Benito Musolīni

Benito Musolīni; Benito Mussolini
	40. Itālijas premjerministrs
	Amatā; 1922. gada 31. oktobris — 1943. gada 25. jūlijs
Monarhs	Viktors Emanuels III
Priekštecis	Luidži Fakta
Pēctecis	Pjetro Badoljo
	Pirmais impērijas maršals
	Amatā; 1938. gada 30. marts — 1943. gada 25. jūlijs
Pēctecis	Pjetro Badoljo
	Itālijas Sociālās Republikas duče
	Amatā; 1943. gada 23. septembris — 1945. gada 25. aprīlis
Priekštecis	amats izveidots
Pēctecis	amats likvidēts
	Fašisma duče
	Amatā; 1919. gada 23. marts — 1945. gada 28. aprīlis
Priekštecis	amats izveidots
Pēctecis	amats likvidēts
Dzimšanas dati	1883. gada 29. jūlijā; Predapio, Itālija
Miršanas dati	1945. gada 28. aprīlī (61 gada vecumā); Džulīno, Itālija
Tautība	itālis
Politiskā partija	Nacionālā fašistu partija (1921‍–‍1943); Itālijas sociālistiskā partija (1901‍–‍1914); Republikāniskā fašistu partija (1943‍–‍1945)
Tēvs	Alesandro Musolīni
Māte	Roza Maltoni
Dzīvesbiedrs(-e)	Rakele Musolīni, laulībā no 1915; Ida Dalzera, laulībā 1914—1915
Bērni	Eda Musolīni; Vitorio Musolīni; Bruno Musolīni; Romāno Musolīni; Anna Marija Musolīni; Benito Albīno Dalzers (neatzīts)
Profesija	politiķis, žurnālists
Augstskola	Lozannas Universitāte
Reliģija	Romas katolis no 1927. gada, sākotnēji ateists
Paraksts

Benito Amilkare Andrea Musolīni (itāļu: Benito Amilcare Andrea Mussolini; dzimis 1883. gada 29. jūlijā, miris 1945. gada 28. aprīlī) bija Itālijas premjerministrs un diktators no 1922. līdz 1943/1945. gadam, viens no fašisma ideoloģijas izstrādātājiem. Izmantojot savu harismu, kontroli pār masu medijiem, kā arī savu politisko pretinieku apspiešanu, viņš radikāli pārveidoja līdz tam pastāvējušo Itālijas valsts iekārtu un izveidoja pirmo fašistisko valsti — Fašistisko Itāliju.

Otrajā pasaules karā viņš iesaistījās Trešā reiha pusē, kas noveda pie Sabiedroto iebrukuma Itālijā un viņa gāšanas.

1945. gada 28. aprīlī pēc nāvessoda izpildes Musolīni līķis aiz kājām tika pakārts Milānā publiskai apskatei. Iespējams, šī notikuma iespaidā Hitlers deva pavēli savu līķi sadedzināt, lai izvairītos no līdzīga likteņa.

2004. gada novembra itāļu televīzijas aptaujā viņš tika atzīts par 34. diženāko itāli vēsturē.^{[nepieciešama atsauce]} Musolīni ir arī Latvijas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.^[1]

Sociālists

Musolīni savu politisko karjeru sāka kā sociālists, kas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka Amilcare un Andrea (viņa pārējie vārdi) ir doti par godu pazīstamiem itāļu sociālistiem.

Lai izvairītos no iesaukšanas itāļu armijā, Musolīni bēga uz Šveici (kur tika aizturēts par klaidonību) un vēlāk uz Austroungāriju, kur no 1909. gada strādāja sociālistu avīzē. Pēc atgriešanās Itālijā viņš sāka strādāt par redaktoru itāļu sociālistu lielākajā avīzē Avanti! (Uz priekšu!).

Fašists

Daļa revolucionāro sindikālistu 1914. gadā pameta sociālistus strīdā par Itālijas iesaistīšanos Pirmajā pasaules karā. Šī grupa 1914. gada oktobrī izveidoja Fasci d'azione rivoluzionaria internazionalista, kurai pievienojās arī Musolīni. Viņš uzskatīja, ka karš stiprinās relatīvi nesen (1861. gadā) izveidoto Itālijas Karalisti.

Kad Itālija pievienojās Sabiedrotajiem, lai cīnītos ar Vāciju, Musolīni pieteicās armijā un kādā kaujā tika ievainots, metot granātu. Itālija kara laikā piedzīvoja vairākas smagas sakāves un gaidītās uzvaras triumfa vietā valsts pēc kara pārdzīvoja smagu krīzi, kā arī pieaugošu sociālistu un komunistu aktivitāti. Dienesta laikā Musolīni ieguva kaprāļa pakāpi.^[2]

Fašistu politiskā partija tika izveidota 1919. gada pavasarī, bet 1921. gadā Musolīni tika ievēlēts parlamentā. Komunistu, sociālistu un anarhistu iebiedēšanai no armijas veterāniem tika izveidotas paramilitāras fašistu vienības (tautā sauktas par Melnkrekliem). Valstī valdošie politiķi nespēja stabilizēt situāciju un fašisti tiem šķita pieņemama alternatīva kārtības ieviešanai. Pēc leģendām apvītā Marcia su Roma (Marša uz Romu), 1922. gada 28. janvārī karalis Viktors Emanuels III uzaicināja Musolīni kļūt par premjerministru.

Pretēji leģendai, Musolīni nekļuva par premjerministru Marša uz Romu dēļ. Lai nodrošinātu stabilitāti valstī, karalim bija jāizvēlas starp sociālistiem vai fašistiem, un viņš izvēlējās fašistus. Viktors Emanuels III palika armijas virspavēlnieks un saglabāja tiesības atlaist premjerministru (ko arī izdarīja 1943. gadā).

Premjerministrs

Pirmajos varas gados Musolīni vadīja koalīcijas valdību, kurā iekļāvās arī nacionālisti, liberāļi un populisti. Viņš nostiprināja valsts kontroli un veicināja valsts un fašistiskās partijas institūciju saplūšanu. Fašistu paramilitārās vienības tika integrētas Itālijas bruņotajos spēkos. Izmantojot varas dotās priekšrocības, lai traucētu citām partijām, 1924. gada aprīļa vēlēšanās fašistu partija ieguva vairākumu parlamentā.

Sociālistu deputāta Džakomo Mateoti, kurš bija aicinājis anulēt vēlēšanas, slepkavība izraisīja nopietnu Musolīni valdības krīzi, taču vājā opozīcijas un karaļa reakcija deva signālu Musolīni, ka viņa pozīcijas nav apdraudētas.

Diktators

1925. gada 3. janvāra runā Musolīni uzņēmās atbildību par Mateoti slepkavību, vienlaikus nodibinot faktisku fašistu diktatūru un izbeidzot pēdējās politiskās brīvības paliekas, pabeidzot fašisma kustības un valsts saplūšanu.

Lai arī fašismam trūka konkrētas definīcijas un programmas, tas izveidoja jaunu politiski-ekonomisko sistēmu, kura vēlāk kalpoja par paraugu Hitleram un citām autoritārajām valstīm (Spānijai, Rumānijai, u. c., arī Latvijai), kuras nestabilajos trīsdesmitajos gados centās atrast alternatīvu liberālajam kapitālismam un padomju komunismam. Fašisms apvienoja korporāciju intereses, totalitārismu, nacionālismu un antikomunismu tādā valsts iekārtā, kuras mērķis bija apvienot visas šķiras kapitālistiskā sistēmā. Taču šis bija jauns kapitālisms, tāds, kurā valsts kontrolēja svarīgākās ražošanas nozares. Papildus, fašisms centās apvienot Romas impērijas pagātnes slavu ar topošās fašistu Romas impērijas sapni.

Iekarotājs

Musolīni ārpolitika bija agresīvi imperiālistiska, ar mērķi vismaz daļēji atjaunot seno Romas impēriju. Pirmais solis bija padarīt Vidusjūru par Mare nostrum (mūsu jūru). 1923. gadā Musolīni centās iegūt Korfu salu. Drīz Albānijā tika izveidota Itālijai paklausīga valdība. Tika pastiprināta itāļu kontrole pār Lībiju, kas kopš 1912. gada bija itāļu kolonija. Grieķu salā Lerosā tika izveidota liela kara flotes bāze. 1935. gadā Stresas konferencē Musolīni piedalījās antihitleriskas koalīcijas izveidošanā, kuras mērķis bija aizsargāt Austrijas neatkarību. Faktiski gan Musolīni to darīja tikai tāpēc, ka pats vēlējās palielināt Itālijas ietekmi šajā valstī. 1935. gadā Itālija iebruka Etiopijā. Kara laikā itāļi pārkāpa lielu daļu līdz tam pieņemto kara normu — tika lietoti ķīmiskie ieroči, vairākas reizes bombardēti Sarkanā Krusta hospitāļi, terorizēti un slepkavoti mierīgie iedzīvotāji. Sagūstītie etiopiešu kareivji tika dzīvi izmesti no lidmašīnām. Pēc Etiopijas imperatora Haile Selasije I došanās trimdā un galīgas valsts iekarošanas, 1936. gada maijā Musolīni pasludināja, ka ir izveidota Itālijas impērija.

Īpaši jāatzīmē itāļu reakcija uz 1937. gada februārī Adisabebā notikušo atentāta mēģinājumu pret itāļu komandieri Graziani parādes laikā. Uzreiz pēc bumbas sprādziena apmēram trīsdesmit klātesošie etiopieši tika uzdurti uz mietiem, un fašistu melnkrekli uzsāka pilsētas iedzīvotāju spīdzināšanu un slepkavošanu. Viņi arī nodedzināja mājas ar visiem iedzīvotājiem un organizēja masu apšaušanas.

Tā rezultātā pasliktinājās Musolīni attiecības ar demokrātiskajām rietumvalstīm un viņš sāka tuvināties Hitleram. 1936. gada 25. oktobrī tika parakstīts Itālijas-Vācijas draudzības līgums. Pēc tā parakstīšanas Musolīni runāja par jaunas ass izveidošanu, ap kuru turpmāk griezīsies visas Eiropas valstis. Šajā ass valstu aliansē Musolīni, neskatoties uz ilgāku atrašanos pie varas, bija vājākais partneris un viņam nācās sekot nacistu politikai. Piemēram, kopējot nacistu likumus, Itālijā tika pieņemti antisemītiski likumi.

Pirmais kopējais abu valstu projekts bija atbalsts Franko dumpiniekiem 1936—1939. gada Spānijas pilsoņu karā. Musolīni uz Spāniju nosūtīja vairākus desmitus tūkstošus kareivju ar bruņutehniku.

Musolīni arī vairs nevarēja pretoties tam, ka Hitlers 1938. gadā anektē Austriju un 1939. gadā sadala un anektē Čehoslovākiju.

Itālijas un Vācijas alianse, ko Musolīni sauca par Tērauda paktu, tika noslēgta 1939. gada maijā.

Otrais pasaules karš

Bija jūtama liela kara tuvošanās, un Musolīni paziņoja par saviem nodomiem anektēt Maltu, Korsiku un Tunisiju. Viņš runāja par jaunas Romas impērijas izveidošanu, kura ietvertu arī Lībiju, Ēģipti un pat Keniju.

1939. gada aprīlī pēc īsa kara tika anektēta Albānija. Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai un Otrā pasaules kara sākuma Musolīni tomēr izlēma pasludināt, ka Itālija ir "nekarojoša" valsts, lai nogaidītu, kura no karā iesaistītajām pusēm uzvarēs.

Vācu armijai jau tuvojoties Parīzei, Musolīni pieteica karu Francijai un Lielbritānijai. 1940. gada 28. oktobrī, turpinot Balkānu kampaņu, itāļi no iekarotās Albānijas teritorijas uzbruka Grieķijai, taču grieķi pretojās tik veiksmīgi, ka itāļi zaudēja pat 1/3 Albānijas. Lai glābtu savu ass partneri no apkaunojuma, Hitlers uzbruka un iekaroja Grieķiju.

Sekojot Hitleram, Musolīni 1941. gada jūnijā pieteica karu PSRS un decembrī arī ASV.

Sagrāve

1943. gada 25. jūlijā, pēc ass valstu sakāves Ziemeļāfrikā, zaudējumiem karā ar PSRS un Angļu-amerikāņu desanta Sicīlijā, lielākā daļa Musolīni līdzgaitnieku Fašistu Lielajā Padomē vainoja viņu Itālijas neveiksmēs. Tajā pašā dienā Viktors Emanuels III paziņoja Musolīni, ka viņš tiek atcelts no premjerministra amata. Izejot no karaļa pils, Musolīni tika arestēts un nogādāts uz vientuļu viesnīcu kalnos.

Par Itālijas premjerministru tika iecelts Pjetro Badoljo, kurš paziņoja, ka "kopā ar mūsu ģermāņu sabiedrotajiem, karš tiek turpināts". Taču slepenībā tika uzsāktas sarunas ar Sabiedrotajiem par Itālijas padošanos. 45 dienas vēlāk, 8. septembrī Badoljo parakstīja pamieru ar Sabiedrotajiem un, baidoties no vāciešu atriebības, kopā ar karali aizbēga no Romas. Itālijas armija tika atstāta bez turpmākās darbības pavēlēm un praktiski sabruka — daļa kareivju devās mājās, citi padevās Sabiedrotajiem, daļa sāka partizānu cīņu pret vāciešiem, bet citi turpināja karot kopā ar vāciešiem.

Lai arī vācu armija jau līdz tam atradās Itālijā, tā tagad pārņēma pilnīgu kontroli pār Itāliju un Itālija kļuva par okupētu valsti. 12. septembrī Musolīni no gūsta atbrīvoja vācu specvienības kareivji, kas vientuļo kalna viesnīcu sasniedza ar planieriem. Viņš Ziemeļitālijā nodibināja Itālijas Sociālo Republiku (Repubblica Sociale Italiana), taču faktiski Musolīni bija tikai vāciešu marionete, un to lieliski saprata. Šajā laikā Musolīni sarakstīja grāmatu "Mans ceļš uz varu un tās zaudēšana".

Pēdējās kara dienās Musolīni plānoja bēgt uz netālo Šveici. Taču 1945. gada 27. aprīlī viņu kopā ar tuvākajiem līdzgaitniekiem aizturēja partizāni un nākamajā dienā nošāva.

Atsauces

↑ «Exhibition “The Lāčplēsis Military Order” ← National History Museum of Latvia». lnvm.lv (en-US). Skatīts: 2018-11-14.
↑ «Benito Mussolini». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 17. decembrī. Skatīts: 2008. gada 28. decembrī. Teksts " Comando Supremo " ignorēts

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Benito Musolīni.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Par Musolīni un Itālijas kariem
Par Musolīni Arhivēts 2021. gada 30. martā, Wayback Machine vietnē.

[1] «Exhibition “The Lāčplēsis Military Order” ← National History Museum of Latvia». lnvm.lv (en-US). Skatīts: 2018-11-14.

[2] «Benito Mussolini». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 17. decembrī. Skatīts: 2008. gada 28. decembrī. Teksts " Comando Supremo " ignorēts

[1]

[2]