Vecsēlpils, agrāk — Sēlpils vai Sērpils, ir ļoti sena apdzīvota vieta Sēlijā pie Daugavas, mūsdienu Salas novadaSēlpils pagastā. Bijusi Daugavas tirdzniecības ceļa nozīmīga sastāvdaļa un militārs nocietinājums. No 1621. gada līdz 18. gadsimtam Sēlpilij bija pilsētas tiesības.
Sēlpili, kuru uzskatīja par sēļu galveno pili, krustnešu karaspēks ielenca 1208. gadā. Pārspēka spiesti, sēļi padevās, ļāvās kristīties un pilī ielaida krustnešus. 1218. gadā pilī apmetās Sēlijas bīskapsBernhards no Lipes.
Livonijas ordeņa Sēlpils cietoksni pēc Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikas ziņām ordeņbrāļi cēluši 1373. gadā, šeit bija Sēlpils fogtu rezidence.
1578. gadā uz Sēlpili savu rezidenci pārcēla hercogs Gothards.
Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā šeit bija Sēlpils virspilskunga tiesas (Oberhauptmannschaft Selburg) pārvaldes centrs un 16. gadsimta beigās vai 17. gadsimta sākumā pilī un priekšpilī uzcēla jaunus dzīvojamos korpusus.
1626. gada oktobrī pilī notika pamiera sarunas starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu.
Lielā Ziemeļu kara laikā 1705. gadā Sēlpils pili uzspridzināja.
1878. gadā bijušais Sunākstes Stendera palīgmācītājs Heinrihs Eduards Rozenfelds (1833—1905) Sēlpilī sarīkoja otros Sēlpils draudzes novada dziesmusvētkus. Dziesmu karos atkal uzvarēja sunākstiešu koris.[2]
Pirmā pasaules kara laikā gar Daugavu bija pirmā frontes līnija un Vecsēlpils atradās kauju zonā.
Sēlpils luterāņu baznīcas (19. gs. vidus) drupas, kas ir jau ceturtā baznīca Sēlpilī. Sarkanā armijaOtrā pasaules kara laikā 1941. gadā atkāpjoties sašāva baznīcas torni, baznīca vairākkārt sašauta arī 1944. gadā. Lai gan pēc kara Sēlpils baznīcu atjaunoja, padomju laikos tā pamazām aizlaista postā. Mūri un tornis ir saglabājušies, bet sliktā stāvoklī, ir uzsākta baznīcas atjaunošana.
Raiņa klubs — Kroņa muiža, ko Krievijas cars Aleksandrs II 1876. gadā uzdāvināja kamerkundzei Flotovai. Pēc 1919. gada Vecsēlpils muižā bija pagastmāja, magazīnas klēts, kādu laiku arī Vecsēlpils pamatskola. Raiņa vārds tam dots tāpēc, ka šādas biedrības jau bija dibinātas citviet Latvijā. Šajā ēkā norisinājās plašs kultūras darbs līdz pat 1976. gadam, kad Sēlijā tika uzcelts jauns kultūras nams. Muzejs izveidots 1982. gadā un atspoguļo Sēlpils pagasta vēsturi dažādos dokumentos, senās fotogrāfijās un citos materiālos. 2007. gadā pēc ēkas renovācijas muzejs savu darbību uzsācis no jauna. Raiņa kluba muzejs piedāvā muzeja ekspozīciju, izstādes, telpas dažādiem kultūras pasākumiem un banketiem, semināriem un nometnēm, kā arī privātiem pasākumiem.
1963.—1965. gadā Sēlpilī veikti arheoloģiskie izrakumi Elvīras Šņores un Annas Zariņas vadībā. Hipotēze, ka Indriķa hronikā minētā sēļu pils[3] atradusies iepretī Aizkrauklei Sērenē (Lietgalietis, 1928), noraidāma galvenokārt tāpēc, ka te par pilskalnu uzskatītais nocietinājums izrādījās dabisks grantskalns bez senvietas pazīmēm (Brastiņš, 1926).
1980. gadā izdevniecība “Zinātne” izdeva grāmatu “Senā Sēlpils” (krievu: «Древний Селпилс»), kurā aprakstīti Annas Zariņas un Elvīras Šnores arheoloģiskie izrakumi. Grāmata izdota 1000 eksemplāros un tajā iekļauti vēsturiski Sēlpils pilskalna plāni un zīmējumi.
1sākotnēji hercogs Gothards kā Livonijas vietvaldis un gubernators rezidēja Rīgas pilī (1562—1566), savā testamentā viņš 1587. gadā norādīja, ka hercogu rezidences būs Sēlpils un Kuldīga, vēlāk Jelgava 2 Kurzemes hercoga Vilhelma rezidence (1596—1616)
.svg)
Latvija
