Pāriet uz saturu

Imanta (Rīga)

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Imanta 1)
Šis raksts ir par Rīgas pilsētas daļu. Par citām jēdziena Imanta nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Imanta
Anniņmuižas bulvāris. 2008. gads.
Pamatinformācija
Pilsēta Rīga
Priekšpilsēta Kurzemes rajons
Pilsētas daļas Anniņmuiža
Platība 9,003 km²
Iedzīvotāju skaits 43 835 (2020)
Parki Anniņmuižas parks
Transports
Autobuss 4. 13. 21. 36. 37. 41. 46. 56. 63.
Tramvajs 1.
Cits Elektrovilciens
Papildinformācija
Pasta indekss LV-1067, LV-1069
Ārējā saite apkaimes.lv

Imanta ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Kurzemes rajonā, kurā ietilpst Rīgas pilsētas daļas Anniņmuiža un Lāčupe. Imantas apkaime atrodas Rīgas rietumu daļā. Tā robežojas ar Kleistu, Iļģuciema, Dzirciema, Zasulauka, Šampētera, Zolitūdes, Beberbeķu apkaimēm un Mārupes novada Babītes pagastu, kas ieskauj Imantas apkaimi no rietumu un ziemeļrietumu puses. Imantas apkaimes robežas veido Rīgas pilsētas robeža, Kurzemes prospekts, Kleistu iela, līnija līdz Bolderājas dzelzceļam, Bolderājas dzelzceļš, Jūrmalas gatve, Zārdu iela, Tukuma dzelzceļš.

Imantas apkaimes kopējā platība ir 9,003 km², kas ir gandrīz divas reizes vairāk nekā vidējā apkaimes platība Rīgā. Ņemot vērā apbūvēto teritoriju platības un to funkcionālo sajaukumu, Imanta ir uzskatāma par vienu no lielākajām kompleksajām Rīgas apkaimēm (lielākas ir tikai Jugla un Šķirotava), un to ir grūti uztvert kā vienotu veselumu. Galvenās Imantas ielas ir Jūrmalas gatve, Kurzemes prospekts, Anniņmuižas bulvāris, Zentenes, Dammes, Slokas, Kleistu un Bebru ielas, kā arī neliela daļa Zolitūdes ielas Kurzemes prospekta galā.

2022. gadā sāka būvēt veloceļu Imanta—Daugavgrīva, kas sākas no Anniņmuižas bulvāra un kā dalīts gājēju un velobraucēju ceļš ved gar Kleistu ielu Daugavgrīvas virzienā.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tāpat kā citviet Pārdaugavā, arī Imantas apkaimei ir sena vēsture, kas saistāma ar Rīgas patrimonālā apgabala muižu attīstību, kā arī vispārējām Rīgas teritorijas izmaiņu tendencēm laikā. Jau 15. gadsimtā radās namnieku grupa, kas sāka apbūvēt plašās pļavas tagadējā Pārdaugavā.[1] Rīgas lauku novadā 15.—16. gadsimtā rātskungi un bagātie namnieki par nelielu samaksu no pilsētas ieguva zemes gabalus muižiņu ierīkošanai.[2] Radās muižiņas un pusmuižas, kas laika gaitā gan dalījās, gan apvienojās.[3] Sākotnēji tās bija kā nelielas zemnieku saimniecības, kuru funkcija bija papildienākumu un lauksaimniecības produktu nodrošinājums,[4] pamazām radās arī atpūtas un izpriecu muižiņas.[5] No 17. gadsimta vidus pilsētas tuvumā pieauga namnieku muižiņu skaits,[6] tomēr lielākā daļa muižiņu izveidojās 18. gadsimtā.[7]

Nepieciešamība pēc ārpilsētas atpūtas vietām bagāto rīdzinieku vidū palielinājās pēc Lielā Ziemeļu kara,[8] pēc kura tika izveidots Plosta tilts, kas savienoja abus Daugavas krastus un veicināja Daugavas kreisā krasta attīstību.[9]

Imantas iela, 2009. gads.

Imantas apkaimē ietilpst arī daļa Lāčupes teritorijas, kas savu nosaukumu ieguvusi no Hapaka grāvja pietekas — Lāčupītes. Lāčupes teritorijā, Imantas apkaimē ietilpstošajā daļā, tikai 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā sāka veidoties vienlaidus apbūves rajons uz dienvidiem no Buļļu ielas.[10] Tomēr mūsdienās šī Lāčupes daļa vairāk saistāma ar rūpniecisko apbūvi, jo šajā teritorijā ir izvietojušās dažādas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības bāzes.[11]

Blīvākas apbūves rajoni pārējā Imantas apkaimē veidojušies 19. gadsimta otrajā pusē, tomēr līdz 20. gadsimta sākumam lielākajā daļā šīs apkaimes vēl joprojām bija reta izklaidus apbūve, to sedza pļavas un vairāki meža nogabali.[12] 1877. gadā tika izbūvēta Rīgas—Tukuma dzelzceļa līnija [13] ar mūsdienu Anniņmuižas teritorijā atrodošos Zolitūdes staciju, par kuras nosaukumu vecie Anniņmuižas iedzīvotāji protestēja, jo agrāk Zolitūde sākās no Lāčupītes Jūrmalas virzienā, bet padomju laikā vārds "muiža" nebija pieņemams, kā rezultātā Anniņmuižā esošā stacija nosaukta par Zolitūdi.[11]

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada novembra sākumā šeit notika Latvijas bruņoto spēku kaujas ar bermontiešiem. Nakts kaujās uz 4. novembri 6. Rīgas kājnieku pulks pulkveža Apiņa vadībā atbrīvoja Anniņmuižu un Zolitūdes staciju. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1924. gada 24. februārī Saeimas pieņemtais likums par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām juridiski apstiprināja jaunās robežas. Pilsētas robežās tika iekļautas plašas teritorijas Pārdaugavā, tajā skaitā Bolderāja, Daugavgrīva, Kleisti, Buļļu un Solitūdes muižas, Lielā un Mazā Dammes muiža, Anniņmuiža, kā arī Šampēteris.[9]

Imantciems un Zolitūde 1941. gada kartē.

Imantu aktīvāk sāka apbūvēt 1920. gadu beigās,[14] lielāko apbūves rajonu (Imantciemu) izveidojot starp dzelzceļu un tagadējo Jūrmalas gatvi.[15] Galveno ielu (tagadējo Jūrmalas gatvi) nosauca par Anniņmuižas ielu, no kuras virzienā uz dzelzceļa līniju atrodas astoņas līnijas ar visvecākajām Anniņmuižas ēkām.[16] 1920. gadu otrajā pusē aizsākās individuālo ģimenes māju celtniecība, tajā skaitā, Imantciemā uz dzīvokļu kooperatīva "Imanta" piederošiem apbūves gabaliem,[15] ceļot divstāvu ēkas. 1920. gadu beigās un 1930. gadu sākumā apbūvētas Kooperatīva, Imantas ielas, Anniņmuižas bulvāris (kādreizējā Tālavas iela), Vecumnieku iela (kādreizējā Vienības iela).[17] Tolaik šajā rajonā atradās pieci veikali, skārnis, frizētava, kurpnieku darbnīca, lauksaimniecības mašīnu fabrika, brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība ar savu depo, kultūras nams un ar zolitūdiešiem kopīgā Zolitūdes kultūras biedrība. Anniņmuižas iedzīvotāji cits citu pazina. Šīs ielas apkaimē bijušas tikai pāris mājas, savukārt, vēlāk uzcelto radiorūpnīcas korpusu teritorijā atradās purvs, kurā Otrā pasaules kara gados ieguva kūdru.[16]

Netālu no Imantas jaunbūvju rajona, starp Imantciemu un Bolderājas dzelzceļu sāka apbūvēt otru pilsētas jaunbūvju rajonu, tā saucamo Maldupciemu. Rajonus šķīra neliels purvājs, kurā 1930. gados pilsētas valde veica meliorācijas darbus, lai vēlāk abi rajoni varētu apvienoties. Taču karš un nepieciešamāki pēckara atjaunošanas darbi šos plānus izjauca. Kādu laiku Rīgas teritoriālajos plānos pavīd ideja par garām ejošās Slokas ielas iztaisnošanu ar gaisa tilta izbūvi pāri dzelzceļam, kas Maldupciemu daļēji likvidētu, taču plāni mainījās, purvāju daļēji aizbēra, izbūvējot Rīgas Radiorūpnīcas (RRR) korpusus, kuru apakšējā stāvā 2011. gadā atvēra lielveikalu „Prisma”, ko vēlāk, pēc lielveikalu tīkla "Prisma" aiziešanas no Latvijas tirgus 2017. gadā, pārveidoja par Imantas tirgu un dažādu veikalu kompleksu. Korpusa vienā spārnā izvietojās biznesa institūts "RIMPAK Livonija", kokapstrādes cehs ar noliktavu. Pēdējās purvāja paliekas (1950. gados tā dīķīšos varēja pat izmakšķerēt kādu zivi) pazuda 2003. gadā, kad Kurzemes prospekta un Slokas ielas krustojumā uzcēla „Maxima” lielveikalu un Maldupciemu iekļāva Imantas apkaimē, lai gan joprojām ir palicis visai savrups.

Imanta 4. 2010. gada aprīlis.

1940. gadu beigās un 1950. gados Kooperatīva ielas abās pusēs izveidojās plašāks individuālo ēku rajons.[15] 50. gadu vidū aizsākas industrializācija un masveida celtniecības ekspansija. Sākot no 1960. gadiem dzīvokļu celtniecība koncentrēta lielākos masīvos.[18] Masveida dzīvojamās apbūves rajoni veidojās ekstensīvo mazstāvu apbūves teritorijās, dārziņu un brīvajos vēl neapbūvētajos rajonos, tajā skaitā — Imantā. 1967. gadā tika izstrādāts Imantas detālplāns tagadējai apbūvei, ko veica institūts "Pilsētprojekts" (arhitekti Raitis Lelis, Ruta Paikune, Ruta Dzene, Laimonis Stīpnieks).[19] Imantas dzīvojamais masīvs bija paredzēts 60 000 iedzīvotāju.[20] 1965. gadā aizsākās Imantas dzīvojamā masīva apbūve,[21] pamatā tā tika izbūvēta no 1967. līdz 1975. gadam, tomēr apbūves celtniecība turpinājās arī vēlāk.[22]

1969. gadā Imantu iekļāva Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajonā.[23] Imantā bija ieviests mikrorajonu struktūras princips, katrs mikrorajons sastāvēja no 5 — 6 ap centrālo pagalmu izvietotām dzīvojamām ēku grupām ar nedaudz atšķirīgu plānojumu. Liela nozīme rajona kopējā telpiskajā organizācijā ir centrālajam Anniņmuižas parkam, ko puslokā ietver bulvāra loks ar Imantas dzīvojamo rajonu.[24] Četras radiālās maģistrāles sadala to piecos mikrorajonos (Imanta 1, 2, 3, 4 un 5) ar savdabīgu telpisko struktūru, kur mikrorajona tirdzniecības un sabiedriskie centri veidoti pēc individuāliem projektiem ap Anniņmuižas parku.[25] Projekta realizācijas gaitā tas nedaudz tika mainīts, jo bija paredzēts pārbūvēt Jūrmalas gatvi par ielu ar atdalītām braukšanas joslām, bet tas netika īstenots. Arī ēku savstarpējais novietojums piedzīvoja nelielas izmaiņas. Dzīvojamo mikrorajonu numurēšana neatbilda Rīgas tradīcijām, jo pilsētas daļas vienmēr ir bijušas pazīstamas pēc nosaukumiem.

Dammes iela, Imantā.

No 1957. līdz 1965. gadam izstrādāja tipveida projektus ēkām ar mazgabarīta dzīvokļiem (464. un 467. sērijas lielpaneļu piecstāvu ēkas). Kā pirmā Rīgā parādījās 464. sērija, kas plaši izmantota arī Imantas dzīvojamā masīva apbūvē. Šīm ēkām raksturīgi 5 stāvi, tās veidotas no pelēkiem paneļiem. Tomēr Imantas dzīvojamo rajonu telpisko raksturu un tēlu pārsvarā nosaka 602. sērijas dzīvojamās ēkas (9 stāvu baltas kastveida ēkas, kur balkoni parasti atrodas ārpus fasādes plaknes, pagalmos dominē lieli zālāju klajumi bez noteiktas funkcijas, nekopts apzaļojums, ko veido krūmi un nīkulīgi kociņi).[26] 1974. gadā teritorijas pie Imantas pievienoja Rīgas pilsētai.[27][28]

Līdz 1970. gadiem Anniņmuižā pārsvarā dzīvoja latvieši, bet pēc daudzstāvu dzīvojamā rajona uzbūves, tajos pārsvarā iemitināja iebraucējus no bijušās PSRS republikām. Vienīgi savrupmājās vēl palika vecie Anniņmuižas iedzīvotāji, kuri Atmodas sākuma gados panāca, ka Anniņmuižas bulvāris un Rātsupites iela atguva senos nosaukumus.[29]

Muižas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Anniņmuižas parks, 2009. gads.

Imanta atrodas kādreizējā Imantciema teritorijā, kā arī iekļauj vairāku kādreizējo muižu zemes, tā veidojusies bijušās Anniņmuižas, Lielās un Mazās Dammesmuižu, kā arī Zolitūdes muižas zemju teritorijā.[30] Imantas jaunie dzīvojamie masīvi galvenokārt būvēti uz Anniņmuižas zemes. Līdz 1817. gadam Anniņmuiža un Zolitūdes muiža piederēja Fitinghofu dzimtai, pēc tam dažādiem īpašniekiem.

19. gadsimta vidū muižiņu teritorijas tika sadalītas gruntsgabalos, tika veidots ielu tīkls, kā arī apbūvētas agrākās muižiņām piederošās teritorijas.[7] Bijušās muižas piedzīvojušas dažādas vēsturiskās un teritoriālās izmaiņas, tai skaitā, gan īpašnieku, gan nosaukumu maiņu. Līdz mūsdienām saglabājusies vienīgi Anniņmuižas dzīvojamā ēka ar parku.

Anniņmuiža

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Anniņmuiža

Vecā Anniņmuižas ēka atradās otrpus Jūrmalas gatvei, pretī tagadējai Ātrās palīdzības stacijai, bet no tās nekas nav saglabājies. Pēdējie Anniņmuižas privātīpašnieki bija Jensenu dzimta, kas neorenesanses stilā uzcēla jaunu muižas ēku, kurā mūsdienās atrodas Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas vēstures muzejs. To no ielas šķir vēlāk uzceltā Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātes galvenā ēka. No muižas apbūves kompleksa ir saglabājusies 19. gadsimta otrajā pusē eklektisma stilā celta mūra vienstāvu muižas dzīvojamā ēka uz augsta cokola, ar mezonīnu un torņveidīgu izbūvi — ar tam laikam raksturīgo simetrijas ass principu. Anniņmuižas dzīvojamai ēkai 1970. gadu beigās sabruka terase [31] un arī tā ir sliktā stāvoklī. Tomēr kādreizējās Anniņmuižas komplekss ir nozīmīgs objekts Rīgas pilsētvidē, turklāt ēka ir vietējas nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis. Ir saglabājies arī Anniņmuižas parka fragments ar tajā esošo ozolu audzi, kā arī parka malā liepu ieskauto Anniņmuižas dižozolu un dažiem mazākiem dižkokiem.[32]

Zolitūdes muiža

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Zolitūdes muiža

Zolitūdes muiža — Solitude (franču: solitude — vientulība), Birkenhof, Birkenruhe, Helmutshof, Swanenbergshof atradusies tagadējo Dubultu ielas un Tālavas gatves rajonā, mūsdienās muižas komplekss ir zudis, tomēr tās nosaukums saglabājies toponīmikā. Tā bija izpriecu un atpūtas muižiņa ar savu saimniecību un parku [33] Muižiņai bijuši vairāki īpašnieki. Fītinghofa sieva Anna Ulriha fon Fītinghofa, kurai vēlāk piederēja arī Šampētera un Anniņmuiža, šai muižiņai deva nosaukumu Solitude. Vēlāk, 1865. gadā muižiņa piederējusi tirgotājam Kārlim Ferdinandam Milleram. Muižiņa attēlota ar dažādiem nosaukumiem Rīgas patrimonālā apgabala kartogrāfiskajos materiālos, kā arī netālu esošo kaimiņmuižu (Šampētera, Mazās Dammes un Anniņmuižas) robežu kartēs.[34] 1877. gadā šīs muižas teritorija tika pakļauta pilsētas pārvaldei, kur 19. gadsimta otrajā pusē daļu Zolitūdes muižas zemju sadalīja gruntsgabalos un izdeva ilgtermiņa nomā, vēlāk izveidojot mazsaimniecības.[15]

Lielā un Mazā Dammes muižas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Dammes muižas

Dammes muiža (Dammenhof, Tammenhof), pēc 1789. gada Lielā Dammes muiža (Gross Dammenhof), atradusies tagadējo Slokas un Kleistu ielu krustojuma rajonā, mūsdienās muižas nosaukums saglabājies toponīmikā, bet muižas ansamblis un tā elementi zuduši. Muižiņas īpašnieki 1782. gadā bijuši fon Bekmanu ģimene. Vēlāk 1823. gadā tā tika ieķīlāta augstākās tiesas advokātam Fannšīlam (Pfannstiel), kurš, savukārt, tālāk muižiņu ieķīlāja savam nomniekam Andream Kristofam Dumpim. 1854. gadā mira muižiņas īpašnieks Georgs Dumpis — viens no septiņiem bagātākajiem Rīgas latviešiem. Sākot ar 1902. gadu muižiņa piederējusi Rihteru ģimenei. Muižiņa 17. un 18. gadsimtā bija attēlota lielā daļā pilsētas lauku novada kartogrāfiskajos materiālos. Pašas muižas karte izgatavota 1729. gadā. 1798. gadā no muižiņas tika nodalītas teritorijas un nodalīto teritoriju daļā izveidota atsevišķa muižiņa — Mazā Dammes muiža, kas atradusies netālu no Lielās Dammes muižas.[35]

Mazā Dammes muiža (Klein Dammenhof)) atradusies tagadējās Slokas ielas un Kurzemes prospekta (R daļas) krustojuma apkaimē, mūsdienās fiziskas liecības par kādreizējiem muižas kompleksa elementiem zudušas saglabājoties tikai vēsturiskajām liecībām, piemēram, kartogrāfiskajiem materiāliem u.c. Muižiņa veidojusies 1789. gadā no Lielās Dammes muižas nodalītajā teritorijā. Mazās Dammes muižas īpašnieki, gluži tāpat kā Lielās Dammes muižai 18. gadsimta beigās bija fon Bekmanu ģimene, no 1823. gada advokāts Fannšīls, bet no 1841. gada latviešu Dumpju ģimene. 1865. gadā muižiņas īpašnieks bija Aleksandrs fon Freimanis (Freimann). 19. gadsimtā muižiņa attēlota praktiski visās 19. gadsimta Rīgas patrimonālā apgabala kartēs.[36]

Ģeogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rīga, Imanta. 2009. gada 20. marts.

Imantas apkaimes kopējā platība ir 9,003 km², kas ir gandrīz divas reizes vairāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājas Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 15 820 metri. Ņemot vērā apbūvēto teritoriju platības un to funkcionālo sajaukumu, Imanta ir uzskatāma par vienu no lielākajām kompleksajām Rīgas apkaimēm (lielākas ir tikai Jugla un Šķirotava), un to ir grūti uztvert kā vienotu veselumu.

Minimālais apkaimes reljefa virsmas augstums ir 4 metri virs jūras līmeņa, bet maksimālais augstums 20 metri virs jūras līmeņa. Kopumā Imantas apkaimes reljefs ir līdzens 4—6 metri augstumā virs jūras līmeņa ar atsevišķiem lielākiem kāpu pauguriem Slokas ielas rajonā, ap Anniņmuižas parku, kā arī Imantas mežainajā R daļā, kur no ZA uz DR pusi stiepjas Nordeķu-Kalnciema kāpu grēda. Tā izvietota Baltijas ledus ezera smilšainā līdzenuma ārējā malā un stiepjas no Spilves pļavām līdz Kalnciemam. Šīs kāpas platums Imantas apkaimē ir ap 150 metri. Tā izveidojusies uz vienas no pēdējās Baltijas ledus ezera regresijas fāzes krastiem. Sastāv no divām paralēlām 50—100 metru platām vaļņveida kāpu joslām. Šo kāpu relatīvais augstums ir 6—10 metri, bet absolūtais augstums 16—20 metri virs jūras līmeņa. Imantas apkaimē abas kāpu joslas ir saplūdušas kopā. Izņemot Nordeķu—Kalnciema kāpu grēdas apkaimi, visa pārējā Imantas apkaime atrodas Pārdaugavas plakanā līdzenuma ģeomorfoloģiskajā mikrorajonā.[37]

Zem Kvartāra nogulumu segas, kas Imantas apkaimē pārsniedz 10 metrus, ieguļ Salaspils svītas pelēkie, ģipšainie dolomīti un dolomītmerģeļi ar māla un ģipšakmens starpslāņiem. Savukārt tieši zem zemes virsas ieguļ dažāda biezuma limnoglaciālās Baltijas ledus ezera smalkgraudainās smiltis, bet vietām smalkgraudainas eolās (kāpu) smiltis. Plaši izplatītas pārsvarā 1—2 metrus, vietām 3 metrus un vairāk, kūdras iegulas. Apbūvētajos rajonos celtniecības gaitā kūdra izņemta un nomainīta ar smiltīm.[38]

Kopumā Imantas apkaimē ir labvēlīgi vai nosacīti labvēlīgi celtniecības apstākļi. Vislabākie celtniecības apstākļi ar gruntsūdens līmeni dziļāk par 1,5 metru ir Imantas R un ZR daļa, kas atrodas vai tieši pieguļ Nordeķu—Kalnciema kāpu grēdai, kā arī atsevišķās vietās starp Buļļu ielu un Bolderājas dzelzceļa līniju. Nosacīti labvēlīgi celtniecības apstākļi ir gandrīz visā Imantas dzīvojamā rajonā, kā arī teritorijā starp Slokas, Kleistu ielām un Kurzemes prospektu. Dēļ vājajām gruntīm sarežģīti vai celtniecībai nelabvēlīgi apstākļi sastopami tikai Imantas DA daļā starp Slokas ielu, Kurzemes prospektu un Jūrmalas gatvi, bet gruntsūdens dziļums pārsvarā joprojām ir pietiekošs būvniecības prasībām.[38]

Pateicoties tam, ka Imantā kopumā ir labvēlīgi celtniecības apstākļi un tajā praktiski nepastāv applūšanas draudi, šajā apkaimē ir ļoti maz teritoriju, kurām saskaņā ar Rīgas teritorijas plānojumu obligāti veicama teritorijas inženiertehniskā sagatavošana. Šādu teritoriju kopplatība ir tikai 3,5 hektāri (ap Imantas siltumcentrāli un Zasulauka depo).

Teritorijas iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
467. sērijas dzīvojamo ēku grupa Imantā, Jūrmalas gatves un Anniņmuižas bulvāra stūrī.

Virszemes ūdens objekti Imantā aizņem ļoti niecīgu platību — kopumā tikai 1,4 hektāri. No Imantas ZA daļas iztek Lāčupīte (faktiski gan tā sākas jau Zolitūdes apkaimē, bet tās vidustecē līdz pat Imantas Z daļai Lāčupīte ietverta dzelzsbetona kolektorā), bet atsevišķas nelielas ūdensteces (grāvji, kas saistīti ar Lāčupītes ūdens baseinu) atrodas Anniņmuižas parka rajonā, kā arī teritorijā starp Kleistu, Slokas ielām un Kurzemes prospektu. Dabas un apstādījumu teritorijas aizņem 14,2% jeb 127,8 hektārus, no kurām gan neviena nav īpaši aizsargājamā dabas teritorija. Lielākās dabas teritoriju platības atrodas Imantas rietumdaļā, kur stiepjas Nordeķu—Kalnciema kāpu grēda, kā arī iekšpus Anniņmuižas bulvāra līdz pat Jūrmalas dzelzceļa līnijai. Pārsvarā šīs teritorijas klāj mežs.

Pēc teritorijas izmantošanas veidu savstarpējā sadalījuma Imantas apkaimē nav viena vai divu galveno dominējoši teritorijas izmantošanas veidu. Vislielāko platību aizņem jauktas apbūves teritorijas — 20,8% jeb 187 hektāri, kas galvenokārt izvietotas apkaimes austrumos (agrākās ražošanas teritorijas), DA stūrī un DR gar Rīgas—Jūrmalas—Tukuma dzelzceļa līniju (faktiski savrupmāju apbūve), kur pieļauta arī cita veida apbūve dēļ tās atrašanās vietas starp dzelzceļu un Jūrmalas gatvi. Ievērojamu platību — 16,9% jeb 153 hektārus aizņem dzīvojamās apbūves teritorijas, kas raksturo Imantas daudzstāvu daudzdzīvokļu apbūvi starp Kurzemes prospektu un Anniņmuižas bulvāri. Pateicoties izvērstajai ielu struktūrai, 16,4% no Imantas apkaimes teritorijas aizņem ceļu trases. 14,0% savukārt aizņem savrupmāju apbūves teritorijas, kas vēsturiski izveidojušās Imantas dzīvojamā rajona austrumdaļā ap Bebru ielu, kā arī apkaimes ZA daļā pie Bolderājas dzelzceļa līnijas starp Buļļu un Slokas ielām, DA daļā starp Jūrmalas gatvi un Rīgas—Jūrmalas—Tukuma dzelzceļa līniju un apkaimes R daļā teritorijā starp Kurzemes prospektu un Jūrmalas gatvi. Ražošanas un rūpniecības teritorijas 68 hektāru platībā izvietotas Imantas ZA daļā starp Kurzemes prospektu, Kleistu un Buļļu ielām. Ap Kleistu ielu izvietotas arī plašas tehniskās apbūves teritorijas, ko izmanto SIA "Rīgas satiksme" autobusu turēšanai un apkopei. Atbilstoši Imantas dzīvojamā rajona struktūrai apkaimē izvietotas arī plašas publiskās apbūves teritorijas 27,5 hektāru platībā, bet Imantas dzīvojamā rajona centrā pie Anniņmuižas bulvāra ir noteiktas centru apbūves teritorijas.

Vietas un celtnes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Imanta-3. 2009. gada 26. maijs.

Latvijas PSR laikā par vienu no Imantas simboliem, nosacīti bija kļuvusi Truba, jo padomju gados pie Imantas siltumcentrāles atradās Latvijas balzāma alkohola veikals. Arī gados, kad Andropova kampaņas rezultātā šņabja iegāde bija apgrūtināta, zem trubas allaž stāvēja cilvēku rindas.

Imantā atrodas Sudrabkalniņš, kurā atrodas tēlnieka Kārļa Zāles veidotais un arhitekta E. Štālberga projektētais piemineklis 6. Rīgas pulka karavīriem, kuri padzina Bermonta karaspēku no Anniņmuižas 1919. gada novembrī.

Dzelzceļa stacija "Imanta"

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzelzceļa stacija "Imanta" atrodas dzelzceļa līnijā Rīga—Jūrmala—Tukums. Agrākais nosaukums līdz 1929. gadam bija "Zolitūde". Stacija atrodas 9,7 kilometru attālumā no Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas.

Izglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imantā izvietotas daudzas izglītības iestādes:

Tā kā Imantā darbojas piecas vidusskolas, taču nevienā no tām vidusskolēnu skaits 2017. gadā nesasniedza rekomendēto minimumu (150), pie kam vienīgi Rīgas Imantas vidusskola bija spējusi nodrošināt obligāto centralizēto eksāmenu (OCE) indeksu virs 50% (53,6%), tad pētījuma "Optimālā vispārējās izglītības iestāžu tīkla modeļa izveide Latvijā" eksperti ierosināja šo piecu vidusskolu vietā izveidot divas vidusskolas.[39]

Infrastruktūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tirdzniecība un izklaide

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzņēmums "New Europe Cinemas" 2010. gada aprīlī panāca vienošanos par vēl vienu daudzzāļu kinoteātra izveidošanu Anniņmuižas bulvārī. Sešu līdz astoņu zāļu kinoteātris būs viens no nomniekiem plānotajā daudzfunkcionālajā tirdzniecības centrā Anniņmuižas bulvārī 33.[40]

2010. gada maijā paziņoja par tirdzniecības un izklaides parka "Imanta Retail Park" būvniecību bijušās rūpnīcas RRR teritorijā,[41] bet vēlāk tajā izveidojās tirdzniecības centrs "K3 Imanta Mall".

Pārtikas lielveikali

Citi veikali

  • Krūza — Jūrmalas gatve 89
  • Mēbeļu outlets "Gigant" — Mellužu iela 1
  • Depo — Kurzemes prospekts 3b

Degvielas uzpildes stacijas

  • Neste Imanta — Jūrmalas gatve 46b
  • Circle K Latvia — Anniņmuižas bulvāris 25a
  • Viada — Anniņmuižas bulvāris 75
  • Viada — Kurzemes prospekts 15a
  • Viada — Buļļu iela 72a
  • Gotika auto — Vībotņu iela 2
  • Kaftoil — Jūrmalas gatve 55

Attēlu galerija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Tirdzniecības centrs "Maxima".
    Tirdzniecības centrs "Maxima".

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Z. Žukova "Kā Anniņmuiža ieguva savu tagadējo nosaukumu?”" // Tava labākā grāmata par Latviju, Enciklopēdija katrai ģimenei "Rīga", Izdevniecība "Aplis", Rīga, 1999., 126-127. lpp.
  2. ↑ Rīgas patrimonālais apgabals. Latvju enciklopēdija, 2. sēj., Redaktors Arveds Švābe, Apgāds Trīs Zvaigznes, Stoholma 1950—1951. g., Faksimilizdevums, 1995. g. Term. "Rīgas patrimonālais apgabals" 2170 - 2171. lpp.
  3. ↑ Z. Žukova "Kā Anniņmuiža ieguva savu tagadējo nosaukumu?" // Tava labākā grāmata par Latviju, Enciklopēdija katrai ģimenei "Rīga", Izdevniecība "Aplis", Rīga, 1999., 126-127. lpp.
  4. ↑ Feodālā Rīga, 1978. — Rīga: Zinātne, 508. lpp, 496.lpp.
  5. ↑ P.Blūms, 2001. Rīgas muižiņas // Koka Rīga. — Rīga: Neptūns, 244. lpp; Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. — 1850. g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 38. lpp.
  6. ↑ M. Jakovļeva "Kā pilsētnieki baudīja dabu Rīgas pievārtē 18. — 19. gs.?" // Tava labākā grāmata par Latviju, Enciklopēdija katrai ģimenei "Rīga 43", Izdevniecība "Aplis", Rīga, 2001., 62-65 lpp.
  7. ↑ 7,0 7,1 Blūms P., 2001. Rīgas muižiņas // Koka Rīga. — Rīga: Neptūns, 244. lpp.
  8. ↑ M. Jakovļeva "Kā pilsētnieki baudīja dabu Rīgas pievārtē 18. — 19. gs.?" // Tava labākā grāmata par Latviju, Enciklopēdija katrai ģimenei "Rīga 43", Izdevniecība "Aplis", Rīga, 2001., 62-65. lpp.
  9. ↑ 9,0 9,1 Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos, SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 2000. Kopā 351. lpp.
  10. ↑ Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 238. lpp; 43. lpp.
  11. ↑ 11,0 11,1 Andris Ārgalis, 2000. Rīga. — Rīga: Apgāds AS "Preses nams", 107. lpp.
  12. ↑ Rīgas ielas, 2001 //Enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 238. lpp; 44. lpp.
  13. ↑ «Latvijas dzelzceļu vēsture, 2008. Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs. — Rīga.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 18. maijā. Skatīts: 2009. gada 8. augustā.
  14. ↑ Imanta. "Latvijas enciklopēdija", 3. sēj., Rīga, 2005, SIA "Valērija Belkoņa izdevniecība", termins "Imanta", 50—51. lpp.
  15. ↑ 15,0 15,1 15,2 15,3 Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 238. lpp; 44. lpp.
  16. ↑ 16,0 16,1 Tālivaldis Pētersons, 1997. g. aug. Ne Imanta, bet Anniņmuiža // Pārdaugavas ziņas — Rīga, 4—5. lpp.
  17. ↑ Andris Ārgalis, 2000. Rīga. — Rīga: Apgāds AS "Preses nams", 107. lpp.; Tālivaldis Pētersons, 1997. g. aug. Ne Imanta, bet Anniņmuiža // Pārdaugavas ziņas — Rīga, 4—5. lpp.
  18. ↑ J. Krastiņš, I. Strautmanis, J. Dripe "Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām", Izdevniecība "Baltika", Rīga, 1998, kopā 312. lpp.
  19. ↑ Andris Ārgalis, 2000. Rīga. — Rīga: Apgāds AS "Preses nams" , kopā 107. lpp.
  20. ↑ Anita Antenišķe, 2000. Daudzstāvu dzīvojamā Rīga un reģiona konteksts // Rīgas arhitektūra // Stili, ēkas, interjeri 21. gadsimtā. — Rīga: apgāds "Jumava", 42—49. lpp. kopā 175. lpp.
  21. ↑ Pēteris Jērāns (redaktors). «Celtniecība». Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 78. lpp.
  22. ↑ Andris Ārgalis, 2000. Rīga. — Rīga: Apgāds AS "Preses nams", kopā 107. lpp.
  23. ↑ Pēteris Jērāns (redaktors). «Imanta». Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 319. lpp.
  24. ↑ J. Krastiņš, I. Strautmanis, J. Dripe "Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām", Izdevniecība "Baltika", Rīga, 1998, 217—218. lpp. kopā 312. lpp.
  25. ↑ Krastiņš, I. Strautmanis, J. Dripe "Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām", Izdevniecība "Baltika", Rīga, 1998, 217—218. lpp. kopā 312. Lpp
  26. ↑ Anita Antenišķe, 2000. Daudzstāvu dzīvojamā Rīga un reģiona konteksts // Rīgas arhitektūra // Stili, ēkas, interjeri 21. gadsimtā. — Rīga: apgāds "Jumava", 42. līdz 49. lpp. kopā 175. lpp.
  27. ↑ Pēteris Jērāns (redaktors). «Rīgas Robežas». Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 606. lpp.
  28. ↑ Rīgas teritorija un robežas 13. gs. — 1979. gadā. // Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 24—25.lpp. kopā 238. lpp.
  29. ↑ 34., 35.lpp,. "Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos", SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 2000. Kopā 351. lpp.
  30. ↑ Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 238. lpp; 43-44. lpp; Imanta. "Latvijas enciklopēdija", 3 sēj., Rīga, 2005, SIA "Valērija Belkoņa izdevniecība", termins "Imanta", 50—51. lpp.
  31. ↑ Anniņmuiža. "Latvijas enciklopēdija", 1. sēj., Rīga, 2002, termins "Anniņmuiža" , 229. lpp.
  32. ↑ T. Pūka "Rīga aizvien bijusi dižozolu pilsēta" // Tava labākā grāmata par Latviju, Enciklopēdija katrai ģimenei "Rīga", Izdevniecība "Aplis", Rīga, 1998., 223-225 lpp.
  33. ↑ Širants R., 1971. Dažu Rīgas vietvārdu izcelšanās // Dabas un vēstures kalendārs 1972. — Rīga: izdevniecība "Zinātne". 229—235. lpp.
  34. ↑ Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. — 1850. g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 48. lpp.
  35. ↑ Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. g. — 1850. g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 40. lpp.
  36. ↑ Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. — 1850. g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 40. lpp.
  37. ↑ Pēteris Jērāns (redaktors). Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.
  38. ↑ 38,0 38,1 Pētījums "Esošās situācijas izpēte Rīgā". Rīgas attīstības programmas izstrādes apakšprojekts. — SIA "Reģionālie projekti", 2003. gads
  39. ↑ Rīgā skolēnu pietiek 42 vidusskolu nokomplektēšanai, secina pētījumā LETA 2017. gada 25. oktobrī
  40. ↑ Imantā plāno ierīkot jaunu daudzzāļu kinoteātri Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē., delfi.lv, 25.04.2010.
  41. ↑ papildināta - Bijušās rūpnīcas "Radiotehnika RRR" teritorijā top izklaides un tirdzniecības centrs, diena.lv, 06.05.2010.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Video

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kurzemes rajons
Zemgales priekšpilsēta
Ziemeļu rajons
Vidzemes priekšpilsēta
Centra rajons
Latgales priekšpilsēta
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Imanta_(Rīga)&oldid=4100265"