Kanāriju Salas

Kanāriju autonomija
Comunidad Autónoma de Canarias
—  autonomā komūna  —
Teides vulkāns Teides vulkāns
Karogs Emblēma
Pārvaldes centrs	Santakrusa de Tenerife Laspalmasa de Grankanārija
Oficiālā valoda	spāņu
Valsts	Spānija
Administrācija
- Prezidents	Paulino Rivero
Platība
- Kopējā	7 493 km²
Iedzīvotāji (2015)
- Kopā	2 128 647
- Blīvums	284,1/km²
Laika josla	WET (UTC0)
Mājaslapa: www.gobiernodecanarias.org
Kanāriju autonomija Vikikrātuvē

Kanāriju salas (spāņu: Islas Canarias) ir septiņu lielu un sešu mazu vulkāniskas izcelsmes salu veidots arhipelāgs, kas atrodas Atlantijas okeāna austrumos, netālu no Āfrikas ziemeļrietumu piekrastes. Lai gan salas atrodas netālu no Marokas un Rietumsahāras piekrastes, salas pieder Spānijai un ir viens no tās autonomajiem apgabaliem. Kanāriju salu kopējā platība ir 7493 km², tas ir trīspadsmitais lielākais Spānijas autonomais apgabals.

Kanāriju salas ir vistālākais jaunās Eiropas punkts, tās no Āfrikas kontinenta rietuma piekrastes šķir 108 kilometri, bet no Spānijas salas atrodas aptuveni 1500 kilometru attālumā. Arhipelāgs sastāv no šādām salām kā Tenerife, Fuerteventura, Grankanārija, Lansarote, Palma, Gomera un Eljerro salām. Lai gan sešas mazās Činiho arhipelāga salas arī atrodas Kanāriju salu sastāvā, tās piemin reti. Galvenokārt tas ir saistīts ar to, ka tikai La Graciosa sala ir apdzīvota un tajā dzīvo vairāk nekā 600 cilvēki.

2011. gadā Kanāriju salās dzīvoja 2,12 miljoni iedzīvotāju, tādējādi tas ir astotais lielākais Spānijas autonomais apgabals pēc iedzīvotāju skaita. Kopš 1982. gada Kanāriju salas ir iekļautas NATO, bet kopš 1986. gada tā ir arī Eiropas Savienības teritorija. Kanāriju salās tāpat kā Spānijā lieto eiro.

Kanāriju salu administratīvais prezidents ir Paulino Rivero, bet katru no septiņām lielākajām salām pārvalda sava padome. Kanāriju salu galvaspilsētas ir Santakrusa de Tenerife un Laspalmasa de Grankanārija, no kurām lielākā pilsēta ir Laspalmasa de Grankanārija.

Vēsture

Pirmie Kanāriju salu iedzīvotāji ir bijuši guanči, kuri dzīvojuši diezgan noslēgtu dzīvi. Guanči minēti feniķiešu, grieķu un romiešu rakstiskajos avotos. Salu pirmiedzīvotāji cieta no nemitīgiem arābu iebrukumiem. Franču pētnieks Jean de Bethencourt 1402. gadā kļuva par ekspedīcijas vadītāju un devās uz salu. Viņš izkāpa Lansarotes salas ziemeļu puses krastā. No tās viņš tālāk ieņēma Fuerteventuru un Jerro. Gomeras, Grankanāras, Tenerifes un Palmas iedzīvotāji pretojās spāņu iebrukumam gandrīz simts gadus, tomēr 1495. gadā Kanāriju salas neizturēja un padevās spāņu spiedienam.

Bagātās salas piesaistīja visas Eiropas tirgotāju un dēkaiņu uzmanību. Kristofora Kolumba 1492. gadā atklātie jaunie kuģošanas ceļi palielināja Kanāriju salu nozīmi.

Līdz 19. gadsimtam salu valdības centrs atradās Grankanārijā. Palmas salas galvaspilsētas ostā, krājumu papildināšanai pirms tālā jūrasbrauciena piestāja visi Eiropas kuģi, kas devās jauno zemju meklējumos, bet vēlāk pēc Amerikas un Rietumindijas ceļa atklāšanas piestāja arī visi tie kuģi, kuri devās uz jaunajiem kontinentiem.

20. gadsimta sākumā divas Kanāriju salu lielākās pilsētas — Laspalmasa Grankanārijas salā un Santakrusa Tenerifes salā — sāka sacensties savā starpā par to, kurai ir vairāk tiesību būt par salas galvaspilsētu. Šā strīda dēļ izveidojās divas provinces, Austrumu un Rietumu un arhipelāgā ir divas galvaspilsētas.

No 1936. gada līdz 1975. gadam Kanāriju salās (izņemot Palmas salu), tāpat kā visā Spānijā, valdīja ģenerāļa Franko režīms. Pēc viņa nāves sākās demokratizācijas process un strauja ekonomikas augšupeja. 1982. gadā Kanāriju salas ieguva autonomiju. Kopš 1982. gada Kanāriju salas kā Spānijas autonomais apgabals ir iekļautas NATO, bet kopš 1986. gada ir arī Eiropas Savienības teritorija.

Ģeogrāfija

Kanāriju salas ir Spānijas Karalistes autonomais apgabals, ko veido septiņas lielas un sešas mazas vulkāniskas izcelsmes salas, kas atrodas Atlantijas okeānā. Salas sastāv pārsvarā no vulkāniskas izcelsmes ieža — bazalta. Salu kopējā platība ir 7 493 km² un tās aizņem 1,5% no Spānijas kopējās platības. Tās ir vistālākais jaunās Eiropas teritorija, tās no Āfrikas kontinenta rietuma piekrastes šķir 108 kilometri, bet no Spānijas kontinentālās daļas šķir aptuveni 1500 kilometri.

Tenerifes ir lielākā un apdzīvotākā Kanāriju arhipelāgā. Grankanārija ir otrā lielākā sala pēc iedzīvotāju skaita Kanāriju salām un trešā lielākā starp Spānijai piederošajām salām. Fuerteventura ir otrā lielākā sala Kanāriju salu arhipelāgā pēc platības.

Kanāriju salu augstākā virsotne ir dabīgais vulkāns Teide, Tenerifes salā, un tā augstums sasniedz 3718 metrus virs jūras līmeņa. Teide ir arī augstākā virsotne visā Spānijā. Salās sastopami endēmiski augi kā pūķkoks, Kanāriju priede, Kanāriju dateļpalma un citi.

Klimats

Visa gada garumā Kanāriju salās ir silti un vidējā gaisa temperatūra svārstās no 18 °C līdz 24 °C grādu robežās, bet gaisa temperatūra Atlantijas okeānā svārstās no 19 °C līdz 20 °C grādu robežās. Šādu maigu un siltu klimatu nosaka ģeogrāfiskais tuvums Āfrikas kontinentam, siltajai Golfa straumei un vējš, kas pāri Atlantijas okeānam nemitīgi pūš no Sahāras tuksneša. Vidējais nokrišņu daudzums gadā sasniedz no 300-500 mm.

Dažādais ģeogrāfiskais izvietojums un savdabīgais reljefs ir iemesls tam, ka katrā salā klimats ir atšķirīgs, sākot ar maigu un mitru, līdz siltam un sausam.

Ekonomika

Galvenā ekonomikas nozare Kanāriju salās ir tūrisms, kas veido 32% no Kanāriju salu IKP. Katru gadu vidēji Kanāriju salas apmeklē divpadsmit miljoni tūristu.

Iedzīvotāji nodarbojas arī ar lopkopību un zvejniecību. Salu teritorijās audzē banānus, citrusus, vīnogas, mandeles, tabaku, graudaugus, dārzeņus un citus augus, kurus galvenokārt eksportē uz Eiropu un Ziemeļameriku.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kanāriju Salas.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)