Piebalgas pils

Piebalgas pils (vācu: Schloss Pebalg) bija Rīgas arhibīskapijas saimniecības muižas pils 14.—16. gadsimtā pie Kokneses—Ērgļu—Piebalgas—Dzērbenes—Raunas lielceļa, tās drupas atrodas Vecpiebalgā.

Pēc plānojuma tā bija taisnstūraina saimniecības pils ar korpusiem gar pagalma divām malām.

Vēsture

Atradās 1224. gada Tālavas dalīšanas līgumā pieminētajā letgaļu Piebalgas pilsnovadā (latīņu: Prebalge). Pirmoreiz rakstos pieminēta 1318. gadā, kad arhibīskapa pili Livonijas pilsoņu kara laikā (1297—1330) bija okupējis Livonijas ordenis. 1340. gadā arhibīskaps Frīdrihs lika Piebalgā uzcelt mūra pili. 1361. gadā arhibīskaps Fromholds Piebalgas un Dzērbenes draudžu novadus ieķīlāja savam vasalim Bartolomejam no Tīzenhauzenes par 2800 Rīgas mārkām.^[1]

Arhibīskapu un ordeņa savstarpējo cīņu laikā 1479. gadā, kad arhibīskaps Silvestrs Stodevešers noslēdza savienību ar Zviedrijas karali, pili ieņēma Livonijas ordenis. 1481. gada februārī Livonijas-Maskavijas kara laikā krievu karaspēks četras nedēļas ar ārkārtīgu nežēlību siroja Vidzemē un uzbruka Piebalgas, Smiltenes, Cesvaines un Kokneses pilīm.^[2] 1483. gadā Rīgas pilsētas karaspēks atguva Piebalgas pili, saņemot gūstā tās aizstāvjus.

1530. gadā Piebalgas pils minēta kā viena no arhibīskapa koadjutora Brandenburgas Vilhelma septiņām galda muižām (latīņu: mensa archiepiscopalis, vācu: thaffelghude), kas atradās paša arhibīskapa apsaimniekošanā. Kad 1556. gadā mestrs Heinrihs fon Gālens apcietināja arhibīskapu un ieslodzīja Smiltenes cietoksnī, Piebalgas pili ieņēma Livonijas ordeņa karavīri pulkveža Kaspara Zīberga (Caspar Sieberg von Vischlingen, miris 1570) vadībā un tajā bija ieslodzīts arhibīskapa koadjuktors Mēklenburgas Kristofs. Sagrauta Livonijas karā 1575. — 1577. gadā. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā nodēvēta par Piebalgas pilsnovada citadeli (latīņu: arx Pebalg, Пебалга). Pēc līguma noslēgšanas tās pilsnovadu iekļāva Polijai-Lietuvai piederošās Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijā. No 1599. gadā Piebalgas pilsmuižu pārvaldīja Pārdaugavas Livonijas hercogistes Cēsu vaivads Macejs Dembinskis (Dembinski).

1688. gada Zviedru Vidzemes arklu revīzijā minēts, ka pils vairs nav apdzīvota, tās zemes sadalīja divās muižās, ko sāka dēvēt par Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas (Neuhof) muižām. Pilsdrupas tika pilnīgi nopostītas, izlaužot akmeņus apkārtnes māju celtniecībai. Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Pēteris I 1711. gadā abas Piebalgas muižas piešķīra savam karavadonim Borisam Šeremetjevam, kura pēcnācējiem tās piederēja līdz 1920. gada agrārajai reformai.^[3]

Attēlu galerija (2013)

Atsauces

↑ Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290—1500”. Daugava, 1997. — 47 lpp.
↑ Par krievu postījumiem mestrs Bernds fon der Borhs savā vēstulē Vācu ordeņa virsmestram rakstīja par laupīšanām, slepkavībām un dedzināšanām, ko "ļaunprātīgie, nežēlīgie un apgrēcīgie krievi" nodarījuši gan Tērbatas bīskapijā, gan Rīgas arhibīskapijā, gan ordeņa zemē. Skat. Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290—1500”. Daugava, 1997. — 410 lpp.
↑ «pilis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. martā. Skatīts: 2014. gada 23. septembrī.

Ārējās saites

Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)

[1] Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290—1500”. Daugava, 1997. — 47 lpp.

[2] Par krievu postījumiem mestrs Bernds fon der Borhs savā vēstulē Vācu ordeņa virsmestram rakstīja par laupīšanām, slepkavībām un dedzināšanām, ko "ļaunprātīgie, nežēlīgie un apgrēcīgie krievi" nodarījuši gan Tērbatas bīskapijā, gan Rīgas arhibīskapijā, gan ordeņa zemē. Skat. Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290—1500”. Daugava, 1997. — 410 lpp.

[3] «pilis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. martā. Skatīts: 2014. gada 23. septembrī.

[1]

[2]

[3]