Rīgas osta

Rīgas brīvosta
Rīgas ostas operatoru vadības centrs
Rīgas brīvosta Rīgas brīvosta
Atrašanās vieta
Atrašanās vieta	Rīga, Latvija
Koordinātas	56°58′40″N 24°05′45″E
Informācija
Pārvaldnieks	Rīgas brīvostas pārvalde
Ostas teritorija	6348 ha
Sauszemes teritorija	1962 ha
Akvatorija	4386 ha
Brīvā teritorija	860 ha
Kopējais piestātņu garums	18 km
Mājaslapa
www.rop.lv/lv/

Rīgas brīvosta ir lielākā osta Latvijā, Daugavas grīvā, Rīgas pilsētā, kuru pārvalda Rīgas Brīvostas pārvalde. Osta izvietojusies Daugavas abos krastos 15 km garumā, un ir atvērta kuģošanai visos gadalaikos. Kopējais ostas piestātņu garums ir 18 km; kuģa maksimālā iegrime pie piestātnes 15 metri. Brīvostas teritorijā esošo terminālu kravu pārkraušanas jauda ir 45 000 000 t gadā. Rīga ir daudzfunkcionāla osta. Galvenās kravas ir konteineri, ogles, kokmateriāli, konteineri, naftas produkti, labības produkti, dažādi metāli un minerālmēsli.

2020. gadā beidza darboties pēdējā regulārā pasažieru un kravas/pasažieru prāmju līnija, kas savienoja Rīgu ar Stokholmu. Savulaik pastāvēja arī savienojums ar Lībeku, kuru nodrošināja operators Latlines.

Vēsture

Rīdzenes osta

Pirmā osta Rīdzenes upē pie tās ietekas Daugavā — t. s. Rīgas ezerā, — izveidojās līdz ar cilvēku apmešanos šajā vietā (mūsdienu 13. janvāra ielas apvidū). Pirmo reizi šī osta pieminēta Indriķa hronikas aprakstā par Rīgas dibināšanu 1201. gadā, no 1297. gada ir saglabājušās senākās ziņas par jau esošas ostmalas nostiprināšanu, iedzenot krastos pāļus 7 pēdu (2,13 metru) dziļumā. 13. gadsimta beigās Rīgas pilsēta iestājās Hanzas savienībā, kas veicināja strauju ostas attīstību. Tika uzcelts tilts pāri Rīdziņai, kuras vidū tika atstāts brīvs laukums lielajiem kuģiem. Uz citām Eiropas ostām caur to eksportēja galvenokārt vasku, linus, kaņepes, kokmateriālus un zvērādas, bet importēja audumus, vīnus, amatniecības izstrādājumus. Atšķirībā no citām Hanzas savienības ostu pilsētām, savas tirdzniecības flotes Rīgai nebija.

Daugavas krastmala

14. gadsimta beigās par pilsētas galveno ostu kļuva Daugavas krastmala, atstājot Rīdzenes upes izteku nelielu buru laivu piestātnēm un kuģu ziemošanai (Rīdzenes upes veco ostu par laivu piestātni izmantoja līdz pat 18. gadsimta sākumam — pēdējās liecības par senās ostas izmantošanu ir no Ziemeļu kara, kad pilsētas aplenkuma laikā senajā ostā patvērumu meklēja kuģi un laivas, bet 1733. gadā upi sāka oficiāli aizbērt, jo tajā uzkrājušies pilsētas atkritumi radīja nepatīkamu smaku un apdraudēja pilsētnieku veselību). Daugavas krastmala bija veidota kā cieša nepārtraukta pāļu siena ar daudzām noejām, kuras izmantoja kā ūdens ņemšanas vietas, kā arī šeit bija iespējams iekraut un izkraut kuģus. Izkraut Daugavas krastā gan varēja tikai upes kuģus, jo upe pie krasta bija tik sekla, ka jūras kuģi nevarēja noenkuroties. Bez tam, ja kuģis noenkurojās pie krasta, bija jāmaksā pāļu nauda, tāpēc kuģi noenkurojās krasta tuvumā, bet preci nogādāja krastā ar laivām.

16. gadsimtā Rīgas pilsētai tika uzcelti jauni zemes nocietinājumi: 8 m augstie zemes vaļņi Rīdziņas ieteku šķērsoja pie Daugavas. Zem vaļņiem 40 pēdu garumā pāri upei 1567. gadā uzbūvēja lokveida velvi — t. s. "ostas vārtus". Vārti bijuši aptuveni 8 m plati, velve bija aptuveni 2,5 m virs ūdens līmeņa. Pavasara plūdu laikā upes tos noslēdza ar aizsprostiem, lai ceļoties ūdens līmenim tā neappludinātu pilsētu (ostas vārti bija ļoti zemi, tālab Rīdziņā varēja iebraukt tikai laivas un strūgas). Caur ostu vesto preču sarakstā dominēja sāls, siļķes, audumi, metāla izstrādājumi, koloniālpreces (augsto muitas nodevu dēļ daļa kravu aizplūst caur Kurzemes hercogistes un Prūsijas hercogistes ostām). 1591. gadā Rīgas ostā ienāca 391 burinieks, t. i. vidēji viens kuģis dienā.

18. gadsimtā bolverka kopgarums pie pilsētas bija 3200 m. Kā kuģu piestātne kalpoja arī 1701. gadā uzceltais plostu tilts pār Daugavu. Lejteces pusē pie tilta pietauvojās jūras kuģi, bet augšteces pusē — upju kuģi, un pāri tiltam krava tika pārkrauta no viena kuģa otrā. Par kuģa pietauvošanu tiltam bija jāmaksā nodeva, bet pajūgi, kas piegādāja kravas, no nodevu maksāšanas bija atbrīvoti.

Rīgai nonākot Krievijas Impērijas sastāvā, sākās vērienīgi ostas paplašināšanas darbi: inženiertehnisko būvju darbi Daugavas gultnes koriģēšanā, dambju būvē. Pēdējā koka krastmala Daugavā tika izbūvēta 1825. gadā. Pieaugot Rīgas ostas nozīmei, palielinājās arī ostas krasta garums. 1875.-1876. gadā veica Muitas krastmalas pārbūvi, veidojot tās jauno virsbūvi no kaltiem granīta akmeņiem. Laika posmā no 1887. līdz 1891. gadam veco koka bolverku pretim Vecrīgai nomainīja ar jaunu pasažieru un preču kuģu piestātņu krastmalu (darbus vadīja Ā. Agte). Jaunā krastmala bija atvirzīta 25 m dziļāk upē, tas radīja pietiekami lielu dziļumu piestātnēm, kas atviegloja preču iekraušanu un izkraušanu. Krastmalā noteiktā attālumā tika novietoti lieli čuguna stabi kuģu pietauvošanai, kā arī bija izveidotas vairākas laivu piestātnes. 1788. gadā Daugavgrīvā tika uzcelta bāka, kas nomainīja līdz tam esošo ugunskuru no baļķiem darinātā tornī. Pie ostas tika dibināta navigācijas skola.

Daugavas grīvas izbūve

19. gadsimtā kuģošana Rīgas ostā kļuva apgrūtināta kuģu ceļa aizsērēšanas dēļ — ārējā tirdzniecība bija kļuvusi pilnīgi atkarīga no bagarēšanas, ko finansēja galvenokārt Rīgas biržas komiteja. Padziļināšanas darbos tika izmantotas tā laika progresīvāko inženieru idejas un tehnika. Daugavas krastmalā iepretim Vecrīgai, kas daudzus gadsimtus bija galvenā Rīgas osta, radās piestātņu trūkums. Tāpēc sāka izbūvēt arvien jaunas laivu un kuģu piestātnes tālāk no vecpilsētas. Daugavā tika veikti padziļināšanas darbi, tika meklētas arvien jaunas vietas piestātņu celtniecībai. 1830. gadā Rīgas ostā ieradās pirmais tvaikonis "Oskar". 1850. gadā Daugavas grīvā tika uzsākta Austrumu mola būve, 1881.—1885. gados uzbūvēja Rietumu molu — Rīgas jūras vārti ieguva savu šodienas izskatu. 1861. gadā atklāja ar gāzi darbināmo bāku uz austrumu mola. Pateicoties dzelzceļu līniju izbūvei ar Krieviju, strauji pieauga ostā ienākošo kuģu skaits un pārkraujamo preču apjoms. 1877. gadā Rīgas osta iegādājās pirmo ledlauzi.

Vecā Rīgas ostas "Valsts Saldētavas" ēka

Andrejsalas osta un Eksportosta

1894. gadā Andrejostā atklāja elevatoru un dzelzceļu uz to. 1898. gada 31. maijā tika apstiprināta ievērojama ostas robežu paplašināšana, jo esošajās robežās tā vairs nevarēja apkalpot visus ienākušos kuģus. 1901. gadā pašvaldība pieņēma lēmumu par Eksportostas būvi, kas palielinātu ostas caurlaides spēju. 1902. gadā atklāja pirmo "valsts saldētavu", gadu vēlāk darbu uzsāka Rīgas preču stacija. 20. gadsimta sākumā Rīgas osta bija lielākā Krievijas Impērijas eksportosta kokmateriālu jomā un ieņēma trešo vietu citu valsts ostu vidū pēc ārējās tirdzniecības kopapjoma. Gadsimtu mijā Rīgas osta jau aizņēma 40 km².

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas turpinājās ostas infrastruktūras uzlabošanas darbi. 1928. gadā izbagarēto kuģu ceļa dziļums sasniedza 8,2 m, 1938. — 9,0 m, tika uzbūvētas vairākas jaunas noliktavas un saldētava Eksportostā. 1926. gadā ostā darbu sāka ledlauzis "Krišjānis Valdemārs".

Pēc Otrā pasaules kara

1944. gadā Vērmahts atkāpjoties krastmalu uzspridzināja, kā rezultātā radās 24 bedres un nopietni bojājumi (vecā krastmala saglabājusies tikai senajās fotogrāfijās un zīmējumos). Krastmalas atjaunošanas darbi pēc LPSR valdības rīkojuma tika veikti no 1945. līdz 1949. gadam. Pārbūvējot Daugavas krastmalu, tika mainīta arī tās funkcija: no pasažieru un kuģu piestātnes, tai bija jākalpo iedzīvotāju atpūtas mērķiem, bet osta tika atvirzīta tālāk no pilsētas centra. 1965. gadā nodota ekspluatācijā Rīgas jūras pasažieru stacija. 1980. gadu sākumā Kundziņsalā tika uzbūvēts viens no lielākajiem konteineru termināliem PSRS, izveidota piestātne un infrastruktūra šķidrās gāzes eksportam, zvejas osta Rīnūžos.

Brīvostas izveide

2000. gada 11. aprīlī stājās spēkā Rīgas brīvostas likums, saskaņā ar to visa ostas teritorija tika nodota valdījumā Rīgas brīvostas pārvaldei. Ostas augstākā lēmējinstitūcija ir valde, ko veido četri Rīgas domes pārstāvji un četri Latvijas valsts pārstāvji no Satiksmes, Ekonomikas, Finanšu un Vides ministrijām.

Rīgas brīvostas teritorijā lejamkravu, beramkravu, ģenerālkravu termināļi un ražošanas uzņēmumi netika izvietoti vienkopus, bet gan izkliedēti dažādos ostas rajonos. Ģenerālkravu termināļi atrodas Kundziņsalā, Sarkandaugavas dienvidos, Jaunmīlgrāvja ziemeļos, Vecmīlgrāvja dienvidaustrumos, Vecmīlgrāvja dienvidos, Podragā, Krēmeros un Krievu salā. Beramkravas termināļi ir Rīnūžos, Eksportostā, Andrejsalā un Daugavgrīvā. Naftas produktu termināļi atrodas Kundziņsalas dienvidrietumos, Sarkandaugavā, Jaunmīlgrāvī un Rīnūžos. Sašķidrinātās gāzes terminālis ir Krievu salā. Jaukta tipa kravu termināļi ir Rīnūžos, Mangaļsalā, Eksportostā, Krēmeros, Krievu salā un Daugavgrīvā.

Sarkandaugavā darbojas stividorkompānija "MAN — TESS" ar ostu, kurā atrodas četras kuģu piestātnes ar naftas produktu pārkraušanas iespējām un muitas noliktava. Naftas rezervuāru parkā ir iespējams uzglabāt līdz 60 000 m³ naftas produktu.

Brīvostas teritorija tiek izmantota arī rūpnieciskās vai ražotņu apbūves vajadzībām (Sarkandaugava, Vecmīlgrāvis, Mangaļi) un Ro-Ro kravu termināla darbībai Vecmīlgrāvī. Ostā atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (dabas liegums „Krēmeri”, dabas parka „Piejūra” dabas lieguma zona „Mīlestības saliņa”).

Pasažieru pārvadājumi (līdz 2019)

1965. gadā uzbūvēja "Jūras pasažieru staciju" (arhitekti Modris Ģelzis un Vera Savisko), pēc Latvijas neatkarības atgūšanas no 1995. gada līdz 2000. gadam to pārvaldīja akciju sabiedrība "Rīgas pasažieru osta", bet pēc tam SIA "Rīgas Pasažieru termināls" kas no Rīgas brīvostas iznomāja piestātni un tās iekārtas. 2002. gada 20. decembrī kuģniecības kompānija "Rīgas Jūras Līnija" atklāja regulāru satiksmi uz Stokholmu ar pasažieru prāmi Baltic Kristina. 2006. gadā Rīgas pasažieru osta izveidoja ciešu sadarbību ar kuģu kompāniju Tallink, uzsākot regulāru prāmju satiksmi uz Stokholmu ar prāmi Fantaasia, tad ar Regina Baltica. Tallink šajā līnijā 2008. gada 7. janvārī palaida otru prāmi Vana Tallinn, bet 2009. gada aprīlī prāmi Romantika.

Operators	Līnija	Kuģi	Kursē
Tallink	Rīga — Stokholma*	Romantika*; Victoria I*	Pēc atsevišķa rīkojuma*
	Stokholma — Rīga*
	Rīga — Helsinki	Romantika; Silja Serenade; Baltic Queen	Katru otro dienu un arī pēc atsevišķa rīkojuma
	Helsinki — Rīga
	Rīga — Mariehamna (Ālandu salas)	Romantika	Speckruīzs, pēc atsevišķa rīkojuma
	Mariehamna (Ālandu salas) — Rīga

Brīvostas pārvaldnieks

Šis saraksts ir nepilnīgs; Tu vari palīdzēt, to papildinot.

• Andrejs Inkulis: 1996.—1998.
• Leonīds Loginovs: 1998.—2017.
• Ansis Zeltiņš: 2017.—pašlaik

Attēlu galerija

• 
  Rīgas ostas celtņi ziemeļos no Andrejsalas
• 
  Rīgas ostas akmeņogļu pārkraušanas piestātne
• 
  Rīgas ostas akmeņogļu pārkraušanas piestātne
• 
  Rīgas ostas birstošo kravu pārkraušanas piestātne
• 
  Rīgas ostas ķimikāliju pārkraušanas termināls
• 
  Rīgas ostas konteineru termināls
• 
  Kruīzu kuģis "Princess Daphne" Rīgas ostas akvatorijā
• 
  Kruīzu kuģis "Princess Daphne" Rīgas ostas akvatorijā
• 
  Kruīzu burinieks "Sea cloud II" Rīgas ostas akvatorijā
• 
  Pasažieru prāmji Rīgas pasažieru ostā

Literatūra

• Arvis Pope. Rīgas osta deviņos gadsimtos. Rīga: Jumava, 2000. ISBN 9984-05-301-6
• J. Štrauhmanis. Latvijas ostas. Rīga, 2000.

Ārējās saites

• Rīgas osta deviņos gadsimtos
• Vecrīgas ostas
• Rīgas pilsētas pašvaldības uzņēmums "RĪGAS OSTA"
• Raksturīgāko kravu veidu salīdzinājums Rīgas ostā 1996.-2008. gadā (.pdf)
• Par ostu darbības rezultātiem 2008. gadā — Centrālās statistikas pārvaldes dati^{[novecojusi saite]}
• Rīgas brīvostas likums
• Rīgas brīvostas mājas lapa^{[novecojusi saite]}
• 2015. gadā Rīgas brīvostas pārvaldes rīcībā tiek nodots Krievu salā izbūvētās četras beramkravu pārkraušanas piestātnes