Bukultu pils
Bukultu viduslaiku pils (latīņu: Novum Molendinum, vācu: Schloß Neuermühlen) jeb Ādažu pils bija Livonijas ordeņa nocietinājums uz Rīgas-Ādažu ceļa pie dzirnavu tilta pāri Bukultu strautam jeb Bērzupītei. Viduslaiku pils vieta tagad atrodas Rīgas Bukultu apkaimē uzkalniņā Juglas kanāla ziemeļu krastā.
Pils apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]K. Lēvisa of Menāra grāmatā “Seno Livonijas piļu leksikons” ir minēts, ka pils celtniecība noritēja divās kārtās. Sākotnēji konventa tipa pils bija kvadrāta formas ar četriem korpusiem apkārt iekšējam pagalmam un vārtiem ziemeļrietumu pusē. Pēc šaujamieroču parādīšanās papildus uzbūvēja vēl divus apaļos torņus pils austrumu un rietumu stūros. Ziemeļu pusē bija kvadrātveidīgais tornis, kas apsargāja galveno ieeju.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pils atradās stratēģiski svarīgā vietā, kur Lielais ceļš (latīņu: Via magna), kas veda no Rīgas uz Gaujas ielejas pilīm, šķērsoja mitrāju starp Juglas un Ķīšezeru. Livonijas pilsoņu kara sākumā Livonijas ordenis 1297. gadā uzcēla mūra pili ar ūdens dzirnavām. Tā kā Daugavgrīvas klostera mūki pie Mīlgrāvja jau bija ierīkojuši ūdens dzirnavas, tad šīs sāka saukt par Jaunajām dzirnavām.
1298. gada 29. jūnijā apvienotais Rīgas un Lietuvas karaspēks uzbruka pilij, bet Kaujā pie Bukultiem cieta lielu sakāvi un bojā gāja ap 400 rīdzinieku. 1334. gadā lietuviešu karaspēks pa ceļam uz Siguldu atkal bez sekmēm uzbruka Bukultu pilij. 1482. gada 17. janvārī šeit notika rīdzinieku kavalērijas kauja pret ordeņa vasaļiem, kurā piedalījās aptuveni 500 – 600 karavīru. 1491. gadā ordeņa landmaršals Valters fon Pletenbergs pie Bukultu pils pieveica Rīgas karaspēku un Valmieras landtāgā piespieda parakstīt miera līgumu.
Laika gaitā ap pili izveidojās neliels ciematiņš un baznīca. Livonijas kara laikā 1559. gada sākumā Krievijas caristes armija nodedzināja dzirnavas un pili, bet Rīgai neuzbruka. Pēc kara beigām 1586. gadā pili atjaunoja un šeit notika Livonijas bruņinieku sapulce. Polijas-Zviedrijas kara (1600-1629) laikā pils atkal tika nopostīta un 1624. gadā Zviedru Vidzemes revīzija konstatēja, ka izmantojami bija palikuši vienīgi pagrabi. Otrā Ziemeļu kara laikā 1656. gadā pili atkal iznīcināja. Lielā Ziemeļu kara sākumā Rīgas aplenkuma laikā tajā izveidoja sakšu karaspēka nometni. 1706. gadā šeit tika ierīkots mācību laukums, kuru izmantoja spridzināšanas treniņiem. Akmeņu pārpalikumi tika izmantoti Ādažu baznīcas būvei tagadējā Baltezerā (1772-1775). Vēl 1798. gada attēlā redzamas nelielas drupas uzkalniņā pie dzirnavām.
Pēc vietējo zemnieku lūguma 1894. gadā dzirnavas slēdza, jo dzirnavu dīķis nopludināja viņu laukus. Kādu laiku šeit bija kokzāģētava, kas tika slēgta 1910. gadā. Pēc Otrā pasaules kara šajā teritorijā atradās Padomju armijas daļa un šī vieta tika izpostīta pilnībā, jo nebija ierakstīta aizsargājamo objektu sarakstos.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)
|
Koordinātas: 57°00′18″N 24°15′46″E / 57.00500°N 24.26278°E