Vecsēlpils, agrāk — Sēlpils, ir ļoti sena apdzīvota vieta Sēlijā pie Daugavas, mūsdienu Salas novadaSēlpils pagastā. Bijusi Daugavas tirdzniecības ceļa nozīmīga sastāvdaļa un militārs nocietinājums. No 1621. gada līdz 18. gadsimtam Sēlpilij bija pilsētas tiesības.
Sēlpili, kuru uzskatīja par sēļu galveno pili, krustnešu karaspēks ielenca 1208. gadā. Pārspēka spiesti, sēļi padevās, ļāvās kristīties un pilī ielaida krustnešus. 1218. gadā pilī apmetās Sēlijas bīskapsBernhards no Lipes. Livonijas ordeņa Sēlpils cietoksni pēc Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikas ziņām ordeņbrāļi cēluši 1373. gadā, šeit bija Sēlpils fogtu rezidence. 1578. gadā uz Sēlpili savu rezidenci pārcēla hercogs Gothards. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā šeit bija Sēlpils virspilskunga tiesas (Oberhauptmannschaft Selburg) pārvaldes centrs un 16. gadsimta beigās vai 17. gadsimta sākumā pilī un priekšpilī uzcēla jaunus dzīvojamos korpusus. 1626. gada oktobrī pilī notika pamiera sarunas starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu. Lielā Ziemeļu kara laikā 1705. gadā Sēlpils pili uzspridzināja. Pirmā pasaules kara laikā gar Daugavu bija pirmā frontes līnija un Vecsēlpils atradās kauju zonā.
Sēlpils luterāņu baznīcas (19. gs. vidus) drupas, kas ir jau ceturtā baznīca Sēlpilī. Sarkanā armijaOtrā pasaules kara laikā 1941. gadā atkāpjoties sašāva baznīcas torni, baznīca vairākkārt sašauta arī 1944. gadā. Lai gan pēc kara Sēlpils baznīcu atjaunoja, padomju laikos tā pamazām aizlaista postā. Mūri un tornis ir saglabājušies, bet sliktā stāvoklī, ir uzsākta baznīcas atjaunošana.
1963.-1965. gadā Sēlpilī veikti arheoloģiskie izrakumi E. Šņores un A.Zariņas vadībā. Hipotēze, ka Indriķa hronikā minētā sēļu pils [1] atradusies iepretī Aizkrauklei Sērenē (Lietgalietis, 1928), noraidāma galvenokārt tāpēc, ka te par pilskalnu uzskatītais nocietinājums izrādījās dabisks grantskalns bez senvietas pazīmēm (Brastiņš, 1926).
Latvija
