Sēlijas bīskapu. Pēc uzvaras Svētā Matīsa dienas kaujā viņš pievērsās misionāra darbībai sēļu un Upmales zemgaļu zemēs.

1219. gada vasarā Mežotnes zemgaļi ieradās Rīgā pie bīskapa un lūdza palīdzību pret Tērvetes vecāko Viestardu, kas bija sabiedrojies ar lietuviešiem, teikdami: “Kristīties mēs gan neuzdrošināmies citu zemgaļu un lietuvju mežonības dēļ, ja vien tu nesargāsi mūs no viņu uzbrukumiem, atsūtīdams savus vīrus uz mūsu pili; tie varēs palikt pie mums, sniegt mums kristības sakramentu un mācīt kristiešu likumus.” Bīskaps Bernhards izlēma pārcelt savu bīskapa sēdekli no Sēlpils uz Mežotni un nosūtīja Daugavgrīvas klostera priesteri Zēgehardu kristīšanas misijā uz Zemgali. Zemgaļi Viestarda vadībā nesekmīgi mēģināja ieņemt Mežotnes pili un pēc tam uzbruka krustnešu kuģim, kas pa Lielupi devās augšup uz Mežotni. Tika sagūstīti un nogalināti ap 30 misionāru. Krustneši pēc šī zaudējuma atkāpās no Mežotnes pils uz Rīgu. Zemgaļi nostiprināja Mežotnes pili un uzbruka Salaspilij. Zemgales pārvaldei netālu no Daugavgrīvas klostera zemēm Lielupes labajā krastā bīskaps Bernhards lika celt Babates jeb Svētās Marijas pili.

1220. gada februārī liels karaspēks no visas Līvzemes un Letijas bīskapa Alberta vadībā devās karagājienā uz Mežotni. Tajā piedalījās ap 4000 krustnešu un zobenbrāļu un ap 4000 viņu līvu un letu vasaļu karavīru. Mežotnes pils aizsardzību vadīja tās vecākie Madis un Gailis. Aplenkums ilga daudzas dienas līdz bīskaps Alberts pats piedāvāja izlīgumu. Tērvetes valdnieka Viestarda karaspēks atradās tuvumā, bet kaujā neiesaistījās[2].

Zemgales bīskapijas izveide un karš ar zemgaļiem, žemaišiem un lietuviešiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1225. gadā Sēlijas bīskapijas sēdekli pēc tās pirmā bīskapa Bernharda no Lipes nāves pārcēla uz Mežotni. Romas pāvesta kūrijas oficiāli lietotais tituls tomēr palika "Sēlijas bīskaps" (episcopus Seloniensis). Ievērojot to, ka diacēzes svarīgākā daļa atradās Zemgalē, Sēlijas bīskapu Indriķa hronikā dēvēja par Zemgales bīskapu (episcopus Semigallie vai Semigallorum). 1225. gadā Zemgales ķēniņš Viestards tika uzaicināts uz sarunām par kristietības pieņemšanu uz Rīgu, tomēr viņš atlika to uz vēlāku laiku.

1226. gada 21. martā Rīgas bīskaps Alberts saziņā ar pāvesta legātu Modenas Vilhelmu lēma par Sēlijas bīskapijas likvidēšanu un Zemgales bīskapijas nodibināšanu. Sēlijas otrais bīskaps Lamberts atsacījās no Sēlijas zemēm un titula par labu Livonijas bīskapam Albertam, pagaidām saglabājot Sēlijas ienākumus. Kā kompensāciju viņš saņēma Zemgales rietumu zemes un Zemgales bīskapa titulu. Pagaidām netika noteiktas jaunās bīskapijas robežas, jo krustnešu plānos bija visu zemgaļu apdzīvoto zemju iekarošana un kristīšana. Tā kā kristīšanas darbam nepieteicās pietiekams skaits mūku, tad jaunais bīskaps vērsās pie pāvesta ar lūgumu atsūtīt papildus misionārus no Vācijas klosteriem.

Karadarbība atsākās 1228. gada 18.-20. augustā, kad liels kuršu un zemgaļu karaspēks pa Lielupi un Buļļupi ieradās Daugavas grīvā, ieņēma labi nocietināto Daugavgrīvas klosteri, nogalināja tā aizstāvjus cisterciešu ordeņa mūkus un nopostīja cietoksni. Domājams, ka konflikta tiešais cēlonis bija Daugavgrīvas klostera un Rīgas pilsētas tirgotāju mēģinājums kavēt kuršu un zemgaļu kuģu pārvietošanos no Lielupes caur Daugavas grīvu uz jūru, tādējādi pārkāpjot kādu agrāk noslēgtu vienošanos. pēc krustnešu iebrukuma 1228. gadā zemgaļu ķēniņš Viestards stājās pretī krustnešiem ar milzīgu karaspēku, kura loku šāvēji izmantoja tiem laikiem modernās viengabala bultas. Tomēr krustneši spēja uzvarēt kaujā, kurā krita ap 1600 zemgaļu karavīru. Zobenbrāļu ordenis trīs nedēļas postīja savu agrāko sabiedroto zemgaļu zemes, kurā agrāk tie bija sagaidīti kā viesi. Iebrucēji sagrāba lielu laupījumu un gūstā tika aizdzīti zemgaļu bērni, sievas un vīri [3].

1228. gada 11. decembrī Romas pāvests Gregorijs IX atļāva Zemgales bīskapam Lambertam izraudzīt savam misijas darbam par palīgiem katoļu ticības sludināšanai Zemgalē divus priesterus no katra premonstriešu ordeņa konventa Vācijā.

1229. gadā Viestards pāri Daugavai iebruka Zobenbrāļu ordenim pakļautajā Aizkraukles komturejā. Aizkraukles komturs Markvarts mobilizēja sev padotos līvu un letu karavīrus, lai zemgaļiem atņemtu karagūstekņus. Uzbrukumā zemgaļu apmetnei tika nogalināti ap 500 karavīru, Viestards divkaujā ar Markvartu tam ar liesmojošu vāli izsita zobus un atkāpās uz pili.

1231. gada 9. augustā pēc pretuzbrukuma pie Aizkraukles Rīgas bīskaps Nikolajs veica Zemgales zemju pārdali, Mežotnes un Upmales teritoriju pievienojot Rīgas diacēzei, bet pārējo Zemgales daļu nododot Rīgai un ordenim, tādējādi, de facto likvidējot Zemgales bīskapiju.

1232. gada 29. janvārī pāvests Gregorijs IX anulēja Rīgas bīskapa lēmumu par Zemgales bīskapijas likvidāciju un par jauno Zemgales bīskapu personīgi iesvētīja pāvesta legātu Livonijā, Gotlandē, Somijā, Igaunijā, Zemgalē un Kursā Alnas Balduīnu. Mežotne kļuva par Zemgales prāvesta Heidenrika un bīskapijas kapitula mitekli. 1233. gada 20.aprīlī pāvests paziņoja Zemgales bīskapam Balduīnam un kapitulam Mežotnē, ka ņem viņus savā aizsardzībā un dod minētam kapitulam sv. Augustīna un premonstriešu ordeņa satversmi. Pēc Igaunijā un Livonijā notikušajiem nemieriem pāvests 1234. gada 21.februāra bullā paziņoja, ka otrreiz pie viņiem par legātu tiek sūtīts Modenas Vilhelms, līdz ar to atbrīvodams Zemgales bīskapu Balduīnu no līdzšinējā legāta amata.

Kara turpinājumā 1235. gadā Zobenbrāļu ordenis mestra Folkvīna vadībā iebruka Nalsenes zemē. Kaujā lietuvieši zaudēja ap 2000 kritušo, iebrucēji kā kara laupījumu ieguva ap 2500 zirgu.

1236. gada 16.februārī pāvests Gregorijs IX uzdeva savam legātam Modenas Vilhelmam gādāt, lai vācu krustneši tiktu uzaicināti doties uz Livoniju, Zemgali, Kursu un Igauniju, lai tur izplatītu katoļu ticību un aizsargātu jaunkristītos pret pagāniem. Bez tam legātam bijā jārūpējas, lai Livonijas jaunkristītie bauda savu brīvību un tiek celtas pilis tais jaunkristīto novados, kurus apdraud pagāni.

Krustnešu mudināts, 1236. gada rudenī Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns rīkoja jaunu karagājienu uz zemgaļu un žemaišu zemēm, kas atradās uz rietumiem no Nalsenes, tomēr Saules kaujas laikā cieta iznīcinošu sagrāvi.

1237. gada 17.septembrī, atsaukdamies uz pāvesta Gregorija IX 1234.gada 28.februāra bullu, kas atļauj viņa legātam, agrākam Modenas bīskapam Vilhelmam apvienot un sadalīt Livonijas bīskapijas, minētais legāts ar Rīgas bīskapa Nikolaja, Tērbatas bīskapa Hermaņa un vakantās Zemgales bīskapijas prāvesta Heidenreiha piekrišanu noteica trīs bīskapiju robežas zemgaļu un kuršu zemēs: 1. Rīgas diēcēzē ietilpa apgabals starp Daugavu, jūru un Ventu līdz Abavas ietekai, tālāk pa Abavu uz augšu līdz tās iztekai, bet no turienes taisnā līnijā līdz Kokneses pilij, neaizkarot Rīgas patromoniālā apgabala robežas, kā tās noteiktas 1226.gada 15.marta robežu grāmatā; 2. Kursas bīskapijā ietilpa apgabals starp Nemunu un Ventu līdz Lietuvai kā arī novadi starp Abavu, Ventu un Zemgales robežām; 3. Zemgales diēcēzē palika visa pārējā Zemgale un nekuršu novadi starp Nemunu un Daugavu šaipus Neris upei, bet no tās iztekas taisnā virzienā uz Polocku. Tātad Zemgales bīskapa valstī tika ietilpināta arī visa neiekarotā Lietuvas ziemeļaustrumu daļa.

Laikā, kad Lietuvas valdnieks Mindaugs mēģināja pakļaut visus baltu zemju vecākos savai varai, 1244. gadā sēļu vai viņu dienvidu kaimiņu zemju kunigaiši Tūšis, Miļģerīns un Ģiņģeiķis Aizkrauklē vai Rīgā pieņēma katoļu ticību un noslēdza militāru savienību ar Livonijas ordeņa mestru Dītrihu no Grīningenas. Savienība bija vērsta pret Nalsenes vietvaldi Lengvīnu, kuram Mindaugs bija pavēlējis pakļaut viņu zemes. Ordeņa mestrs apsolīja jaunkristītajiem savu draudzību, bagātību, godu, mantu, labu atalgojumu un aizsardzību, lai tiem "laba dzīve sākas". Atgriezušies savā zemē, viņi veica sirojumu uz Nalsenes zemi un nolaupīja kunigaiti Lengevīnu. Kad gūsteknis bija nogādāts pie ordeņa mestra, viņš tiem "deva tiem ar grāmatu ļaudis, zemi, mantību", proti, tie kļuva par viņa vasaļiem.

1245. gadā mestrs Dītrihs izlēma doties karagājienā uz Nalseni un sapulcināja karaspēku pie Daugavas, kur tam piepulcējās Dānijas karaļa vasaļi no Rēveles, leti, līvi, kā arī jauniegūtie lietuviešu vasaļi. Pārcēlušies Daugavas kreisajā krastā, un izgājuši caur purviem, mežiem un upēm, iebrucēji nopostīja vairākas zemes. Daļa karaspēka Ģiņģeiķa vadībā ieņēma Lengevīna pili un ar kara laupījumu un par ķīlniekiem sagūtītajām sievām, viņu bērniem, zirgiem, govīm un teļiem jāja atpakaļ uz Rīgu. Atceļā viņiem purvainā apvidū uzbruka lietuviešu karaspēks, bet tika sakauts. Kaujā krita Lengevīna brālis. Tajā pašā gadā Lengvīna draugi un tuvinieki izpirka viņu no Rīgas gūsta, pēc neilga laika viņš organizēja iebrukumu Livonijas ordeņa zemē, lai atriebtu sava brāļa nāvi. Lietuviešu karaspēks negaidīti uzbruka Livonijas ordeņa Cēsu pilij. Pils aizstāvēšanai Cēsu komturs Heinrihs spēja sapulcināt karaspēku, kurā bija ap 500 bruņinieku un vendu, letu un līvu vasaļu karavīru, tomēr lietuviešiem bija skaitlisks pārspēks. Ordeņa karaspēks tika sakauts un kaujā krita pats komturs un deviņi ordeņa brāļi. Viens bruņinieks tika saņemts gūstā un viņam vajadzēja nest nocirsto Cēsu komtura galvu uz Lietuvu, kur viņu upurēja par godu kritušajam Lengvīna brālim.

1250. gadā ordeņa mestrs Andreass no Felves sasauca ordeņa zemju komturus un fogtus un paziņoja, ka viņš pauž Dieva gribu, kas vēlas Svētās Dievmātes zemes (Terra Mariana) paplašināšanu uz lietuviešu, žemaišu un zemgaļu zemju rēķina. 1250. gadā Rīgā bija ieradies lietuviešu kunigaitis Tautvils, kas pieņēma katoļu ticību un noslēdza militāru savienību pret Mindaugu.

Vispirms sapulcētais krustnešu karaspēks nežēlīgi izpostīja Nalsenes zemi un nogalināja tās iedzīvotājus. Pēc tam karaspēks devās tālāk uz Lietuvas dižkunigaitim Mindaugam pakļautajiem Lietuvas novadiem, kur tie "postīja un dedzināja, ko kampt, ko atstāt, nezināja". Mindauga karaspēks nopietnu pretestību neizrādīja. Tad mestrs aicināja savus karapulkus doties uz Žemaitijas teritoriju, kur nogalināja visus, kas viņiem pretī stājās. Daļa iedzīvotāju paslēpās mežos, krūmos un purvājos.

1250. gada nogalē pēc Livonijas ordeņa mestra Andreasa iniciatīvas notika karagājiens uz Zemgali. Iebrucēji izlaupīja zemgaļu zemi, nogalināja daudz iedzīvotāju, nodedzināja pilis, līdz tiem nebija kur patverties. Zemgaļu vadoņi sūtīja pie mestra sūtņus miera sarunām, solot maksāt meslus.

Miera līguma teksts un tā noteikumi nav saglabājušies. Taču ir lēmums par Zemgales bīskapijas pievienošanu Rīgas diecēzei, ko pieņēmuši pāvesta Inocenta IV kūrijas augstākie garīdznieki 1251.gada 3.martā, piešķirot Rīgas bīskapam Nikolajam tiesas varu ar laicīgām un garīgām tiesībām divās trešdaļās zemju, bet vienu trešdaļu atstājot Livonijas ordenim.

Zemgales bīskaps Liecelburgas Indriķis saņēma vakanto Kursas bīskapiju, bet ar nosacījumu, ka viņam Kursā piederēs tikai viena trešdaļa ar laicīgo un garīgo tiesas varu un visām tiesībām, kamēr divas trešdaļas ar desmito tiesu un laicīgo tiesas varu paturēja Vācu ordenis.

1254. gada 23.maijā Romas pāvests Inocents IV sevišķi apstiprināja Livonijas ordeņa tiesības uz Alektenes, Kalves, Sēlenes, Medenes un Nīcgales pilīm un ciemiem, kas agrāk atradās Zemgales bīskapijas pārvaldībā[4].

1255. gada oktobrī, pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kristīt un kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ Mindaugs dāvināja šī ordeņa Livonijas mestram un brāļiem Sēļu zemi, proti Medeni, Peloni, Maleisini un Tovraksti ar visiem piederumiem tagadējās Lietuvas Repulikas teritorijā[5].

1261. gada 7. augustā Lietuvas karalis Mindaugs noteicis Livonijas ordenim kā feodālajam senioram atdāvināto sēļu un Upmales zemgaļu zemju robežas šādi: ziemeļu robeža gāja pa Daugavu no Naujenes pils (uz austrumiem no Daugavpils) līdz Rumbulas krācēm pie Doles salas, dienvidu robeža gāja no Naujenes pa Sventas upi, Latuvas upi, Lavenas upi, Mūsas upi (tagadējā Lietuvas teritorijā), bet rietumu robeža pa Lielupi līdz Babītes ezeram.

Iegūtās sēļu zemes Livonijas ordenis sadalīja trīs administratīvās vienībās un tās daļas ietilpa Sēlpils fogtejas, Aizkraukles komturejas, kā arī Daugavpils komturejas sastāvā.

Kurzemes bīskapijas izveide un karš ar kuršiem, lietuviešiem un žemaišiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas Krusta karu pirmajā jūras kaujā ar kuršiem 1210. gada pavasarī Baltijas jūras šaurumā ("Zundā") pie Gotlandes krastiem bīskaps Alberts cieta sakāvi. Tā paša gada vasarā liels kuršu karaspēks ieradās Daugavas deltā un nesekmīgi aplenca Rīgu. 1228. gadā kuršu un zemgaļu karaspēks ieņēma Daugavgrīvas klosteri, tadēļ 1229. gada vidū Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns izpostīja t.s. Miera Kursas zemi un piespieda viņus kļūt par Rīgas bīskapa vasaļiem. Romas pāvests Gregorijs IX, paklausot Kursas jaunkristīto lūgumam, 1232. gadā bija apstiprinājis sava legāta un Zemgales bīskapa Balduīna ar ķēniņu Lamekinu 1230. gada 28.decembrī noslēgto līgumu un nodrošināja kuršiem tajā paredzētās brīvības. Paklausot Bandavas, Vanemas un Ventavas jaunkristīto lūgumam, pāvests apstiprināja arī ar viņiem 1232. gada 17. janvārī noslēgto līgumu. 1234. gada septembrī pāvesta legāts Modenas Vilhelms iecēla dominikāņu mūku Engelbertu par pirmo Kurzemes bīskapu, bet 1236. vai 1237. gadā bīskaps tika nogalināts kuršu sacelšanās laikā, kas sekoja pēc Saules kaujas.

Pārkāpjot iepriekš slēgtos līgumus, 1242. gadā Livonijas ordeņa mestrs Dītrihs devās karagājienā uz Kursu un pie Ventas rumbas uzcēla Jēzus pili. Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs Kurzemes pakļaušanai savāca lielu karaspēku, kurā pēc Atskaņu hronikas ziņām ietilpa līdz 30 000 karavīru, tomēr cieta sakāvi 1244. gada Embūtes kaujā un 1245. gada lietuviešu karagājienā uz Kursu.

1252. gadā Lietuvas karalis Mindaugs atdāvināja Livonijas ordenim nekristītās kuršu un žemaišu zemes kā vasaļa tiesu. Pēc Klaipēdas pils (latīņu: Memele castrum) uzcelšanas 1252. gadā devās karagājienā pret žemaišiem ap 40 000 prūšu karavīru aplenca Klaipēdu, bet nespēja to ieņemt. 1254. gadā ordenis kopā ar Kurzemes bīskapu Heinrihu fon Licelburgu vienojās par kuršu zemju sadali un kristīšanu. 1255. gadā pēc tam, kad žemaiši sava karavadoņa Alemaņa vadībā iebruka Kurzemē, Livonijas ordeņa mestrs Anno 1255. gadā kopā ar kuršiem un zemgaļiem nopostīja Žemaitiju. 1256. gada kaujā pie Klaipēdas žemaiši uzvarēja krustnešus un Rīgā noslēdza pamieru uz diviem gadiem.

1259. gadā žemaišu ķēniņš ar 3000 karavīriem siroja Kurzemē un Skodas kaujā sakāva ordeņa karaspēku. Pēc tam sakās plaša zemgaļu sacelšanās, 1259./1260. gada ziemā žemaiši nespēja ieņemt Dobes pili, toties pilnīgi sagrāva krustnešus Durbes kaujā.

Zemgaļu un kuršu sacelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad žemaiši 1259. gadā sakāva Vācu ordeņa karaspēku Skodas kaujā, sākās zemgaļu sacelšanās, kas noslēdza savienību ar žemaišiem. Livonijas ordeņa mestrs 1259./1260. gada ziemā organizēja lielu krusta karagājienā pret zemgaļiem, kurā piedalījās viss Livonijas konfederācijas karaspēks kopā ar igauņu, līvu un letu karavīriem. Karagājiena laikā tiem pievienojās arī kuršu karapulks ar savu karogu. Krustneši nespēja ieņemt Zemgales galveno Tērvetes pili, tādēļ izveidoja savu militāro bāzi Dobenes pilsnovadā (tagadējā Auces novadā). Žemaiši 1260. gadā uzbruka Dobes un Karšavas pilīm un sakāva Vācu ordeņa apvienoto karaspēku Durbes kaujā, kur viņu pusē pārgāja kurši un igauņi. Pēc uzvarētās Durbes kaujas žemaiši sūtīja uz Lietuvu vēstnešus pie ķēniņa Mindauga un viņa radinieka Tranaiša ar ziņu, ka "priecīgi būs žemaiši, ja Mindaugs liks, lai kristieši tiek viņa zemē izskausti, un pats viņš atkal pagāns kļūtu."[6]

Kuršu sacelšanās sākumā tika nogalināti ordeņa brāļi Vārtājas pilī.Kurši pārņēma varu Kurzemes bīskapijas zemēs un Dzintares pilī apmetās žemaišu garnizons, bet ordeņa garnizoni atstāja savas pilis Karšuvā un Dobē.[7] Livonijas ordenis mestra vietnieka Jurģa no Eihštetes (Jurie von Eichstädt) vadībā rīkoja lielu 1261. gada karagājienu pret kuršiem, kurā ordeņa komturi piedalījās kopā ar tiem pakļautajiem "zemes ļaudīm". Iebrucēji nodedzināja Dzintares pili un piespieda padoties Aizputes pils aizstāvjus. Savukārt 1262. gada februārī lietuvieši siroja pie Daugavas un sakāva krustnešus kaujā pie Lielvārdes, kura krita mestra pienākumu izpildītājs Jurģis.[8] Pēc tam sakās 1262. gada Sāmsalas sacelšanās, ko nākamais Livonijas ordeņa mestra pienākumu izpildītājs Helmerihs no Vircburgas apspieda ar Dāņu Igaunijas karaspēka palīdzību.

1262. gadā sākās Lietuvas un Novgorodas karš pret Livoniju. Lai novērstu kuršu un žemaišu uzbrukumus Kuldīgas (Goldingenes) un Klaipēdas (Mēmeles) pilīm, Livonijas odeņa mestrs Verners fon Breithauzens 1262. gada sākumā rīkoja lielu karagājienu uz Kursu, kura gaitā tika nodedzinātas Lažas, Merkes un Grobiņas pilis.[9] 1263. gada uzbrukumos krustneši nodedzināja Krētenes pili un cīnījās ar Impiltes kuršu karapulkiem pie Klaipēdas, bet 1264. gada uzbrukumā nodedzināja Griezes pili.

Vienlaicīgi 1264. gadā ordenis cieta sakāvi Zemgalē. Pēc sakāves kaujā pret zemgaļiem krustneši uzcēla Mītavas pili uz Garās salas Lielupē (tagad Jelgavas pils Pilssalā). Arī 1265. gada vasarā zemgaļi sakāva mestru Konrādu uz rietumiem no Jelgavas. Pēc 1270. gada Karuzes kaujas, kurā kopā ar lietuviešiem cīnījās arī zemgaļu pulki, mestrs Valters 1271. gadā veica vairākus karagājienus uz Zemgali un piespieda zemgaļu vadoņus slēgt miera līgumu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Indriķa hronika XI. 6.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 29. maijā. Skatīts: 2010. gada 19. jūlijā.
  2. «Indriķa Livonijas hronika, XIII. 8.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 18. maijā. Skatīts: 2010. gada 20. jūlijā.
  3. «Atskaņu hronika, 01694-01724.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 2. decembrī. Skatīts: 2010. gada 20. jūlijā.
  4. «Romas pāvesta Inocenta IV rīkojums Asīzē, 1254. gada 23.maijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 30. jūlijā.
  5. Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. [389.-390.lpp.]
  6. «Atskaņu hronika (06334.- 06606.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 9. februārī.
  7. «Atskaņu hronika (05848. - 05999.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 7. februārī. Skatīts: 2012. gada 9. februārī.
  8. «Atskaņu hronika (06000. - 06104.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 9. februārī.
  9. «Atskaņu hronika (06779 .- 06890.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 9. februārī.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari. Rīga 2002

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]