Rumānijas vēsture
Rumānijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Rumānijas teritorijā.
Aizvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Eiropā vecākās cilvēku apmetnes ir atrastas tieši Rumānijā.[1] Tiek lēsts, ka tās ir aptuveni 42 000 gadus vecas. Šis laiks tiek minēts arī kā cilvēku ierašanās periods Eiropā.[2]
Dākija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmās rakstiskās liecības par cilvēku apmešanos mūsdienu Rumānijas teritorijā ir atrodamas Hērodota ceturtajā Historiai grāmatā. Tā ir uzrakstīta aptuveni 440. gadā p.m.ē. Hērodots ir aprakstījis, kā gētus sakāva Persijas imperators Dārijs I, cīnoties ar skitiem.[3]
Romieši gētus sauca par dākiem. Dākijā, kur mūsdienās atrodas Rumānija, Moldova un Bulgārijas ziemeļu daļa, dzīvoja arī trāķieši. Romas imperatora Domiciāna valdīšanas laikā 87. gadā dāki pāri Donavai uzbruka Romas provincei Mēzijai. No 101. līdz 106. gadam Romas impērija Trajāna valdīšanas laikā divas reizes sakāva dākus.[4] Romas impērija pakļāva Dākiju un izveidoja provinci - Romas Dākiju.
Lai izmantotu provinces bagātīgās zelta uz sudraba atradnes, romieši kolonijā nometināja kolonistus no visas impērijas un viņu runātā latīņu valoda lika pamatus modernajai rumāņu valodai. 3. gadsimtā, neizturot Lielās Tautu staigāšanas spiedienu, ap 271. gadu romieši provinci oficiāli pameta.
Turpmākajos gadsimtos Dākijas teritorijā iebruka goti, huņņi, gepidi, avāri, bulgāri, pečeņegi un kumani.
Viduslaiku kņazistes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Agrīnā ungāru hronika Gesta Hungarorum, piemin, ka 9. gadsimta beigās pastāvējušas trīs vojevodistes: Gelou, Glad un Menumorut. 943. gadā pieminēts kāds Župans Dimitrie, kas valdījis Dobrudžas apvidū. Viduslaikos mūsdienu Rumānijas teritorijā pastāvēja Moldāvijas, Valahijas un Transilvānijas kņazistes. Transilvānija 11. gadsimtā kļuva par autonomu Ungārijas Karalistes sastāvdaļu. Līdz 1541. gadam visas trīs kņazistes bija nokļuvušas Osmaņu impērijas vasaļatkarībā.
Modernā Rumānija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Modernā Rumānija sāka veidoties 1859. gadā, kad apvienojās Osmaņu pakļautībā esošās Moldāvijas un Valahijas kņazistes. Rumānijas Karalistes neatkarība no Osmaņu impērijas tika pasludināta 1877. gada 9. maijā, bet starptautiski to atzina 1878. gada Berlīnes kongress.
Pēc Pirmā pasaules kara Rumānijas Karalistei pievienoja Transilvāniju, Bukovinu un Besarābiju. 1940. gada vasarā Besarābiju un daļu Bukovinas (mūsdienu Moldovas republiku un Ukrainas Černivcu apgabalu) pēc ultimāta iesniegšanas okupēja Padomju Savienība, bet Transilvāniju, pēc Vācijas spiediena, atdeva Ungārijai. Otrā pasaules kara laikā rumāņu karaspēks atguva Besarābiju un iekaroja arī PSRS teritorijas Dņestras upes austrumu krastā, t.sk. Odesas pilsētu. Pēc kara Rumāniju ieņēma PSRS karaspēks, karalis tika gāzts un izveidots komunistu režīms. No 1965. gada, kad pie varas nāca Nikolaje Čaušesku, Rumānija ieturēja no Maskavas neatkarīgu politiku. Čaušesku vadībā Rumānija nepiedalījās Varšavas pakta valstu iebrukumā Čehoslovākijā un Prāgas pavasara apspiešanā.
Pēc Dzelzs priekškara krišanas 1989. gada decembrī sākās tautas revolūcija, kas gāza Čaušesku diktatūru. Čaušesku un viņa sievai tika izpildīts nāvessods. Rumānijā tika uzsāktas politiskas un ekonomiskas reformas. 2004. gadā Rumānija pievienojās NATO un 2007. gada 1. janvārī arī Eiropas Savienībai.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Trinkaus, E. (2003), "Early Modern Human Cranial remains from the Peştera cu Oase", Journal of Human Evolution 45: 245—253. Atjaunināts: 2008-01-10
- ↑ Zilhão, João, "Neanderthals and Moderns Mixed and It Matters", Evolutionary Anthropology 15: 183—195. Atjaunināts: 2008-01-10
- ↑ Herodotus (1859), The Ancient History of Herodotus By Herodotus, Derby & Jackson, pp. 213—217. Atjaunināts: 2008-01-10
- ↑ Assorted Imperial Battle Descriptions, De Imperatoribus Romanis, An Online Encyclopedia of Roman Emperors. Atjaunināts: 2008-01-10
| ||||||||||||||||||||||||||