Saulkrastu vēsture

Neibādes osta pirms Pirmā pasaules kara

Saulkrastu jūrmala pie Neibādes pirms Pirmā pasaules kara

Saulkrastu vēsture atspoguļo Saulkrastu pilsētas vēsturisko daļu (Pēterupes, Neibādes, Katrīnbādes) pagātni kopš senākajiem rakstu pieminekļiem 13. gadsimtā līdz mūsdienām.

Rīgas arhibīskapijas periods

Indriķa Livonijas hronikā atrodami pirmie rakstos pieminētie dati par tagadējo Saulkrastu teritoriju, kurā tolaik atradās nelieli Metsepoles lībiešu ciemi. Laikā, kad tagadējā Saulkrastu teritorija atradās Kubeseles jeb Krimuldas draudzes pārvaldniecībā, tika izveidots arī pirmais lūgšanu nams kapela, kas nosaukta sv. Pētera vārdā. Piejūras ciemu zemes nebija pārāk auglīgas, tāpēc ciemi bija nabadzīgi. Arhibīskapu intereses šajā apvidū aprobežojās ar nodokļu, desmitās tiesas, iekasēšanas baznīcas, mūku un priesteru uzturēšanai. Par nemaksāšanu draudēja sods. Dažkārt piejūras zvejnieku nodokļi bija nēģu kubls vai noteikts skaits lašu. Tagadējā Saulkrastu teritorija tika sadalīta starp četrām jaunizveidotajām un uzceltajām muižām. No Saulkrastu ziemeļaustrumu robežas līdz Grēvurgai zeme piederēja Skultes muižai, kuru sākotnēji sauca par Jauno muižu (Neuhof). 1540. gadā Rīgas arhibīskaps Vilhelms Brandenburgs ieķīlāja Adiamindi jeb teritoriju pie Aģes upes Rīgas rātskungam Heinriham fon Ulenbrokam, kas nodibināja šo muižu. Teritorija no Grēvurgas līdz Pēterupei piederēja Bīriņu (Kolcenes) muižai, no Pēterupes līdz Lilastes upei — Pabažu kroņa jeb valsts muižai, bet neliela teritorija starp jūrmalas kāpām un Lilastes ezeru — Sējas muižai.

Zviedru Vidzemes periods

Poļu—zviedru kara sākumā 1600. gadā Zviedrijas karalis Kārlis IX ar karaspēku iebruka Igaunijā un tad virzījās uz Rīgas pusi. Šī kara laikā tika nopostīta Pēterupes krastā uzceltā Svētā Pētera katoļu kapela (St. Peters-Kapelle). Karu un sirojumu izpostītajā zemē izcēlās bads, bija neparedzēti auksta ziema, kurai sekoja neražas gadi. Daudzi iedzīvotāji aizbēga uz citiem novadiem. Vidzeme kara laikā zaudēja ap 40 000 cilvēku. 17. gadsimta sākumā Pēterupes ciema jūrmalā bija tikai trīs zvejnieku sētas (ceturtā pamesta). Zvejniekiem piederēja nelieli sakņu dārzi, bet smilšainajā zemē nevarēja izaudzēt labu ražu. Katru gadu muižai bija jānodod arī reņģes.

Pēc Altmarkas miera līguma noslēgšanas Vidzemi ieguva Zviedrija, tas būtiski ietekmēja vācu muižniecības neierobežoto varu.

Izglītība

Likums, ka katrā muižā bija jārūpējas par zemnieku izglītošanu, neguva atbalstu ne muižniekos, ne muižu ļaudīs. 1694. gadā Kārlis IX dāvāja katrai skolai ceturtdaļu arkla zemes un izdeva rīkojumu par skolu ēkām, zemi un skolotāju algām. Pēterupē un Skultē negāja tik gludi. Labākajā gadījumā lasīt un rakstīt bērnus iemācīja vecāki, bet, tā kā daudziem vecākiem šo prasmju nebija un viņi pēc tām nekāroja, tad arī viņu atvases iztika ar tām zināšanām, ko deva apkārtējā dzīve.

Draudze

1640. gadā izveidojās luteriskā Pēterupes draudze, tika noteiktas tās robežas. Mācītāja mājas vajadzībām piešķīra ceturtdaļu arkla zemes un divas mācītāja mājas saimniecības (Bāžas un Cīruļus). 1641. gadā uzcēla jaunu luterāņu baznīcu. Pirmais mācītājs Konkordiuss Blūms pieminēts 1643. gadā.

Mācītāja loma vietējā apvidū bija strikti noteikta. 1636. gada noteikumi paredzēja mācītājmuižas saimniecību, kas sastāvēja no septiņām ēkām: dzīvojamās mājas, priekšnama, kambara, divkāršās klēts, rijas un lopu kūts. Bija jābūt vienam arklam zemes, pļavām un mežiem. Bez tam mācītājmuiža saņēma nodevas gan no zemniekiem, gan muižas. 1669. gada vizitācijas komisija izdeva rīkojumu, ka ikvienam Pēterupes zemniekam jāpieved divpadsmit labi priežu baļķi un astoņi labi dēļi. Mācītājiem nebija nekādu nodokļu un bija tā saucamā priesteru privilēģija, kas nodrošināja dažādus materiālos atvieglojumus un garantijas.

Lielais Ziemeļu karš atnesa Vidzemei daudz posta. Lai gan kaujas ceļš nevirzījās gar pašu jūras piekrasti, arī piejūras ciemos iemaldījās krievu zaldāti. Vispārējās nabadzības un slimību piemeklētajā teritorijā sākās Lielais mēris, kas burtiski pļāva iedzīvotājus. Mēra revīzijas aktos lasāms, ka Bīriņu—Eikažu novadā, kurā atradās arī liela Saulkrastu daļa, nomiruši 578 cilvēki, izdzīvojis 221 cilvēks. Saskaņā ar citām ziņām Cernikavas, Pēterupes un Skultes draudzē iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 73%.

Lielā Ziemeļu kara laikā krievu karaspēks Vidzemē no 1700. līdz 1710. gadam nodedzināja 30 baznīcu. Pēterupes baznīca bija sliktā stāvoklī, tomēr liesmas tai gājušas secen.

Vidzemes guberņas periods

Draudze un mācītāji

1710. gada 14. jūlijā sākās nopostītās Vidzemes atjaunošana. Līdz 1730. gadam Skultes un Pēterupes baznīca bija apvienota, bet pēc tam Skultes baznīca pievienojās Liepupes iecirknim.

Kara apstākļos jūrmalnieku jau tā nelielā interese par kristīgo ticību mazinājās. Vizitācijas laikā 1727. gadā tika konstatēts, ka Pēterupes draudzes locekļi ir gaužām kūtri un skubināmi uz iešanu baznīcā, un ir pat tādi, kas ne reizes nav bijuši pie dievgalda, piemēram, Čakstu Treimanis.

Vissarežģītākā situācija bija ar mācītājiem. Kopš 1718. gada ne Skultes, ne Pēterupes draudzē nebija mācītāja. Par šo apvienoto draudzi rūpējās Krimuldas mācītājs prāvests Johans Heinrihs Hilde, bet arī viņš nebija ieinteresēts un atzina, ka grūti kaut ko sākt darīt, ja draudzē nav neviena vācu muižnieka. Pēterupes baznīca bija tik sliktā stāvoklī, ka sprediķi tur varēja lasīt tikai labā laikā, tāpēc dievvārdi bija jānotur krogā.

Līdz 18. gadsimtam bija pieņemts, ka mirušos apbedīja baznīcā vai baznīcas dārzā. Ap 1773. gadu valdība aizliedza mirušos apbedīt baznīcās, tāpēc Pēterupē tika ierīkota kapsēta.

Ķeizarienes Katrīnas brauciens

Lapene un tiltiņš Katrīnbādes peldvietā pirms Pirmā pasaules kara

Saulkrastu apkārtnē joprojām atradās nelieli, nabadzīgi zvejnieku ciemi, kuros iedzīvotāju bija maz, bet apkārtne — skaista. Drīz pēc tam, kad Krievijas ķeizariene Katrīna II ieguva varu, viņa 1764. gadā rīkoja iepazīšanās braucienu uz Baltijas provincēm. Katrīna II aizrādīja, ka baznīcas ir nolaistas un muižnieki nerūpējas par zemnieku bērnu izglītošanu.

Pēc populāra nostāsta par Katrīnas II nakšņošanas vietu šajā pusē tika izraudzīta Pabažu muižas vasarnīca. Katrīna esot pie Baltās kāpas peldējusies jūrā un šajā vietā iestādījusi divas liepas. Acīmredzot šis notikums licies ievērības cienīgs, lai vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē, ieinteresētu muižniekus jūras malā būvēt vasarnīcas, bet vietu, kur Katrīna peldējusies, nosaukt viņas vārdā par Katrīnbādi. Jau gadu pēc ķeizarienes ceļojuma Vidzemes luterāņu baznīcas konsistorija izdeva rīkojumu par skolām, kurā teikts, ka visi zemnieku bērni jāmāca lasīt un muižkungam jārūpējas par to, lai arī visi bērni, kuriem jāmācās, būtu paēduši. 1766. gadā bija nelielas pārmaiņas. Pēterupē bija skolotājs Mārtiņš Ķīše. Viņu uzturēja zemnieki, maksājot reņģu siekus, bet par apbedīšanu skolotājs saņēma arī naudu. Vienīgi skolēnu gan vēl nebija.

Skolas

1802. gadā ķeizars Aleksandrs I nodibināja īpašu tautas apgaismošanas ministriju, kas sāka vadīt izglītības lietas. Jau 1803. gadā Vidzemes konsistorija izsūtīja draudžu mācītājiem cirkulāru par skolu uzlabošanu. 1816. gadā tika dibināta Pēterupes draudzes skola, kurā bija skolotājs Pēteris. Kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas tika doti uzvārdi, skolotājs ieguva vārdu Šults.

Piejūras ciemu galvenā nodarbošanās bija zvejniecība, tāpēc jūra prasīja zināšanas, kuras nemācīja ne vācu, ne latviešu skolotāji. Dažās vietās jūrā, īpaši pie Pēterupes grīvas, atradušies akmeņi, t.s. ķērāji, kas plēsuši lašu vadus. Arī tam, lai tīkli paliktu veseli, bija vajadzība īpaša gudrība. Tikai nacionālās pašapziņas veidošanās rezultātā radās tieksme pēc izglītības. Tiešā atkarība no muižas zemniekus un zvejniekus nocietināja pret visu jauno un svešo.

Kuģu būve

Trīs mastu barketīna "Rūdolfs" būvēta Skultes kuģubūvētavā 1904. gadā

Reizē ar izglītību un nacionālo pašapziņu vietējie zvejnieki saprata, ka, iegūstot pārticību, tiek iegūta neatkarība no muižkunga. Kaut arī lēni, tomēr, liekot lietā izdomu, tika uzlabotas un padarītas ērtākas zvejnieku laivas.

Pabažu jūrmalā tika uzbūvēts viens no pirmajiem latviešu buriniekiem, kura ietilpība bija lielāka par 100 tonnām, divmastu kuģis Wictoria. Tā kā vienai zemnieku saimniecībai parasti nepietika līdzekļu kuģu būvei, arī Wictoria bija divi īpašnieki: Mangaļu zemnieks Jānis Miķelsons un Pabažu zemnieks Pēteris Balodis. Dokumentos kuģis Wictoria nosaukts par klāja liellaivu, un tas bija piemērots piekrastes braucieniem. Abos kuģa galos atradās klāji, bet vidū — kravas telpas. Pabažu teritorija piederēja kronim, tāpēc tur bija daudz vieglāk dabūt atļauju kuģu būvei nekā vietās, kas piederēja muižkungiem. Kuģu būves zināšanas zvejnieki mācījās no igauņiem. Sākumā igauņu būvnieki darbojās kopā ar latviešiem, bet vēlāk, 1880. gados, Liepupē, Skultē un Pēterupē bija savu meistari, kuri kuģus būvēja līdz Pirmajam pasaules karam. No 1857. gada līdz 1913. gadam Pēterupe, Pabažu jūrmala un Skultes jūrmala netālu no Aģes grīvas bija populārākās kuģu būves vietas, kurās būvēja šonerus, gafelšonerus un brigantīnas.

Kuģu vārdus izvēloties, tos saistīja ar konkrētiem cilvēkiem. Populārāk bija kuģi nosaukt sievietes vārdā. Turklāt bija ticējums, ka vārdu nedrīkst izrunāt, pirms kuģis nav nolaists ūdenī. Kuģu būve mazajos jūrmalciemos bija daudz izdevīgāka nekā lielākās pilsētās, jo materiālu sagāde un doku lielums jūtami atšķīrās. 1884. un 1885. gadā vienlaikus tika būvēti 40 metru gari trīsmastu burinieki Pēterupē un Mīlgrāvī. Viena kuģa būvē tika nodarbināti 15—20 strādnieki, tādēļ radās jauna darba iespējas. Dažus jūrmalniekus kuģi padarīja bagātus un materiāli neatkarīgus. Dažkārt zvejnieku (kuģu būvētāju) ienākumi bija lielāki nekā muižkungiem.

Pēterupes grīvā būvētos kuģus bija vieglāk no liedaga smiltīm dabūt jūrā, jo šajā vietā jūras līcis ir krietni dziļāks. Pastāv uzskats, ka jūras padziļinājums nav dabisks, bet veidots mākslīgi tieši kuģu būves dēļ. 20. gadsimta sākumā Saulkrastos izveidojās nelieli rūpniecības uzņēmumi, kas bija saistīti ar kuģu būvi: Zālīša ūdensdzirnavas un zāģētava Pēterupē, Birkhāna darvas ceplis Neibādē.

Mācītājs Jānis Neilands

Jaunlatviešu centienus Pēterupē mēģināja īstenot arī mācītājs Jānis Neilands (1840—1915), kurš Skultē, Pēterupē un Cernikavā bija draudzes gans no 1871. līdz 1883. gadam. Mācītājs atzinis, ka Pēterupei pieder viņa mīlestība: "Kā var Burtnieku ezeru salīdzināt ar manu mīļo jūru? Kad jūra bangojas, tad jūra savas dziesmas dzied,- kas lai to aizmirstu!" Mācītājs saulkrastiešiem atstājis liepu aleju, kas veidota no mācītājmuižas līdz baznīcai. Šī aleja aizved ne tikai uz mācītāja mājām, bet arī uz ozolu, kuru 1869. gadā iestādījis mācītājs Johans Vilhelms Knīrims, kurš Pēterupes draudzi vadīja no 1851. līdz 1869. gadam.

A. Bīlenšteinam, vienam no pirmajiem latviešu valodniekiem, J. Neilands dzimšanas dienā veltīja dzejoli, kas mūsdienās daudziem šķiet tautasdziesma: "Teici, teici valodiņa, Ko upīte burbulēja, Ko upīte burbulēja, Ko pogoja lakstīgala." Strādājot Skultē un Pēterupē, J. Neilands izveidoja kori, ar kuru 1873. gadā piedalījās I Vispārīgos latviešu Dziedāšanas svētkos.

Jaunā peldvieta un Vidzemes jūrmalas kūrorti

B. fon Volfa villa Neibādē

Viesnīca "Strand"

1823. gadā Lēdurgas muižas īpašnieks Kārlis fon Reiterns un Bīriņu muižas īpašnieks Aleksejs fon Pistolkorss uz ziemeļiem no Pēterupes uzcēla pirmās vasarnīcas un izveidoja jaunu peldvietu, kuru tā arī nosauca par Neibādi (Neubad).

Jūrmalas ceļi bija pavisam sliktā stāvoklī. Uz Rīgu no Pēterupes varēja aizbraukt pa diviem ceļiem. Smilšainais ceļš, kas vijās gar pašu piekrasti, aiz Inčupes sadalījās divās daļās. Garākais ceļš bija caur mežu. Tas bija sakņains un dūksnains, pavasaros un rudeņos grūti izbraucams. Īsākais ceļš turpinājās gar jūras krastu un bija ļoti līkumains un smilšains. Pa šo ceļu vienīgie, kas brauca, bija zvejnieki ar zivju vezumiem. Ļoti būtiski bija uzlabot ceļu, lai Pēterupē varētu veidot atpūtas vietu. Tautā Neibāde tika saukta par Pēterupes ciema vasarnīcu rajonu jeb kungu daļu.

Līdz 19. gadsimta vidum vasarnīcas Neibādē piederēja tikai Bīriņu muižai. Vidzemes muižnieki šeit īrēja istabas, pusdienoja restorānā un pavadīja vakarus vietējās kūrmājas (Kuhrhaus ) klubā. Tās bija slēgtas telpas, kur notika simfoniskā orķestra koncerti, teātra izrādes un balles. Turpat blakus tika iekopts parks. Kūrorta uzturēšana izmaksāja ļoti dārgi, tādēļ 1870. gados Bīriņu muižas īpašnieks sāka izīrēt citiem muižniekiem zemesgabalus vasarnīcu būvei.

Līdz Pirmajam pasaules karam Neibādē uzturējās augstdzimuši atpūtnieki no Pēterburgas, Maskavas, Tērbatas un citām Krievijas Impērijas vietām, kā arī Ziemeļvidzemes muižnieki. Uz jūrmalas kūrortiem devās arī vienkārši ļaudis, kaut vai tikai ikdienišķās pastaigās, bet Neibāde sagaidīja vienīgi īpaši izmeklētus, turīgus atpūtniekus.

Sadzīve Neibādē

Tvaikonis Neibāde. Nogrima 1926. gada 9. septembrī Rīgas līcī iepretim Vecāķiem

1901. gadā par kūrorta vecāko (tāds amats pastāvēja kopš peldvietas dibināšanas) kļuva Bīriņu galvenais mežzinis Pauls Moltrehts. Atpūtniekiem bija iespēja doties izbraukumos ar laivām, izjādēs un pārgājienos pa Neibādes apkārtni. Pēc P. Moltrehta ierosmes Rīgas kuģubūvētavai Lange Co tika pasūtīts un izbūvēts tvaikonis, kura jauda bija 160 zirgspēku. 1908. gadā sākās kuģu satiksme starp Rīgu un Neibādi. Kuģa Neubad atklāšanas braucienā tika ielūgti Baltijas valdības vīri, gubernatoru ieskaitot. Par to, lai atpūtnieki saņemtu katru rītu svaigu pienu, sviestu un krējumu, rūpējās visi apkārtējie mežsargi. Pulksten septiņos no rīta ratiem ar piena produktu vezumu jau vajadzēja būt Neibādē. Nekur netika ceptas tik garšīgas rožmaizītes kā Neibādē.

Saulkrastos pie daudziem ceļa galiem, kas iegriezās gludi nograntētā un kokiem apstādītā alejā, atradās dēlītis ar uzrakstu skaidrā latviešu valodā: ŠEIT BRAUKT AIZLIEGTS!

Cauri visiem Saulkrastiem stiepās platais lielceļš no Salacas uz Rīgu.

No 1907. gada Neibādē darbojās pasta nodaļa, vēlāk, no 1911. gada, telegrāfa kantoris un valsts krājkase. Bijušajā Āķu krogā iekārtoja Ernesta Karo grāmatu veikalu, zvejnieki varēja iegādāties literatūru arī latviešu valodā. Šajā ēkā Bonifācijs Voitkēvičs atvēra arī frizieru darbnīcu un "fotogrāfisko iestādi" — fotosalonu.

Plades skola

Bērnu kolonija Rūķīši bijušajā Pēterupes skolā (pēc 1929)

Aleksandra fon Pistolkorsa skatījums uz pasauli bija tālredzīgs, viņu interesēja ne tikai personīgā dzīve, bet arī apkārtējās vides sakopšana un pilnveidošana, tāpēc viņš nesavtīgi ziedoja līdzekļus jaunizveidotā kūrorta sakārtošanai. 1855. gadā viņš uzdāvināja draudzes skolai Kāpu Ķīšu mājas, ko par godu māsai nosauca par Augustes skolu. Vēlāk A. fon Pistolkorss pārcēla Augustes skolu uz Plades krogu, kuru pārbūvēja mācību vajadzībām. Plades draudzes skolā bija jāmaksā neliela skolas nauda. A. fon Pistolkorss atmiņās raksta: "Kad 1854. gada 20. oktobrī nomira mana mīļā māsa, man gribējās viņas piemiņai radīt dzīvu, paliekošu pieminekli, tāpēc es jūras mājā ierīkoju skolu, kuru nosaucu viņas vārdā — Augustes skola".

Baltijas pārkrievošanas periodā 1887. gada 17. maijā skolas tika atdalītas no luterāņu baznīcas. Par obligātu mācību priekšmetu kļuva krievu valoda. Izņēmums nebija arī Plades skola. Tuvākajā apkārtnē Plades skola bija vienīgā labi apmeklētā mācību iestāde. Vēlākos gados tajā mācījās ap simt skolēnu, kas ieradās pat no Pabažiem un Žīdu ciema (tā dēvēja tagadējo Zvejniekciema teritoriju, kas atrodas pie vecās zivju iestādes fabrikas).

Pēterupes baznīca

Saulkrastu (Pēterupes) luterāņu baznīca pirms Pirmā pasaules kara

Tā kā Pēterupes draudzei bija koka baznīciņa, tad 19. gadsimta vidū konsistorijā tika pārrunāts jautājums par mūra baznīcas celšanu. A. fon Pistolkorss bija galvenais naudas devējs jaunā dievnama būvdarbiem. Pārējās tuvējās muižas, Pabažu, Gāršas, Sējas un Lēdurgas, deva būvmateriālus. No Limbažiem tika aicināts būvmeistars Meijers, un dati sākas. Baznīcas būvdarbi izmaksāja 36 tūkstošus rubļu. A. fon Pistolkorss pats savām rokām būvēja jaunās baznīcas altāra sienu. Krāsainie logu stikli altāra telpai tika pasūtīti Berlīnē. Logu virsdaļā veidota acs, kas simbolizē dieva skatu. Altāra gleznu "Kristus pie krusta (Golgāta)" 1856. gadā gleznojis mākslinieks Jozefs Millers, paraugam izmantojot sava skolotāja Pētera Kornēliusa radīto altāra gleznu Minhenes Ludviķa baznīcā. Baznīcas patroneses Bīriņu muižas īpašnieka māsas baronese Augustes Amālijas fon Pistolkorsas apbedījuma piemiņas sienā iemūrēta epitāfija.

Dievnamu ar 250 sēdvietām iesvētīja 1864. gada 5. jūlijā bīskapa Ulmaņa vadībā. Pasākumā piedalījās septiņi mācītāji gan no tuvējām baznīcām, gan no Pēterpils. Pēc gada baznīcā tika uzstādītas Martina firmas ērģeles ar astoņiem reģistriem, kas izmaksāja 900 rubļu. 1903. gadā ērģeles paplašināja līdz 14 reģistriem. A. fon Pistolkorss dāvināja Pēterupes luterāņu draudzei arī doktorāta ēku ārsta vajadzībām. Šajā ēkā bija arī aptieka.

Zvejnieku dzīve

Attīstījās arī Katrīnbāde jeb Pabažu jūrmala. 1898. gadā kronim piederošo Pabažu muižas zemi sadalīja apbūves gabalos un piešķīra viesnīcu būvei. Tomēr 1898. gadu nevar uzskatīt par Katrīnbādes dibināšanas gadu, lai gan no šī brīža sākās arī Pabažu jūrmalas attīstība. Šajā laikā te sāka ierasties atpūtnieki, kaut arī par peldvietu mazo ciematiņu vēl grūti saukt. 20. gadsimta sākumā Katrīnbādē bija ap 150 pastāvīgu iedzīvotāju. Ēkas pārsvarā bija celtas no koka ar šķindeļu jumtu un nelieliem lodziņiem, bet bijis viens mūra nams. Katras saimniecības neatņemama sastāvdaļa bija zivju žāvētava, tādējādi vasarā atpūtnieki vienmēr varēja iegādāties svaigi žāvētas zivis.

Vietējo iedzīvotāju papildu ienākumu avots bija nelielu akmeņu vai grants savākšana un pārdošana. Pēc vētrām oļus savāca piekrastē un veda līdz šosejai. Parasti viens zvejnieks dienā savāca līdz diviem kubikmetriem akmeņu. Jūrmalas ciemu galvenais iztikas avots bija zvejniecība, bet Pabažu muižā zvejnieki audzēja arī bites. Bija mājas, kurās turēja pat 100 bišu stropu.

19. gadsimtā neliels ciems izveidojās arī pie Skultes jūrmalas. Nosaukums "Zvejniekciems" tā arī vēlāk radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas

Saulkrastu stacija pirms Otrā pasaules kara

1925. gadā Neibādei piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu. 1926. gada 9. septembrī Rīgas līcī iepretim Vecāķiem nogrima tvaikonis "Neibāde" ar 39 pasažieriem un 11 apkalpes locekļiem, izglābās vien daži. Neibādi 1931. gadā pārdēvēja par Saulkrastiem (mūsdienās par Neibādi nosacīti sauc pilsētas ziemeļu daļu ap Ķīšupes ieteku) un 1933. gadā apvienoja ar Pēterupes apdzīvoto vietu.

1935. gada 1. septembrī Saulkrastos pirmo reizi atspīdēja elektriskā spuldze. Elektriskās apgaismošanas trūkums tā laika kūrortā bija ļoti sajūtams, un par šī trūkuma novēršanu liela atzinība nākas Labierīcības biedrībai un akciju sabiedrībai "Brasla", kura piegādāja elektrisko strāvu. Toreiz kūrorta galveno ceļu apgaismoja gan tikai trīs spuldzes.

Padomju laiks

1950. gadā Saulkrastiem pievienoja Pabažus un 21. februārī apdzīvotajai vietai piešķīra strādnieku ciemata statusu (līdz 1952. gadam ar nosaukumu Saulkraste), no 1961. gada 23. decembra — pilsētciemata. No 1949. līdz 1956. gadam Saulkrastu rajona centrs.

1967. gadā pievienota daļa Skultes ciema teritorijas, izveidojot Saulkrastu lauku teritoriju.

1991. gadā Saulkrastiem piešķirts pilsētas statuss.

Bibliotēka

1945. gada 1. jūlijā "Meža mājā" (tagad A. Kalniņa ielā 10) sāka darboties Saulkrastu ciemata Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomiteja. Šeit līdz 1947. gadam par sekretāri strādāja Velta Akerberga. Viņa bija tā, kas pirmā domāja un rūpējās, lai Saulkrastu nedaudzajiem iedzīvotājiem netrūktu labu grāmatu — iekārtoja pārvietojamo bibliotēku no Bīriņu bibliotēkas kara laikā saglabātajiem fondiem; pirka pirmās grāmatas arī no izpildkomitejas piešķirtajiem līdzekļiem. Tā krājās grāmatu skaits, lai varētu domāt par stacionāru bibliotēku Saulkrastos.

To 1947. gada pavasarī realizēja nākamā izpildkomitejas sekretāre Zinaīda Želtikova. Viņa sakārtoja toreiz vēl nelielo literatūras fondu, sāka noteiktās dienās un stundās izsniegt grāmatas. 1950. gadā, kad nodibinājās Saulkrastu rajons, bibliotēka kļuva par rajona bibliotēku.

Saulkrastu bērnu bibliotēka tika dibināta 1952. gada 1. septembrī, kad tā atdalījās no ciema bibliotēkas. No 1956. gada Saulkrastu bērnu bibliotēka atrodas Amatnieku ielā 2. 1980. gadu vidū bija jau gandrīz 20 000 grāmatu. 1996. gada 1. jūnijā Saulkrastu bērnu bibliotēku pievienoja pilsētas bibliotēkai.

Sanatorija "Saulkrasti"

1957. gadā Bulduru sanatoriju "Ugunskurs" pārcēla uz Saulkrastiem un izveidoja divos korpusos - tag. Ainažu ielā 25 (viesnīca un medicīniskās aprūpe) un tag. Vidrižu ielā 2 (ēdināšana un pamatskola). Vēlāk mainījās nosaukums, tā kļuva par bērnu sanatoriju "Saulkrasti", kurā bija gastroenteroloģiskā un nefroloģiskā nodaļa. Sākumā tur ārstēja pirmskolas vecuma bērnus, kuriem bija tuberkuloze sākuma stadijā. Vēlāk sanatorijā ārstējās 125 hronisku kuņģa un zarnu trakta, kā arī nieru slimību un cukura diabēta slimnieki vecumā no 10-15 gadiem. Sanatorijas iemītnieki vienlaikus arī mācījās 18 skolotāju uzraudzībā.

Sanatorija vienlaikus bija arī kultūras iestāde. Te darbojās sieviešu koris, sieviešu vokālais ansamblis un deju kolektīvs.

Tā kā bērniem bija nepieciešams svaigs gaiss, medicīnas korpuss un pedagoģiskais korpuss neatradās blakus. Neraugoties uz vairākkārtēju pārvietošanos dienas laikā, bija arī vēl pastaigas, bet muzikālajai audzinātājai nodarbības bija jānotur svaigā gaisā.

Sanatorijas sākotnējās ēkas līdz mūsdienām nav saglabājušās - Ainažu 27 divstāvu ēkas vietā atrodas viesnīcas korpusi. Vidrižu 2 toreiz plašajā gruntsgabalā atradās trīsstāvu ēka ar kluba piebūvi, mežparka daļu un sporta laukumu. Ēkas pirmajā stāvā atradās saimniecības un ēdināšanas telpas, pedagogu kabinets un krievu mācību plūsmas klases, otrajā - mācību klases latviešu plūsmai, keramikas un zobārstniecības kabinets, trešajā - bibliotēka un sanatorijas mediķu dzīvokļi.

1990. gadu sākumā sanatoriju pārvietoja uz Ainažu ielu 72(?), Vidrižu ielas gruntsgabalu sadalīja: sporta laukuma vietā izveidojot jaunu privāto apbūvi, savukārt mežainā daļa, pēc sanatorijas galvenā korpusa nojaukšanas, palikusi neapbūvēta; saglabājusies vien nelielā saimniecības ēka tag. Stirnu ielā 5 (pašvaldības īp.). Arī pārvietotā sanatorija beidza pastāvēt visai drīz.

Slimnīca

Jau kara laikos tika atvērta ambulance, kuras pirmajā stāvā notika pieņemšana, bet otrajā stāvā atradās mediķu dzīvokļi. Tā kā nacionalizēja arī mācītājmuižu "Līgotnes", šajā vietā tika izveidots doktorāts un 1952. gadā arī slimnīca ar ķirurģijas, terapijas un ginekoloģijas nodaļu — kopā 25 gultas.

Laikā, kad elektrificēja dzelzceļu, likvidēja arī dzelzceļa pārbrauktuvi, kas bija iepretim "Līgotnēm", tāpēc radās grūtības, ja bija steidzams izsaukums. Pirmās palīdzības sniegšana dažkārt kavējās tāpēc, ka nebija iespējams šķērsot dzelzceļa sliedes. Radās doma, ka skolas internāta telpas "Stirnu krogā" varētu apmainīt ar mācītājmuižā izvietoto slimnīcu.

Jaunajā slimnīcā 1960. gados visas trīs nodaļas paplašinājās līdz 75 gultām. Gandrīz katru dienu notika operācijas bijušajā restorāna viesu zālē, kas tika pārveidota par operāciju zāli.

Ārsta dežūra bija tieši diennakti, bet nākamajā rītā sākās parastā darbadiena. Par Saulkrastu zobārsti asistēja operācijās dežūru naktīs. Slimnīcā bija cilvēki, kuri vienmēr bija gatavi nodot asinis, izveidota uzskaite un klasifikācija pa asinsgrupām.

1987. gadā atklāja slimnīcas jauno korpusu. Terapijas nodaļā bija vien 45 vietas. Ķirurģijas nodaļa palika vecās slimnīcas telpās. Dzemdību nodaļu slēdza remontam, bet, kad slimnīcu pārcēla uz jaunajām telpām, ēkas trešajā stāvā izveidoja grūtnieču patoloģijas nodaļu, kurā vienlaikus varēja ārstēties 60 pacienšu no visas Latvijas.

Zvejnieku kolhozs "Zvejnieks"

Lai gan pēc apvienošanas 1967. gadā Zvejniekciems un Saulkrasti ir viena pilsētciema teritorija, saulkrastiešiem un zvejniekciemiešiem mūžīgi ir bijis ko dalīt. Dzīve Zvejniekciemā bija mazliet citāda. 1947. gadā Skultes zvejnieku sabiedrības īpašumus nacionalizēja, tika dibināts artelis, kurš 1948. gadā pārtapa par kolhozu "Zvejnieks". Tajā apvienoja ap 800 zvejniekus, kuriem bija laivas, tādējādi tās kļuva par visu kolhoznieku īpašumu. Šajā pašā gadā nodibināja arī padomju saimniecību "Skulte". Tie bija Skultes dalīšanās sākumi — 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļu pievienoja Saulkrastu pilsētciematam.

Kolhozam "Zvejnieks" trūka telpas sarīkojumiem, teātra un kino izrādēm, priekšlasījumiem, pašdarbībai, sporta nodarbībām. Jau 1951. gadā arhitekte Marta Staņa kopā ar Andri Kalniņu un arhitektu grupu sagatavoja kultūras nama projektu, pamati tiek likti jau 1952. gadā. Tā, kā teritorijai garām aizlīkumo Aģes upīte, klubs ir veidots uz zemes uzbēruma paaugstinājuma kā gaismas pils, uz kura vēlāk ceļ arī Zvejniekciema vidusskolu un citas dzīvojamās ēkas, kurus projektēja M. Staņa. Kluba celtniecība ar centrālo apkuri, drenāžu, kanalizāciju maksāja 4 mlj rubļu, no kuriem 3 mlj bija kolhoza līdzekļi un miljons bija Latvijas PSR Zivsaimniecības ministrijas neatmaksājams kredīts. Tas tolaik ir viens no skaistākajiem un modernākajiem ne vien Rīgas rajonā, bet arī visā republikā. Kluba ēka sastāv no trīs stāviem, pagraba, un bēniņiem ar kopējo tilpumu 15 tūkstoši m³, galvenās skatītāju zāles ar balkonu, kuros var novietoties līdz 700 skatītājiem, platība ir 460 m³. Zālē plaša skatuve teātra izrādēm, koncertiem un kino. Noņemot priekšskatuves grīdas klāju, tiek radīta telpa orķestra novietošanai. Kino projekcijas telpas novietotas virs amfiteātra un paredzētas diviem stacionāriem šaurfilmu projekcijas aparātiem. Zem skatītāju zāles atrodas telpas bibliotēkai un lasītavai. Tās griestus balsta pusotra stāvu augstas divu rindu dekoratīvas kolonas. Blakus bibliotēkai un lasītavai atrodas sporta zāle, vestibils un garderobe. Ēkas apakšstāvu galos iekārtotas kolhoza pārvaldes telpas, prāva sēžu zāle un telpas dažādu pulciņu nodarbībām, bet starpstāvā — auditorija 50—60 klausītājiem, telpas mācību un uzskates līdzekļiem un citām vajadzībām. Tiek iekārtota centrālā apkure, elektriskā apgaismošana, ūdensvads, kanalizācija un citas labierīcības. 1956. gada 8. novembrī klubs tika nodots ekspluatācijā.

Vienlaikus ar sabiedrisko un ražošanas ēku celtniecību Aģes upes krastā izaudzis zvejnieku kolhoza ciemats, kurā jau 1959. gadā bija ap 30 savrupmāju. Ciemata otrajā pusē, sācis veidoties jauns kvartāls, kurā mājas bce| kolhozs un pēc tam pārdod tās zvejniekiem, kas noriet ātrāk, izmaksā lētāk un pašiem zvejniekiem ir izdevīgāk. Tepat blakus tika uzbūvētas vidusskola un universālveikals. Skultes zivju pārstrādāšanas fabrikas ciematā uzcelta ēdnīca un vairākas citas jaunas ēkas.

Blakus ostai, kur kādreiz bija vecs tiklu šķūnis, tika uzbūvēta mehanizēta Skultes zivju pārstrādāšanas fabrika ar saldētavu un konservu cehu, kur strādāja lielākoties zvejnieku jaunā paaudze. Pie fabrikas tika organizēta Rīgas pārtikas rūpniecības tehnikuma nodaļa jaunu zivju rūpniecības kadru sagatavošanai. Produkcijas izlaide septiņgadē fabrikā pieauga 2,1 reizes.

Vasarnīcu rajons

1960-tos gados Padomju Latvijas valdība deva Rīgas fabriku un uzņēmumu darbiniekiem iespēju ārpus Rīgas veidot dārzkopības vasarnīcu kooperatīvus, kur cilvēkiem būtu iespēja dzīvot un dzīvi apvienot ar darbu Rīgā. Piejūras reģions, kā arī Saulkrastu, Zvejniekciems un Skultes apkārtne bija labi piemērota šo kooperatīvu izveidei.

Šajā laika periodā elektrificētā dzelzceļa pasažieru satiksme bija no Rīgas tikai līdz Saulkrastiem, tādēļ nokļūt līdz Zvejniekciemam un Skultei kooperatīvu iemītniekiem bija problemātiska. Tāpēc tika veidota vietējo autobusu satiksme, kas vienlaikus kalpoja arī Skultes un Zvejniekciema vietējo iedzīvotāju vajadzībām pārvietoties. 1962. gada 18. jūlijā Siguldas 35. ATK (autotransporta kombināts) iedalīja vienu autobusu maršruta Skulte — Saulkrasti — CCR-2 (ceļu celtniecības rajons NR.2) izveidei. Nedaudz vēlāk 18. augustā.tika saņemts vēl viens RAF tipa autobuss satiksmes apjoma palielināšanai. Saulkrastu dzelzceļa stacijas telpās tika nodalīta teritorija autostacijas vajadzībām.

Latvijas Tautas Frontes laiks

Saulkrastos pirmā LTF atbalsta grupas sanāksme notika 1988. gada 18. septembrī, vēl pirms LTF dibināšanas kongresa. Sapulcējušies aizpildīja LTF dalībnieku uzskaites kartītes, biedru skaits pēc kartītēm bija 159.

Tautas frontes nodaļa kļuva arvien lielāka. 1988. gada 30. novembrī LTF nodaļas valdes sēdē Lidija Galeja ziņoja, ka 24. novembrī Tautas frontes grupu 16 cilvēku sastāvā nodibinājusi Saulkrastu milicijas nodaļa. 1989. gada 15. janvārī LTF Saulkrastu nodaļas kopsapulsē uzņēma 21 jaunu biedru, kā arī iekļāva šādas TF grupas: Saulkrastu bērnu sanatorija, Gāzes kantoris, Aptieka, Cēsu ATA filiāle, Sadzīves pakalpojumu kombināts, Tirdzniecības uzņēmums. 1989. gada 5. februāra sapulcē ziņoja par karoga uzvilkšanu.

Viens no galvenajiem darbības virzieniem, kurā ar lielu dedzību metās vietējie tautfrontieši, bija vēršanās pret Saulkrastu pilsētciemata teritorijas tālāku sadalīšanu dārzkopības sabiedrībām un pret dzīvojamo māju celtniecību dabas objektos.

Atmodas laikā intensīvi sāka runāt par dabas piesārņojumu. 1980. gadu beigās pat neieteica jūrā peldēties, kas šķita pavisam briesmīgi, jo līdz šim ar kaut ko tādu neviens nebija saskāries. Pamazām LTF un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība virzījās uz mērķi — Latvijas neatkarības atjaunošanu. Saulkrastieši devās uz Baltijas ceļu 1989. gada 23. augustā. Tuvojās PSRS Tautas deputātu vēlēšanas, un Saulkrastu TF pieņēma lēmumu, ka tautfrontiešiem jāveic plaša aģitācija. Zvejniekciemieši nolēma, ka jāizgatavo skrejlapas. TF grupas sēdē saskaņoja tekstu.

Pēc neatkarības atgūšanas

Pēc neatkarības atgūšanas par pirmo Saulkrastu priekšēdētāju kļuva Jānis Seregins (1989—1997). Pēc puča nacionalizēja un pārņēma Latvijas īpašumā PSRS pakļautības struktūras. Visu, kas atradās Saulkrastu teritorijā, pārņēma pašvaldības īpašumā.

Pašlaik Vidzemes piekrastes aizsardzības un apsaimniekošanas prasības nosaka vairāki Latvijas Republikas normatīvie akti, Eiropas Savienības direktīvas, kā arī vietējo pašvaldību teritoriju plānojumi. Dabas liegumi „Vidzemes akmeņainā jūrmala” un „Randu pļavas” un dabas parks "Piejūra" iekļauti arī Eiropas nozīmes aizsargājamo teritoriju jeb Natura 2000 vietu vidū.

Literatūra

• Zemīte I. Saulkrasti. No vissenākiem laikiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai. Saulkrastu novada dome, 8.—153. lpp.