Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrika
| G. Ērenpreisa velosipēdu fabrika | |
|---|---|
| |
| Veids | Velosipēdu un to detaļu ražošana |
| Dibināts | 1927 |
| Likvidēts | 1941 (1944) |
| Galvenais birojs | Rīga, Latvija |
| Nozare | Rūpniecība |
| Produkti | Velosipēdi un to detaļas |
Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrika (oriģināli G. Ērenpreis velosipēdu fabrika) bija velosipēdu ražotne Latvijā, Rīgā, ko dibinājis un vadījis latviešu uzņēmējs Gustavs Ērenpreiss. Tā no 1927. līdz 1944. gadam ražoja divriteņus un to detaļas.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No 1927.-1940. gadam
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1927. gada sākumā durvis vēra jauns uzņēmums „G. Ērenpreis velosipēdu fabrika”, Brīvības ielā 82, sākotnēji tirgū parādoties jaunai velosipēdu markai „G. Ērenpreis Īstais”, taču tas radīja pārpratumus, un drīz pēc tam velosipēda nosaukums tika nomainīts un tirgū parādījās velosipēds G. Ērenpreis Original. Jaunais velosipēds G. Ērenpreis Original strauji iekaroja popularitāti sabiedrībā, un 1931. gadā Gustavs Ērenpreiss uzsāka velosipēdu rūpnīcas celtniecību. 1938. gada ziemā tika pabeigts arhitekta Aleksandra Klinklāva projektētais rūpnīcas galvenais korpuss, kas kopumā izmaksāja 310 tūkstošus latu.[1]
1938. gada beigās G. Ērenpreisa fabrikā jau tika atklāta modernākā galvanisko pārklājumu nodaļa Latvijā, ieviesti automātiskie darbgaldi un speciālās ierīces brīvrumbu un citu sarežģīto mehānismu izgatavošanai. 1940. gadā „G. Ērenpreis velosipēdu fabrika” tika atzīta par lielāko un modernāko velosipēdu ražotni Baltijā. No 1930. gadu beigām līdz pat 1940. gadam ik gadu tika saražoti 40 000 G. Ērenpreis velosipēdu,[2] un tie sastādīja 70% no visiem Latvijā iegādātajiem velosipēdiem. Līdz 1940. gada vasaras beigām uzņēmums bija saražojis 200 000 velosipēdus,[2] un tos varēja iegādāties ne tikai visās Latvijas pilsētās un lielākajos lauku centros, bet arī Igaunijā, Polijā, Somijā un pat Padomju Krievijā, kur augstās kvalitātes dēļ tie guva plašu pieprasījumu.[2]
1940. – 1961. gads
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Latvijas okupācijas padomju vara atstādināja Gustavu Ērenpreisu no amata un pārņēma fabrikas vadību, vispirms pārdēvējot to par “Rīgas velosipēdu rūpnīcu" un pēc tam par Rīgas Velosipēdu rūpniecību „Sarkanā Zvaigzne”.[3] 1941. gadā prognozēja, ka 1990. gadā Rīgā būs 5 reizes lielāks velosipēdu skaits nekā tolaik, kad Latvijā lietošanā bija 299 300 velosipēdi, no kuriem Rīgā 42 509 velosipēdi. Jau toreiz bija ierosināts pārskatīt Rīgas apbūves plānu, lai plānotā velo kustība Rīgā varētu attīstīties.
Sākoties Otrajam pasaules karam, „G. Ērenpreis velosipēdu fabrika” īslaicīgi pārtrauca savu darbību, bet vēlāk, piederot vācu varasiestādēm, atsāka ražošanu nelielās partijās, izmantojot pirmskara sagataves un materiālus. 1943. gada vasarā Gustavs Ērenpreiss uz brīdi atguva tiesības darboties savā uzņēmumā, taču jau pēc gada devās bēgļu gaitās uz Vāciju. 1956. gadā 65 gadu vecumā Gustavs Ērenpreiss mira, tā arī neīstenojis savu sapni atgriezties dzimtenē Latvijā.[2]
Pēc otrreizējās Latvijas okupācijas daļēji sagrautajās rūpnīcas telpās atgriezās "Sarkanā Zvaigzne".[3] Pēc kara beigām tai tika pievienoti visi pārējie Latvijas velosipēdu ražotāji – "Omega", "Latvello", Rīgas mehāniskā rūpnīca (bijusī "A. Lippert") un iekonservētā Liepājas fabrika "Līva". Velosipēdu ražošanu tajā pārtrauca 1960.–1961. gadā, pārorientējot ražošanu uz mopēdiem un motovelosipēdiem.
Ērenpreisa velosipēdi mūsdienās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]„G. Ērenpreis velosipēdu fabrikas” ražotie velosipēdi saglabājušies līdz pat mūsdienām, taču nav zināms precīzs šo velosipēdu skaits. Daudzi vēsturiskie G. Ērenpreis velosipēdi ir saglabājušies kā privātīpašums, ģimeņu mantojums. Tie atrodami arī vairākos muzejos – Rīgas Motormuzejā, Saulkrastu Velosipēdu muzejā un Retro auto muzejā Rīgā.
1936. gadā uzceltā „G. Ērenpreis velosipēdu fabrikas” ēka ir iekļauta Latvijas Industriālā mantojuma objektu sarakstā.[4]
2012. gadā Gustava Ērenpreisa brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss atjaunoja ideju par velosipēdu ražošanu Latvijā un uzsāka jaunu Ērenpreiss velosipēdu ražošanu. Ērenpreiss velosipēdu darbnīcā tika izstrādāti 4 pilsētas velosipēdu modeļi un 2012. gada 12. aprīlī tika laisti tirdzniecībā 2 dāmu un 2 kungu velosipēdi ar modeļu nosaukumiem — Tom, Greta, Paula un Gustav.
2013. gada 12. jūlijā tika izdota jauna velosipēdu kolekcija — esošie velosipēdi tika uzlaboti, un kolekcija papildināta ar diviem jauniem modeļiem — Paula Burgundy un Gustav Grey.[5] No 2014. gada jauniem modeļiem tika piešķirti latviski putnu nosaukumi, piemēram, Žubīte.[6]
Velosipēdi un detaļas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ik gadu „G. Ērenpreis velosipēdu fabrika” tirdzniecībā izlaida jaunu, uzlabotu velosipēdu sēriju un līdz ar to attiecīgā gada katalogus. Populārākie modeļi – kungu velosipēds Mod. „Specials”, kungu velosipēds Mod. A, kungu velosipēds Mod. B, kungu velosipēds Mod. C, jauniešu velosipēds Mod. zēnu – 26’’ riteņiem, dāmu velosipēds Mod. „Specials”, dāmu velosipēds Mod. DA, dāmu velosipēds Mod. DB, sporta velosipēds Mod. SMA ar metāla aplokiem, sporta velosipēds Mod. SKA ar koka aplokiem, 1939. gadā tika izlaists speciāls modelis „Latvijas Velosipēds”, 1938. gadā tika izlaists velosipēda modelis „Tūrista Ideāls”, tāpat tika izlaists sporta velosipēds „Straujā Bulta”. 1937. — fabrikas dibināšanas jubilejas gadā tika izlaisti speciāli jubilejas modeļi — velosipēdi ar krāšņiem dekorējumiem un detaļām.[7]
Mazajām velosipēdu manufaktūrām un darbnīcām nebija ne iekārtu, ne arī pieredzes, lai izgatavotu sarežģītas detaļas, piemēram, ratu brīvrumbas, klaņu sistēmas u.c. mehāniskās detaļas, tad ar tām nodrošināja divas lielas velosipēdu fabrikas — „Latvello velosipēdu fabrika” un „G. Ērenpreis velosipēdu fabrika”, kas ražoja un tirgoja arī atsevišķas detaļas. Ik gadu izdotie detaļu katalogi piedāvāja iegādāties detaļas, sākot ar rāmju daļām, gultņiem un gatavām klaņu sistēmām, beidzot ar aksesuāriem — zvaniņiem un instrumentu somiņām.[2]
Sports
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sākot no 19. gadsimta 80. gadiem, Latvijas teritorijā, kas šajā laikā atradās Krievijas Impērijas sastāvā, attīstījās riteņbraukšanas sporta kustība — 1886. gadā Rīgā tika dibināta pirmā riteņbraucēju organizācija Latvijā, kā arī šajā pašā gadā tika dibināta pirmā velosipēdu rūpnīca Krievijas Impērijā — „Leitnera velosipēdu fabrika”. Sākot ar šo laiku, velobraukšana kā sporta veids attīstījās gan Latvijā, gan starptautiski, tādējādi sekmējot arī vietējo velosipēdu rūpniecību.
Līdz ar to pēc Otrā pasaules kara lielākās velosipēdu fabrikas Latvijā savā starpā konkurēja, lai nodrošinātu sportistus ar pēc iespējas labākiem divriteņiem. Ar „G. Ērenpreis velosipēdu fabrikas” ražotajiem sporta velosipēdiem sacensībās piedalījās tādi Latvijas riteņbraucēji kā Arvīds Immermanis,[8] Andrejs Apsītis,[9] Mārtiņš Mazūrs,[10] Fridrihs Ukstiņš, Arvīds Lejnieks,[11] Vitolds Savičs un Jēkabs Vilsons. Vairāki no šiem sportistiem dažādās riteņbraukšanas disciplīnās ar G. Ērenpreis velosipēdiem piedalījās vasaras olimpiskajās spēlēs — 1912. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Stokholmā, Zviedrijā, 1924. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Parīzē, Francijā, 1928. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Amsterdamā, Nīderlandē, 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Berlīnē, Vācijā. G. Ērenpreis velosipēdu braucēji ieguva godalgotas vietas Latvijas mēroga sacensībās — Vienības braucienos, treka sacensībās, garo distanču braucienos, kā arī ārvalstu sacīkstēs laika posmā no 1930. līdz pat 1940. gadam.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Darba un panākumu ceļš. „Brīvā Zeme”, nr. 282, 1938. gada 12. decembrī, 14. lpp.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Edvīns Liepiņš, Jānis Seregins. No Leitnera līdz Ērenpreisam. Rīga : Latvijas Industriālā mantojuma fonds, 2009. 208. lpp. ISBN 9934-805-00-6.
- ↑ 3,0 3,1 «Sarkanā zvaigzne». Cita Rīga (latviešu). Skatīts: 2024-04-12.
- ↑ Latvijas Industriālais mantojums. Objektu saraksts. http://www.i-mantojums.lv/frames/objekti.htm Arhivēts 2017. gada 16. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Ērenpreiss velosipēdi. http://erenpreiss.com/ Arhivēts 2014. gada 19. februārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ ««Forbes» slavē Toma Ērenpreisa atjaunoto velobiznesu». www.lsm.lv (latviešu). 2014-12-03. Skatīts: 2024-05-12.
- ↑ G. Ērenpreis velosipēdu fabrikas velosipēdu katalogi - 1932., 1935., 1936., 1938., 1939. gada izlaidumi
- ↑ Arvīds Immermanis. http://olimpiade.lv/lv/latvijas-olimpiesi/arvids-immermanis-231 Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Andrejs Apsītis. http://olimpiade.lv/lv/latvijas-olimpiesi/andrejs-apsitis-328?ref=vasara-1924 Arhivēts 2015. gada 4. februārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Mārtiņš Mazūrs. http://olimpiade.lv/lv/latvijas-olimpiesi/martins-mazurs-99?ref=vasara-1936 Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Arvīds Lejnieks. http://olimpiade.lv/lv/latvijas-olimpiesi/arvids-lejnieks-282?ref=ziema-1936 Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Edvīns Liepiņš un Jānis Seregins „No Leitnera līdz Ērenpreisam. Velosipēdu rūpniecība Latvijā 100 gados”. — Latvijas Industriālā mantojuma fonds, Rīga 2009. ISBN 9934805006
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Mazsalaca.lv Arhivēts 2021. gada 18. maijā, Wayback Machine vietnē.
