Latvijas kultūrvēsturiskie novadi
Latvijas kultūrvēsturiskie novadi jeb Latviešu vēsturiskās zemes ir Latvijas teritorijas vienības ar kopīgu kultūras un vēstures mantojumu, kas tos atšķir savā starpā. Tiem ir raksturīga kopīga vēsturiska identitāte, parasti saistīta ar noteiktu pagātnes Latvijas maztautu vai valstisku veidojumu.
Šo teritoriju robežas un pastāvēšanu regulē Latviešu vēsturisko zemju likums, kas stājās spēkā 2021. gada 1. jūlijā. Likuma preambulā iekļauti latviešu nācijas veidošanās vēsturiskie aspekti un uzsvērts, ka latvietības daudzveidība, kultūrtelpas un latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskā vide ir nācijas kopējā bagātība.[1]
Kaut gan saskaņā ar Latvijas Satversmi valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale, tomēr pie latviešu vēsturiskajām zemēm pieskaita arī Sēliju. 2006. gadā Latvijas Republikas Saeima izveidoja piecus plānošanas reģionus (Kurzemes, Latgales, Rīgas, Vidzemes un Zemgales) ar juridisku statusu. Jaunizveidotais Rīgas plānošanas reģions ietver daļas no kultūrvēsturiskajiem Vidzemes un Zemgales novadiem, bet Latgales plānošanas reģions ietver daļas no kultūrvēsturiskajiem Latgales un Sēlijas novadiem.
Simboli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| Novads | Ģerbonis | Karogs |
|---|---|---|
| Kurzeme | 
|
nav |
| Latgale | 
|
|
| Sēlija | 
|
|
| Vidzeme | 
|
nav |
| Zemgale | 
|
nav |
Kurzeme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kurzeme ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas rietumu daļā, ko agrāk apdzīvoja kurši. Mūsdienu Kurzemes teritoriālā identitāte izsekojama kopš Kurzemes bīskapijas dibināšanas 1230. gadā. Pirms tam to pazina kā Kuršu valsti (latīņu: Churland) ar astoņām zemēm, ko pārvaldīja kuršu ķēniņi, ietverot arī daļu no mūsdienu Lietuvas teritorijas (Ceklis, Megava un Pilsāts). Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes 1617. gada satversmes pieņemšanas valsts Kurzemes daļu veidoja Kuldīgas un daļa no Tukuma virspilskunga iecirkņa, kā arī autonomais Piltenes apgabals. Līdz mūsdienām saglabājušās atšķirības starp Kurzemes dienviddaļu, kurā pamatiedzīvotāji runā vidus dialektā un ziemeļdaļu, kurā pamatiedzīvotāji runā lībiskā dialekta izloksnēs.
Lībiešu krasts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lībiešu krasts (lībiešu: Līvõd Rānda) ir Ziemeļkurzemes piekrastes teritorija no Ovīšiem Baltijas jūras krastā līdz Ģipkai Rīgas līča pusē. No 1991. gada līdz 2003. gadam te bija Valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija un lībiešu kultūras atjaunošanas programma.
Latgale[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latgale ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas austrumu daļā, ko apdzīvo latgaļi. Mūsdienu Latgales teritoriālā identitāte izsekojama kopš Jersikas ķēniņa valsts laikiem 12. un 13. gadsimta mijā, kas latīņu tekstos saukta par „Letiju” (latīņu: Lettia), bet senkrievu rakstos par „Lotigolu” (krievu: Лотыголa). Pēc Pārdaugavas Livonijas hercogistes sadalīšanas tā Polijas-Lietuvas kopvalsts, vēlāk Krievijas Impērijas ietvaros ilgstoši saglabāja savu kultūrvēsturisko savdabību un katolisko ticību. Vēl mūsdienās Latgales pamatiedzīvotāji runā dažādās latgaliešu valodas izloksnēs, ko uzskata arī par latviešu valodas augšzemnieku dialekta paveidu.
Sēlija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sēlija ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas dienvidaustrumu daļā, ko agrāk apdzīvoja sēļi. Sēļu zemes tolaik ietvēra arī daļu no mūsdienu Lietuvas teritorijas (Tovrakste, Maleisine, Pelone un Medene). Mūsdienu Sēlijas teritoriālā identitāte izsekojama kopš Sēlijas bīskapijas dibināšanas 1218. gadā, vēlāk to sāka dēvēt par Augšzemi (vācu: Oberland jeb Augškurzemi. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes 1617. gada satversmes pieņemšanas valsts Sēlijas daļā atradās Sēlpils virspilskunga iecirknis. 20. gadsimtā to parasti pieskaitīja Zemgales (rietumdaļu) un Latgales (austrumdaļu) kultūrvēsturiskajiem novadiem. Sēlijas pamatiedzīvotāji vēl mūsdienās runā dažādās augšzemnieku dialekta sēliskajās izloksnēs.
Vidzeme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vidzeme ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas ziemeļu un centrālajā daļā, ko agrāk apdzīvoja līvi un leti. Sākotnēji tās līvu apdzīvoto daļu (Metsepoli, Gaujas un Daugavas līvu zemes) dēvēja par Līvzemi, bet letu un sēļu apdzīvoto daļu (Jersikas, Kokneses un Tālavas valstis) par Letiju. Livonijas Konfederācijas laikā tā bija daudz pašāka teritoriāla veidojuma vidus daļa ar Rīgas pilsētu centrā. Pirmo reizi rakstos "Vidus zemes" nosaukums parādījās pēc Zviedru Livonijas provinces izveides (Weddu-Semm, Pauls Einhorns 1649. gadā; Wyddu Zemme Georgs Elgers 1683. gadā; Widda-semme, Jānis Langijs 1685. gadā). Līdz mūsdienām saglabājušās atšķirības starp Vidzemes rietumu daļu, kurā pamatiedzīvotāji runā Vidus dialektā, ziemeļdaļu, kurā pamatiedzīvotāji runā Lībiskā dialekta izloksnēs un austrumdaļu (Malienu, kurā pamatiedzīvotāji runā dažādās augšzemnieku dialekta sēliskajās un nesēliskajās izloksnēs.
Maliena un Vidiena[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā kā atsevišķs kultūrvēsturiskais novads tika izdalīta arī Maliena — Vidzemes austrumu daļa, kurā runāja augšzemnieku izloksnē, pārējā Vidzemes daļa tika dēvēta par Vidienu.
Zemgale[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zemgale ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas dienvidu daļā, ko agrāk apdzīvoja zemgaļi. Mūsdienu Zemgales teritoriālā identitāte izsekojama kopš Zemgales bīskapijas dibināšanas 1226. gadā, līdz 14. gadsimta sākumam Zemgales dienvidu robeža aptuveni gāja gar Mūsas upes gaitu tagadējās Lietuvas teritorijā. Zemgales valsti (latīņu: Semigallia, vācu: Semegallen lant) pārvaldīja viens vai vairāki ķēniņi, no kuriem pēdējais (Nameisis) pēc zaudējuma krustnešiem 1281. gadā turpināja karot kopā ar žemaišiem un lietuviešiem. Kurzemes un Zemgales hercogistes pastāvēšanas sākuma posmā 1598. — 1618. gadā pastāvēja Zemgales hercogiste. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes 1617. gada satversmes pieņemšanas valsts Zemgales daļu veidoja Jelgavas un, daļēji, Tukuma virspilskunga iecirknis. 19. gadsimtā Zemgali uzskatīja par Kurzemes daļu (Kurzemes guberņas austrumu daļu). Pēc Latvijas valsts nodibināšanas izveidojās spēcīga Zemgales identitāte, kas ietvēra arī Sēlijas teritoriju. Zemgales pamatiedzīvotāji runā dažādās Vidus dialekta zemgaliskajās izloksnēs.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Saeima pieņem Latviešu vēsturisko zemju likumu lsm.lv 2021. gada 16. jūnijā
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Par Latvijas zemju robežām 1000 gados Prof. Rihards Treijs, "Latvijas Vēstnesis" 28.05.1999., Nr. 174/176