Sēlpils pils

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Sēlpils pilskalns)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pilskalnu un viduslaiku pili. Par citām jēdziena Sēlpils nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Krievu karaspēka uzbrukums Sēlpilij 1705. gadā
Sēlpils pilsdrupas Daugavas kreisajā stāvkrastā (Vilhelma Zigfrīda Štafenhāgena gravīra, 1866)
Sēlpils baznīca un Sēlpils pilsdrupas ap 1870. gadu (1911. gada atklātne)
Sēlpils pilsdrupas uz saliņas Pļaviņu HES ūdenskrātuvē

Sēlpils (latīņu: Castrum Selonum) ir sēļu pilskalns, kura augšējā daļa pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves izveides atrodama uz Daugavas salas. Pēc teritorijas nonākšanas Livonijas ordeņa varā uz sēļu pilskalna uzcelta liela Livonijas ordeņa mūra pils (vācu: Selburg), kas 16. gadsimtā pat kalpoja par Kurzemes un Zemgales hercogu galma rezidenci valsts Zemgales daļā, otra rezidences vieta bija Kuldīgas pils Kurzemes daļā.[1]

Pils sagrauta 18. gadsimta sākumā, Sēlpils pilsdrupas apskatāmas uz Daugavas saliņas pie Vecsēlpils.

Arheoloģiskie atradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskie izrakumi apliecina, ka ļaudis Sēlpils pilskalnā uzturējušies jau senā akmens laikmeta beigu posmā - 9. g.t.p.m.ē. Atrasti divi ar šo laiku datējami krama bultu uzgaļi, kas kopā ar atradumiem no Salaspils Laukskolas un vēl trijām vietām uzskatāmi par vissenākajām liecībām par cilvēku uzturēšanos Latvijas teritorijā.

Zem Sēlpils vācu mūra pils drupām konstatēti baltu ciltīm raksturīgi atradumi, attiecināmi uz 1. g.t.p.m.ē. No apmēram 5. gadsimta Sēlpilī konstatējams kultūrslānis ar sēļiem raksturīgiem atradumiem. Intensīvāka dzīve Sēlpilī norisinājās 10. - 12. gadsimtā, kad apdzīvots viss pilskalna plakums. Zem mūra pils drupām konstatētas arī šī laika pilskalna vaļņa paliekas. Tā tuvumā atsedzas 5x5 m lielu dzīvojamo ēku un 3x3 m lielu saimniecības celtņu pamati.

Sēlpili, kuru uzskatīja par sēļu galveno pili, krustnešu karaspēks ielenca 1208. gadā. Pārspēka spiesti, sēļi padevās, ļāvās kristīties un pilī ielaida krustnešus. 1218. gadā pilī apmetās Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes.

Sēlpils viduslaiku pils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas ordeņa Sēlpils cietoksni pēc Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikas ziņām ordeņbrāļi cēluši 1373. gadā. Pastāv arī citas versijas par agrāku pils būvniecības laiku 12. vai 13. gadsimtā.[2]

<Akmens pils celtniecības darbos ordenis izmantoja vietējos pakļautos iedzīvotājus. Kā stāsta tautas teika, Sēlpils pilij tuvējā Karātavu uzkalniņā esot kārti cilvēki, kas nav spējuši uznest pilskalnā noteikto akmeņu daudzumu.

Pils pamatā veido gareni izstieptu būvi, kuras centrālā daļa (bez priekšpils) pilnīgi saskan ar senākajiem sēļu nocietinājumiem, kas bija pieskaņoti dabiskajam Daugavas krasta reljefam.

Tipoloģiski pēc novietojuma Sēlpils pilī apvienoti divi piļu tipi - kalna un krasta pils. Funkcionāli tā attiecināma uz konventpili, kas sevī apvienoja bruņinieku cietokšņa un klostera uzdevumus. Sēlpils viduslaiku mūra pilī bez paša komtura jeb fogta telpām bija vēl kapela, kapitela telpa ordeņa brāļu sanāksmēm, remters jeb ēdamtelpa, dormitorijs jeb ordeņa brāļu guļamtelpa, kā arī saimniecības telpas. Kapela saskaņā ar tā laika sakrālo celtņu celtniecības principiem, domājams, atradusies pils austrumu pusē.[3]

Sēlpils pils kādu laiku ir sēļu un Zemgales bīskapa Bernharda no Lipes sēdeklis. Lipes Bernharda pēcnācējs ir bīskaps Lamberts.[4] Vēlāk Sēlpils pils atkal nonāk ordeņa rokās līdz pat ordeņa likvidēšanai. 16. gadsimta vidū šeit bija Sēlpils fogtu rezidence. Laikā no 1422. līdz 1559. gadam Sēlpils pilī zināmi 12 fogti.[5] Sēlpils fogtejai bija jādod cilvēki, zirgi un kara materiāli ordenim un arhibīskapam Livonijas kara laikā. Saskaņā ar rakstītajiem avotiem, Sēlpils pils ir tāda ordeņa valsts teritoriāla, tiesiska un finansiāla vienība, kuru laikā no 13. līdz 16. gadsimtam apzīmēja par "Burgsuchung".[6]

Kad Polijas-Lietuvas valdnieks Stefans Batorijs 1578. gadā lika atdot Rīgas pili, hercogs Gothards savu rezidenci pārcēla uz Sēlpili. 1559. gadā viņš Sēlpils pili līdz ar citām pilīm atdod ķīlā Lietuvas karalim Sigismundam Augustam par sniegto militāro palīdzību.

1587. gada testamentā savam dēlam Frīdriham Gothards piešķīra Zemgali un Sēliju ar centru Sēlpils pilī, bet Vilhelmam Kurzemi ar centru Kuldīgas pilī. Līdz Vilhelma pilngadībai galmam bija jāuzturas pārmaiņus Kuldīgā un Sēlpilī. Pēc hercogistes sadalīšanās 1596. gadā hercoga Frīdriha galms sāka uzturēties Jelgavā.

Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā šeit bija Sēlpils virspilskunga tiesas (Oberhauptmannschaft Selburg) pārvaldes centrs un 16. gadsimta beigās vai 17. gadsimta sākumā pilī un priekšpilī uzcēla jaunus dzīvojamos korpusus.

17. gadsimta sākumā pie Sēlpils pils pastāvēja arī senpilsēta, kurai hercogs Frīdrihs 1621. gadā bija apstiprinājis Policijas kārtības rulli.[7] Tajā tika atrunāti 10 punkti un tika parakstīts Sēlpils pilī 1621. gada 25. jūnijā. Tika precizētas arī pilsētas robežas un ceļi, tika paziņots, ka pilsētā lietojami Jelgavas mēri un svari, kā arī noteiktas tirgus dienas. Kara gadījumā vācu namniekiem bija ierādāmas telpas Sēlpils pilī; vietējiem sēļiem, iebraucējiem un svešiniekiem - Sēlpils priekšpilī.

Zviedru-poļu kara laikā Sēlpils pils atkārtoti mainīja saimniekus, nonākot gan poļu un lietuviešu, gan zviedru rokās. 1625. gada vidū Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs ieņēma Kokneses pili, tad pārcēlās pāri Daugavai un aplenca Sēlpili. 28. jūlijā zviedru karavadonis Aksels Banners aicināja pils aizstāvjus padoties. Pēc ķīlnieku apmaiņas un dažu stundu sarunām pils padevās, akorda punktus parakstīja Zviedrijas valsts kanclers Aksels Oksenšerna. Pils iemītniekiem atļāva trīs dienu laikā aiziet ar visu savu mantību, bet pils iekārtu, ieročus un pārtikas krājumus paturēja zviedri. 1626. gada oktobrī pilī notika pamiera sarunas starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, kas gan beidzās bez panākumiem. 1627. gadā Sēlpils pili no jauna ieņēna poļi un to nodedzināja. Nodedzināta tika arī tuvu esošā senpilsēta. Kā pili, tā senpilsētu drīz vien atjaunoja.

Pēc kariem Kurzemes hercogs lika Sēlpils pili atjaunot. Lai traucētu krievu karaspēka pārvietošanos, Otrā Ziemeļu kara laikā zviedri Daugavas straumē pie Sēlpils nogremdēja ar akmeņiem pildītas laivas. Lielā Ziemeļu kara laikā cietoksni ieņēma zviedri. 1704. gadā pili no jauna aplenca apvienotais sakšu un krievu karaspēks. Tobrīd Sēlpils pilī bija tikai 200 vīru liels zviedru garnizons.[5] Uzzinot par zviedru papildspēku tuvošanos, senpilsētas aplencēji atkāpās un, pēc zaudētās kaujas pie Jēkabpils, aizgāja. Lai nedotu iespēju krieviem nostiprināties pie Daugavas, 1704. gadā zviedru karavadonis Ādams Lēvenhaupts izlēma Sēlpils pili uzspridzināt. No Rīgas atsūtītie mīnētāji 1704. gadā Sēlpils pili uzspridzināja un senpilsētu pilnībā nodedzināja.[8]

Pirmā pasaules kara laikā gar Daugavu bija pirmā frontes līnija un pilsdrupas atradās kauju zonā. Pēc Pļaviņu HES uzcelšanas virs ūdens kā saliņa palikusi vien bijušā cietokšņa augstākā daļa.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kurzemes un Zemgales hercogistes 450. dzimšanas dienas izstādes dokumenti Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Rīgā, 2011.
  2. Sēlpils pilskalns, viduslaiku pils (drupas) Pilis.lv
  3. Neumann W. Die Ordensburgen im sog. polnischen Livland. - Mitteilungen Rig., 1890, 14. Bd., S. 299-322
  4. Indriķis, Indriķa hronika / no latīņu val. tulk. Ābrams Feldhūns ; Ēvalda Mugurēviča koment.; [māksl. Gunārs Krollis]. Rīga : Annele, 2001. 366, [1] lpp. : il. ; 25 x 18 cm.  Izdevuma digitāla versija pieejama LNB Digitālajā bibliotēkā. ISBN 9984598454.
  5. 5,0 5,1 Hennig, Ernst,  Geschichte der Stadt Goldingen in Kurland / von Ernst Hennig. Mitau : J.F. Steffenhagen und Sohn, 1809. sēj. <1> : il. ; 17 cm. Izdevuma digitāla versija pieejama LNB Digitālajā bibliotēkā.
  6. Dopkewitsch, Helene  Die Burgsuchungen in Kurland und Livland vom 13.-16. Jahrhundert : mit 1 Karte / von Helene Dopkewitsch. Die Wartgutsteuerliste der Komturei Goldingen : mit 1 Tafel / herausgegeben von Albert Bauer. Riga : Kommissionsverlag von E. Bruhns, Buchhandlungen, 1933 194 lpp., [2] iel. saloc. lp. : il., kartes ; 22 cm. Mitteilungen aus der livländischen Geschichte / herausgegeben von der Gesellschaft f. Geschichte u. Altertumskunde zu Riga ; 25. Bd., 1. H, S. 103-106.
  7. Das Inland : eine Wochenschrift für Liv-, Esth- und Curländische Geschichte, Geographie, Statistik und Litteratur.  Jg. 1, Nr. 1 (1836)-Jg. 28, Nr. 52 (1863) Dorpat : C.A. Kluge, 1836-1863 nr. ; 25-32 cm. ISSN 1691-8428.
  8. Quellen zur Geschichte des Untergangs livländischer Selbständigkeit : aus dem schwedischen Reichsarchive zu Stockholm / herausgegeben von C. Schirren. Reval : Verlag von Franz Kluge, 1861-1881. 8 sēj. ; 22 cm. Archiv für die Geschichte Liv-, Est- und Kurlands ; n.F., Bd. 1-8 .

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]