Parastais jenots

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Parastais jenots
Procyon lotor (Linnaeus, 1758)
Parastais jenots
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta Suņveidīgie (Caniformia)
Virsdzimta Caunveidīgie (Musteloidea)
Dzimta Jenotu dzimta (Procyonidae)
Ģints Jenoti (Procyon)
Suga Parastais jenots (Procyon lotor)
Izplatība
Raccoon-range.png
  Dabīgais izplatības areāls
  Introdukcijas areāls

Parastais jenots jeb ziemeļu jenots, arī Ziemeļamerikas jenots jeb vienkārši jenots (Procyon lotor) ir jenotu dzimtas (Procyonidae) plēsējs, kas pieder jenotu ģintij (Procyon).

Jenots ir izplatīts visā Ziemeļamerikas kontinentā, sākot ar Kanādas centrālo daļu ziemeļos un beidzot ar Panamu dienvidos, izņemot tuksneša biomu un Klinšu kalnus . Tas ir ievests Vācijā un Krievijā 1930. gados, kā arī jenots ir vairākkārtīgi izbēdzis no audzētavām un iedzīvojies Eiropas un Centrālāzijas mežos.

Tā dabīgā izplatība ir Kanādas, ASV, Meksikas, Belizes, Kostarikas, Salvadoras, Gvatemalas, Hondurasas, Nikaragvas un Panamas teritorijas. Mūsdienās tas dzīvo arī Austrijas, Azerbaidžānas, Beļģijas, Čehijas, Francijas, Vācijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Krievijas, Šveices un Uzbekistānas valstu teritorijās.[1] Jenots tika ievests Japānā kā mājdzīvnieks, bet tas ir savvaļas dzīvnieks un to nevar tik viegli pieradināt. Daudzi no ievestajiem dzīvniekiem nonāca Japānas savvaļā.[2]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Linnejs jenotu klasificēja kā lāču ģints (Ursus) dzīvnieku un nosauca to par garastes lāci (Ursus cauda elongata)

Kolumbs bija viens no pirmajiem, kas eiropiešiem aprakstīja jenotu. Tā laika sistemātiķi piedēvēja jenotam radniecību gan ar suņiem, gan kaķiem, gan āpšiem un arī lāčiem.[3] Kārlis Linnejs klasificēja jenotu kā lāču ģints (Ursus) dzīvnieku, nosaucot to par Ursus cauda elongata (latviešu: garastes lācis), vēlāk desmitajā izdevumā tas tika nosaukts par Ursus lotor (latviešu: lācis mazgātājs).[3] Zinātnieks Gotlībs Stors 1780. gadā klasificēja jenotu kā jenotu ģints (Procyon) dzīvnieku, kas tulkojumā nozīmē "sunim līdzīgais" jeb "pirms suņa", vai arī Stors ņēma vērā jenota nakts dzīves veidu un iedeva tam zvaigznes Procyon vārdu.[3]

Evolūcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fosīliju atradumi Francijā un Vācijā pierāda, ka senākie jenotu dzimtas (Procyonidae) dzīvnieki ir dzīvojuši Eiropā vēlīnajā oligocēnā pirms 25 miljoniem gadu.[4] Aizvēsturiskā dzīvnieka galvaskauss un zobi liecin, ka jenotu un caunu dzimtai ir bijis kopējs priekštecis, toties DNS analīzes norāda par jenotu un lāču radniecību. Aizvēsturiskie jenoti ir šķērsojuši Beringa jūras šaurumu vismaz pirms 6 miljoniem gadu. Tie migrēja līdz Centrālamerikai, un tur izveidojās un attīstījās mūsdienās esošās jenotu dzimtas [suga]]s.[4] Degunlācīši un jenoti iespējams attīstījās no viena aizvēsturiskā dzīvnieka, kas piederēja Paranasua ģintj, un kurš dzīvoja pirms 5,2 - 6 miljoniem gadu.[4] Šis pieņēmums balstās uz morfoloģiskās analīzes datiem, toties tas ir pretrunā ar 2006. gada ģenētiskajām analīzēm, kas pierāda, ka jenoti ir tuvāki radinieki kakomiclijiem.[5] Lielākā daļa mūsdienu jenotu dzimtas sugu dzīvnieki dzīvo siltajos Centrālamerikas un Dienvidamerikas reģionos, toties parastā jenota (Procyon lotor) priekštecis pliocēnā pirms 2,5 miljoniem gadu, kā to pierāda fosīlie atradmi, migrēja ziemeļu virzienā, atstājot tropu un subtropu biomu.[6]

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jenota raksturīgākā pazīme ir melnais, brillēm līdzīgais matojums ap acīm, ko mēdz saukt par "bandīta masku"

Jenots ir neliels dzīvnieks ar masīvu ķermeņa uzbūvi un salīdzinoši īsām kājām. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Vidējais ķermeņa garums bez astes ir 41 - 71 cm, astes garums 19 - 40 cm, bet visbiežāk tā nav garāka par 25 cm,[6] augstums skaustā 22 - 30 cm,[7] svars var būt 1,8 - 13,6 kg, bet parasti tas ir 3,6 - 9,0 kg. Vismazākie jenoti dzīvo Floridas dienvidos, toties ziemeļu pasugas ir lielākas.[4] Ziemas sākumā jenots var svērt 2x vairāk kā pavasarī, jo pirms ziemas tas uzkrāj tauku rezerves. Jenota svars ir ļoti mainīgs, to varētu nosaukt par vienu no mainīgākajiem dzīvniekiem pasaulē. Vissmagākais novērotais jenots ir svēris 28,4 kg.[8]

Visraksturīgākā ārējā jenota pazīme ir melnais matojums ap acīm, kas līdzinās maskarādes brillēm. Melno matojumu ap acīm bieži mēdz saukt par "bandīta masku". Ausis stāvas un nedaudz noapaļotas, to maliņa ir ar baltu matojumu. Astei ir gredzenveida krāsojuma matojums. Kažoka krāsa parasti ir pelēka, brūna vai pelēkbrūna. Vācijas jenotu populācijai ir ļoti tumši kažoki.[9] Kažoks ir dubults, apakšā ir bieza pavilna, kas sastāda 90% no visa matojuma, tās garums ir 2 - 3 cm.[4] Pavilna sargā jenotu no aukstuma, bet stingrākā un garākā akotspalva aizsargā pavilnu no samirkšanas.

Īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jenota priekšķepas plauksta ar labi saskatāmiem taustes matiņiem ap nagiem

Jenots spēj nostāties uz pakaļkājām, kamēr ar priekšķepām tas pārbauda vai manipulē ar dažādiem priekšmetiem.[6] Tā kā tā kājas, salīdzinot ar ķermeni, ir īsas, tas nespēj ātri skiet vai tālu lēkt. Jenots īsā distancē skrien ar ātrumu 16 - 24 km/st.[10] Tas labi kāpj kokā un, neskatoties uz savu masīvo augumu, spēj nokāpt no koka ar galvu uz leju. Jenots labi peld, un peldot tā ātrums ir 4,8 km/st.[8] Tas var atrasties ūdenī stundām ilgi. Jenotam ir ļoti laba siltumregulācija, tas var sevi atvēsināt gan svīstot, gan elsojot.

Tā kā jenots ir visēdājs, tā zobi nav tik asi un ilkņi nav tik gari kā tipiskiem plēsējiem, kā arī dzerokļi nav tik plati kā zālēdājiem. Jenotam ir izkopta vokalizācija, zinātnieki izšķir 13 dažādas skaņas, no kurām 7 tiek lietotas starp māti un mazuļiem. Viena no tām ir putniem līdzīgā vidžināšana, skaņa, ko izdod tikko dzimuši mazuļi.

Maņas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vissvarīgākā jenota spēja un maņa ir tauste.[11] Priekšķepas ir īpaši jūtīgas, tās sargā stingra, izturīga, ragaina, bet plāna āda, kas samirkstot kļūst elastīga.[6] Jenota ķepām ir 5 pirksti, un starp tiem ir peldplēves. Apmēram 2/3 no plaukstas piemīt spēja sataustīt priekšmetu virsmu. Jenots spēj identificēt priekšmetu to aptaustot un pirms priekšmetam pieskaras ļoti jūtīgie matiņi, kas aug tieši virs nagiem.[6] Nagus jenots ievilkt nespēj. Lai arī vienu no pirkstiem jenots lieto kā īkšķi, tas nav īkšķis, kāds piemīt primātiem, līdz ar to arī ķepu spēja manipulēt priekšmetus ir ierobežota, salīdzinot ar primātiem.

Pastāv pieņēmums, ka jenots nav spējīgs atšķirt krāsas, tas visu redz zaļā gaismā. Lai arī jenots lieliski redz tumsā, tā redze tuvumā ir laba, bet tālumā tā ir vāja.[6] Jenotam ir lieliska oža, kas ir svarīgi pie savstarpējās komunikācijas. Savu teritoriju tas iezīmē gan ar sekrētu no dziedzeriem, kas atrodas zem astes, gan ar urīnu un fekālijām. Arī dzirde jenotam ir lieliska, izšķirot skaņas līdz 50 - 85 kHz un spējot sadzirdēt slieku zem zemes.[6]

Inteliģence[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jenots pie putnu barotavas Kvebekas piepilsētā

Ar jenotiem ir veikti tikai daži zinātniski eksperimenti, lai noskaidrotu to ineteliģenci un spēju mācīties. Jenotu lielā priekšrocība ir tauste. Zinātnieks H.B. Deiviss 1908. gadā pārbaudot jenotu inteliģenci, veica eksperimentu ar 13 sarežģītām atslēgām, no kurām jenots spēja atvērt 11, un visas atslēgas jenots atvēra ar mazāk kā 10 mēģinājumiem. Pēc tam, kad jenots bija apguvis atslēgu, viņš spēja šo pašo atslēgu atvērt arī tad, ja tā bija apgriezta kājām gaisā. Deiviss nonāca pie secinājuma, ka jenots spēj aptvert un izprast atslēgas mehānisma abstraktos principus un ka jenota mācīšanās ātrums un inteliģence bija vienlīdzīga ar rēzus pērtiķa spējām.[12]

Pētījumi 1963., 1973., 1975. un 1992. gadā koncentrējās uz jenotu atmiņas izpēti. Šajos pētījumos noskaidrojās, ka jenots spēj atcerēties uzdevumus, ko mācījies pirms 3 gadiem. Zinātnieka B. Pola 1992. gada pētījumā tika noskaidrots, ka jenots spēj nekļūdīgi atšķirt un pazīt vienādus un atšķirīgus simbolus pat pēc 3 gadu pārtraukuma, pirms tam tos mācoties īsu brīdi.[6] Jenots spēj arī saprast atšķirību starp 2 kastēm, kur vienā no tām ir ievietotas 2 vai 4 vīnogas, bet otrā 3 vīnogas.

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jenoti ķiršos.

Kādreiz pastāvēja uzskats, ka jenots ir vientuļnieks, tomēr 1990. gadu pētījumos noskaidrojās, ka starp jenotiem pastāv specifiskas sociālas attiecības.[13] Radniecīgas mātītes, lai arī katra dzīvo atsevišķi, tomēr dzīvo vienā, kopīgā teritorijā, un reizēm mēdz satikties iemīļotās barošanās vai atpūtas vietās.[11] Neradniecīgi tēviņi bieži apvienojas vientuļo tēviņu kopienā, lai riesta laikā kopīgi aizsargātu iespējamo pārošanās teritoriju pret nepazīstamiem tēviņiem. Šādā grupā var būt līdz 4 tēviņiem. Tā kā tēviņi var būt agresīvi pret svešiem mazuļiem, tad mātītes izolējas no pārējiem jenotiem, kamēr mazuļi ir ļoti mazi un nevarīgi.[6]

Jenotu teritorijas lielums var būt ļoti atšķirīgs, tas atkarīgs no jenota dzimuma, vecuma un barības resursiem. Pieauguša indivīda teritorija var būt 2x lielāka kā jaunam jenotam. Dakotas ziemeļu prērijās jenota tēviņa teritorija variē no 6,7 līdz 49,5 km2, bet mātītes teritorija 2,3 - 16,3 km2. Purvainajā Ēri ezera apkārtnē vidējais teritorijas lielums ir 0,49 km2.[8] Jenoti ārpus riesta laika, ja barības resursi ir pietiekami, nav agresīvi un centīgi robežu sargātāji. Tie mēdz satikties, lai kopīgi ēstu, pagulētu un paspēlētos.[6] Tomēr apmēram 10 - 15% jenotu neatbilst tipiskajam uzvedības modelim.[14]

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jenots Ķelnes zoodārzā "mazgā" barību

Visbiežāk jenoti ir aktīvi nakts laikā, bet reizēm mēdz doties barības meklējumos arī dienas laikā. Tas ir visēdājs un 33% no apēstā ir dažādi augļi un augi, 40% bezmugurkaulnieki un 27% mugurkaulnieki.[6] Pavasarī un vasaras sākumā jenots pamatā pārtiek no kukaiņiem, tārpiem un citiem dzīvniekiem, kas pieejami šajā laikā. Vasaras beigās un rudenī jenots labprātāk ēd augļus, riekstus, piemēram, zemes riekstus un valriekstus. Tas izvēlas pēc iespējas treknāku un olbaltumvielām bagātāku barību, jo tiek uzkrāta tauku rezerve ziemai.[6] Pastāv uzskats, ka jenots lielus dzīvniekus kā putnus un zīdītājus ēd reti, jo priekšroku dod medījumam, ko vieglāk noķert. Tas īpaši ir iecienījis zivis un abiniekus. Kad dabā ir pieejami bagātīgi barības resursi, jenots kļūst izvēlīgs un individuāls, atšķirīgiem jenotiem, piemēram, var garšot atšķirīgi augļi.[8] Ziemeļu reģionos jenots guļ ziemas miegu tik ilgi, kamēr zemi klāj sniegs un barības meklēšana ir apgrūtināta.[8]

Barības mazgāšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jenots barību vienmēr pārbauda ar savām priekšķepām, to iztaustot, apgrozot, un daļas, kas viņam nepatīk, atdala un aizmet. Tā plaukstas kļūst īpaši jūtīgas zem ūdens, jo ūdens stingro ķepu ādu mīkstina. Tomēr nebrīvē novērotais jenotu ieradums, barību pirms apēšanas izmazgāt vai izmērcēt, nav novērots savvaļā.[7] Naturālists Žoržs Bufons (1707–1788) uzskatīja, ka jenotiem trūkst siekalu, ar ko samērcēt barību, tādēļ tie mērcē to ūdenī, bet tas neapšaubāmi neatbilst patiesībai.[7] Ir noskaidrots, ka nebrīvē jenots mērcē barību, ja ūdens tilpne nav tālāk par 3 metriem, un tiem labāk patīk tekošs ūdens.[8] Visplašāko piekrišanu ir ieguvis skaidrojums, ka jenots barību mērcē, imitējot barības meklēšanu ūdens tilpēs savvaļā. Šim skaidrojumam atbilst arī fakts, ka ūdens dzīvnieki tiek mērcēti daudz biežāk kā pārējā barība.[6]

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jenotu ģimene kokā

Jenotu riests ir cieši saistīts ar gaišā dienas laika pieaugumu, tas sākas janvāra beigās un beidzas marta vidū.[6] Lai gan ir reģioni, kuros riesta sākšanos nevar izskaidrot ar saules gaismas pieaugumu. Pētījumos 1990. un 1992. gadā noskaidrots, ka mātītes sapārojas ar vairākiem tēviņiem,[15] kā arī, ja mātīte agri zaudē mazuļus, tā sapārojas atkārtoti. Dzimumbriedumu mātītes sasniedz gada vecumā, tēviņi 2 gados.

Grūsnība ilgst apmēram 63 - 65 dienas. Parasti piedzimst 2 - 5 akli, kurli un nevarīgi mazuļi, bet ar viegli saskatāmu melno sejas matojumu.[6] To skaits var būt arī lielāks reģionos, kuros mazuļu mirstība ir augsta sakarā ar bargām ziemām un medībām. Jaundzimušie ir 9,5 cm gari un sver 60 - 75 g.[4] Mazuļus audzina tikai mātīte. Ausu kanāli atveras pēc 18 - 23 dienām, acis atveras dažas dienas agrāk. Kad mazuļi sasniedz apmēram 1 kg svaru, tie sāk apgūt alas apkārtni. Pieaugušu dzīvnieku barību tie sāk ēst pēc 6 - 9 nedēļām. Ar pienu māte tos zīda 16 nedēļas. Rudenī ģimene šķiras. Jaunās mātītes paliek mātes tuvumā, bet jaunie tēviņi migrē, meklējot savu teritoriju. Tomēr aukstajos reģionos ģimene bieži paliek kopā arī ziemas laikā, kopīgi iekārtojoties vienā migā, lai aizmigtu ziemas miegā.

Nebrīvē jenots var nodzīvot 20 gadus, bet savvaļā tie vidēji dzīvo līdz 3 gadiem. Ir zināms, ka puse no mazuļiem nesasniedz gada vecumu. Jenoti tiek medīti, tie aiziet bojā auto negadījumos un bargajos ziemas apstākļos. Dabīgie ienaidnieki jenotam ir lūši, koijoti un lielie, plēsīgie putni, kas pamatā medī mazuļus.

Parastā jenota pasugas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gvadelupas jenots (Procyon lotor minor)

Piecas jenota sugas, kas dzīvo nelielās teritorijās Centrālamerikā un Karību jūras salās, kādreiz tika uzskatītas par patstāvīgām jenotu sugām. Bet 2000. gados, veicot DNS pētījumus, tika noskaidrots, ka 4 no tām ir parastā jenota pasugas, un tikai viena - Kosumelas jenots (Procyon pygmaeus) ir atzīstama par patstāvīgu sugu. Tās ir Bahamu jenots (Procyon lotor maynardi), Gvadelupas jenots (Procyon lotor minor), kas savstarpēji ir ļoti līdzīgi, tad Mariju salu jenots (Procyon lotor insularis), kas ir lielāks par pārējiem, un izmirušais Barbadosas jenots (Procyon lotor gloveralleni).[16] Ģenētiskie pētījumi pierādīja, ka starp Gvadelupas jenota un Bahamu jenota populācijām praktiski nav atšķirību. Šobrīd "Pasaules Zīdītāju sarkastā" (Mammal Species of the World) Gvadelupas jenots tiek sistematizēts kā Bahamu jenots, un nosaukums Procyon lotor minor tiek uzskatīts par Bahamu jenota Procyon lotor maynardi sinonīmu.[17]

Kopumā parastam jenotam ir 28 pasugas; 3 jaunas pasugas un 25 vecās pasugas.[18] Apmēram 15 pasugas savstarpēji ir ļoti līdzīgas un pamatā atšķiras ar kažoka krāsu, auguma lielumu un citām nelielām atšķirībām. Visbiežāk sastopamās jenota pasugas ir austrumu jenots (Procyon lotor lotor) un Misisipi ielejas jenots (Procyon lotor hirtus). Abiem kopīga iezīme ir tumša kažoka krāsa un garš matojums, bet Misisipi ielejas jenots ir lielāks par austrumu jenotu. Austrumu jenots ir sastopams visos ASV šatos un Kanādas dienvidu provincēs līdz Dienvidkarolīnai un Tenesijai dienvidos. Arī Misisipi ielejas jenots ir sastopams visos ASV štatos un Kanādas dienvidu provincēs līdz Luiziānai, Teksasai un Jaunmeksikai dienvidos.[4]

  • Jenots (Procyon lotor)
    • Procyon lotor auspicatus
    • Procyon lotor crassidens
    • Procyon lotor dickeyi
    • Procyon lotor elucus
    • Procyon lotor excelsus
    • Procyon lotor fuscipes
    • Barbadosas jenots (Procyon lotor gloveralleni)
    • Procyon lotor grinnelli
    • Procyon lotor hernandezii
    • Misisipi ielejas jenots (Procyon lotor hirtus)
    • Procyon lotor incautus
    • Procyon lotor inesperatus
    • Mariju salu jenots (Procyon lotor insularis)
    • Procyon lotor litoreus
    • Austrumu jenots (Procyon lotor lotor)
    • Bahamu jenots (Procyon lotor maynardi)
    • Procyon lotor marinus
    • Procyon lotor maritimus
    • Gvadelupas jenots (Procyon lotor minor)
    • Procyon lotor megalodous
    • Procyon lotor mexicanus
    • Procyon lotor pacificus
    • Procyon lotor pallidus
    • Procyon lotor psora
    • Procyon lotor pumilus
    • Procyon lotor shufeldti
    • Procyon lotor solutus
    • Procyon lotor vancouverensis
    • Procyon lotor varius

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Procyon lotor (Northern Raccoon)
  2. NPO Picchio
  3. 3,0 3,1 3,2 Holmgren, Virginia C. (1990). Raccoons in Folklore, History and Today's Backyards. Santa Barbara, California: Capra Press. ISBN 978-0-88496-312-7
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 Zeveloff, Samuel I. (2002). Raccoons: A Natural History. Washington, D.C.: Smithsonian Books. ISBN 978-1-58834-033-7
  5. http://si-pddr.si.edu/dspace/bitstream/10088/6026/1/Koepfli_2007phylogeny_of_the_procy.pdf
  6. 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 6,10 6,11 6,12 6,13 6,14 Hohmann, Ulf; Bartussek, Ingo; Böer, Bernhard (2001) (in German). Der Waschbär. Reutlingen, Germany: Oertel+Spörer. ISBN 978-3-88627-301-0
  7. 7,0 7,1 7,2 Lagoni-Hansen, Anke (1981) (in German). Der Waschbär. Mainz, Germany: Verlag Dieter Hoffmann. ISBN 3-87341-037-0
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 MacClintock, Dorcas (1981). A Natural History of Raccoons. Caldwell, New Jersey: The Blackburn Press. ISBN 978-1-930665-67-5
  9. Stellungnahme (Ökologie) » „Projekt Waschbär“ » Waschbär-Forschung
  10. Raccoon
  11. 11,0 11,1 Bartussek, Ingo (2004) (in German). Die Waschbären kommen. Niedenstein, Germany: Cognitio. ISBN 978-3-932583-10-0.
  12. Davis, H. B. (October 1907). "The Raccoon: A Study in Animal Intelligence". The American Journal of Psychology (Champaign, Illinois: University of Illinois Press) 18 (4): 447–489. doi:10.2307/1412576
  13. Gehrt, Stanley D. (1994). Raccoon social organization in South Texas. (Dissertation at the University of Missouri-Columbia)
  14. The City Raccoon and the Country Raccoon - Summer 2002
  15. Gehrt, Stanley; Fritzell, Erik K. (March 1999). "Behavioural aspects of the raccoon mating system: determinants of consortship success". Animal behaviour (Amsterdam: Elsevier) 57 (3): 593–601. doi:10.1006/anbe.1998.1037
  16. Helgen, Kristofer M.; Wilson, Don E. (January 2003). "Taxonomic status and conservation relevance of the raccoons (Procyon spp.) of the West Indies". Journal of Zoology (Oxford: The Zoological Society of London) 259 (1): 69–76. doi:10.1017/S0952836902002972. ISSN 0952-8369
  17. Mammal Species of the World - Browse: Procyon
  18. http://home.sou.edu/~rible/wildlife/raccoon.html

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]