Latgales vēsture

Latgales vēsture ir Latvijas vēstures daļa, kas vēstī par vēsturiskajiem notikumiem Latgales teritorijā.

Vēlīnajā dzelzs laikmetā latgaļu zemes aptvēra ne tikai mūsdienu Latgales reģionu, bet arī Vidzemi līdz pat Cēsīm, kur sākās līvu apdzīvotās zemes. Latgaļu cilšu rietumu kaimiņi bija līvi, ziemeļu kaimiņi — ugauņi, austrumu kaimiņi — kriviči, bet dienvidi kaimiņi — sēļi un lietuvji. Latgaļu zemes mūsdienu Latvijas teritorijā bija Koknese, Jersikas ķēniņvalsts ar savām pavalstīm, Lotigola (daļēji mūsdienu Baltkrievijas un Krievijas teritorijā), Tālava, Imera, Atzele (daļēji mūsdienu Krievijas teritorijā).

Kopš 1569. gada Latgale ietilpa Polijas—Lietuvas kopvalsts sastāvā kā Pārdaugavas Livonijas hercogistes austrumu daļa (vēlāk kā Inflantijas vaivadija jeb t.s. Poļu Vidzeme). Administratīvi sīkāk bija iedalīta 4 traktos: Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas.

Pēc 1. Polijas dalīšanas 1772. gadā Latgali pievienoja sev Krievijas Impērija, administratīvi iekļaujot Pleskavas guberņā kā Daugavas provinci, kas tika sadalīta 3 apriņķos: Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķos (Rēzeknes apriņķis laikā no 1797. līdz 1802. gadam nepastāvēja, sadalīts starp Daugavpils un Ludzas apriņķiem). 1796. gadā Latgali iekļāva Polockas vietniecībā, bet pēc vietniecības likvidācijas Latgali iekļāva Baltkrievijas guberņā (ko izveidoja no likvidētajām Polockas un Mogiļevas vietniecībām). No 1802. gada līdz 1917. gadam Latgale ietilpa Vitebskas guberņā. 1917. gada 14. decembrī Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķus atdalīja no Vitebskas guberņas un pievienoja Vidzemes guberņai.

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī Latgale kopā ar Kurzemi un Vidzemi kļuva par Latvijas Republikas sastāvdaļu, ko pēc Latvijas brīvības cīņām nostiprināja Latvijas—Krievijas miera līguma parakstīšana 1920. gada 11. augustā.

Jersikas ķēniņvalsts sastāvā

Pēc 1200. gada Livonijas bīskaps Alberts centās atbrīvoties no Polockas meslu kundzības un atvērt Rīgas tirgotājiem ceļu pa Daugavu. Lai to panāktu, viņam bija jāpakļauj Jersikas valsts, kas bija noslēgusi savienību ar lietuviešu kunigaišiem. 1203. gadā Polockas kņazs Valdemārs kopā ar Jersikas ķēniņu Visvaldi un viņa lietuviešu sabiedrotajiem iebruka Daugavas līvu zemē, lai ar varu piedzītu meslus. Polockieši uzbruka Ikšķilei un Salaspilij, bet Jersikas ķēniņš kopā ar leišiem uzbruka Rīgai.

1206. gadā pēc līvu nemiernieku aicinājuma Polockas kņazs atkārtoti kopā ar Jersikas Visvaldi un citiem sabiedrotajiem uzbruka Ikšķilei un Salaspilij. Viņiem piebiedrojušies Turaidas līvi, bet ne letgaļi. Krustnešu karaspēks apsprieda Salaspils valdnieka Ako vadīto līvu sacelšanos, kopā ar Tērvetes Viesturu ieņēma Turaidas līvu pili. Līvzeme tika sadalīta starp bīskapu un zobenbrāļiem.

1207. gadā krustneši ieņēma Kokneses valsti un tās ķēniņš Vetseka bija spiests kļūt par bīskapa Alberta vasali, pretī dabūdams pusi no saviem bijušajiem īpašumiem kā lēni.

1208. gadā kristītie letgaļu valdnieki Beverīnas Tālivaldis, Satekles Rūsiņš un Autines Varidots izveidoja militāru savienību ar Zobenbrāļu ordeni pret ugauņiem.

1209. gadā, izmantotams par ieganstu Jersikas ķēniņa savienību ar lietuviešiem, kas atkārtoti siroja letgaļu un igauņu zemēs, bīskaps Alberts kopā Zobenbrāļu ordeņa brāļiem sasauca lielu kristīto līvu un letgaļu karaspēku un iekaroja Jersikas pilsētu. Pats ķēniņš patvērās savā Dignājas pilī otrpus Daugavai.

1209. gada rudenī Jersikas ķēniņu Visvaldi piespieda kļūt par bīskapa Alberta vasali, par ķīlu izmantojot viņa sagūstīto sievu. Svinīgā ceremonija notika Pētera baznīcas laukumā Rīgā citu bīskapa Alberta pavalstnieku klātbūtnē. Trīs daļas no Jersikas valsts Visvaldis saņēma atpakaļ par lēni, bet jau iepriekš krustnešu pusē pārgājušās Autīnes un Cesvaines pavalstis palika bīskapa rīcībā.

Livonijas Konfederācijas sastāvā

13. gadsimtā

1211. gada rudenī bīskaps un ordenis sadalīja iegūtās zemes. 1212. gadā Jersikas ķēniņa pilī notika Livonijas bīskapa Alberta un Polockas kņaza Valdemāra tikšanās par turpmāko sadarbību, Polockas kņazs atteicās no meslu tiesībām līvu zemēs, iespējams, arī Koknesē un Jersikas zemēs. 1213. gadā daļa atņemto Jersikas zemju tika apmainītas un ordenim palika tikai Alene un Autīne. 1213. gadā zobenbrāļi sagūstīja Jersikas ķēniņa sievastēvu Daugeruti, kas bija devies pie Novgorodas kņaza slēgt savienību pret Livoniju. 1214. gadā bīskapa Kokneses vācu vasalis Harmūts uzbruka Jersikas pilij un to izlaupīja. 1224. gadā Jersikas Visvaldis „lūdza” atdot Livonijas bīskapam savas atlikušās ķēniņvalsts pusi, ko bīskaps Alberts izlēņoja tālāk Ikšķiles bruņiniekam Konrādam. Dzimtas leģenda vēsta, ka Ikšķiles Konrāds apprecējis Visvalža meitu. 1224. gadā pēc Tālavas un Atzeles dalīšanas arī Purnava, Bērzene, Abelene (tagad — Baltinavas pagasts) un Abrene (tagad — Balvu rajons) tika Livonijas bīskapijai. 1225. gadā vecais Jersikas ķēniņš ieradās Rīgā, lai apsveiktu pāvesta legātu Modenas Vilhelmu. 1230. gadā Jersikas Visvaldis savā zemē pie Līksnas upītes atļāvis nodibināt katoļu ticības sludinātāju misiju. 1237. gadā Livonijas bīskaps netālu no latgaļu Asotes pilskalna Daugavas labajā krastā uzcēla Krusta pili (Kreutzburg).

1239. gadā pēc ķēniņa Visvalža nāves Livonijas bīskaps uzdāvināja Livonijas ordenim pusi no Jersikas pilsnovada ar visiem īpašumiem, kas acīmredzot atradās Latgales dienviddaļā. 1242. gadā pēc Ledus kaujas ordenis atsacījās no Latgales austrumu daļas Lotigolas, kuru tas bija ieguvis pēc ķēniņa Visvalža nāves kā viņam lēnī atstāto Jersikas valsts daļu. 1248. gadā Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs pakļāva Lotigolas un Polockas zemes un par Polockas kņazu iecēla savu radinieku Tautvilu, bet drīz vien atcēla viņu no amata neuzticības dēļ. Tautvils aizbēga uz Rīgu, kristījās un sabiedrojās ar Livonijas mestru Andreasu, iespējams, ka kļūdams par viņa vasali. 1253. gadā pēc Mindauga kristīšanās un izlīguma ar Livonijas ordeni, Tautvils saņēma atpakaļ Polockas kņazisti kā lēni, bet atteicās no Lotigolas. 1255. gadā Rīgas arhibīskapijai piederēja tikai Asotes, Lepenes un Jersikas pilsnovadi, pārējās Latgales zemes piederēja Livonijas ordenim. 1256. gada Sēlijas dalīšanas līgumā pieminēts, ka Rīgas arhibīskaps Alberts atsacījās ordenim par labu no Jersikas pilsnovada trešdaļas un Varkas pilsnovada. 1263. gadā Nalsenes kunigaitis un Polockas kņazs Gerdenis pēc Tautivila dēla Konstantīna padzīšanas apstiprināja iepriekš noslēgto līgumu ar Livonijas ordeni, kurā atteicās no Lotigolas ar Rēznas pili. 1263. gadā Livonijas ordenis pie Rāznas ezera Mākoņkalnā atjaunoja Volkenbergas pils nocietinājumus.

1275. gadā ordeņa mestrs Ernsts fon Rasburgs (Ernst von Rassburg), lai nostiprinātos iekarotajās latgaļu zemēs un kotrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu, senajā latgaļu Naujenes pilskalnā uzcēla Vec-Daugavpils pili (Duneburc). 1277. gadā lietuviešu kunigaitis Traidens veselu mēnesi nesekmīgi centās iekarot Daugavpili. 1285. gadā Rēzeknes pilskalnā pie tirdzniecības ceļa no Lietuvas uz Pleskavu ordeņa mestrs Villekens fon Endorps uzmūrēja Rēzeknes fogtu pili, kas bija novada administratīvais centrs. 1293. gadā Rīgas arhibīskaps Johans Fehte Atzeles zemē uz ezera salas (tagad— Viļaka) uzcēla nocietinātu klosteri un nosauca to par Marienhauzu (Marijas māju). 1290. gadā bez mantiniekiem esošais Polockas kņazs Konstantīns novēlēja savu kņazisti Rīgas arhibīskapam, bet savstarpējo karu dēļ ar ordeni, viņš pārdevis šīs tiesības uz Polocku Lietuvas dižkungam.

14. gadsimtā

1307. gadā dižkungs Vītenis Polockas kņazisti iekļāva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā un lietuvieši pieteica pretenzijas uz arī uz bijušajām Jersikas ķēniņa zemēm Latgalē. 1313. gadā Livonijas ordenis atguva lietuviešu nopostīto Vec-Daugavpili (Naujeni). 1323. gadā Livonijas ordeņa vicemestrs Konrāds Ketelhods iebruka tajā Lotigolas daļā, kas atradās Novgorodas pakļautībā. 1324. gadā Novgorodas karaspēks iebruka ordeņa pārvaldītajā Latgales daļā un aizveda gūstā daudz iedzīvotāju. 1324. gada novembrī Rēzeknes fogtejas teritoriju (latīņu: territorium dictum Rositen) nopostīja Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina karaspēks.^[1] 1338. gadā pēc kara ar lietuviešiem uz austrumiem no Aiviekstes drīkstēja brīvi tirgoties gan vācieši, gan lietuvieši un krievi. 1347. gadā ordeņa mestrs Gosvins fon Hērike nostiprināja Daugavpils cietoksni ar četriem torņiem. 1367. gadā Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Frimersheims par strīdīgajām teritorijām karoja ar Novgorodas republiku.

1399. gadā Livonijas ordeņa mestrs Vennemars fon Brigenejs agrākās latgaļu koka pils vietā uz zemes joslas starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru uzcēla Ludzas pili. Pils atradās pie pašas Pleskavas republikas robežas, tāpēc pleskavieši, baidīdamies no ordeņa bruņinieku iebrukumiem, iepretī Ludzas pilij 1463. gadā uzcēla Krasnogorodskas cietoksni (Krasnij Gorodok).

15. gadsimtā

1432. gadā ordeņa mestrs Cise fon Rūtenbergs karoja Lietuvā. 1461.—1464. gadā, kad ordeņa mestrs Johans fon Mengede apcietināja Rīgas arhibīskapu Silvestri un izlaupīja viņa zemes, Pleskavas karaspēks okupēja arhibīskapam piederošās Adzeles austrumu daļu (tagadējo Pitalovas rajonu). Tās iedzīvotājus vai nu deportēja, vai pārkristīja pareizticībā. 1478. gadā Maskavija anektēja Novgorodu un Maskavas lielkņazs Ivans III pieprasīja Livonijas Konfederācijai maksāt uz 13. gadsimta līgumiem balstītos Novgorodai nesamaksātos meslus Maskavijai. 1480. gadā Livonijas ordeņa mestrs Bernds fon der Borhs un Rēzeknes fogts nesekmīgi mēģināja ieņemt Pleskavas kremli.

1481. gadā Maskavijas karaspēks, ko vadīja lielkņazs Ivans III, iebruka Latgalē, ieņēma Daugavpili un nopostīja Rēzekni un Ludzas pili. 1493. gada 13. martā ordeņa mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofe noslēdza miera līgumu ar Maskaviju uz 10 gadiem, un krievi atsacījās no okupētājām Latgales zemēm.

16. gadsimtā

1501. gada janvārī Livonijas landtāgā Valmierā tika noslēgts aizsardzības un uzbrukšanas savienības līgums uz 10 gadiem starp Livonijas Konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitiju. 1502. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs uzvarēja lielu Maskavijas karaspēku kaujā pie Smoļinas ezera netālu no Latgales ziemeļu robežas. Pēc 1509. gada Rīgas arhibīskaps Jaspers Linde Marienhauzenas klostera (Viļaka) vietā uz ezera salas aizsardzībai pret krieviem uzcēla stipru pili.

1557. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs Livonijas Konfederācijas vārdā noslēdza vienošanos ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par savstarpēju palīdzību pret Krieviju. 1559. gada 31. augustā Livonijas ordenis noslēdza protekcijas līgumu ar Lietuvas dižkungu Sigismundu II un ieķīlāja viņam Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils pilis, bet 1559. gada 15. septembrī līdzīgu protekcijas līgumu noslēdza arī Rīgas arhibīskaps, ieķīlājot arī Viļakas pili.

Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā

1561. gadā pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas Latgale nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā. 1577. gadā Livonijas kara laikā Krievijas cars Jānis Briesmīgais izpostīja Latgali un aizveda gūstā daudzus tās iedzīvotājus. 1577. gada 11. augustā iebrucēji iekaroja un pilnībā sagrāva Dinaburgas pili un tirdzniecības apmetni pie tās. Krievi uzcēla jaunu cietoksni 19 km lejup pa Daugavu no vecās pils, kur atrodas tagadējā Daugavpils. 1582. gadā Krievija bija spiesta atteikties no Latgales, kas nonāca Polijas un Lietuvas kopvalsts ietekmē un ietilpa Pārdaugavas hercogistes sastāvā. Karalis Stefans Batorijs Dinaburgai piešķīra Magdeburgas tiesības. 1601. un 1625. gadā Latgalē iebruka zviedri. 1626. gadā jezuīts Jeremijs Ludingshauzens Krāslavas miestā 1676. gadā nodibināja jezuītu ordeņa nodaļu un uzcēla koka baznīcu.

1629. gadā pēc Altmarkas miera līguma Latgale (Inflantijas vaivadija — województwo inflanckie, saukta arī par „Poļu Vidzemi”), tika atdalīta no Vidzemes, kas palika Zviedrijas pārvaldē. 1654. gadā Latgalē iebruka Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs. 1656.—1667. gada Otrā Ziemeļu kara laikā krievi okupēja Latgales dienvidu daļu un pārdāvēja Daugavpili par Borisogļebsku. 1656. gadā zviedri nopostīja Rēzeknes pili, kas vairs netika atjaunota. 1660. gadā pēc Olivas miera līguma zviedri atstāja Latgali, kas palika Polijas-Lietuvas sastāvā. 1667. gadā pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas krievu okupēto Latgales daļu atdeva atpakaļ Polijai-Lietuvai.

1677. gadā Dinaburga kļuva par Inflantijas vojevodistes administratīvo centru un katoļu bīskapa rezidenci. 1700. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Dinaburgā pārziemoja sakšu karaspēks. 1710. gadā Latgales teritorijā plosījās mēris. Izmira gandrīz viss Dinaburgas garnizons. 1757. gadā Krāslavā tika atvērts katoļu seminārs un tika uzturēta apriņķa skola.

Krievijas Impērijas sastāvā

Pēc 1772. gada Pēterburgas slepenās konvencijas noteikumiem Krievijas Impērijas un Prūsijas Karalistes pārstāvji vienojās "savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, uz kuriem tam ir senas tiesības". Vienošanās rezultātā Krievija ieguva Poļu Livonijas daļu, tomēr politisku apsvērumu dēļ to nosauca par Daugavas provinci un pievienoja nevis pārējai Livonijai (tolaik Rīgas guberņai), bet gan jaunizveidotajai Pleskavas guberņai.

1773. gadā pilsētas tiesības piešķīra Rēzeknei. 1776. gadā no Daugavas, Polockas un Vitebskas provincēm izveidoja Polockas guberņu, ko 1778. gadā pārdēvēja par Polockas vietniecību. 1796. gadā Latgali pievienoja Baltkrievijas guberņai. 1802. gadā Latgale nokļuva Vitebskas guberņas sastāvā.

1811.—1815. gadā Krāslavā darbojās jezuītu ģimnāzija, kas deva impulsu Latgales iedzīvotāju izglītībai. 1810.—1833. gadā sakarā ar Napoleona iebrukuma Krievijā draudiem tika uzcelts jauns Daugavpils cietoksnis, kuram bija svarīga loma Krievijas impērijas ziemeļaustrumu robežu aizsardzībā. Tā ēku un nostiprinājumu celtniecība turpinājās līdz 1878. gadam. 1836. gadā caur Daugavpili un Rēzekni izbūvēja Pēterburgas—Varšavas šoseju. 1860. gadā caur Daugavpili un Rēzekni uzbūvēja Pēterburgas—Varšavas dzelzceļa līniju. 1861. gada 19. februārī Krievijā tika izdots dzimtļaužu brīvlaišanas manifests ar tulkojumu latgaliešu izloksnē „Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidoreszonas”, pēc kura Latgales zemnieki ieguva personas brīvību. 1864. gadā izdeva likumu par pagasta skolu dibināšanu.

1865. gadā caur Krustpili, Daugavpili un Krāslavu uzbūvēja Rīgas—Orlas dzelzceļa līniju. 1893. gadā Krievijas impērijas ķeizars Aleksandrs III Romanovs pavēlēja Dinaburgu pārdēvēt par Dvinsku. 1904. gadā caur Krustpili un Rēzekni uzbūvēja Ventspils—Ribinskas dzelzceļa līniju. 1915. gadā Pirmais pasaules karš spieda Latgalē apmesties lielai daļai no Kurzemes guberņas bēgļiem.

Latgales karte ar krieviskajiem vietvārdiem (1796)
Latgales karte ar poliskajiem un krieviskajiem vietvārdiem (1820)
Latgales karte ar poliskajiem vietvārdiem (1902)
Latgales karte ar poliskajiem vietvārdiem (pēc 1905)
Latgales karte ar latviskajiem vietvārdiem (Matīss Siliņš, 1911). Ar sarkanu krāsu iezīmētas pārsvarā krievu ieceļotāju apdzīvotās teritorijas

Apvienošanās ar Vidzemi

Pamatraksts: Pirmais Latgales latviešu kongress

1917. gada 9.-10. maijā Rēzeknē notika Latgales pārstāvju kongress, kas lēma par Latgales atkalapvienošanu ar citiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. 1917. gada novembrī Latgalē nodibinājās padomju vara. 1917. gada 14. decembrī Krievijas PSFR Tautas komisāru padome izdeva rīkojumu Nr. 93. par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes guberņai.

1918. gada februārī Latgali ieņēma ķeizariskās Vācijas armija. 1918. gada 27. augustā tika parakstīta Berlīnes papildvienošanās (1918) par Krievijas atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes guberņām. Tika plānots izveidot Baltijas valsti ar 7 kantoniem: trīs igauņu (Igaunijas, Ziemeļvidzemes un salu) un četriem latviešu (Rīgas, Dienvidzemes, Latgales un Kurzemes). Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada 17. novembrī dibinātā Latvijas Tautas padome nolēma, ka Latgale sūtīs Latvijas Tautas Padomē 18 delegātus.

Latvijas Republikas sastāvā

1918. gada 18. novembrī Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas sēdē kā Latgales pārstāvis piedalījās Staņislavs Kambala. Latvijas brīvības cīņu laikā 1918. gada decembrī Latgali ieņēma Sarkanā armija. Pēc Padomju Latvijas armijas atkāpšanās uz Latgali no 1919. gada jūlija līdz 1920. gada janvārim Rēzeknē atradās LSPR valdības pagaidu mītne.

1920. gada janvārī Latgali ieņēma Latvijas armija. Daugavpils un Krāslavas ieņemšanā piedalījās Polijas armija. 9. martā Polijas, Baltkrievijas un Latgales zemju Poļu nacionālā padome Polijas Ārlietu ministrijā piedāvāja Latvijas valdībai izvirzīt šādas prasības: Latgalei jābūt autonomai, ar savu Seimu; poļiem jābūt tiesībām ieņemt valsts amatus, poļu ievēlētajai komitejai jābūt tiesībām rīkoties ar proporcionālu budžeta daļu, poļu valodai jāparasa otras valsts valodas statuss Latgalē, poļu zemes īpašumam jābūt neaizskaramam, poļu skolas jāuztur Latvijas valstij, Latvijas valdībā jāizveido poļu lietu ministra amats (tajā – Latgales polis), poļiem jāpiešķir brīvas pilsonības izvēles tiesības. Šīs prasības Polijas valdība nopietni neizskatīja.^[2]

1920. gada 11. augustā Padomju Krievija Rīgas miera līgumā ar Latviju atteicās no pretenzijām uz Latgali. 1923. gada 16. aprīlī Krāslavas miestam piešķīra pilsētas tiesības. 1940. gada jūnijā Latgali okupēja Sarkanā armija, bet augustā to inkorporēja PSRS.

1941. gada jūnijā-jūlijā Vērmahts okupēja Latgali. 1944. gada jūlijā-augustā Latgali okupēja Sarkanā armija. 1944. gada 23. augustā Krievija anektēja sešus Abrenes apriņķa pagastus.

1990. gadā atjaunoja Latvijas Republikas neatkarību, ko starptautiski atzina pēc 1991. gada Augusta puča izgāšanās. 2007. gadā parakstīja jaunu Latvijas—Krievijas robežlīgumu, atzīstot 1944. gada 23. augusta Abrenes apriņķa austrumu daļas aneksiju.

Dokumenti

Novgorodas hronika par Lotigolas atgūšanu

1242. gada vasarā, kā Novgorodas 1. laika grāmatā vēstīts, vācieši pēc sakāves Ledus kaujā atsacījās no pirms tam iekarotās Lotigolas (Лотыголa), kā arī no Pleskavas (Пльсковъ), Votzemes (Водь) un Lugas (Лугa). Tas visticamāk liecina, ka novgorodieši Lotigolas vārdā saukuši latgaļu zemes uz austrumiem no Abrenes:

„Того же лЂта НЂмци прислаша с поклономь: «безъ князя что есмы зашли Водь, Лугу, Пльсковъ, Лотыголу мечемь, того ся всего отступаемъ; а что есмы изъимали мужии вашихъ, а тЂми ся розмЂнимъ: мы ваши пустимъ, а вы наши пустите»; и таль пльсковьскую пустиша и умиришася”.

Atsauces

↑ Petri de Dusburg. Chronicon Terrae Prussiae 358 (351)^{[novecojusi saite]} Valda Salmiņa latviskais tulkojums
↑ Piesardzīgā draudzība: Latvijas un Polijas attiecības 1919. un 1920. gadā Ēriks Jēkabsons. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2007. - 165 lpp.]

[1] Petri de Dusburg. Chronicon Terrae Prussiae 358 (351)^{[novecojusi saite]} Valda Salmiņa latviskais tulkojums

[2] Piesardzīgā draudzība: Latvijas un Polijas attiecības 1919. un 1920. gadā Ēriks Jēkabsons. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2007. - 165 lpp.]

[1]

[2]