Ilūkstes apriņķis
| Ilūkstes apriņķis (1819—1949) | ||||
|---|---|---|---|---|
 Ilūkstes apriņķis 1940. gadā | ||||
|
||||
| Centrs: | Ilūkste | |||
| Kopējā platība: | 2242,7 km2 | |||
| Iedzīvotāji (1897):[1] | 66 461 | |||
| Blīvums (1897): | 25.3 iedz./km2 | |||
| Izveidots: | 1819. gadā | |||
| Likvidēts: | 1949. gadā | |||
 Ilūkstes apriņķis Vikikrātuvē
| ||||
Ilūkstes apriņķis (vācu: Kreis Illuxt, krievu: Иллукстский уезд) bija administratīva vienība Kurzemes guberņas (1819—1918), īslaicīgi Kurzemes un Zemgales hercogistes (1918) un Latvijas SPR (1919), Latvijas Republikas (1918—1940), Latvijas ģenerālapgabala (1941—1944) un Latvijas PSR (1940/1944—1949) sastāvā.
Ģeogrāfija un iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ilūkstes apriņķis aizņēma Augšzemes augstienes Latvijas daļu starp Daugavas upi ziemeļos un Lietuvas un Polijas (no 1939. gada PSRS) robežu dienvidos. Ģeomorfoloģiski atšķiramas trīs joslas — augstiene visgarām valsts robežai ar aptuveni 200 ezeriem (lielākie Sventas, Ilzes, Medumu), Daugavas senlejas nogāze ar straujām upītēm šaurās gravās un Daugavas ielejas līdzenums.
Apriņķa iedzīvotāju blīvums (24 uz km2) 1930. gadā bija nedaudz zem tālaika Latvijas vidējā (29 km2). Latvieši veidoja 52% no iedzīvotāju kopskaita, krievi 18%, poļi 11%, baltkrievi 9%, lietuvieši 6%, ebreji 2%. Vairums iedzīvotāju piederēja Romas katoļu baznīcai 56%, bet vecticībai 17%, luterticībai 9%, pareizticībai 6% un jūdaismam 2%.
Apriņķis atradās Sēlijas kultūrvēsturiskajā novadā. Ilūkstes apriņķa ziemeļrietumu daļā līdz pat Lašu, Pilskalnes un Sventes pagastam (tos ieskaitot) vairums iedzīvotāju bija latvieši. Toties apriņķa dienvidaustrumu daļā iedzīvotāju etniskais sastāvs bija stipri jaukts, jo atradās latviešu, lietuviešu un baltkrievu gadsimtiem ilgas mijiedarbības zonā. Vācu muižnieku un luterāņu mācītāju ietekmē te kopš 16. gadsimta pakāpeniski izplatījusies luterāņu ticība, bet pēc 17. gadsimta poļvalodīgo muižnieku un garīdznieku ietekmē daļa vietējo iedzīvotāju pārpoļojušies un pārgājuši katoļu ticībā. 17. gadsimta karu un juku laikos šeit no Krievijas caristes ieceļoja vajātie vecticībnieki, bet no Polijas-Lietuvas kopvalsts ieceļoja ebreji. Visbeidzot pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes pievienošanas Krievijas impērijai 19. gadsimtā arī pareizticīgie krievi.
Visi šie etniskie elementi Ilūkstes apriņķa austrumu daļā sajaukušies raibā juceklī un gandrīz visur nevienam nav absolūta vairākuma. Tā ap 1930. gadu baltkrievu iedzīvotāju visvairāk bija Kaplavas (Bornes) pagastā (53%), bet vismazāk Raudas (Stelles) pagastā (tikai 1%), krievu visvairāk Skrudalienas pagastā (48%), vismazāk Kaplavas pagastā (9%), poļu visvairāk Kurcuma pagastā (32%), vismazāk Silenes (Borovkas) pagastā (3%). Latviešu visvairāk bija Raudas pagastā (31%), bet vismazāk Laucesas (Kalkūnes) pagastā (11%). Nacionālā pašapziņa šejienes iedzīvotājiem bija vāji attīstīta un izglītības līmenis (lasīšanas prasme) apriņķī bija vidēji zemāks (72%) nekā citās Sēlijas daļās.[2]
Kurzemes guberņas sastāvā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ilūkstes apriņķis tika izveidots 1819. gada teritoriāli administratīvās reformas rezultātā, pārdēvējot Ilūkstes pilskunga tiesu (Hauptmannschaft Illuxt, Иллукстское гауптманство) par apriņķi.[3] Šajā laikā Ilūkstes apriņķī darbojās 50 baznīcas, 15 skolas un 150 krogi.
Ilūkstes apriņķī bija divi draudžu novadi:
- Daugavpils draudzes novads (Kirchspiel Dünaburg), vēlāk pārdēvēts par Subates draudzes novadu,
- Aizlauces draudzes novads (Kirchspiel Ueberlauz).
1912. gadā Ilūkstes apriņķī ietilpa 17 pagasti:[4]
|
|
Vēlāk Ezernes pagasts pārdēvēts par Borovkas pagastu un no Gārsenes pagasta atdalīts Asares pagasts.
-
-
Ilūkstes apriņķa dienvidi (Grīvas un Skrudalienas apkārtne) (19. gs. 2. puse) -
Ilūkstes apriņķa austrumi (Kaplavas apkārtne) (19. gs. 2. puse)
Pirmā pasaules kara un brīvības cīņu laikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kurzemes ofensīvas laikā 1915. gada vasarā Vācijas karaspēks ieņēma Ilūkstes apriņķa rietumu daļu līdz līnijai Dunava—Subate—Obeļi. 1915. gada rudens kaujās vācieši pavirzījās līdz līnijai Ilūkste—Sventes ezers—Drisvjatu ezers. 1916. gada martā kaujas atsākās Krievijas impērijas karaspēka uzbrukuma operācijas (Нарочская операция) laikā. 1917. gada 15. decembrī Padomju Krievijas valdība noslēdza pamieru ar Vāciju, bet vācu operācijas "Dūres sitiens" laikā 1918. gada februārī Ilūkstes apriņķi okupēja Vācijas armija (Armeeabteilung D). Pēc tam, kad bija noslēgts Brestļitovskas miera līgums, 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu.
Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas valsts pasludināšanas sākās Latvijas brīvības cīņas, kuru laikā 1919. gada sākumā apriņķi ieņēma Padomju Latvijas armija. 1919. gada vasarā Ilūkstes apriņķa rietumu daļu ar Lietuvas armijas palīdzību atbrīvoja Augškurzemes partizānu pulks. Lietuvas valdība pieprasīja pievienot Lietuvai tās armijas okupētos pagastus (Bebrenes, Dvietes, Gārsenes, Kurcuma, Lašu, Pilskalnes, Prodes, Rubenes, Stelles, Susējas un Sventes pagastus). Bermontiādes laikā 1919. gada oktobrī 3. Jelgavas kājnieku pulka 1. bataljons pie Viesītes (tolaik — Eķengrāves) un pie Biržiem, bet novembrī pie Jaunjelgavas un Daudzevas atsita Rietumkrievijas armijas uzbrukumu.
Padomju—poļu kara poļu pirmās ofensīvas laikā Padomju 15. armija 1919. gada oktobrī atkāpās līdz Daugavas kreisajam krastam un Polijas armija okupēja Grīvas pilsētu un sešus apriņķa austrumdaļas pagastus (Bornes, Borovkas (Ezernes), Demenes, Kalkūnu, Salonajas un Skrudalienas pagastus), vienojoties par demarkācijas līniju ar Lietuvas armiju. Okupēto Ilūkstes apriņķa daļu administratīvi iekļāva Braslavas apriņķī. 1920. gada janvāra sākumā Latgales atbrīvošanas laikā Polijas armija šķērsoja Daugavu un ieņēma arī Latgales dienvidu daļu.
-
Vācijas uzbrukums Daugavpils virzienā 1915. gada rudenī. Krievu nocietinājumi līnijā Dunava-Subate-Ābeļi-Zarasi apzīmēta ar melnu krāsu. -
Vācijas karaspēka uzbrukums 1918. gada februārī -
Frontes līnija Padomju Latvijas armijas likvidēšanas laikā 1919. gada 7. jūnijā -
Ilūkstes apriņķa Lietuvas un Polijas karaspēku okupētās zonas (ar punktētu līniju) Daugavpils operācijas laikā 1920. gada janvārī -
Polijas teritoriālās pretenzijas uz Ilūkstes apriņķa austrumu daļu (līdz 1929).
Latvijas Republikas sastāvā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kad 1920. gada 4. jūlijā Sarkanā armija uzbruka Polijas armijai pie Dzisnas, 5. jūlijā 3. Jelgavas pulks ieņēma Grīvas pilsētu, vienu rotu novietot Kalkūnes stacijā. 7. jūlijā Z. A. Meierovics deva rīkojumu paziņot padomju valdībai, ka Latvijas armija ieņems Polijas armijas atstāto teritoriju līdz bijušās Kurzemes guberņas administratīvajai robežai. 7. jūlijā P. Radziņš informēja Lietuvas militāro pārstāvi Latvijā E. Talatu-Kelpšu, ka Latvijas armija ieņems bijušo Kurzemes guberņas robežu, un pieprasīja, lai lietuvieši nepārietu bijušo poļu–lietuviešu demarkācijas līniju. 12. jūlijā Lietuva noslēdza miera līgumu ar Padomju Krieviju, saskaņā ar kuru abu valstu robeža ziemeļos sākās Drujas pilsētā. 10. jūlijā Latvijas armijas karavīri nonāca līdz Skrudalienai, bet nākamajā dienā — līdz Lauceses pagasta centram. 16. jūlijā Zemgales divīzija saņēma pavēli ieņemt Latvijas etnogrāfiskās robežas.
1920. gada 11. augustā Ilūkstes apriņķa komandantūra ziņoja, ka Lietuvas armijas vienības sāk virzīties uz ziemeļiem Bebrenes pagastā, plānojot ieņemt Ilzes muižu. 16. augustā, kad kaujās pie Varšavas izšķīrās Polijas liktenis, Lietuvas delegācija Bulduru konferencē pieprasīja Ilūkstes apriņķa iekļaušanu savā valstī līdz Susējas–Dvietes–Daugavas upes līnijai.[5]
22. augustā 12. Bauskas kājnieku pulks saņēma pavēli pārcelties pāri Daugavai pie Nīcgales un kopā ar Zemgales divīzijas jātnieku eskadronu un Zemgales artilērijas pulka 1. bateriju atstumt lietuviešus līdz Asares-Bebrenes līnijai. Oficiālu pavēli atkāpties lietuviešu vienības saņēma 5. septembrī, dienu pēc Bulduru konferences noslēguma. 7. septembrī Subatē ieradās apvienotā Latvijas un Lietuvas komisija, lai uz vietas nokārtotu demarkācijas līnijas jautājumu. 9. septembrī latviešu komendantūru pārvietoja no Subates uz Kazimirvāles muižu. 18. septembrī Latvijas prese ziņoja, ka lietuvieši aizejot izdemolējuši Lašu (Stendera) mācītājmuižu.[6]
Pēc tam, kad 1920. gada 8. oktobrī poļu ģenerālis Lucjans Žeļigovskis ieņēma Viļņas apgabalu, 12. oktobrī Latvijas armijas virspavēlnieks J. Balodis paziņoja Lietuvas armijas vadībai, ka Latvijas karaspēks spiests nodrošināt savas zemes drošību, ieņemot bijušo guberņas robežu, taču akcija nav vērsta pret Lietuvu, „kura arī ir ieinteresēta, lai Eglainē būtu latviešu, nevis Žeļigovska spēki”. Lietuvas armija atstāja ieņemtos Ilūkstes apriņķa pagastus un 14. oktobrī Latvijas Bruņotie spēki ieņēma pozīcijas gar Latvijas-Lietuvas robežu.
15. oktobrī Zemgales divīzija saņēma pavēli veikt pastiprinātu izlūkdarbību un, tiklīdz poļi “tuvotos mūsu administratīvai robežai [..], ieņemt to ātrāk”. Polijas armijas Ģenerālštāba priekšnieks T. Rozvadovskis 17. novembra ziņojumā rakstīja: “Pieņemot, ka attiecībās ar Latviju mums jāizvairās no jebkuriem pārpratumiem, kas varētu pasliktināt pašreizējās attiecības, poļu daļas saņēma pavēli nepāriet bijušās Kurzemes guberņas robežu posmā no Turmantas stacijas līdz Indricai un šo robežu uzskatīt par Polijas–Latvijas demarkācijas līniju līdz laikam, kad abu valstu valdības pieņems lēmumu par valsts robežu. [5]
Pēc Latvijas-Lietuvas robežas nospraušanas 1921. gadā Latvijai pievienoja Aknīstes (Oknistes) pagastu, kas pirms kara piederēja pie Kauņas guberņas Novoaleksandrovskas apriņķa.[7] 1925. gadā mainīja pagastu nosaukumus: Bornes pagasts tika pārdēvēts par Kaplavas, Borovkas par Silenes, Kalkūnes par Laucesas, Salonajas par Salienas un Stelles par Raudas pagastu.[8]
Ilūkstes apriņķis bija 2242,7 km2 liels un robežojās ar Jēkabpils apriņķi un Daugavpils apriņķi, kā arī Poliju un Lietuvu. Lielākās apdzīvotas vietas Ilūkstes apriņķī bija Ilūkste, Grīva, Subate, Aknīste un Skrudaliena.
Teritoriālais iedalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1940. gada sākumā Ilūkstes apriņķī bija 3 pilsētas un 19 pagasti:[9]
|
Pilsētas |
Pagasti |
|
Latvijas PSR sastāvā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1949. gada 31. decembra administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Ilūkstes apriņķi likvidēja un tā teritoriju iekļāva Aknīstes, Grīvas un Ilūkstes lauku rajonos.[10]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 http://demoscope.ru/weekly/ssp/rus_gub_97.php?reg=19.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas VII. sējuma 12 574.—12 581. slejas, Rīga, 1931.—1932. gads
- ↑ А. Орановский. Материалы для географии и статистики России: Курляндская губерния. Pēterburga, 1862.
- ↑ Adolf Richters. Baltische Verkehrs- und Adressbücher. Band 2. Kurland. Riga 1912
- ↑ 5,0 5,1 Piesardzīgā draudzība: Latvijas un Polijas attiecības 1919. un 1920. gadā Ēriks Jēkabsons. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2007. - 244 lpp.
- ↑ Ostatnie starcie Łotwy w wojnie o niepodległość. Konflikt z Litwinami o Subocz Ēriks Jēkabsons lvportals.lv 2020. gada septembrī
- ↑ Latvijas pagasti. Enciklopēdija. Rīga : A/S Preses nams. 2001—2002. ISBN 9984-00-412-0.
- ↑ Latvijas pagastu saraksts Arhivēts 2013. gada 31. decembrī, Wayback Machine vietnē. Valdības Vēstnesis — 1925. gada 3. augusts
- ↑ Okupētās Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija. Rīga, 1997. ISBN 9984-9256-0-9
- ↑ Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts "Par lauku rajonu nodibināšanu Latvijas PSR sastāvā"
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Иллукстский уезд — Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона — т. XIIa — 1894 — с. 931—932; доп. т. Ia — 1905 — с. 820 (krieviski)
- Ilūkstes apriņķis. Dzīve un darbs. 1937
| ||||||||||||||||||
