Kursa (valsts)

Kursas ķēniņvalsts latīņu: Curonia, vācu: Curlande ap 9. gadsimtu – 1253 Lācis, iespējamais Kursas, vēlāk Žemaitijas heraldiskais dzīvnieks Location of Latviešu vēsturiskā zeme Kursas zemes 13. gadsimtā. Pārvaldes centrs Kuldīga (?) Valoda(s) Kuršu valoda Reliģija baltu pagānisms Valdība militāra demokrātija Valdnieks Lokers Dorns Lamekins Ģīgals Vēsture  - Dibināta ap 9. gadsimtu  - Romas pāvesta vasaļvalsts dibināšana 1230.  - Kuršu zemes padome slēdza mieru ar Vācu ordeni 1242.  - Kursas zemes sadalīja Livonijas ordenis un Kurzemes bīskapija 1253.  - Kuršu sacelšanās 1260.—1267.  - Likvidēta 1253

Kursas ķēniņvalsts (latīņu: Curonia, vācu: Curlande) bija kuršu apdzīvoto pilsnovadu apvienība viduslaikos, kas pirmo reizi pieminēta 9. gadsimta hronikā "Svētā Anskara dzīve" sakarā ar vikingu uzbrukumu kuršu ķēniņvalsts galvenajai pilsētai Ezerpilij. 1230. gadā daļa kuršu ķēniņa Lamekina vadībā noslēdza līgumu ar Rīgas domkapitulu, ordeni un Rīgas pilsētu, apņemoties pāriet kristietībā un pildīt attiecīgus pienākumus. 1232. gadā Romas pāvests Gregorijs IX par Kurzemes pārvaldnieku iecēla savu legātu Alnas Balduīnu. 1234. gadā tika nodibināta Kurzemes bīskapija.

Kursas valsts beidza pastāvēt 1253. gadā, kad Kurzemes pirmais bīskaps Heinrihs Kuldīgā ar Vācu ordeni noslēdza līgumus par Kursas sadalīšanu, katra tās zeme tika atsevišķi sadalīta starp bīskapu un ordeni. Kuršu sacelšanās laikā 1260.—1267. gadā tie noslēdza militāru savienību ar lietuviešiem. 1561. gadā pēc Livonijas ordeņa likvidācijas Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds II Augusts piešķīra tā pēdējam mestram hercoga (poļu: książę — 'kņazs, ķēniņš') titulu un mantojuma tiesības uz bijušo Kurzemes un Zemgales ķēniņvalstu teritorijām (Księstwo Kurlandii i Semigalii).

Senā Kursa vikingu laikmetā

Jau no aizvēsturiskiem laikiem Kurzemi apdzīvoja kurši un līvi. Tagadējās Grobiņas apkaimē 6.—9. gadsimtā bijusi pastāvīga vikingu apmetne Seeburg. Senākās rakstītās ziņas par seno Kursu ir atstājis Romas pāvesta legāts Ansgars (801—865), kas no 831. gada bija Hamburgas virsbīskaps, bet no 845. gada arī Brēmenes bīskaps. Viņa pēcnācējs Rimberts ap 875. gadu sarakstīja kuršu senvēsturei svarīgo darbu “Svētā Ansgara dzīve” (Vita s. Anskarii). Tajā vēstīts par zviedru vikingu ķēniņa Olava uzbrukumu kuršu ķēniņvalsts pilsētai (urbs regni) Jūrpilij (Seeburg), ko aizstāvējuši 7000 karavīru ("Jūrpils kauja") un Apūlei (Apulia), ko aizstāvējuši 15 000 karavīru ("Kauja pie Apūles"). Pēc sakāves kurši apņēmās, tāpat kā agrāk, turpmāk maksāt kunga tiesu (censum) zviedru ķēniņam un atzīt sevi par tā pavalstniekiem. Heimskringlas sāgas par Olavu Svēto LXXX nodaļā minēts, ka Upsālas ķēniņš Eriks ap 850.—860. gadu karojis Igaunijā un Kursā.

Par dāņu vikingu mēģinājumiem nostiprināties Kursas piekrastē rakstījis dāņu vēsturnieks Saksis Gramatiķis (Saxo Grammaticus) sava Dānijas vēstures apcerējuma "Dāņu darbi" (Gesta Danorum) 16 sējumos latīņu valodā sniedz teiksmainas ziņas arī par Baltijas tautām. Pirmā grāmatā Hadinga sāgā viņš stāsta par dāņu vikingu Hadingu, kurš noslēdzis asins brālību ar vikingu Lizeru un pieteicis karu kuršu vadonim Lokeram (Lokero, Curetum tyranno). Lokers sakāvis abu dāņu vikingu karadraudzes un saņēmis Hadingu gūsta (no kā tas esot atbrīvojies, iemidzinādams savus sargus ar pasaku stāstīšanu). Nākamais dāņu vikingu ķēniņš Frodi uzbruka kuršu ķēniņam Dorno (Curetum rex Dorno), kas paziņoja saviem karavīriem, ka naidnieku var labāk uzveikt ar bezdarbību (Inimicum otio superare fas est), novārdzinot ar badu un sērgām. Dāņu vikingi ieņēma pilskalnu ar kara viltību, iemānīdams kuršus tā priekšā izraktās bedrēs.

1075. gadā vācu garīdznieks Ādams no Brēmenes rakstīja, ka Kurzeme un citas Baltijas jūras austrumu krasta valstis ir pakļautas zviedru ķēniņa virskundzībai. Tur ir ļoti daudz zelta un vislabākie zirgi un tur no visas pasaules dodas ļaudis prasīt viņu dievu pareģojumus, sevišķi no Spānijas un Grieķijas (latīņu: A toto orbe ibi responsa petuntur, maxime ab Hispanis et Graecis). Tās iedzīvotāji nav kristieši, bet pēc dāņu ķēniņa Svenda II pamudinājuma tur atrodas kāda tirgotāja celta baznīca.

Kursas zemes

Kursa bija sadalīta autonomās zemēs, kuras savukārt sastāvēja no kiligundām (ziemeļu daļā). Vismaz daļa no zemēm pakļāvās vienam ķēniņam, kas latīniskajos dokumentos dēvēts par Kursas karali (rex de Curonia), tomēr liela vara bija arī zemes vecāko sapulcēm, kas piedalījās līgumu slēgšanā.

• Pilsāts
• Megava
• Duvzare
• Ceklis
• Piemare
• Bandava
• Ventava
• Vanema

Lietotā nauda

713. gadā Šašā (tagad Taškenta) kaltais sudraba dirhems.

Kuršu zemēs vikingu laikā netikta kalta sava nauda, bet maiņas tirdzniecībā plaši tika lietoti arābu dirhemi. Tās bija relatīvi lielas un plānas sudraba monētas, kas svēra aptuveni 3 gramus. Saskaņā ar islāma likumiem uz monētām bija Korāna citāti un reliģiski simboli. Par monētu izcelsmi liecina Abāsīdu kalifa vai Samanīdu emīra vārds un pilsētas vārds, kurā tā kalta.

Monētas Kurzemes teritorijā nonāca pārsvarā no Gotlandes, kur arheoloģiskos izrakumos atrasti ap 40 tūkstoši dirhemu. Vairums no Kurzemē atrastajām monētām ir kaltas 10. gadsimta sākumā Samanīdu impērijai pakļautajās pilsētās, starp kurām kā biežākās minamas Šaša, Samarkanda, Buhāra, Balha. Visvairāk dirhemu ir kalti Abāsīdu kalifa Hārūna ar Rašīda (786—809) un Samanīdu emīru Ismaila ibn Ahmeda (892—907), Ahmeda ibn Ismaila (907—914) un Nuha ibn Nasra (943—954) laikā. Lielākie dirhemu depozīti atrasti pie Grobiņas un Talsu novada Lībagu pagastā.

Kurzemes bīskapa valsts dibināšana (1230)

Senās Kursas pilskalnu izvietojums tagadējās Latvijas daļā (pēc E.Brastiņa, 1937)

Senās Kursas pilskalnu izvietojums tagadējās Lietuvas daļā, ar dažādiem simboliem apzīmētas kuršu dienvidu zemju pilis, kas minētas Kursas dalīšanas dokumentos. Kartē redzama arī vēsturiskā Lamata (Lamotina) un Žemaitija (Žemaiten).

Kursas ziemeļu daļas karte pēc sadalīšanas 13. gadsimtā (no marķīza Pauluči albuma, 1821).

Romas pāvesta Gregorija IX vicelegāts Alnas Balduīns 1230. gada 28. decembrī noslēdza šādu līgumu ar kuršu ķēniņu Lamekinu, kas liecina par kūrijas tā laika nodomu dibināt Kurzemē Svētā Krēsla vasaļvalsti un atbrīvot Lamekinam padotās zemes no pakļautības Dānijas un Zviedrijas karaļvalstīm: “Brālis Balduīns, Alnas mūks, kardināļa Otona kunga, Apustuliskā Krēsla legāta bikts tēvs un sūtnis, visiem Kristus ticīgiem mūžībā. Tā kā karalis Lamekins un Kursas pagāni no Esestua, proti Durpis, un Saggara zemēm un kiligundām, kuru vārdi ir šādi: Thargolae, Osua, Langis, Venelis, Normis, Kiemala, Pygawas, Sarnitus, Riwa, Saccze, Edualia, Aliswanges, Ardus, Alostanotachos, kā arī no citām kiligundām un ciemiem, kas atrodas Ventas abās pusēs, — Svētā Gara žēlastībai iedvesmojot, kas dvesmo kur, kad un cik grib — nāca pretim Kristus ticības pieņemšanai, nododami savas zemes, sevi un savus ķīlniekus caur mūsu rokām pāvesta kunga rokās un apsolījās vienmēr paklausīt visiem viņa rīkojumiem, tad mēs, pāvesta kunga vietā šai pusē darbodamies, kopīgi apspriedušies ar Rīgas baznīcu, Daugavgrīvas abatu, visiem [ārzemju] tirgotājiem, zobenbrāļiem, krustnešiem un Rīgas namniekiem, noslēdzam ar viņiem [kuršiem] šādu līgumu un apstiprinājām šādus nosacījumus, proti:

• viņi nekavējoties pieņems baznīckungus, kuru iecelšana mums pienākas; godam rūpēsies par viņu pārtikšanu un visur viņiem paklausīs kā īsti kristieši un visās lietās ievēros viņu derīgos noradījumus; viņi aizsargās tos pret ienaidniekiem kā sevi pašus; visi, kā vīrieši, tā arī sievietes un bērni, tūliņ saņems no viņiem svētās kristības atdzimumu un ievēros citu kristiešu parašas.
• Bet bīskapu, kas viņiem ar pāvesta kunga autoritāti ieceļams, viņi uzņems bijīgi un pazemīgi kā savu tēvu un kungu, un — kā tas jādara visiem kristiešiem — viņam visur kā savam kungam un bīskapam pilnīgi paklausīdami, tam padosies, parādīdami bijību un padevību, kāda pienākas viņu kungam un bīskapam.
• Bez tam viņiem no visa vienmēr pienāksies ik gadus maksāt savam bīskapam un saviem prelātiem tās pašas tiesas, kas pienākas dot Gotlandes iedzimtiem, bet līdz ar to viņi nevarēs tikt pakļauti ne Dānijas, nedz Zviedrijas karaļvalstij: mēs viņiem esam devuši mūžīgu brīvību, kamēr viņi neatkrīt.
• Pēc šī līguma noslēgšanas un ierakstīšanas šai tīstoklī, kas iegūst mūžīgu spēku, viņi piedalīsies kara gājienos pret pagāniem kā kristiešu zemes aizsardzībai, tā arī ticības izplatīšanai.
• Divu gadu laikā viņi ieradīsies pie pāvesta kunga un visur un vienmēr izturēsies saskaņā ar viņa lēmumu un rīkojumu.
• Bet starplaikā pilnīgi ievērodami mūsu iestādījumus un priekšrakstus, viņi paklausīs mums visur un visās lietās, neaizkaŗot nekur pāvesta kunga augstāko varu.

Lai tas iegūtu mūžīgu spēku, tad šo uzrakstīto grāmatu mēs esam nostiprinājuši, piekaŗot mūsu, Leāles bīskapa Ērmaņa kunga (Hermann I de Becheshovede) un citu augšā minēto zīmogus. Dots tā Kunga 1230.g. Innocenta dienā [28. decembrī].” (A.Švābes tulkojums no latīņu valodas).

• 1231. gada sākumā līdzīgs līgums tika noslēgts arī ar pārējiem Kursas valdniekiem.

1232. gada 29. janvārī Romas pāvests Gregorijs IX izteica atzinību Alnas Balduīnam par sekmīgo darbību līdzšinējā vicelegāta amatā, kad "viņš devies pāri jūrām, lai līdzīgi balodim ar zaļu olīvkoka zaru nestu barbaru tautām atpestīšanu", piegriezdams vairākas Kursas provinces kristīgai ticībai. Pāvests uzdeva Zemgales bīskapam Balduīnam līdz sava mūža beigām pārvaldīt arī Kursu, līdz ar to atceļot rīdzinieku noslēgtos līgumus par šīs zemes sadalīšanu savā starpā.

Kurzemes iekarošana un sadalīšana (1242—1253)

1242. gadā Vācu ordeņa Livonijas mestrs Groningas Dīriķis iesauca Dānijas karaļa Igaunijas vasaļus, Tērbatas, Sāmsalas un Rīgas bīskapu karavīrus, kā arī iepriekš pakļauto un kristīto latgaļu un līvu spēkus. Ar apvienoto karaspēku viņš devās no Rīgas gar Kurzemes jūrmalu pret kuršiem, laupīdams un dedzinādams viņu zemi. Kuršu zemes padome nolēma slēgt mieru ar ordeni, kas Kuldīgā uzcēla ordeņa pili. Tajā kopā ar vācbrāļu garnizonu palika arī daļa kuršu labiešu, bet daži citi kuršu novadi nodrošināja šo mieru ar ķīlniekiem. 1243. gadā kuldīdznieki iekaroja Embūtes pili, bet turienes kurši bija spiesti dot ordenim kunga tiesu un pāriet katoļu ticībā. 1244. gadā daļa kuršu noslēdza padošanās līgumu ar lietuviešu dižkunigaiti Mindaugu, kurš uzbruka Embūtes pilij, bet nespēja to ieņemt. 1245. gada 5. februārī pāvests Inocents IV pilnvaroja savu legātu Sabīnas bīskapu Vilhelmu noteikt Vācu ordeņa un bīskapu stāvokli Kursā, jo tika uzskatīts, ka tā atrodoties Prūsijas robežās. 1245. gada 7. februārī pavesta legāts Sabīnas bīskaps Vilhelms atcēla Ordeņa un pirmā Kurzemes bīskapa Alnas Balduīna (valdīja 1234—1235) līgumu par iekarotās Kursas sadalīšanu, jo kurši vēlāk sacēlušies un nogalinājuši savu bīskapu. Tāpēc Vācu ordenim nācās iekarot Kursu no jauna, kuras liela daļa tobrīd atradās Ordeņa rokās. Tas tur uzcēla arī Kuldīgas jeb Jēzus pili. Lai iekarotu vēl pārējo un paturētu iekaroto, Ordenim bija nepieciešami lieli izdevumi, tāpēc Vācu ordenis lūdza pāvestu Inocentu IV piešķirt viņam pēc Prūsijas 1243. gada 29. jūlija līguma parauga divas trešdaļas Kursas. Tā kā pāvests bija uzticējis Sabīnas bīskapam Vilhelmam izšķirt šo lietu, tad viņš piešķīra minētam ordenim Kursas divas trešdaļas ar visām tiesībām un pienākumiem, ar pamatojumu, ka visiem, kas šo zemi pazīst, ir zināms, ka Kursa pilnīgi pieskaitāma Prūsijas apgabalam. Tomēr Kursas ordeņa novados palika spēkā bīskapu pontifikalijas.

1245. gada jūnijā Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs II Hohenštaufens piešķīra Livonijas ordenim visas zemes, ko viņš iekaros Kursā, Lietuvā un Zemgalē, ar visām tiesībām uz kalniem, līdzenumiem, mežiem, upēm un jūru, valdīt bez kādām gaitām un nodevām. Tāpat ordenim tika atļauts visās šais zemēs ņemt tilta naudas un muitas, noteikt tirgus vietas un dienas, kalt naudu, uzlikt nodokļus, ierīkot ceļus un rūdas raktuves. Tāpat tika atļauts iecelt soģus un pārvaldniekus, kas pēc prāta principiem taisnīgi spriestu civilo un kriminālo tiesu par jaunkristītiem un citiem ordeņa pavalstniekiem — t.i. tika dota tāda paša tiesas vara kā citiem ķeizarvalsts firstiem, kā arī tiesība ievest savā zemē labas parašas, noteikumus un likumus, piedraudot šīs privilēģijas pārkāpējiem ar 500 zelta mārciņu lielu naudas sodu.

1253. gada 4. aprīlī Livonijas ordeņa mestrs Sainas grāfs Eberhards apliecināja, ka pēc pāvesta rīkojuma ar Sāmsalas bīskapa un citu garīdznieku starpniecību viņš ordeņa vārdā Rīgas sanāksmē vienojies ar Kursas bīskapu Henrihu par 6 kuršu zemju sadalīšanu, pie kam Vanemas, Ventavas, Bandavas, Cekļa, Duvzares un Piemares zemēs minētais bīskaps saņem vienu, bet ordenis divas trešdaļas, kas izteiktas ar vārdā nosauktiem novadiem un to piederumiem. Vanemanes 3 ezeri (Kaņģeru, Engures un Usmas), kā arī Liepājas, Durbes un Svētezers palika nedalīti kopīgā lietošanā; upes, kas tek no šiem ezeriem, piederēja attiecīga novada kuršiem, paturot spēkā katra zemes kunga kundzību viņa zemē un tās ūdeņos. Tāpat nedalītas palika Kursas akmens lauztuves; ja vēlāk tiktu atklātas minerālu vai metalu atradnes, tad katrs kungs savā zemē paturētu kalnu regālijas. Neviens kursis nezaudēja savas īpašuma tiesības uz tīrumiem, pļavām, zvejas ūdeņiem, nesvētiem mežiem un bišu kokiem, bet arī bīskaps un ordenis paturēja savas grunts kungu tiesības uz kuršu realnastām. Kopīgos ūdeņos bīskapa ļaudis deva zivju desmito tiesu bīskapam, bet ordeņa ļaudis ordenim.

Dokumenti

Rusova Livonijas hronika par iebrukumu kuršu zemē 1242.—1244. gadā:

"..Prūsijas virsmestris, Tīringas grāfs Konrads, atsūtīja Livonijai citu mestri — Greningas Ditriķi. Šis mestris ar lielu kaŗaspēku uzbruka kuršiem, ielauzās viņu zemē, daudzus nokāva, un palicis kādu laiku šai zemē, uzcēla Kuldīgu un Embūti, un ielika šinīs pilīs daudz kaŗaspēka. Kuršiem viņš lika ziņot, ka visi tie, kas kristīsies, padosies ordenim un maksās nodevas, taps atstāti dzīvi.
Bet kurši negribēja labprāt kristīties, tā ka izcēlās tādēļ daža sīva kauja un dažs labs ordeņbrālis krita kaujā, kamēr kuršus paspēja piegriezt pie kristīgas ticības. Kurši nojauda ordeņa nopietnību un padevās Lietavas firstam Mintautam, kuŗš arī bija kristīgo ienaidnieks. Šis firsts savāca lielu kaŗaspēku un uzbruka Embūtes pilij. Mestris un maršals Bernhards paslēpās ar savu kaŗaspēku mežā. Tad leiši gatavojās ieņemt Embūtes pili, bet viņi nebija ņēmuši vērā mestŗa spēkus, kuŗš kopā ar maršalu pārsteidza viņus. Lietavas firsts bēga ar visu savu kaŗaspēku un šinī bēgšanā tika nokauti pāri par 1500 leišu, daudzi sagūstīti un iznīcināts viss atpakaļpalikušais kaŗaspēks. Kristīgo krita ne vairāk kā 4 ordeņbrāļi un 10 citi. Pēc tādas uzvaras mestris ieņēma cietokšņus un lika viņus labi nostiprināt; tas bija gŗūts darbs un maksāja neviena vien ordeņbrāļa dzīvību".

Sadalīšana pēc Melnas līguma (1422)

Pēc 1422. gadā noslēgtā Melnas līguma Livonijas ordeņa mestrs atteicās Kurzemes dienvidu daļas, kas pārgāja Žemaitijas kunigaitijas pārvaldībā. 1426. gada jūnija sākumā tika nosprausta jauna Livonijas ordeņa valsts un Lietuvas dižkunigaitijas robeža, kas 1921. gadā kalpoja par pamatu mūsdienu Latvijas—Lietuvas robežas izveidei.

Literatūra

• Latvijas Vēsture. Indriķis Šterns „1180 — 1290 krustakari”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002. ISBN 9984601889
• Straumes un avoti. Arveds Švābe „Senā Kursa”^{[novecojusi saite]}. — A.Gulbis, Rīga 1938. (I sējums)
• Ernests Brastiņš „Kuršu zeme”. — Piemineklu Valdes Izdevums, Rīga 1923.
• Jānis Asaris „Kurši senatnē = Couronians in antiquity”. — Latvijas Nacionālais Vēstures Muzejs, Rīga 2008. ISBN 9984747174
• Benno Ābers „Kuršu brīvības grāmata”. — Senatne un Māksla № 4, 1937.
• Vilis Bil̦k̦ins „Kursa un kuršu cīn̦as”. — Pilskalns, Lincoln 1967.
• Arvīds Vītols „Kurzeme un kurzemnieki”. — Latvijas Enciklopēdija, Rīga 1995. ISBN 5899600772
• Jānis Krodznieks „Līgumi ar kuršiem 1230. gadā”. — Izglītības Ministrijas Mēnešraksts № 1, 1921.
• Edgars Dunsdorfs „Senie stāsti, Latvijas vēstures lasāmgrāmata”. — Austrālijas latvietis, Melbourne 1955.

Skatīt arī

• Kurzeme
• Kurši
• Kurzemes bīskapija
• Livonijas ordenis
• Kurzemes un Zemgales hercogiste
• Kurzemes guberņa

Ārējās saites

• Senā Kursa