Jānis Vārsbergs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jānis Vārsbergs
Varsbergs Janis.PNG
Tautas padomes un Satversmes sapulces deputāts

Dzimšanas dati 1879. gada 5. maijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Praulienas pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1961. gada 23. februārī (81 gada vecumā)
Valsts karogs: Zviedrija Stokholma, Zviedrija
Tautība latvietis
Politiskā partija Latviešu zemnieku savienība
Dzīvesbiedrs(-e) Jūlija Vārsberga (dzimusi Eizenberga)
Profesija agronoms
Augstskola Rīgas Politehniskais institūts

Jānis Vārsbergs (1879-1961) bija latviešu agronoms, speciālists augkopībā, pļavu un ganību kopšanā. Tautas padomes (1918) un Satversmes sapulces (1920) deputāts. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1879. gada 5. maijā Praulienas pagastā Drikājos lauksaimnieku Jēkaba un Līzes (dzim. Tursas) Vārsbergu ģimenē. Mācījās Praulienas pagasta skolā, Ļaudonas draudzes skolā, Jēkabpils pilsētas skolā, Kārļa Millera (Zariņa) vadītajā Cēsu privātskolā un Jelgavas reālskolā (1896–1901). Studēja Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļā (1903-1908), iestājās studentu korporācijā „Talavija”. 1910. gada sākumā papildinājās pļavkopībā un purvkultūrā Vīnē, Admontā (Austroungārijā), Brēmenē, Minhenē, Bernavā (Vācijā) un Jončepingā (Zviedrijā). Pēc tam strādāja Petrozavodskā Oloņecas guberņā. Pēc tam Vārsbergs atgriezās Rīgā, kur vadīja Zemes kultūras biroju. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gadā viņš pārcēlās uz Cēsīm, kur vadīja Bēgļu apgādāšanas biroju un organizēja siena iepirkšanu armijas vajadzībām. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada martā–aprīlī piedalījās Latviešu zemnieku savienības veidošanā, bija tās pirmais sekretārs, arī laikraksta „Brīvā Zeme” redaktors. 1918. gadā vadīja Priekuļu muižas saimniecību, piedalījās Tautas padomes dibināšanas sanāksmē 1918. gada 17. novembrī, bija Finanšu un budžeta komisijas priekšsēdētājs, darbojās arī Izglītības komisijā. 1919. gada 5. septembrī Latvijas izglītības ministrs Jāni Vārsbergu apstiprināja par Latvijas Augstskolas Lauksaimniecības fakultātes mācībspēku, tad par docentu (1920) un Augkopības katedras vadītāju.

1920. gadā J. Vārsbergu ievēlēja Satversmes sapulcē. Bija Lauksaimniecības fakultātes dekāns (1926-1928), Vecauces izmēģinājumu un praktisko darbu saimniecības vadītājs. 1932. gada 26. maijā viņš aizstāvēja doktora disertāciju „Zāļāju augu sabiedrības – augu ārējo augšanas apstākļu veidojums” un tika ievēlēts par profesoru. Kad 1939. gadā izveidoja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju (JLA), tika ievēlēts par akadēmijas padomes un valdes sekretāru. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada rudenī viņu atlaida no darba. Uzrakstīja manuskriptu “Seno latviešu laika pareģošana”, kurā apkopoja un aprakstīja dažādus ticējumus par laika apstākļiem, izmantojot profesora Pētera Šmita un Latviešu folkloras krātuves materiālus. Viņa dēlu Ivaru Vārsbergu (1913–1941) 1941. gada 15. aprīlī arestēja par piederību pretpadomju grupai “Latviešu tautas apvienība” un piesprieda nāvessodu.

Otrā pasaules kara beigās J. Vārsbergs 1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur bija līdzstrādnieks Valsts sēklu kontroles stacijā (1945–1950). Pēc pensionēšanās publicēja rakstu “Seno latviešu zemkopība”, lasīja lekcijas Stokholmas Universitātes Baltijas institūtā, bija Stokholmas latviešu draudzes priekšnieks, Stokholmas Zemnieku kluba priekšsēdis, iesaistījās latviešu akadēmisko mācībspēku un agronomu kopās.[1]

1953. gadā viņu ievēlēja Zviedrijas Latviešu centrālajā padomē.

Jānis Vārsbergs miris 1961. gada 23. februārī Stokholmā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indulis Zvirgzdiņš. LU Lauksaimniecības fakultātes profesors Jānis Vārsbergs (1879–1961). Latvijas Universitātes raksti. 2008, 738. sēj.: Zinātņu vēsture un muzejniecība 139.–145. lpp.