Vecsēlpils

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par ciemu Vecsēlpils. Par citām jēdziena Sēlpils nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Vecsēlpils
Vecsēlpils (Latvija)
Vecsēlpils
Vecsēlpils
Atrašanās vieta Latvijā
Koordinātas: 56°35′17″N 25°39′25″E / 56.58806°N 25.65694°E / 56.58806; 25.65694Koordinātas: 56°35′17″N 25°39′25″E / 56.58806°N 25.65694°E / 56.58806; 25.65694
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Jēkabpils novads
Pagasts Sēlpils pagasts
Senlatvijas zeme Sēlenes zeme
Monarhija Kurzemes un Zemgales hercogiste
Pilsēta 1621—18. gadsimts
Iedzīvotāji (2009)[2]
 • kopā 12
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)

Vecsēlpils, agrāk — Sēlpils vai Sērpils, ir mazciems Jēkabpils novada Sēlpils pagastā, Daugavas kreisajā krastā, apmēram 1 km no Sēlpils baznīcas. Vecsēlpils ir kādreizējās Sēlpils pils un Vecsēlpils muižas vieta, bijusi Sēlpils pagasta administratīvais un kultūrvēsturiskais centrs.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Sēlpils vēsture

Sēlpili, kuru uzskatīja par sēļu galveno pili, krustnešu karaspēks ielenca 1208. gadā. Pārspēka spiesti, sēļi padevās, ļāvās kristīties un pilī ielaida krustnešus. 1218. gadā pilī apmetās Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes.

Livonijas ordeņa Sēlpils cietoksni pēc Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikas ziņām ordeņbrāļi cēluši 1373. gadā, šeit bija Sēlpils fogtu rezidence. 1578. gadā uz Sēlpili savu rezidenci pārcēla hercogs Gothards. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā šeit bija Sēlpils virspilskunga tiesas (Oberhauptmannschaft Selburg) pārvaldes centrs un 16. gadsimta beigās vai 17. gadsimta sākumā pilī un priekšpilī uzcēla jaunus dzīvojamos korpusus. Par luterāņu mācītāju pilī kalpoja Georgs Mancelis. Pēc Valles kaujas 1626. gada oktobrī pilī notika pamiera sarunas starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu.

Lielā Ziemeļu kara laikā 1705. gadā Sēlpils pili uzspridzināja. 1878. gadā bijušais Sunākstes Stendera palīgmācītājs Heinrihs Eduards Rozenfelds (1833—1905) Sēlpilī sarīkoja otros Sēlpils draudzes novada dziesmusvētkus. Dziesmu karos atkal uzvarēja sunākstiešu koris.[3]

Pirmā pasaules kara laikā gar Daugavu bija pirmā frontes līnija un Vecsēlpils atradās kauju zonā.

Vecsēlpilī bija Sēlpils pagasta māja, magazinas klēts, kādu laiku arī Vecsēlpils pamatskola. No bijušajām muižas ēkām nekas nav saglabājies, izņemot pārbūvēto muižas klēti, kurā bija laiksaimniecības biedrības "Sakne" un dziedāšanas biedrības "Lira" sarīkojumu zāle. Šobrīd pārbūvētā klēts ir apdzīvota dzīvojamā ēka. No 1922.-1932. gadam Vecsēlpilī darbojās Raiņa kluba Sēlpils nodaļa. Līdz 1976. gadam, kad tika uzcelta kolhoza "Sēlija" valdes un kultūras nama ēka, Vecsēlpils bija pagasta kultūras centrs, kur darbojās vairāki pašdarbnieku kolektīvi, tajā skaitā arī leļļu teātris. 1980. gadu beigās Raiņa kluba telpās ierīkots Sēlpils pagasta muzejs, kuru iekārtoja un vadīja Albīns Jegermanis. No 2014. gada 1. oktobra, pateicoties pašvaldības vienaldzībai, muzejs slēgts un ēka pārdota.

Ievērojamas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēlpils luterāņu baznīcas drupas
  • Sēlpils pilskalns ar Livonijas ordeņa pils (Sēlpils pils) drupām atrodas uz saliņas Daugavā pretī Vecsēlpilij.
  • Sēlpils luterāņu baznīcas (19. gs. vidus) drupas, kas ir jau ceturtā baznīca Sēlpilī. Sarkanā armija Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā atkāpjoties sašāva baznīcas torni, baznīca vairākkārt sašauta arī 1944. gadā. Lai gan pēc kara Sēlpils baznīcu atjaunoja, padomju laikos tā pamazām aizlaista postā. Mūri un tornis ir saglabājušies, bet sliktā stāvoklī, ir uzsākta baznīcas atjaunošana.
  • Raiņa klubs — kroņa muiža, ko Krievijas impērijas ķeizars Aleksandrs II 1876. gadā uzdāvināja kamerkundzei Flotovai. Pēc 1919. gada Vecsēlpils muižā bija pagastmāja, magazīnas klēts, kādu laiku arī Vecsēlpils pamatskola. Raiņa vārds tam dots tāpēc, ka šādas biedrības jau bija dibinātas citviet Latvijā. Šajā ēkā norisinājās plašs kultūras darbs līdz pat 1976. gadam, kad Sēlijā tika uzcelts jauns kultūras nams. Muzejs izveidots 1982. gadā un atspoguļo Sēlpils pagasta vēsturi dažādos dokumentos, senās fotogrāfijās un citos materiālos. 2007. gadā pēc ēkas renovācijas muzejs savu darbību uzsācis no jauna. Raiņa kluba muzejs piedāvā muzeja ekspozīciju, izstādes, telpas dažādiem kultūras pasākumiem un banketiem, semināriem un nometnēm, kā arī privātiem pasākumiem.

Ievērojami cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Georgs Mancelis — Sēlpils draudzes luterāņu mācītājs 1620.—1625. gadā, pirmais ievērojamākais latviešu garīgās literatūras rakstnieks.
  • Gothards Frīdrihs Stenders — Sunākstes un Sēlpils draudžu luterāņu mācītājs 1766.—1796. gadā, apgaismotājs, vairāk pazīstams kā Vecais Stenders.
  • Pēteris Barisons — komponists un diriģents. Vecsēlpils muižas ēku kompleksā uzvedis lugas un komponējis muzikālos pavadījumus. Apbedīts Sēlpils kapsētā.

Arheoloģiskie izrakumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1963.—1965. gadā Sēlpilī veikti arheoloģiskie izrakumi Elvīras Šņores un Annas Zariņas vadībā. Hipotēze, ka Indriķa hronikā minētā sēļu pils[4] atradusies iepretī Aizkrauklei Sērenē (Lietgalietis, 1928), noraidāma galvenokārt tāpēc, ka te par pilskalnu uzskatītais nocietinājums izrādījās dabisks grantskalns bez senvietas pazīmēm (Brastiņš, 1926).
  • 1980. gadā izdevniecība “Zinātne” izdeva grāmatu “Senā Sēlpils” (krievu: «Древний Селпилс»), kurā aprakstīti Annas Zariņas un Elvīras Šnores arheoloģiskie izrakumi. Grāmata izdota 1000 eksemplāros un tajā iekļauti vēsturiski Sēlpils pilskalna plāni un zīmējumi.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Andris Grīnbergs (2015. gada 4. janvāris). Sēlijas krastā un pakalnos. "Vides Vēstis"
  • E. Šņore, A. Zariņa. Senā Sēlpils. Rīga, 1980

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Informācija par objektu: Vecsēlpils». LĢIA vietvārdu datubāze. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra. Skatīts: 2018. gada 10. martā.
  2. «Vietvārdu datubāze: Informācija par Vecsēlpili». Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra.
  3. Par Sēlpils dziesmusvētkiem: Sbrg. [A. Šķerbergs]. Ziņa par Sēlpils dziedāšanas svētkiem. "Mājas Viesis" 1878. gada 9. septembrī un 16. septembrī
  4. «Indriķa Hronika». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 29. maijā. Skatīts: 2008. gada 27. jūnijā.