Pāriet uz saturu

Bolderāja

Labs raksts
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Guberņciems)
Šis raksts ir par Rīgas apkaimi. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Bolderāja (stacija).
Bolderāja
Bolderājas jaunā daļa.
Pamatinformācija
Pilsēta Rīga
PriekšpilsētaKurzemes rajons
Platība8,329 km²
Iedzīvotāju skaits11 962 (2024)
Ievērojamas celtnesBolderājas katoļu baznīca
Bolderājas luterāņu baznīca
Bolderājas jaunais tilts
ŪdenstilpesDaugava
Buļļupe
Loču kanāls
Hapaka grāvis
Beķera grāvis
Bolderājas karjera ezers
ParkiKrēmeru dabas liegums
Transports
Autobuss3. 30. 36. 56.
Papildinformācija
Pasta indekssLV-1016
Ārējā saiteapkaimes.lv

Bolderāja ir Rīgas pilsētas Kurzemes rajona apkaime Pārdaugavā. Tā atrodas pilsētas ziemeļrietumu daļā starp Buļļupes labo krastu un Hapaka grāvi un robežojas ar Daugavgrīvas, Vecmīlgrāvja (nav sauszemes savienojuma), Voleru, Spilves un Kleistu apkaimēm. Bolderājas apkaimes robežas ir Daugava, Loču kanāls, Buļļupe, Kleistu iela, Apakšgrāvja iela, dzelzceļš, Daugavgrīvas šoseja, Hapaka grāvis.

Bolderājas apkaimes kopējā platība ir 8,329 km², kas ir ievērojami vairāk nekā Rīgas apkaimju vidējās platības rādītājs. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 14,863 kilometri. Galvenās Bolderājas ielas ir Lielupes, Lielā, Gobas, Stūrmaņu un Silikātu ielas.

Vietvārds "Bolderāja", visticamāk, cēlies no Lielupes lejteces nosaukuma, jo kādreiz šajā vietā nav vēl bijusi plašāka apdzīvojuma teritorija. Livonijas ordeņa mestrs 1495. gadā izlēņojis Lielupes lejteci Johanam Bulderingam,[1] no kura vārda atvasināts Buldurupes vārds (Aa lejasvācu dialektā — upe, no tā veidojies Bulderaa). Vēlāk Lielupes lejteci sāka dēvēt par Buļļupi.[2] Kā skaidrojis Broce — Bolderāja savu nosaukumu ieguvusi no Lielupes, kas lejtecē saukta par Bolderaa.[3]

Sākotnēji Lielupei nebija savas tiešas ietekas jūrā, sākot no Slokas, upe pagriezās uz austrumiem un plūda gar kāpu valni līdz Daugavai, kur abas upes pie Vecāķiem ietecēja jūrā. Kādreiz, tālāk no krastmalas, bija smilšu pauguri, sanesu smiltis, kāpas, dažviet arī pļavas. Bolderājas apkaime izvietojusies pie Pārdaugavā lielākās kāpu grēdas (mūsdienās saukta par Bolderājas—Priedaines kāpu grēdu, senāk dēvētas par Buļļu kāpām tuvējās Buļļupes dēļ), kas stiepjas 10 km garumā no Bolderājas līdz Priedainei starp Buļļupi un Spilves pļavām (Babītes lagūnas līdzenumu). Senatnē kāpas bija apaugušas ar priežu mežu, bet koku izciršanas dēļ kāpu smiltis bez apauguma bija pakļautas vēja darbībai, vēji kāpu smiltis pārvietoja uz zemes iekšieni, pamazām pārklājot Spilves pļavas, aizberot purvus, upju attekas. Ceļojošās kāpas apraka arī Lofelda muižiņu, kas bija izvietojusies pie Hapaka grāvja uz D no Daugavgrīvas. Muižas iemītnieki bija spiesti atstāt ēkas, kas dažu gadu laikā pazuda smiltīs. Pēc 19. gadsimta pētījumiem, Buļļu kāpas vietām ievirzījušās iekšzemē aptuveni 3 m gadā. 1932. gadā uzsāka ceļojošo kāpu nostiprināšana, tās apmežojot.

Rīgas muitnīca

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zviedru armija no Bolderājas pāri Buļļupei bombardē Daugavgrīvas cietoksni 1701. gadā.

Bolderājas miestiņš radās Daugavgrīvas draudzes novadā pie Poļu—zviedru kara laikā 1603. gadā dibinātās Kurzemes hercogistes robežas muitnīcas, kuru pēc Rīgas rātes rīkojuma izveidoja pie kapteiņa kantora un loču apmetnes uz kāpas Buļļupes labajā krastā.[4]

Zviedru Vidzemes laikos Daugavgrīvas cietokšņa celtniecība un Bolderājas atrašanās pie jaunās Daugavas ietekas Baltijas jūrā palielināja tās nozīmi Rīgas tirdzniecībā, kontrolējot garāmbraucošo kuģu satiksmi.[5] Bolderājas miestiņš izveidojās šaurā joslā gar Daugavas un Buļļupes krastmalu. Gar Buļļupes krastu bija zvejnieku mājas, pie Buļļupes ietekas Daugavā — ostas kapteiņa māja, loču tornis, gar Daugavu — divas muitas uzraugu mājas un vairākas zvejnieku mājas. Bolderāja bija galvenā pastāvīgā loču dzīvesvieta.[6] Bolderājas muitnīca sagādāja zaudējumus Kurzemes hercogistei, tādēļ hercogs Jēkabs lika izrakt kanālu pa Vecslocenes upi līdz jūrai, lai nebūtu jābrauc garām Bolderājas muitai un Daugavgrīvas cietoksnim.[7] 1679. gada palos Lielupe pārrāva kāpu joslu Daugavgrīvas (Buļļu) salas vidū — izveidojot jaunu gultni (Ziemeļupi), kuru pamazām izdevās aizbērt.

1755. gadā kārtējos pavasara palos tā pārrāva kāpu joslu pie Vārnu kroga, kur izveidojās mūsdienu Lielupes ieteka jūrā. Rezultātā upes vecā lejtece aptuveni 10 km garumā sākot no Vārnu kroga līdz Daugavgrīvai ieguva Buļļupes jeb Buldurupes nosaukumu.[8]

Bolderājas muižiņa

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bolderājas muižas (Aahacken,[9] Bolderaa, Bergshof) atradās pie Buļļupes ietekas Daugavā. Šajā vietā muižiņa minēta jau 16. gadsimta beigās, tās īpašnieks bijis Kaspars Bergs, kas bijis arī jaundibinātās Bolderājas muitas pirmais priekšnieks. Muiža toreiz dēvēta Aabacken mit Bolderaa oder Bergshof — zemes pie upes ar Bolderāju jeb Berga muižu. Muižiņai laika gaitā mainījušies tās īpašnieki un tā nav tikusi pakļauta muižu redukcijai.[10] 1823. gadā muižu redukcijas komisija atzina Bolderājas muižiņu par mantojamu un alodiālu īpašumu. 20. gadsimta sākumā muižiņas īpašniece bija Sofija fon Bukshēvdena (Buxhoevden),[9] bet muižas nomnieks no 1889. gada bija Johans Unifers (Johann Univer).[11]

Mencu un Miglas ielu krustojums. 2007. gads.

Rīgas priekšosta un fabrikas miests

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 1800. gadu pār Buļļupi uzbūvēja tiltu no Daugavgrīvas cietokšņa uz Bolderāju.[12] 1830. — 1840. gados Bolderājā notika kuģu būve.[13] 1851. gadā Krievijas impērijas valdība atļāva izbūvēt Daugavgrīvas ziemas ostu ar zemes gabaliem izkrauto preču uzglabāšanai.[11] 1852. gadā atklāja Rīgas—Bolderājas telegrāfa līniju, kas bija pirmā civilā telegrāfa sakaru līnija Krievijas Impērijā.[14][15] 1866. gadā dibināja Bolderājas mašīnbūves fabriku, kas veica arī kuģu remontu, šajā pat gadā sāka darboties Kārļa Šmita Rīgas cementa rūpnīcas filiāle.[11]

1873. gadā uzbūvēja dzelzceļa līniju Rīga—Bolderāja (Ostasdambis) un Bolderājā izveidojās Rīgas priekšosta,[13] kurā dziļas iegrimes kuģi atstāja daļu kravas. Buļļupes dziļums bija pietiekams, lai pa to līdz Lielupei pārvietotos vidēji lieli upju tvaikoņi.[16] 19. gadsimta otrajā pusē Bolderājā strauji attīstījās rūpniecība un ražošana. Gan saražoto preču, gan strādnieku skaita ziņā Bolderāja pirms Pirmā pasaules kara bija piektajā vietā starp Latvijas industriālajiem centriem (1900. gadā bija 1162 nodarbinātie strādnieki, 1910. gadā skaits bija audzis līdz 1832 strādniekiem). 1884. gadā darbu sāka džutas un linu vērpšanas un aušanas fabrika, kurā bija ierīkota elektriskā apgaismošana. Darbojās arī A. Langes trāna fabrika, M. Kūdes un F. Šapiro kokzāģētavas.[17] Bolderājas apbūve tika veikta uz Bolderājas muižas privātzemes,[13] kur 1909. gadā Bolderājā bija 280 koka un 20 mūra ēkas.[11]

20. gadsimta sākumā Buļļupes ieteka Daugavā sazarojās divās daļās. Jauno pieteku pie Bolderājas paplašināja un padziļināja, izveidojot 1 km garu Loču kanālu. 1914. gadā Bolderājā bija 10,5 tūkstoši iedzīvotāju, galvenokārt strādnieki, zvejnieki, arī loči, štaueri un jūrnieki. Bolderājas apbūve (1909. gadā bija aptuveni 300 ēku) bija uz Bolderājas muižas zemes, sadalot to gruntsgabalos un iznomājot uz 60 gadiem.[18] Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā daudzu uzņēmumu iekārtas evakuēja uz Krievijas Impērijas iekšzemes guberņām.[11]

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 16. oktobrī Daugavgrīvas cietokšņa apkaimē notika 9. Rēzeknes kājnieku pulka vienību desants pāri Daugavai. Operāciju atbalstīja Daugavas grīvā iebraukušie astoņi sabiedroto karakuģi, kas intensīvi apšaudīja bermontiešu Daugavgrīvas un Bolderājas pozīcijas. Daugavgrīvā un Bolderājā sagūstīja vairāk nekā 300 krievu karavīru no grāfa Kellera korpusa 1. plastunu pulka. Pēc bermontiešu padzīšanas Daugavgrīvas cietoksnī un Bolderājā izvietojās Latvijas armijas garnizons.

Pēc iekļaušanas Rīgas pilsētā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bolderājas ielas 1937. gadā.
Bolderājas un Daugavgrīvas apkaimes 1937. gada Rīgas pilsētas plānā.

Ar 1924. gada 24. februārī Saeimas pieņemto likumu par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām Bolderāju iekļāva Rīgas pilsētas teritorijā.[19] Lielai daļai Bolderājas ielu bija jāmaina to nosaukumi, lai tie nedublētos ar Rīgā jau pastāvošajiem nosaukumiem. Pirms tam kartogrāfiskajā materiālā un plānos bija vāciskie nosaukumi, bet Baltijas pārkrievošanas laikā krieviskie nosaukumi. Pēc Bolderājas pievienošanās Rīgai, Daugavgrīvas šosejas būves dēļ, vienīgā no jauna nospraustā iela bija Gobas (kādreiz — Jaunā) iela. Jaunās ielas trase vilkta daļēji pār neapbūvētajām muižas zemēm, kā arī dažiem izīrētiem un apbūvētiem gruntsgabaliem starp Bungas un Miglas ielām. Neatkarības gadu sākumā saglabājās vecais koka tilts pār Buļļupi, bet 1930. gados izmantojams bija vairs tikai dzelzs tilts.[20] Starp abiem Buļļupes zariem izveidojās Mīlestības saliņa. Bolderājas ielu tīklu 1940. gadā veidoja 32 ielas.[21] Pirmajā Latvijas neatkarības laikā daļēji tiek atjaunota iepriekšējā rūpniecība, kā arī dibināti jauni rūpniecības uzņēmumi.

Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Bolderāju iekļāva Rīgas Pārdaugavas rajonā, ko drīz vien sadalīja Ļeņina un Sarkanarmijas rajonos. 1956. gadā tos apvienoja, bet 1969. gada 16. maijā no Ļeņina rajona atkal atdalīja ziemeļu daļu un izveidoja Ļeņingradas rajonu.[22] kurā atradās Bolderāja.[23] Pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā Daugavgrīvā un Bolderājas ziemeļu daļā sāka PSRS kara flotes bāzes celtniecību, pieņemot lēmumu par Bolderājas iedzīvotāju pārcelšanu.[24]

1952. gada 29. augustā Bolderājai piešķīra strādnieku ciemata (pilsētciemata) statusu, kuru 1959. gada 22. aprīlī likvidēja, teritoriju pievienojot Ļeņina rajonam.[25] 1958. gadā pārtrauca pasažieru vilcienu kustību uz Bolderāju, arī kuģīšu satiksme uz šo apkaimi palēnām apsīka, satiksmei ar Rīgas centru izmantoja autobusus. Uzcēla silikātķieģeļu rūpnīcu, kas izejvielai izmantoja vietējās smiltis, ierīkoja jaunas ielas Bolderājas rietumu pusē gar Lielo ielu un 1950., 1960. gados celtajā strādnieku dzīvojamā rajonā ap Silikātu ielu.[26] 1950. gadu sākumā uzbūvēja Bolderājas silikātķieģeļu rūpnīcas strādnieku ciematu ar tipveida dzīvokļiem un sabiedriskajām ēkām.[23] Bolderājas silikātķieģeļu rūpnīcas strādnieku ciematā uzcēla divstāvu dzīvojamās mājas ar divām sekcijām, bērnudārzu, ēdnīcu, veikaliem.[27]

Visa Bolderājas dzīvojamā rajona detālplānojumu izstrādāja 1965. gadā institūtā "Pilsētprojekts". Detālplānojuma arhitekti bija Gunārs Melbergs, Lilija Muntere un Ivars Strautmanis, apbūvi projektēja arhitekti Laimonis Nagliņš, Andris Vītols, Vladimirs Šņitņikovs un citi. Šajā dzīvojamā rajonā bija paredzēts izmitināt 15 000 iedzīvotāju.[28] 1977. gadā Gobas ielā 27 atvēra kinoteātri "Bolderāja" ar 420 sēdvietām. Pēc PSRS sabrukuma Bolderājas apkaimi iekļāva Kurzemes priekšpilsētā.[29]

Kā nozīmīga kultūrvēsturiskā vērtība mūsdienās saglabājusies Bolderājas vecākā apbūve (Bolderājas centrā),[30] kur īpaši jāizceļ vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis (Rīgas Bolderājas Jaunā pamatskola) Miglas ielā 9. Bolderājas Romas katoļu baznīca cieta karu laikā un bija izdemolēta.[31] Bolderājas luterāņu baznīca ir viena no nedaudzajām 19. gadsimta Latvijas koka baznīcām. Bolderājas kapi (atrodas Lielajā ielā 76 un Lielajā ielā 78), jo tajos atrodas Otrajā pasaules karā kritušo jūrnieku brāļu kapi. 1986. gadā arhitekti Ēvalds Fogelis un Jānis Taurenis izstrādāja vēsturiskās apbūves rekonstrukcijas plānu, kuru neīstenoja.

Minimālais apkaimes reljefa virsmas augstums atbilst jūras līmenim, bet tās maksimālais augstums ir 12 metri v.j.l. Augstākā un reljefa ziņā saposmotākā teritorija atrodas Bolderājas apkaimes dienvidrietumu daļā, kur sākas Bolderājas—Priedaines kāpu grēda, kas stiepjas starp Buļļupi un Spilves pļavām. Bolderājas apkaimē ir tikai viena līdz 1,5 km plata kāpu un deflācijas ieplaku josla. Bolderājas dzīvojamajā rajona apkaimē 15—20 ha platībā kāpas ir noraktas, saglabājot tikai nelielu aptuveni 1 ha lielu kāpu grēdas fragmentu.[32]

Bolderājas apkaimes Z un Buļļupei pieguļošā daļa, tajā skaitā visa dzīvojamā rajona teritorija, atrodas Daugavas ielejas ģeomorfoloģiskajā mikrorajonā, kuram raksturīgi aluviālie (palieņu) līdzenumi. Apkaimes vidusdaļa pieder kāpu grēdu un masīvu ģeomorfoloģiskajam mikrorajonam, kas ir iepriekšminētā Bolderājas—Priedaines kāpu grēda. Savukārt apkaimes dienvidu daļa, kas pieguļ Hapaka grāvim, ir lagūnu līdzenums ar aluviālajiem nogulumiem. Zem Kvartāra nogulumu segas, kas Bolderājā ir ļoti bieza (virs 40 metriem), atrodas augšdevona Gaujas svītas sarkanbrūnie, retāk zaļganpelēkie kvarca smilšakmeņi ar 0,5—1 m bieziem aleirolītu un mālu starpslāņiem.[32]

No inženierģeoloģiskā viedokļa Bolderājas apkaime ir ļoti kompleksa teritorija. Pārsvarā raksturīgas dažāda rupjuma smiltis ar nelielām (1—1,5 m) dūņu starpkārtām, kūdras slānīšiem un organikas ieslēgumiem. Bolderājas apkaimes ziemeļu un ziemeļrietumu daļā tieši zem zemes virsas biezā slānī ieguļ galvenokārt smalkgraudainas eolās (kāpu) smiltis.[33] Bolderājas apkaimes vidienē Padomju laikos tika intensīvi iegūtas smalkgraudainas kvarca—laukšpata smiltis, kuras tika izmantotas silikātķieģeļu ražošanai. Pašreiz smilšu ieguve vairs nenotiek, bet izraktās smilts karjers ir kļuvis par plašu mākslīgu ūdenstilpi (Bolderājas karjera ezers). Neskatoties uz relatīvi augsto gruntsūdens līmeni (pārsvarā 0—1,5 m un tikai kāpu joslā tas atrodas dziļāk par 3 m), Bolderājas apkaimes ziemeļu un ziemeļrietumu daļā celtniecības apstākļi vērtējami kā labvēlīgi vai nosacīti labvēlīgi, kur zem augsnes atrodas blīva vai vidēji blīva smalka un putekļaina smilts. Savukārt Bolderājas teritorijā, kura robežojas ar Hapaka grāvi celtniecībai ir nelabvēlīgi apstākļi, kur ir zemas nestspējas gruntis. Bolderājas apkaimes Z daļa relatīvi šaurā joslā ir pakļauta vairāk vai mazāk regulāras applūstamības riskam, tāpēc apbūve šajās teritorijās nav atļauta. Savukārt 18,6 ha apkaimes teritorijas (kopā 3 vietās) 2006. gada Rīgas teritorijas plānojumā ir noteikta obligāta nepieciešamība pēc teritorijas inženiertehniskās sagatavošanas, ja tur tiek veikti jebkādi celtniecības darbi.[34]

Teritorijas iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Bolderājas apkaimes kopējās platības 13,4% jeb 111,3 ha aizņem virszemes ūdens objekti — ziemeļrietumos tā ir Buļļupe, ziemeļos Loču kanāls, austrumos Hapaka grāvis, kurš ieplūst Daugavā, bet apkaimes dienvidrietumu daļā atrodas aptuveni 16 hektāru lielais Bolderājas karjera ezers, kura platība ir 21,6 hektāri, maksimālais dziļums 14 metri un kurš ir Bolderājas iedzīvotāju iecienīta peldvieta.[35] Dabas un apstādījumu teritorijas Bolderājā aizņem 31,6% jeb 263,4 hektāri apkaimes kopplatības, un lielākā daļa šo dabas teritoriju atrodas Bolderājas dienvidrietumu un dienvidu daļā. Pārsvarā tas ir priežu mežs, kā arī Bolderājas un Jauno Bolderājas kapu teritorijas. Plaša un neapbūvēta teritorija kā regulāri applūstoša Buļļupes palienes pļava atrodas apkaimes ziemeļu daļā starp dzelzceļu un Lielo ielu.

17% Bolderājas teritorijas noteikta kā ražošanas un rūpniecības teritorija, jo apkaimes dienvidaustrumu daļa ietilpst Rīgas brīvostā, kā arī tajā atrodas vairākas citas ražošanas objektu teritorijas. Plašu teritoriju (11,4%) Bolderājā aizņem jau pastāvoša dzīvojamā apbūve, kā arī jauktās apbūves teritorijas (9,7%). Bolderājas apkaimē atsevišķas jaunas apbūves teritorijas tiek atļautas pie Bolderājas dzelzceļa stacijas (jaukta apbūve), kā arī Bolderājas karjera A pusē apmēram 30 ha platībā (galvenokārt dzīvojamā apbūve ar apstādījumiem). Citu teritoriju izmantošanas veidu īpatsvars Bolderājā ir mazāk ievērojams, taču tiem ir būtiska nozīme apkaimes funkcionalitātes (piemēram, ceļu, dzelzceļa un tehniskās apbūves teritorijas) un dzīves kvalitātes (piemēram, publiskās apbūves teritorijas) nodrošināšanai.

Bolderājai galvenās transporta saiknes ar citām teritorijām tiek nodrošinātas pa Daugavgrīvas šoseju un Kleistu ielu, bet apkaimē galvenā nozīme ir Lielajai, Silikātu, Stūrmaņu, Gobas, Kapteiņu, Gaigalas un Piestātnes ielai. Kopumā apkaimei ir attīstīta vietējo ielu tīkla struktūra, kas atbilst apkaimes raksturam. Vērā ņemama apkaimes transporta saikne ir arī dzelzceļa līnija, kas gan tiek izmantota tikai kravu pārvadājumiem.

Sabiedriskais transports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bolderājas apkaimes sasniedzamība ar sabiedrisko transportu ir viduvēja — darbadienā kursējošo sabiedriskā transporta reisu skaits ir 418, no kuriem 253 reisus nodrošina autobusi, bet 165 reisus maršruta taksometri. Kopumā satiksmi ar Bolderāju nodrošina 4 autobusu maršruti, no kuriem 2 autobusi (36. un 56.) nodrošina tangenciālo satiksmi ar citām apkaimēm Daugavas kreisajā krastā (līdz Imantai un Ziepniekkalnam), bet pārējie divi maršruti (3. un 30.) nodrošina apkaimes saikni ar pilsētas centru (un arī dažām citām Daugavas labā krasta apkaimēm Pļavnieku virzienā). Jāatzīmē, ka apkaimē nodrošinājums ar sabiedrisko transportu ir atšķirīgs — gar apkaimes praktiski neapdzīvoto DR daļu, kur atrodas kapu teritorijas, sabiedriskais transports (1 autobusa maršruts) kursē 72 reizes darba dienā, kamēr Bolderājas dzīvojamo rajonu apkalpo visi 418 reisi. Raugoties no teritoriālā viedokļa sabiedriskā transporta sasniedzamība Bolderājā ļoti vāja, jo uz 25 ha apkaimes platības atrodas tikai 0,33 sabiedriskā transporta pieturas (vienā virzienā). Tomēr praktiski Bolderājā šim rādītājam nav būtiskas nozīmes, jo apkaimes lielākajā daļā nav nekāda apdzīvojuma, kamēr sabiedriskā transporta pieturu izvietojums ap Bolderājas dzīvojamo rajonu ir vērtējams kā adekvāts.

Padomju gados Bolderāju ar Daugavas labo krastu savienoja prāmju satiksme.

Autobusi:

Pārtikas lielveikali

[labot pirmkodu]
  • Rimi — Gobas iela 14
  • Maxima X — Stūrmaņu iela 29
  • Maxima X — Gaigalas iela 29
  • Mego Gobas — Gobas iela 13
  • Beta — Gaigalas iela 21a
  • Lats — Lemešu iela 20
  • Lats — Stūrmaņu iela 29
  • Lats — Platā iela 9
  • Aibe — Platā iela 6

Degvielas uzpildes stacijas

[labot pirmkodu]
  • Viada — Gaigalas iela 19a

Bolderājas apkaimē darbojas vidusskola, pamatskola, mūzikas un mākslas skola, kā arī trīs bērnudārzi:

Tā kā kopā ar Daugavgrīvas vidusskolu abās apkaimēs 2017. gadā mācījās tikai 183 vidusskolēni, turklāt divās no šīm skolām obligāto centralizēto eksāmenu (OCE) indekss bija mazāks par 35%, tika ierosināts šīs trīs vidusskolas reorganizēt par pamatskolām vai arī izveidot vienu kopīgu vidusskolu.[36] 2022. gadā 19. vidusskolu reorganizēja par pamatskolu.[37]

Bolderājā ir labi attīstīta kokapstrādes rūpniecība. Šeit ir vairāki kokapstrādes uzņēmumi: SIA Kronospan Riga (kokškiedru plātnes), AS "Latvijas Finieris" rūpnīca "Lignums" un "Hapaks", kā arī SIA "Būvmateriāli AN".

Krievu salā izvietoti uzņēmumi "Latvijas propāna gāze" un "KST", kā arī "Krēmeri" un "Rīgas jūras osta Voleri". Lielā ielā 69a atrodas SIA "EMR" (Eksperimentālā Mehāniskā Rūpnīca), kas ražo visu veidu rūpniecības, dzīvojamo un lauksaimniecības ēku celtniecības metālkonstrukcijas, tvertnes naftas produktu uzglabāšanai un transportēšanai, spiedientvertnes sašķidrinātās gāzes uzglabāšanai un transportēšanai un citu produkciju.

Bolderājā arī ir izvietots "Latvijas jahta" centrālais jahtklubs.

Bolderājas osta

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Bolderājas osta

Bolderājas osta tika izveidota 18. gadsimta sākumā Daugavas grīvā, jo upē pastāvīgi veidojās smilšu sēkļi, kas neļāva dziļas iegrimes kuģiem iebraukt Rīgas ostā. Tādēļ palielinoties kuģu un to kravu apjomam, daļu no šo kuģu atvestās kravas sāka izkraut Bolderājas piestātnēs un tālāk uz Rīgu vest ar liellaivām.

Krievijas Impērijas tranzīttirdzniecībai caur Rīgu bija ļoti liela nozīme Baltijas guberņu saimniecības attīstībā. Rīga kļuva par vienu no nozīmīgākajām Krievijas lauksaimniecības ražojumu eksportētājām, par lielu iekšējās un ārējās tirdzniecības centru. Laikā no 1791. gada līdz 1800. gadam Rīgas ostu ik gadus apmeklēja vidēji 874 kuģi gadā, bet laikā no 1841. gadam līdz 1850. gadam — 1542 kuģi gadā. Rīgas osta ar savām funkcijām netika galā, kuģi ilgi gaidīja piestāšanas atļauju reidā, Daugava bija liellaivu pieblīvēta.

Rīgas galvenās eksportpreces šajā laikā bija lini, kaņepāji, pakulas, linsēklas, kaņepes, labība un kokmateriāli, kas lielāko tiesu bija plašus pārkraušanas laukumus prasošas preces. Mazā Rīgas osta ar ierobežotajām pārkraušanas iespējām nespēja tikt galā ar šo preču apjomu (sevišķi lielas problēmas sagādāja kokmateriāli, kas ieņēma visai ievērojamu vietu eksportpreču vidū). To visu daļēji kompensēja palīgostas izbūve Bolderājā. Bez tam Bolderājā kuģos tika iekrautas smagas vai apjomīgas eksportkravas (piemēram, kaņepāji, pelni).

Bolderājas kapi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bolderājas kapi atrodas Lielā ielā 76 (bijušie Pareizticīgo kapi) un Lielā iela 78 (bijušie luteriešu kapi, pazīstami arī kā Jaunie Bolderājas kapi). Kopējā platība 3,6 hektāri. Atklāti 18. gadsimta beigās. Bolderājas kapos atrodas Otrā pasaules kara kritušo Latvijas jūrnieku brāļu kapi, kas ir valsts nozīmes vēstures piemineklis.

Bolderājas jaunie kapi ir viena no divām kapsētām Rīgā, kurās tiek ierādītas jaunas kapvietas. Otra atvērtā kapsēta ir Jaunciemā. 2008. gadā tika uzsākta kapu paplašināšana, kurā plānots izveidot papildus 15 hektārus teritorijas piemērot apbedīšanai.

Piezīmes un atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Nacionālā enciklopēdija. Jānis Sarnovičs, Bolderāja
  2. ↑ Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds", 14. lpp.
  3. ↑ Broce J., 1996. Zīmējumi un apraksti 2.sēj. // Rīgas Priekšpilsētas un tuvākā apkārtne. — Rīga, Zinātne, 351. lpp.
  4. ↑ Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds", 14. — 15. lpp.
  5. ↑ Daugavgrīva un Bolderāja arhīva materiālos. 13. — 20. gs. Arhivēts 2011. gada 21. septembrī, Wayback Machine vietnē., 1998. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 14. lpp.
  6. ↑ Broce J., 1996. Zīmējumi un apraksti 2. sēj. // Rīgas Priekšpilsētas un tuvākā apkārtne. — Rīga, Zinātne, 351.lpp
  7. ↑ Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds"
  8. ↑ Caune A., 1998. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. — Rīga: Zinātne,152. lpp. 239. lpp.
  9. 1 2 Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. — 1850. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 65.lpp.
  10. ↑ Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds", 21. lpp.
  11. 1 2 3 4 5 «Daugavgrīva un Bolderāja arhīva materiālos. 13. — 20. gs.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 21. septembrī. Skatīts: 2009. gada 29. oktobrī.
  12. ↑ Andris Kolbergs, 2007. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. — Jūrmala: Fond AKA. 466. lpp.
  13. 1 2 3 Pēteris Jērāns (redaktors). Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 202. lpp.
  14. ↑ Bolderāja. "Latvijas enciklopēdija", 1. sēj., Rīga, 2002, termins "Bolderāja", 727.—728. lpp.
  15. ↑ Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. — Rīga: Apgāds Priedaines, 43.- 44. lpp.
  16. ↑ Caune A., 1998. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. — Rīga: Zinātne 156. lpp.
  17. ↑ Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. — Rīga: Apgāds Priedaines, 43. — 44. lpp.
  18. ↑ Caune A., 1998. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. — Rīga: Zinātne 154. lpp.
  19. ↑ "Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos", SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 2000. gads.
  20. ↑ Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds", 14. lpp., 132.—133. lpp.
  21. ↑ Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. — Rīga: Apgāds Priedaines, 43.-44. lpp.
  22. ↑ "Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos", SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 2000.
  23. 1 2 Pēteris Jērāns (redaktors). «Bolderāja». Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 201. lpp.
  24. ↑ Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds", 14. lpp., 196. lpp.
  25. ↑ Okupētās Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija. Rīga, 1997. ISBN 9984-9256-0-9
  26. ↑ Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. — Rīga: Apgāds Priedaines, 40.—41.lpp.
  27. ↑ Rīga sociālisma laikmetā 1917 — 1975, 1980. — Rīga: Zinātne, 318.-319. lpp.
  28. ↑ Anita Antenišķe, 2000. Daudzstāvu dzīvojamā Rīga un reģiona konteksts // Rīgas arhitektūra // Stili, ēkas, interjeri 21. gadsimtā. — Rīga: apgāds "Jumava", 42.—49.lpp.
  29. ↑ "Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos", SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 34.-35. lpp.
  30. ↑ Ilze Jansone, Ivars Vīks, 1999. Latvju ceļotājs 1. // Sērija "Dzimtenes mācība" — Rīga: izdevēja Ilze Jansone. Termins "Bolderāja" 122. lpp.
  31. ↑ Bolderājas luterāņu baznīca. "Latvijas enciklopēdija", 1. sēj., Rīga, 2002, termins "Bolderāja", 728. — 729. lpp.; Bolderājas Romas katoļu baznīca. "Latvijas enciklopēdija", 1. sēj., Rīga, 2002, termins "Bolderāja", 729. — 730. lpp.
  32. 1 2 Pēteris Jērāns (redaktors). Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.
  33. ↑ Pētījums "Esošās situācijas izpēte Rīgā". Rīgas attīstības programmas izstrādes
  34. ↑ Rīgas teritorijas plānojums 2006. — 2018. gadam Arhivēts 2011. gada 5. jūlijā, Wayback Machine vietnē., rdpad.lv
  35. ↑ Bolderājas karjera ezers, ezeri.lv
  36. ↑ Rīgā skolēnu pietiek 42 vidusskolu nokomplektēšanai, secina pētījumā LETA 2017. gada 25. oktobrī
  37. ↑ «Rīgā slēgs un reorganizēs vairākas skolas». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-07-09.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Bolderāja&oldid=4279914"