Pāriet uz saturu

Daugavgrīvas viduslaiku pils

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Daugavgrīvas skansts)
Daugavgrīvas viduslaiku pils
Valsts karogs: Latvija Skanstnieku iela, Vecdaugava, Rīga, Latvija
Daugavgrīvas viduslaiku pils vieta (zemes valnis) pie Skanstnieku mājām 2004. gadā
Koordinātas 57°03′18″N 24°05′36″E / 57.05500°N 24.09333°E / 57.05500; 24.09333Koordinātas: 57°03′18″N 24°05′36″E / 57.05500°N 24.09333°E / 57.05500; 24.09333
Tips Pils
Vietas informācija
Atvērts sabiedrībai
Stāvoklis drupas
Objekta vēsture
Uzcelts 1305
Uzcēlis Vācu bruņinieku Livonijas nodaļa
Materiāli dolomīts
Nojaukts līdz 1653
Daugavgrīvas pils aplenkums poļu—zviedru kara laikā 1601. gadā (Džakomo Lauro gravīra)

Daugavgrīvas viduslaiku pils (vācu: Dünamünde, Dynemunde) jeb Daugavgrīvas skansts, arī Skanstnieki ir viduslaiku pils vieta Rīgā, Vecdaugavas apkaimē, Skanstnieku ielā 5 — kādreizējā Daugavgrīvas klostera vietā. Mūsdienās tā atrodas Vecdaugavas austrumu krastā, Vecdaugavas pussalā, bet laikā, kad šai vietā pastāvēja klosteris un pils, tā atradās Daugavas pašā lejtecē, tās labajā krastā (16. gadsimta beigās Daugava mainīja gultni un Vecdaugava kļuva par tās atteku). Pili nopostīja 1624. gadā poļu—zviedru kara laikā un tās drupas Zviedru Vidzemes valdība lika demontēt un akmeņus ar laivām pārvest jaunā Daugavgrīvas cietokšņa būvei pie tagadējās Daugavas ietekas jūrā.

Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.[1] Pils vieta ietilpst Vecdaugavas dabas lieguma teritorijā.

Zviedru aizsardzības nocietinājumi Lielā Ziemeļu kara laikā (a. Vecā Daugavgrīvas skansts, b. Vecāķu tranšeja un c. Vecāķu redute) 1701. gada kartē.

Līdz 16. gadsimta beigām tagadējā Daugavas atteka Vecdaugava bija Daugavas upes vienīgā ieteka jūrā un caur to noritēja intensīva kuģu satiksme. Jau pirms 1205. gada cisterciešu ordeņa mūki pakalnā 2,5 kilometrus no jūras krasta nodibināja Svētā Nikolaja klosteri, kas tika saukts arī par Daugavgrīvas klosteri.

1305. gadā Daugavgrīvas klosteri nopirka Livonijas ordenis, kas šeit uzbūvēja ordeņa komturejas pili. Laikā no 1305. gada līdz 1485. gadam Daugavgrīvas pilī valdīja 22 Daugavgrīvas komturi. Livonijas pilsoņu karu laikā 1485. gadā pili pēc četru nedēļu aplenkuma ieņēma un nopostīja Rīgas pilsētas karaspēks, atstājot tikai vienu torni kā orientieri kuģiem jūrā. Pili atjaunoja Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā nodēvēta par Daugavgrīvas pilsnovada citadeli (latīņu: arx Dunemund, Дюнемюнде). 1582. gadā Polijas karalis Stefans Batorijs pavēlēja pili izveidot par stārastijas centru un uzbērt augstākus zemes vaļņus, kas ir vienīgās redzamās pils atliekas mūsdienās. 16. gadsimta beigās Daugavas ieteka mainīja gultni un Vecdaugava zaudēja savu stratēģisko nozīmi. Cietoksnis tika galīgi nopostīts poļu—zviedru kara laikā 1624. gadā un tā akmeņus zviedri izmantoja jaunā Daugavgrīvas cietokšņa celtniecībai. 1653. gadā Zviedrijas Kara kolēģijas izdotajā kartē atzīmēts, ka vecais cietoksnis ir izpostīts un pils sabrukusi.

Tomēr vaļņi un aizsarggrāvis palika nepostīts, un vecā skansts kā zviedru karavīru pagaidu apmešanās vieta tika izmantota vēl Lielā Ziemeļu kara sākumā, kad Neimindi uz laiku bija ieņēmuši sakši. Saglabājusies Vecāķu redutes komandanta 1701. gadā rakstīta vēstule par sliktajiem apstākļiem un sausa kurināmā trūkumu karaspēka vienībai, kas bija novietota vecajā Daugavgrīvas skanstī.

Vecā cietokšņa teritorijā skanstu ielokā 1800. gadā zemnieks Kārlis Ozoliņš uzcēlis Skanstnieku mājas, izpērkot zemi no valsts. Padomju okupācijas gados Skanstniekos atradies zvejnieku kolhoza "9. maijs" (vēlākās AS "Auda") zvejniecības un jūrniecības (novadpētniecības) muzejs.[2][3][4]

Raksturojums un izpēte

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās viduslaiku pils atliekas virs zemes nav saskatāmas, bet ir redzamas vismaz trīs seno bastionu pēdas ārpus grāvja un vaļņa. Gar pils vietas ziemeļu malu un daļēji gar austrumu malu stiepjas līdz 8 metrus augsts zemes valnis, uzbērts 16. un 17. gadsimta mijā, tā platums virspusē ir ap 8 metri. Agrāk šis valnis visdrīzāk apņēmis pilsvietu no visām pusēm. Pils vietu veido četrstūrains, ap 150 x 150 metrus liels laukums, ko no ārpuses iežogo ap 25 metrus plats grāvis. Laukuma plakne pāris metrus paceļas virs apkārtējā līdzenuma. Mūsdienās ieeja pils vietā ved pa ziemeļaustrumu stūri un daļēji dabā vēl ir izsekojams vecais ceļš, kas veda visapkārt priekšpilij līdz tās dienvidaustrumu stūrim.

1901. gadā Kārļa fon Lēvisa of Menāra izrakumos krusteniski tika izveidotas divas tranšejas un tika secināts, ka pils bijusi aptuveni 53 x 39 metrus liela. Pēc izrakumu datiem senākā pils daļa varētu būt bijusi dienvidrietumu stūrī būvētais lielais četrstūrainais tornis un ap pili izbūvētais aizsargmūris. Nākamajā būvperiodā blakus tornim austrumu pusē tika piebūvēta klostera kapela. Vēlāk tika uzcelti korpusi gar rietumu un ziemeļu aizsargsienu un piebūves pie austrumu aizsargsienas. Pāri grāvim veda paceļams koka tilts.

Livonijas ordeņa laikos tika uzcelti apaļie ieroču torņi ziemeļrietumu un ziemeļaustrumu stūros. 16. gadsimtā varētu būt celta priekšpils ar trim torņiem, kas atrodas ārpus mūsdienās redzamā grāvja.[5]

  1. «Daugavgrīvas klosteris - viduslaiku nocietinājums». Saraksts.mantojums.lv. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde.
  2. Ielas garumā. Airu iela - REplay.lv. Atjaunināts: 2021-07-14 (fragments no 23:20)
  3. «Diva.lv - Ielas garumā (2008-08-24)». www.diva.lv. Skatīts: 2021-07-14.
  4. «Vecdaugava». LLTA Lauku Ceļotājs (latviešu). Skatīts: 2021-07-14.
  5. «www.ambermarks.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 2. novembrī. Skatīts: 2010. gada 12. maijā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]