Krievijas Amerika
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Krievijas vēsture |
|---|
 |
Krievijas Amerika (krievu: Ру́сская Аме́рика, angļu: Russian America) bija Krievijas Impērijai piederoša teritorija Komandora salās, Aleutu salās un Aļaskā, kuru pārvaldīja Krievijas-Amerikas kompānija. Tirdzniecības kolonijas galvaspilsēta bija 1804. gadā dibinātā Novoarhangeļska (tagad Sitka).
Tirdzniecības kolonija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1741. gadā Vitusa Beringa vadītā Krievijas Impērijas ekspedīcija sasniedza Aleutu salas. Krievu interesi par šo reģionu noteica kalānu, kotiku un lapsu kažokādas, kas bija pieprasītas Krievijā un Ķīnā. Valzirgu ilkņi bija tādā pašā cenā kā ziloņkauls. Lai piespiestu vietējos aleutu cilšu vīriešus medīt kažokzvērus un iegūtu dārgās ādas, krievi sagrāba ķīlniekos vietējās sievietes un bērnus.[1] Aleutu salu iedzīvotājus gandrīz iznīcināja eiropiešu ievestās slimības. Ap 1741. gadu Aleutu salās varēja dzīvot 12 000—15 000 cilvēku, bet 1806. gada skaitīšana uzrādīja 2209 iedzīvotājus.
1784. gada 3. augustā Kodiaka salās Trīs Svēto līcī Grigorijs Šeļikovs no “Šeļikova-Goļikova kompānijas” nodibināja pirmo pastāvīgo apmetni. 1786. gadā Šeļikovs atgriezās Krievijā, 1790. gadā uz Aleutu salām nosūtot pārvaldnieku Aleksandru Baranovu. Ar vietējām aleutu ciltīm no 1802. līdz 1805. gadam notika asiņains karš par teritorijas kontroli.
1799. gadā Krievijas ķeizars Pāvils I apvienoja vairākas šeit aktīvās kompānijas, izveidojot Krievijas-Amerikas kompāniju — valsts kontrolētu akciju sabiedrību, kurai piešķīra tirdzniecības monopolu reģionā. Napoleona karu laikā no 1803. līdz 1806. gadam notika Krūzenšterna vadītā ekspedīcija uz Kluso okeānu, kuras oficiālais mērķis bija izpētīt tirdzniecības ceļus no Aļaskas piekrastes līdz Japānai. Krievijas-Amerikas kompānija kontrolēja piekrasti un iestiepās Aļaskas vidienē pa Jukonas upi. Tika izveidoti 23 tirdzniecības forti, kuru skaits vēlāk pieauga līdz 60. Baranovs dibināja jaunus fortus aizvien tālāk uz dienvidiem, iestiepjoties Meksikas kontrolētajā Kalifornijā, kur 1812. gada 2. februārī nodibināja Rosa fortu. Tā dibināšanas mērķis bija izveidot lauksaimniecības koloniju, kas ar pārtiku apgādātu Aļaskā dzīvojošos.
No 1815. līdz 1818. gadam Oto fon Kocebū vadītā ekspedīcija neveiksmīgi centās atrast Ziemeļu jūras ceļu cauri Beringa šaurumam. Pēc Baranova atcelšanas no 1818. gada par kompānijas vadītājiem un Krievijas Amerikas gubernatoriem uz piecu gadu termiņiem iecēla karaflotes virsniekus. Kompānijas apmetnes bija sadalītas piecās teritorijās: Novoarhangeļskas, Kodiakas, Unalaskas, Rosa forta un Ziemeļu salu. Katra teritorija bija atbildīga par kažokzvēru medīšanu, kuģubūvi, pārtikas krājumu sagatavošanu. Kažokādu nogādāšana uz Krievijas Eiropas daļu notika vai nu pa sauszemi, cauri visai Sibīrijai, vai ar kuģiem, kas kuģoja apkārt Āfrikai.
Lai novērstu citu valstu tirgotāju darbību, viņu kuģiem 1821. gadā aizliedza pietuvoties krastam tuvāk par 100 jūdzēm. Lai demonstrētu Krievijas militāro spēku, 1823. - 1826. gadā Oto fon Kocebū vadīja savu otro ekspedīciju uz Krievu Amerikas piekrasti. Taču britu un amerikāņu tirgotāji krievus no šejienes izspieda. 1823. gadā ASV prezidents Džeimss Monro formulēja pret Eiropas lielvalstu iejaukšanos Amerikā vērsto Monro doktrīnu, bet 1824. gadā Krievija bija spiesta noslēgt līgumu ar ASV, ar kuru atteicās no pretenzijām Oregonas teritorijas piekrastē. 1844. gadā krievi pārdeva Rosa fortu.
Krievijas Amerika bija tirdzniecības kolonija, krievu kolonistus uz šejieni neaicināja, tāpēc krievu skaits šeit nepārsniedza 1000. Lielākā viņu daļa pēc 7 gadus ilga kontrakta beigām atgriezās Krievijā. 1835. gadā ap 100 kompānijas darbiniekiem, kas bija nostrādājuši vairāk par 15 gadiem, ļāva palikt uz patstāvīgu dzīvi. Kompānijas darbinieki precējās ar vietējām sievietēm, un 1863. gadā jauktajās laulībās dzimušo iedzīvotāju (oficiāli saukti par kreoliem) skaits pārsniedza 2000. Viņiem bija garantēts darbs kompānijā, viņi apmeklēja pareizticīgo baznīcas. 1818. gadā Sitkā dzīvoja 190 krievi, 72 kreoli un 173 aleuti. 1821. gadā ap 320 krievi, 130 kreoli un 240 aleuti. 1863. gadā Sitkā dzīvoja 978 krievi un kreoli.
19. gadsimta vidū Sitkā darbojās divas kokzāģētavas. Pārtikas graudus, kurus galvenokārt piegādāja no Kalifornijas un Čīles, mala divās dzirnavās. Kolonijā veica vienkāršu metālapstrādi, ražoja sveces. Ķieģeļu ražošanai traucēja piemērota māla trūkums. Par spīti skarbajam klimatam, audzēja kartupeļus, kas nodrošināja vitamīnu minimumu. Pienu deva uz šejieni atvestās govis. Galvenais pārtikas avots bija zivis un medījuma gaļa.[2]
1821. gadā kompānija saņēma savus otros statūtus, kas nodrošināja jauktajās laulībās dzimušo kreolu tiesības. Kompānijai arī uzdeva atbalstīt baznīcas un garīdznieku darbību, kā arī tiesības tirgoties ar citu valstu tirgoņiem. Kompānija aktīvi iesaistījās Ķīnas tējas transportā un tirgošanā. 1844. gadā kompānija saņēma trešos statūtus. Kompānijas ierēdņi savus amatus legāli izmantoja, lai iedzīvotos. Ierēdņi pelnīja tam laikam lielu algu — 1500 rubļus gadā, kamēr kompānijas vadītājs 150 000 rubļus gadā. Kažokzvērus izšāva tādos apjomos, ka to populācijas tuvojās iznīcībai. Lai gūtu ienākumus, 1852. gadā kompānija sāka piegādāt ledu ASV, taču kopumā kompānijas ienesīgums samazinājās. 1855. gadā vietējās ciltis neveiksmīgi mēģināja iekarot Novoarhangeļsku.
Pareizticība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmie pareizticīgo misionāri kolonijā ieradās 1794. gadā, un 1795. gadā Kodiakā atvēra baznīcu. Baranovs atteicās atbalstīt baznīcas darbību un misionārus. Tēvs Ivans Venjaminovs 1823. gadā sāka darbu aleutu zemēs, vietējās valodās tulkojot reliģiskos tekstus un vietējo iedzīvotāju vārdnīcas. Vēlāk viņš kļuva par Maskavas patriarhu Inokentiju. 1840. gadā izveidoja Kamčatkas, Kuriļu salu un Aleutu eparhiju ar centru Novoarhangeļskā. 1848. gadā Sitkā iesvētīja Sv. Mihaila katedrāli. Jauktā laulībā 1804. gadā dzimušais tēvs Jakovs Netsvetovs 1994. tika kanonizēts kā svētais. 1867. gadā baznīcas draudzēs skaitījās 4276 aleuti. Pēc Aļaskas pārdošanas ASV lielākā daļa krievu un kreolu devās uz Krieviju, taču pareizticība šeit joprojām ir saglabājusies.
-
Sv.Mihaila katedrāle Sitkā -
Sitka, 1897
.jpeg)
Pārdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krimas kara laikā kļuva skaidrs, ka Krievijas flote un armija nespēs šo teritoriju nosargāt, ja Lielbritānija no britu Kanādas izlemtu sagrābt Aļasku. Karā sakautā un gandrīz bankrotējusī Krievija sāka sarunas ar draudzīgo ASV par tālās un zaudējumus nesošās teritorijas pārdošanu. Sarunas sākās 1854. gadā, taču nedeva rezultātus un atsākās tikai pēc Amerikas pilsoņu kara. 1867. gada 30. martā Krievija Aļasku pārdeva ASV par 7,2 miljoniem ASV dolāru. 9. aprīlī ASV Senāts šo darījumu apstiprināja ar tikai vienas balss pārsvaru.[3] 1898. gadās sākās Aļaskas zelta drudzis. 1959. gada 3. janvārī Aļaska kļuva par ASV 49. štatu.
.jpg)