No 1247. līdz 1485. gadam bija ietekmīgo Tveras lielkņazu galvaspilsēta.
No 1305. gada Tveras kņazi cīnījās ar Maskavas kņaziem par Zelta Ordas vietvalžu statusu krievu zemēs.
1247. gadā Vladimiras-Suzdaļas kņazs Svjatoslavs Vsevolodovičs Tveru piešķīra valdījumā kņazam Jaroslavam Jaroslavičam. Pēc viņa vecāko brāļu un sāncenšu Aleksandrs Jaroslaviča (Ņevska) un Andreja Jaroslaviča nāves viņš pats kļuva par lielkņazu un Zelta Ordas vietvaldi pār citiem krievu kņaziem (1264).
Arī viņa dēlu Mihailu Jaroslaviču Zelta ordas hans Muhameds Uzbeks (tatāru: Солтан Мөхәммәт Үзбәк-хан, Soltan Mөxəmmət Üzbək-xan) iecēla par lielkņazu, bet pēc apsūdzības hana māsas Končakas (Agafjas) noindēšanā viņu sodīja ar nāvi (1318).
1349. gadā Tveras kņazi saradojās ar Lietuvas dižkunigaišiem. Kad novājinoties Zelta ordas varai, Maskavas kņazs Vasīlijs Dmitrijevičs pēc 1389. gada sevi sāka dēvēt par Maskavas lielkņazu, Tveras kņazi arī no Zelta Ordas hana Tohtamiša ieguva tiesības saukties par lielkņaziem.
Kad 1488. gadā Tveru iekaroja Maskavas lielkņazs Ivans III, Tveras lielkņazs Mihails Borisovičs aizbēga uz Lietuvas dižkunigaitiju. 1569. gadā cars Ivans IV Tverā lika nogalināt ieslodzīto Krievijas metropolītu Filipu.