Magnijs

Magnijs
12	; ; ; ; 2; 8; 2
	Mg; 24,3050 g/mol
	[Ne]3s2
	; Magnija skaidiņas un magnija lentes degšana gaisā
Oksidēšanas pakāpes	+2, +1 (ļoti reti)
Elektronegativitāte	1,31
Blīvums	1738 kg/m3
Kušanas temperatūra	932 K (650 °C)
Viršanas temperatūra	1363 K (1090 °C)

Magnijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Mg un atomskaitli 12. Magnijs ir sārmzemju metāls, dabā nav sastopams brīvā veidā. Savienojumos magnijs ir divvērtīgs, ar oksidēšanas pakāpi +2, ļoti retos gadījumos pakāpe ir +1. Magniju lieto kā vieglu metālu sakausējumos un kā reducētāju (ar magniju var reducēt brīvu silīciju no SiO₂). Magniju dažreiz nepareizi sauc par magnēziju, bet patiesībā magnēzijs ir tikai magnija oksīds.^[1]

Īpašības

Magnijs tīrā veidā ir sudrabbalts metāls ar salīdzinoši mazu blīvumu. Tā blīvums ir 1738 kg/m³. Magnijs ir ķīmiski aktīvs metāls, tomēr saskarē ar gaisu maz izmainās, jo pārklājas ar plānu, blīvu oksīda kārtiņu. Ja magniju karsē, tad 600 °C temperatūrā tas uzliesmo, izdalot lielu siltuma daudzumu.

Magnijs reaģē ar visiem nemetāliem, izņemot ūdeņradi.

Izotopi

Dabiskais magnijs sastāv no trijiem stabiliem izotopiem — magnija-24 (78,99% no kopējā daudzuma), magnija-25 (10,00%) un magnija-26 (11,01%).^[2] Dabā radioaktīvais magnijs nav sastopams.

Atrašanās dabā

Magnijs ir astotais visbiežākais ķīmiskais elements Zemes garozā,^[3] bet brīvā veidā dabā nav sastopams. Magnijs sastopams galvenokārt karbonātu veidā, kā tīrs magnija karbonāts un dolomītā kopā ar kalcija karbonātu, kā arī magnija sulfāta veidā jūras ūdenī. Zināmākie magnija minerāli bez dolomīta ir magnezīts, karnalīts un kainīts. Starp dabiskajiem magnija silikātiem ir azbests un talks.

Magnijs ir būtiski nepieciešams vairāk nekā 300 dažādu dzīvībai svarīgu enzīmu sistēmu aktivizācijai.^{[nepieciešama atsauce]} Magnijam ir itin liela loma nervu sistēmas funkciju nodrošināšanā, kā arī muskuļu saraušanās un atslābšanas fāzes nodrošināšanā, tai skaitā ietekmējot gludo muskuļu šūnas, kas nodrošina artēriju saraušanos un atslābšanu. Magnijs veido hlorofila molekulas centrālo daļu, bez šīs molekulas augu dzīvības procesi nebūtu iespējami.

Atsauces

↑ «Magnēzijs». tezaurs.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 15. martā. Skatīts: 2019. gada 22. jūlijā.
↑ «Isotopes of the Element Magnesium» (angliski). Jefferson Lab. Skatīts: 2011-08-19.
↑ David R. Lide, C. R. Hammond. CRC Handbook of Chemistry and Physics, 84th Edition. CRC Press, 2003. 4-18. lpp. ISBN 9780849304842. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 2. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 22. jūlijā.