Pāriet uz saturu

Jānis Jurkāns (politiķis)

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par Latvijas politiķi. Par citām jēdziena Jānis Jurkāns nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Jānis Jurkāns
Jānis Jurkāns 2002. gadā
Latvijas ārlietu ministrs
Amatā
1990. gada 22. maijs — 1992. gada 10. novembris
Premjerministrs Ivars Godmanis
Priekštecis Eižens Počs1
Pēctecis Georgs Andrejevs
Dzimšanas dati 1946. gada 31. augustā (78 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Politiskā partija PSKP[1]
Tautas Saskaņas partija (1994—2005)
LPP/LC (2011)
Dzīvesbiedrs(-e) Ilze Jurkāne (?—2016)
Augstskola Latvijas Valsts universitāte

1kā Latvijas PSR ārlietu ministrs

Jānis Jurkāns (dzimis 1946. gada 31. augustā Rīgā) ir poļu izcelsmes Latvijas politiķis, bijis pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs, pēc tam vairāku Saeimu deputāts. Pārstāvējis Tautas saskaņas partiju un ar to saistītās kreisās politiskās apvienības. 2005. gadā pēc TSP iekļaušanās "Saskaņas Centrā" pameta politiku, bet 2011. gadā atgriezās, lai piedalītos 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanās kā Šlesera Reformu partijas LPP/LC kandidāts.

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1946. gadā Rīgā daiļkrāsotāja Antonija Jurkāna un viņa sievas Mariannas piecu bērnu ģimenē.[2] Mācījās Rīgas 41. vidusskolā. Dienot Padomju armijā, viņu apsūdzēja kara tehnikas bojāšanā, pēc pusgada apcietinājuma 1968. gadā Jurkānu nosūtīja uz Prāgu, kur viņš bijis spiests piedalīties Prāgas pavasara apspiešanā.[3][4] 1974. gadā beidza studijas Latvijas Valsts universitātē angļu valodas specialitātē.

Atmodas kustības laikā aktīvi iesaistījās sabiedriskajos procesos, bija Latvijas Tautas frontes biedrs. No 1990. līdz 1992. gadam bija pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs Ivara Godmaņa valdībā.

No 1994. līdz 2005. gadam J. Jurkāns bija Tautas Saskaņas partijas priekšsēdētājs. 5., 6., 7., 8. Saeimas deputāts. 1995. gadā tika atkārtoti izvirzīts ārlietu ministra amatam Saeimas uzticību neguvušajā Ziedoņa Čevera sastādītajā Ministru kabineta sastāvā.[5] No 1994. līdz 1996. gadam TSP Saeimas frakcijas priekšsēdētājs, bet no 1997. līdz 2003. gadam — TSP un PCTVL Saeimas frakcijas priekšsēdētājs. 2005. gadā izstājās no TSP un tās Saeimas frakcijas, nepiekrītot iestāšanās "Saskaņas Centrā" nosacījumiem, bet 9. Saeimas vēlēšanās atbalstīja SC. Vēlāk biedrības "Baltijas asociācija — transports un loģistika" prezidents, kā arī Eiropas Parlamenta deputāta Alfrēda Rubika palīgs ārlietu jautājumos.

2011. gadā atgriezās politikā, lai piedalītos 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanās kā Šlesera Reformu partijas LPP/LC kandidāts un potenciālais ārlietu ministra kandidāts, taču saraksts nesaņēma vēlētāju atbalstu un viņš Saeimā neiekļuva.

Atbalstīja 2014. gada Krimas aneksiju un iekļaušanu Krievijas sastāvā.[6]

Apcietinājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2023. gadā radio intervijā Spānijā dzīvojošais Jānis Jurkāns stāstīja, ka, dienējot Padomju armijā, par slepenas kara tehnikas sabojāšanu ticis nepamatoti notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem. Nosēdējis cietumā pusgadu, kad ticis izsaukts uz štābu, kur viņam piedāvājuši pret atbrīvošanu "braukt uz karu Čehoslovākijā", ko viņš arī izdarījis.[4]

Citāti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • "Eiropa mūs nesapratīs" (intervijā Z. Kacam, 1992.)
  • ... pasaulē, kaut Strasbūrā, kaut Maskavā, Latviju uztver kā izmirstošu, izolacionisku, korumpētu valsti, ar septītā desmitnieka (no pasaules valstīm) dzīves līmeni, kur trešdaļai iedzīvotāju ir atņemtas politiskās tiesības, bet pa ielām maršē bijušie esesieši (intervija avīzei "Čas", 2002).[7]
  • "Saskaņas centrs ir mākslīgs baņķieru veidojums, kam nav nekādas ideoloģijas" (intervijā žurnālam "Nedēļa", 2006. gada 3. oktobrī [1])
  • "Apvienībā "Saskaņas centrs" es redzu jaunu maiņu (..) Esmu strādājis ar viņiem, un es zinu, ka viņiem var uzticēt pašu visvērtīgāko saskaņas ideju" (intervijā avīzei "Час", 2006. gada 4. oktobrī [2])

Privātā dzīve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Audzināts katoļticībā, bijis altārzēns, taču baznīcu vairs neapmeklē.[4]

Bijis precējies trīs reizes,[8] pēdējā laulība ar finansisti Ilzi Jurkāni šķirta 2016. gadā, pēc tam, kad J. Jurkāns tika pieķerts neuzticībā sievai.

Piezīmes un atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Saeimā ievēlēto PCTVL pārstāvju biogrāfijas
  2. ↑ timenote.info
  3. ↑ Jānis Jurkāns: Nevar uzvarēt valsti, kurai ir kodolieroči. Neticu, ka Ukraina uzvarēs karā lr1.lsm.lv 2023. gada 3. jūnijā
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 Jānis Jurkāns: Nevar uzvarēt valsti, kurai ir kodolieroči. Neticu, ka Ukraina uzvarēs karā. LSM (43:33 - 44:40)
  5. ↑ «Saeimas sēdes stenogramma». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 27. septembrī. Skatīts: 2007. gada 14. februārī.
  6. ↑ «Экс-глава МИД Латвии поддержал присоединение Крыма к России». ria.ru. 2015. gada 9. janvārī. Skatīts: 2016. gada 22. februārī. (krieviski)
  7. ↑ Jānis Jurkāns. «Подведем итоги перед боем». chas.lv, 2002. gada 4. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 14. septembrī.[novecojusi saite] (krieviski)
  8. ↑ Jānis Jurkāns atklāti par laulības iziršanu: Ilze kļuva man par lielu[novecojusi saite] apollo.lv

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Eižens Počs
(kā Latvijas PSR ārlietu ministrs) 		Latvijas ārlietu ministrs
1990. gada 22. maijs — 1992. gada 10. novembris 		Pēctecis:
Georgs Andrejevs
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Jānis_Jurkāns_(politiķis)&oldid=4117452"