Maskavas forštate

Vikipēdijas lapa
Maskavas forštate
Pamatinformācija
Pilsēta Rīga
Priekšpilsēta Latgales priekšpilsēta
Pilsētas daļas Krasta masīvs, Kojusalas masīvs
Platība 7,594 km²
Iedzīvotāju skaits 31 918 (2018)
Ūdenstilpes Daugava
Parki Latgales parks, Klusais dārzs, Miera dārzs, Kojusalas dārzs, Erevanas dārzs.
Transports
Autobuss 12., 18., 34.
Trolejbuss 15.
Tramvajs 7.
Cits Dzelzceļš
Papildinformācija
Ārējā saite apkaimes.lv

Maskavas forštate (arī Maskavas priekšpilsēta, sarunvalodā Maskačka[1]) ir Rīgas pilsētas apkaime Latgales priekšpilsētā. Maskavas forštates apkaimes robežas ir Daugava gar Zaķusalas krastmalu, Dienvidu tilts, Slāvu iela, dzelzceļš, Dzelzceļa tilts. Maskavas forštates apkaime atrodas Rīgas pilsētas centrālās daļas DA ārpus Rīgas dzelzceļa loka. Tā robežojas ar Vecpilsētas, Centra, Avotu ielas, Dārzciema, Ķengaraga, Salu (savienojums pa Dzelzceļa un Salu tiltiem) un Katlakalna (savienojums pa Dienvidu tiltu) apkaimēm.

Maskavas forštates apkaimes kopējā platība ir 7,594 km², kas ir apmēram par 2/5 vairāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 11 519 metri.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgales iela

14. gadsimtā Maskavas forštates senākā daļa veidojās tieši aiz pilsētas vaļņiem Daugavas krastmalā. Pēc 1348. gada šai vietai jau bija nosaukums — Lastādija, kas cēlies no vācu valodas vārda die Last — 'krava', Hanzas savienības pilsētās šis jēdziens apzīmēja teritorijas saistību ar kuģiem un to kravām. Lastadie nosaukums bija lietots arī Vācijas pilsētās.[2] 1676. gadā Lastadijā tika atvērta elementārskola latviešu bērniem, kas pastāvēja vēl 20. gadsimta sākumā.[3] 17. gadsimtā šo vietu raksturoja Daugavas krastā pietauvoti preču kuģi un brīvi izkaisīta mazstāvu apbūve. Vietā, kur tagad ir dzelzceļa uzbērums, Kārļa baseins (kanāla paplašinājums starp autoostu un centrāltirgu) un Centrāltirgus, 1442. gadā jau darbojās vairāki saimnieciska rakstura objekti: kuģu būvētava, kokzāģētava, pelnu dedzinātava, tur atradās arī noliktavas, šķūņi un algāžu koka namiņi.[4]

Maskavas forštate ar vāciskajiem vietvārdiem Rīgas kartē (1876)

Pārējā tagadējās Maskavas forštates daļa auga lēni. Tās kodols — Rīgas Jēzus baznīcas apkārtne un domkapitulam piederošie Pagraba tīrumi — vēl 16. gadsimtā bija vāji apbūvēts un tur bija tikai četras piecas ēkas.[5] 17. gadsimtā kara inženieris Rodenburgs paredzēja pilsētas aizsardzības sistēmā iekļaut arī priekšpilsētas, un līdz 1656. gadam izveidoja pirmos bastionus tagadējā Maskavas forštatē, tika izveidots arī aizsardzības grāvis.[6] 19. gadsimta otrajā pusē starp tagadējām Dzirnavu un Lāčplēša ielām posmā no dzelzceļa līdz Maskavas ielai bija saglabājies tā saucamais Rodenburga grāvis, ko aizbēra ap 1875. gadu.[7]

Tā kā Maskavas forštate bija izvietojusies zemā vietā un katru gadu applūda, radās nepieciešamība pēc dambja izbūves gar Daugavu. 1650. gadā uzbūvēja Jāņa dambi, no kura vēstures gaitā izauga Maskavas iela, kas savu tagadējo nosaukumu ieguva 1859. gadā un līdz pat 1939. gadam regulāri tika pagarināta. Lai gan ielu tīkls apkaimē sāka veidoties jau sen, savus nosaukumus ielas ieguvušas tika 19. gadsimtā, jo kara draudu izraisīto priekšpilsētu dedzināšanas akcijās cieta ne tikai atsevišķas ēkas, bet arī ielas. 19. un 20. gadsimta mijā Maskavas forštates ielas nosauca Latgales un Krievijas pilsētu, novadu, apdzīvotu vietu, upju un ezeru vārdos.

1874. gadā atklāja zirgu omnibusa satiksmi, bet 1901. gadā elektriskā tramvaja satiksmi. 1784. gadā Rīgas priekšpilsētas sadalīja trijās administratīvajās daļās un tika noteiktas Maskavas forštates teritorija (pa labi no Pirts ielas līdz Maskavas un Lubānas ielu stūrim).[8] 18. gadsimta beigās Maskavas forštates teritorija jau bija izpletusies līdz Lubānas ielai.[9] 19. gadsimtā Maskavas forštate ieguva līdzīgu veidolu tam, kādu to pazīstam mūsdienās, jo galvenokārt saglabājušās ir tās koka ēkas, ko priekšpilsētā cēla 19. gadsimta sākumā pēc priekšpilsētu dedzināšanām. Maskavas forštatē nav sastopamas koka ēkas, kas celtas agrāk par 18. gadsimtu. 1813. gadā tika izstrādāts projekts, kas paredzēja apbūves atjaunošanu priekšpilsētas agrākajās robežās, un šis plānojums kļuva par pamatu mūsdienu pilsētas apbūvei.[10]

Būtisks faktors Maskavas forštates attīstībā ir dažādu tautību un reliģiju iedzīvotājiem, kas dažādos laika periodos apdzīvoja šo apkaimi. Maskavas forštate bija teritorija, kur uzturējās dažādu slāņu pārstāvji, bieži vien tie, kurus nelaida iekš Rīgas valņiem. No 18. gadsimta Maskavas forštatē apmetās daudz krievu ieceļotāju, kā arī katoļticīgie Latgales latvieši, lietuvieši un poļi.[11]

Otrā pasaules kara laikā — 1941. gada rudenī forštatē izveidoja ebreju geto, izmitinot ap 30 000 cilvēku, kurus iznīcināja Rumbulas mežā. Drīz vien šo geto slēdza un izveidoja jaunu, teritoriāli mazāku geto, kuru likvidēja tikai 1943. gadā. No padomju laika atstātā arhitektūras mantojuma kā vērienīgāko jāmin Zinātņu akadēmijas augstceltni, kas celta sociālistiskā reālisma garā un pabeigta 1957. gadā. Krasta masīvs ir visvēlāk veidojusies Maskavas forštates daļa. Būvējot Salu tiltu, tika izveidota plaša Krasta ielas maģistrāle. Blakus esošā teritorija ilgi nebija apbūvēta, taču pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas, šajā Maskavas forštates daļā aizsākās intensīva tirdzniecības un biroju ēku būve. Kā nozīmīgākā 20. gadsimta 1990. gadu beigu celtne ir jāmin Lido Atpūtas centra galvenā ēka, kas ir viena no lielākajām guļbūvēm Eiropā.[12]

Pēc 2004. gada sākās Maskavas forštates kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšana, un teritorijas tālākas attīstības vīzijas radīšana. 2004. gadā notika starptautisks arhitektu plenērs "Par Maskavas forštates perspektīvo attīstību", kurā izskanēja dažādi apkaimes teritorijas attīstības priekšlikumi, un labāko ideju piedāvāja austriešu arhitektu komanda ar projektu "Garden city Maskachka". Cits zīmīgs pasākums notika arī 2005. gadā, kad Latgales priekšpilsētas izpilddirekcija veica detalizētu pētījumu un apkopoja datus par 350 vēsturiskām ēkām Maskavas forštates teritorijā.[13]

Maskačkas rūgto pagātni, mazo ieliņu šarmu un pretrunīgos rīdzinieku viedokļus par šo pilsētas daļu apdziedājusi grupa Astro'n'out savā populārājā dziesmā "Daļa Rīgas".[14]

Sarkanie spīķeri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās par vērtīgu kultūras mantojumu tiek atzīti tā saucamie Sarkanie spīķeri, kuri 20. gadsimtā dažādos posmos piedzīvoja nojaukšanu — no sākotnēji uzceltajiem 58 mūra spīķeriem saglabājušies tikai 12. Pirmās noliktavas tika būvētas no koka, taču laikā no 1864. līdz 1886. gadam, atbilstoši tā laika būvnoteikumiem, kas atļāva tikai mūra celtniecību, vairāki ievērojami arhitekti (Frīdrihs Vilhelms Hess, Kārlis Felsko, Jānis Frīdrihs Baumanis, Roberts Pflūgs, Reinholds Šmēlings) uzcēla ietilpīgus un dekoratīvi izteiksmīgus ķieģeļu spīķerus. Vairākus no spīķeriem nojauca 1924. gadā, lai atbrīvotu vietu jaunajam un grandiozajam projektam — Rīgas Centrāltirgum.

Centrāltirgus[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrāltirgus un Maskavas forštate fonā

Rīgas Centrāltirgus tika svinīgi atklāts 1930. gadā un kļuva par otro lielāko tirgu Eiropā. Tirgus šajā teritorijā pastāvēja jau 16. gadsimtā, taču antisanitāro apstākļu dēļ tika slēgts. Maskavas forštatē vēsturiski bija izvietojušies vairāki nozīmīgi tirgus plači. 1642. gadā kvartālā pretim tagadējai Zinātņu akadēmijas augstceltnei uzbūvēja krievu tirgotavu — tā dēvēto krievu sētu jeb Maskaviešu namu, kur ar savām precēm apmetās Pleskavas un Novgorodas tirgotāji.[15] Komplekss nodega 1812. gada priekšpilsētu dedzināšanā un vēlāk tika uzcelts no jauna, līdz atkal padomju laikos tika nopostīts ar mērķi atbrīvot telpu Kolhoznieku nama būvniecībai. Vēl kāds nozīmīgs tirgošanās punkts atradās vietā, kur mūsdienās satek Maskavas, Daugavpils, Grebenščikova un Jersikas ielas. Lai izvairītos no lielajiem tirgus nodokļiem, daudzi zemnieki apturēja savus produktu vezumus ārpus pilsētas, tādā veidā Maskavas forštatē izveidojās neatļauts tirdzniecības punkts — Sarkanais kalniņš.[16] Tā rosība apsīka pēc Otrā pasaules kara, un šobrīd par aizgājušo laiku tirgus placi liecina skvērs šajā vietā.

Parki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no Rīgas vecākajiem parkiem ir Kojusalas dārzs, kas, domājams, izveidots 18. gadsimtā. Vairāki Maskavas forštates dārzi veidojušies uz vēsturiskajām kapu teritorijām, vecākais no tiem ir Miera dārzs, kura projekta autors ir ievērojamais Rīgas ainavu arhitekts Georgs Kūfalts. Pieminot bijušos trūcīgo iedzīvotāju kapus, to nosauca par Miera dārzu. Latgales dārza ierīkošana aizsākās 1937. gadā neapbūvētā teritorijā starp Mazā Krasta, Latgales, Balvu un Kojusalas ielām un jau 1965. gadā dārza teritorijā uzcēla Sporta manēžu. Bijušajā kapsētas teritorijā 1960. gadā atklāja Kluso dārzu un vietā, kur 19. gadsimtā atradās ebreju kapi, šajā pašā gadā atklāja Komunistisko brigāžu parku, kam 1990. gadā atjaunoja sākotnējo nosaukumu.

Dievnami[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas Jēzus luterāņu baznīca ir klasicisma koka celtne — lielākā vēsturiskā koka celtne Latvijā, turklāt šī baznīca ir pirmais gadījums Rīgas vēsturē, kad sakrālas būves novietošanu risina no plašāka pilsētbūvnieciskā viedokļa.[17] Šodien redzamā baznīca ir ceturtais šajā vietā celtais dievnams — pirmās baznīcas pamatakmens likts jau 1635. gadā, taču vēstures gaitā visas iepriekšējas baznīcas tika nopostītas. Grebenščikova vecticībnieku lūgšanu nams celts 1814. gadā nodegušā vietā, šīs vecticībnieku kopienas pamatu licis Aleksandrs Grebenščikovs 18. gadsimta sākumā. Jau kopš 18. gadsimta grebenščikovieši Rīgā veidoja krievu izglītības, labdarības tīklu, kas bāzējās tieši Maskavas forštatē.[18]

Maskavas forštatē atrodas arī neogotiskā stilā celtā Sv. Franciska katoļu baznīca (1892), Vissvētās Dievmātes pasludināšanas baznīca (1818), Visu svēto pareizticīgo baznīca (1815), Sv. Jāņa Priekšteča pareizticīgo baznīca (1926). Emīlijas Benjamiņas un Dzirnavu ielas stūrī kādreiz atradās 1871. gadā celtā ebreju sinagoga, ko 1941. gadā nodedzināja ar iekštelpās esošajiem cilvēkiem. Šobrīd šajā vietā atrodas upuru piemiņai veltīts memoriāls, kura autors ir arhitekts Sergejs Rižs — atsegti bojāgājušā dievnama pamati, un atjaunoti tā mūra sienas fragmenti 1—2 metru augstumā.

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2017. gadā Daugavas labajā krastā no centra līdz Ķengaragam bija izvietotas astoņas vidusskolas, lai gan skolēnu skaits (767) bija pietiekams tikai trim vidusskolām. Ņemot vērā skolēnu dzīvesvietu izvietojumu un zemo obligāto centralizēto eksāmenu (OCE) indeksu (Rīgas 65. vidusskola 26,7%, Rīgas 51. vidusskola 36,7%, Rīgas Austrumu vidusskola 38,5% un Rīgas 75. vidusskola 41%), tika ierosināts tās reorganizēt par pamatskolām vai sākumskolām. Rīgas Lietuviešu vidusskolas nākotne risināma sarunās ar Lietuvu. Vidusskolas ar augstākiem OCE indeksiem (Rīgas 25. vidusskola 47,2%, Rīgas 72. vidusskola 49,5%, Rīgas Ķengaraga vidusskola 50,3%) būtu saglabājamas un ērti sasniedzamas reorganizēto vidusskolu audzēkņiem.[19]

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopumā Maskavas forštates apkaimes teritorija nav viendabīga un pašreiz tā nav uzskatāma par funkcionāli savstarpēji saistītu telpu. Kopumā šajā apkaimē pašreiz ir skaidri identificējamas vismaz 4 atšķirīgas daļas:

  • Teritorija starp dzelzceļu, Lāčplēša ielu un Krasta ielu (11. novembra krastmalu), kura lielā mērā funkcionē kā pilsētas centra paplašinājums.
  • Teritorija abpus Krasta ielai kā uz automašīnām orientēta pilsētas komercdarbības telpa, kā arī tās potenciālais paplašinājums Zvirgzdusalas un Grāpju pussalās.
  • Vēsturiskā Maskavas forštates daļa starp dzelzceļu un Latgales ielu, kurā atrodas gan vēsturiskā apbūve, gan dažādi sabiedriskie objekti.
  • Pārsvarā dzīvojamās apbūves kvartāli apkaimes DA daļā (ap Lubānas, Salaspils un Slāvu ielām).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ojārs Bušs, Vineta Ernstsone. Latviešu valodas slenga vārdnīca. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009. 289. lpp. ISBN 978-9934-00-704-0.
  2. Blūms P. Rīgas priekšpilsētu attīstība // Koka Rīga — R., 2001. — 31. lpp
  3. Kolbergs A. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu.
  4. Šterns I. Viduslaiku Rīga ārpus Rīgas.//Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē, Caune, A. (galv. red.) — R, 1998. — 366. lpp.
  5. J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T. u.c. (red.), 2. sēj. — 34. lpp.
  6. Blūms P. Rīgas priekšpilsētu attīstība.- 37. lpp
  7. Rīgas ielas. Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. — R., 2001. — 23. lpp
  8. Rīgas ielas. Enciklopēdija. — 14. lpp.Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. — R., 2001. — 23. lpp
  9. Blūms P. Rīgas priekšpilsētu attīstība 48. lpp
  10. J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti. — 60. lpp.
  11. Latvijas enciklopēdija, 4.sēj. — 340. lpp.
  12. «LIDO atpūtas centrs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 10. decembrī. Skatīts: 2009. gada 2. augustā.
  13. Andersons U. Novērtē kultūrvēsturisko mantojumu Maskavas forštatē. // Rīgas Balss. — 2005. gada 15. decembris — 8—9. lpp.
  14. «Astro'n'out «Tā daļa Rīgas» (video)». Tvnet (latviski). Skatīts: 2013. gada 23. jūnijā.
  15. Latvijas enciklopēdija, 4.sēj. — 340. lpp
  16. Lancmanis, Z. Rīgas vārtos : priekšpilsētas, nomales, apkārtne : ar 5 kartēm un 22 illustrācijām.- R., 1933. — 9. lpp.
  17. Kolbergs A. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. — 243. lpp.
  18. Kolbergs A. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. — 249. lpp.
  19. Rīgā skolēnu pietiek 42 vidusskolu nokomplektēšanai, secina pētījumā LETA 2017. gada 25. oktobrī

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]