Cēsu pils

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Cēsu ordeņa pils)
Jump to navigation Jump to search
Cēsu pils
CesuPils 2017-09-10.jpg
Cēsu pils 2017. gadā
CesuPils PLANS 2009-11-02.jpg
Cēsu pils plāns
Koordinātas 57°18′48″N 25°16′13″E / 57.31344°N 25.27025°E / 57.31344; 25.27025}
Vietas informācija
Īpašnieks Cēsu novada pašvaldība
Atvērts sabiedrībai 10:00–17:00
Mājaslapa www.cesupils.lv

Cēsu pils (vācu: Schloß Wenden) ir ievērojamākā un vislabāk saglabātā viduslaiku pils Latvijā. Zobenbrāļu ordenis pils celtniecību uzsāka pirms 1218. gada[1], taču spožākā uzplaukumu periodu tā piedzīvoja sava nākamā saimnieka – Vācu ordeņa – valdīšanas laikā. Postošo Livonijas karu Cēsu pils sagaidīja kā varenākais cietoksnis Livonijā. 1577. gada septembrī apmēram 300 pilī patvērumu meklējušie ļaudis, nevēlēdamies krist Ivana Bargā karaspēka gūstā, uzspridzinājās ar šaujampulveri[2]. Pēc Lielā Ziemeļu kara Cēsu pili vairs neatjaunoja, vienīgi kādreizējo priekšpils vārtu ēku pārbūvēja par Cēsu pilsmuižas kungu māju jeb Cēsu Jauno pili[3]. 19. gadsimta gaitā romantisma kustība modināja plašākas sabiedrības interesi par Cēsu pili kā senatnes pieminekli[4], tādējādi aizsākot pils saglabāšanas un izpētes vēsturi. Šodien Cēsu pils ir ceļotāju iecienītākais apskates objekts Cēsīs un viens no izcilākajiem kultūras tūrisma galamērķiem Latvijā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmsākumi. 13. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1207. gadā Cēsis, līdz ar citām teritorijām Gaujas kreisajā krastā, nonāca Kristus bruņinieku jeb Zobenbrāļu ordeņa valdījumā, bet vendu koka pils Riekstu kalnā (tagadējā Pils parkā) kļuva par nelielas ordeņa bruņinieku vienības mītnes vietu[5]. Labi apgādātā un stratēģiski izdevīgi novietotā Veccēsu pils (vācu: Alt-Wenden) kalpoja kā svarīgs Zobenbrāļu ordeņa administratīvais un militārais centrs – ordeņa karaspēka pulcēšanās vieta un atbalsta punkts igauņu zemju pakļaušanai un jauniegūto teritoriju aizsardzībai. Zobenbrāļu ordeņa bruņiniekiem vendu pils Riekstukalnā bija tikai pagaidu dzīvesvieta. No Indriķa Livonijas hronikā sniegtajām liecībām izriet, ka 1218. gadā līdzās vendu pilij zobenbrāļiem jau bijusi pašiem sava pils[6], kuras celtniecība, visticamāk, uzsākta ap 1213. vai 1214. gadu[7].

Jaunās mūra pils būvniecībai zobenbrāļi izraudzījās Riekstu kalnam blakus esošo augstienes stūri. Rokot pils aizsardzības grāvi, pils celtnieki atsedza Cēsīm raksturīgo zemes dzīļu bagātību – dolomītu, kas kā pamatmateriāls izmantots visu pils daļu būvniecībā. Akmeņlauztuvju atrašanās turpat būvlaukuma pakājē ievērojami atviegloja un paātrināja pils celtniecības gaitu. Konkrētas ziņas par pils celtniekiem diemžēl nav saglabājušās, taču jādomā, ka būvdarbus galvenokārt veikuši no vācu zemēm atbraukušie meistari – akmeņkaļi, mūrnieki un namdari –, līdzdarbojoties Livonijas vietējiem amatniekiem un strādniekiem, savukārt materiālu sagāde un zemes darbi uzdoti pilsnovada zemniekiem. Lai vai kā, 20. gadsimta sākumā pierakstītā teika par sievietēm, kam vergošana pils akmeņlauztuvēs liegusi pienācīgi barot savus bērniņus[8], un apgalvojumi, ka “visi pils akmeņi aplipuši vendu sviedriem un asinīm”, vērtējami kā ideoloģizētas spekulācijas par vācu paverdzināto “senlatviešu” dzīvi “tumšajos viduslaikos”[9].

Liecības par Cēsu pils sākotnējo veidolu ir visnotaļ trūcīgas. Visticamāk, aizsarggrāvja norobežotā laukuma malās pils celtnieki veidoja augstu un biezu aizsargmūri, bet mūra ieskautajā pagalmā būvēja dzīvojamās un saimniecības ēkas[10]. Pagalma ziemeļaustrumu stūrī celtās kapelas romānikas periodam raksturīgās velvju konsoles mākslas vēsturniekiem ir ļāvušas šo pils daļu datēt ar 13. gadsimtu[11], tātad pils senāko būvniecības periodu. Pārējās Cēsu pils senākās ēkas ir nojauktas vēlāko pārbūvju gaitā.

Uzplaukums. 14.–16. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēsu pils ap 1550. gadu. Rekonstrukcijas zīmējumi no grāmatas "Cēsu pils ilustrētā vēsture" (2017).

Pēc Zobenbrāļu ordeņa sakāves Saules kaujā ordeņa zemes un atlikušie brāļi tika iekļauti Vācu ordenī. Vācu ordeņa Livonijas atzars pārņēma arī Cēsu pili, turpmākajos gadsimtos padarot to par vienu no spēcīgākajiem atbalsta punktiem visā Baltijā[12]. Cēsu pils funkcionēja kā viens no Vācu ordeņa Livonijas atzara militārajiem un administratīvajiem centriem. Līdz 15. gadsimta sākumam pils atradās Livonijas atzara kapitula locekļa – komtura – pārvaldībā. Administratīvā centra funkcijas paplašinājās kopš 14. gadsimta, kad pilī regulāri sāka notikt kapitulu sanāksmes. Pēc 1413. gada, kad tika izveidots Livonijas mestram tieši pakļauts apgabals, Cēsu pils kļuva par vienu no mestru rezidencēm, bet pēc Rīgas pils nopostīšanas 1484. gadā – par vienīgo mestru rezidenci un Livonijas politisko centru, kur visbiežāk uzturējās mestrs ar galmu, notika kapituli un Livonijas pilsētu sapulces, tika uzņemti sūtņi un risināti svarīgi ārpolitiski jautājumi.[13]

Cēsu pilī Vācu ordenis izvērsa vērienīgas pārbūves. Veco pils ēku vietā tika pakāpeniski celta monumentāla kvadrātiska plānojuma pils jeb kastela, ko veidoja ap iekšējo pagalmu izbūvēti četri vairākstāvu korpusi. Šis, no Prūsijas ieviestais ordeņa piļu būvtips, lielā mērā balstījās nepieciešamībā veidot viegli aizsargājamus „nocietinātus klosterus”, kuros ordeņa brāļiem paredzētās telpas būtu izkārtotas pēc iespējas kompakti. Kastelas papildus aizsardzībai un dažādu saimniecības ēku izvietošanai tika ierīkotas arī plašas priekšpilis. Grandiozo pārbūvju rezultātā Cēsu pils bija kļuvusi par vienu no lielākajām un varenākajām Vācu ordeņa pilīm[14].

Cēsu pils nozīme un varenība nebijušus apmērus sasniedza laikā no 1494. līdz 1535. gadam, kad ordeņa priekšgalā atradās mestrs Volters fon Pletenbergs – viens no ievērojamākajiem Livonijas politiķiem un karavadoņiem. Volters fon Pletenbergs (tāpat kā abi iepriekšējie mestri) par savu galveno dzīvesvietu izraudzījās Cēsu pili. Šeit viņš pieņēma ārvalstu sūtņus, pulcināja savus padomniekus un kapitulu sanāksmēs tikās ar ordeņa augstāko vadību, lai risinātu ordeņa iekšējos jautājumus un skaidrotu attiecības ar Livonijas bīskapiem un pilsētām.

Pletenberga laikabiedrs Bartolomejs Grēfentāls savā hronikā norādījis, ka mestrs “Cēsu pili, kur atradās viņa rezidence un galma nometne, izrotāja ar trim jauniem torņiem, mūriem un bastejām”[15]. Nav precīzi zināms, kuri trīs no kopumā pieciem pils torņiem celti Pletenberga valdīšanas laikā, taču nav šaubu – 16. gadsimta sākumā Cēsu pils piedzīvojusi grandioza apmēra pārbūves. To gaitā pils ieguva ne tikai minētos aizsardzības torņus, bet arī savam izcilajam statusam atbilstoši veidotus interjerus, piemēram, grezni velvēto mestra guļamistabu rietumu tornī un kapitula zāli dienvidu korpusā[16].

Traģēdija. 1577. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1577. gada vasaras beigās Cēsu pili aplenca Krievijas cara Ivana Bargā vadītais karaspēks. Pilī atradās daži simti Cēsu un tuvākās apkārtnes iedzīvotāju, pēc hronista Laurentija Millera sniegtajām ziņām – galvenokārt sievietes un bērni[17]. Savukārt ar smagajiem lielgabaliem bruņotie krievu un tatāru karapulki bija mērāmi tūkstošos. Hronists Salomons Henings vēsta, ka pils aizstāvju vidū esot valdījusi nolemtība un bezcerība – kad pie loga stāvošo nogalinājis krievu raidītais šāviņš, kritušā vietu ieņēmis nākamais, cerot ātrāk doties nāvē[18].

Piecas diennaktis ilgajā apšaudē bija ievērojami cietusi arī pati pils – biezajās sienās veidojās arvien lielākas plaisas un izgruvumi. Cēsu pils liktenis bija izlemts, taču tās mūros patvērumu meklējušie ļaudis bija gatavi uz visu, lai tikai nebūtu jākrīt nežēlīgo iebrucēju gūstā. Tie nolēma spert galējo soli – kopīgi uzspridzināties ar šaujampulveri. Kolektīvās pašnāvības aizkustinošāko aprakstu sniedzis Salomons Henings: “Tas bija skumjāk par skumju, kā labie ļaudis metās ceļos telpā, zem kuras bija novietots šaujampulveris. Vīri un sievas sadevās rokās, bērni sapulcējās ap saviem vecākiem, zīdāmie bērniņi vēl bija pie mātes krūts. Šaujampulveris tika aizdedzināts, un visi uzspridzinājās, izņemot tos, kas bija paslēpušies citviet pilī.”[18]

Vairāku traģēdijā bojāgājušo mirstīgās atliekas atsegtas 1974. gadā, veicot eksplozijā aizgruvušo Cēsu pils rietumu korpusa pagrabtelpu arheoloģisko izpēti[19].

Noriets. 17.–18. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēsu pils ap 1685. gadu. Mērnieka Johana Palmstruka izgatavotais zīmējums ir senākais zināmais Cēsu pils un pilsētas nocietinājumu attēlojums.[20]

Livonijas karā cietušo Cēsu pili tās jaunie saimnieki – poļu stārasti – mazpamazām centās savest kārtībā, taču savu pirmskara veidolu tā vairs neatguva. Poļu–zviedru kara laikā Cēsis nonāca Zviedrijas pakļautībā. Apmēram pus gadsimta garumā pils piederēja Zviedrijas valsts kancleram grāfam Akselam Uksenšernam, kura dzimtai tā piederēja līdz 1680. gada muižu redukcijai[21]. Drīz pēc pāriešanas kroņa īpašumā Cēsu pilī tika nomitināti virsnieka Grabova komandētie jātnieku nodaļas karavīri. Tie pili esot tik ļoti izpostījuši, ka tā izskatījusies kā izlaupīta – pils durvis un grīdas kareivji bija sakurinājuši malkā, bet logu svina ierāmējumus pārkausējuši lodēs[22]. Pēc šiem grautiņiem pils vairs netika remontēta un apdzīvota. Arī savu militāro nozīmi Cēsu pils bija pilnībā zaudējusi, un 17. gadsimta nogalē tā nav ierindota nevienā izmantojamo Vidzemes cietokšņu sarakstā.

Lielā Ziemeļu kara pirmajos gados Cēsu pils demolēšanu turpināja Vidzemē iebrukušais krievu karaspēks. Tālāku senā cietokšņa postīšanu veica lietus un sals, kas pakāpeniski, bet nenovēršami grāva bez jumtiem palikušos akmens mūrus. Ar lietus ūdeni piesūkušies, iegruva koka griesti un mūra velves, no mitrajām sienām atdalījās apmetums, savukārt sala iedarbībā saira akmeņus saturošā mūrjava. Pils mazpamazām “iegrima” gruvešos.[23]

Atdzimšana. 19. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

18. gadsimta nogalē dzimusī romantisma kustība pakāpeniski modināja arvien plašākas sabiedrības interesi par pagātnes mantojumu un senatnes pieminekļiem. Sekojot brīvā plānojuma parku veidošanas modei, ap 1830. gadu Cēsu pilsmuižas īpašnieks grāfs Karls Gustavs fon Zīverss “mitro vietu pie mestra pils drupām” pārveidoja par plašu ainavu parku, kurā veiksmīgi iekļauts senais vendu pilskalns un iespaidīgie viduslaiku pils mūri. Pilsdrupu robotais siluets kļuva par galveno akcentu parka ainavā, bet pils torņu atspīdums gleznainajā dīķa spogulī bagātināja parka romantisko noskaņu.[24]

Pils parks kalpoja par pastaigu un atpūtas vietu ne tikai Zīversu ģimenei un tās viesiem, bet arī grāfa Karla Gustava 1841. gadā izveidotās ūdensdziedniecības iestādes pacientiem. Parka pastaigu celiņi vijās arī cauri agrākajam viduslaiku pils iekšpagalmam, un, nenoliedzami, pilsdrupu apskate vilināja ne vienu vien parka apmeklētāju. Rūpējoties par viesu ērtībām, pilsdrupu apkārtne tika kopta, labiekārtota un pat veikti atsevišķu pils daļu remontdarbi.[24]

20. gadsimta sākumā Cēsu pils saglabāšanas darbu organizēšanā iesaistījās Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība. Tās biedri nevēlējās pieļaut, ka lietus un sala iedarbības dēļ sagrūst t. s. Mestra zāles greznā griestu velve. Arhitekts Hermanis Zeiberlihs sagatavoja torņa jumta izbūves projektu un aktīvisti uzsāka ziedojumu vākšanu. 1914. gada maijā torņa augšdaļas atjaunošana un apjumšana varēja sākties. Darbu īstenošanu uzticēja vietējam būvuzņēmējam Pēterim Meņģelim, kurš lielāko būvdarbu daļu apņēmās veikt bez atlīdzības, jo biedrībai nebija izdevies savākt visus nepieciešamos līdzekļus. Torņa jumts tika pabeigts tā paša gada septembrī, kad Eiropu jau bija sācis plosīt Pirmais pasaules karš.

Mantojums. 20.–21. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pirmā pasaules kara lielākā Cēsu pilsmuižas daļa, tai skaitā viduslaiku pils drupas, grāfu Zīversu dzimtai tika atsavināta par labu jaunizveidotajai Latvijas valstij. 1925. gadā Pieminekļu valde Cēsu pili iekļāva valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Ar Pieminekļu valdes un Cēsu pilsētas valdes gādību pils tika sakopta un labiekārtota, kā arī veikti vairāku tās daļu mūru nostiprināšanas darbi. 1930. gados Latvijā uzplauka nacionālā tūrisma kustība “Apceļo savu dzimto zemi!”, kuras galvenais mērķis bija latviskas Latvijas propaganda. Cēsu pilij, ko ik gadu apmeklēja vairāki tūkstoši ceļotāju, šajā ideoloģiskajā kampaņā bija nozīmīga loma – atgādināt par pagājušajiem “700 verdzības gadiem”[25].

Pēc Otrā pasaules kara un Latvijas okupācijas bez saimnieka palikušo Cēsu pili neviens nekopa, tādēļ daudzajiem apmeklētājiem bijis “ik uz soļa jāsaduras ar nekulturālības pazīmēm”. Situācija uzlabojās, kad 1949. gadā likvidēja Jaunajā pilī ierīkotos komunālos dzīvokļus un tā kļuva par Cēsu Novadpētniecības muzeja mājvietu[26]. Pilsdrupas no jauna tika iežogotas, bet muzeja darbinieki kopā ar vietējo skolu jaunatni rīkoja drupu un to apkārtnes sakopšanas talkas.

Jaunais pils saimnieks – Cēsu muzejs – tolaik uz pilsdrupām raudzījās kā uz sākotnējā izskatā atjaunojamu celtni, nebūt nedomājot par autentiskuma un vēsturiskās patinas saglabāšanu. Kopš 20. gadsimta otrās puses seno pilsdrupu konservācijas metodes un nostādnes ir ievērojami mainījušās. Mūru konservācija Cēsu pilī mūsdienās tiek veikta ļoti rūpīgi, respektējot dažādu laiku liecības un uzslāņojumus. 20. gadsimta gaitā lolotos utopiskos pils rekonstruēšanas plānus šodien ir aizstājusi minimālas iejaukšanās pieeja, kas paredz saglabāt pilsdrupu romantisko raksturu un autentiskumu. Mūru atjaunošanā restauratori vairs neizmanto “neelpojošo” cementu un rūpnieciski ražotos ķieģeļus. To vietā tiek lietoti materiāli, kas vides ietekmē noveco dabīgi, – kaļķu java, dolomīts un pēc tradicionālām metodēm gatavoti ķieģeļi. Darbus veic profesionāli restauratori un kvalificēti amatnieki ar pieredzi akmens mūru konservācijā.[27]

Arheoloģiskie izrakumi Cēsu pilī veikti: 1927. g. (Artūrs Štāls), 1960. g. (Roberts Malvess), 1974.–2008. g. (Zigrīda Apala). Kopumā arheoloģiski pētīta gandrīz 10 000 m² liela pils kompleksa teritorija. Vērienīgo izrakumu rezultātā Cēsu pils ir kļuvusi par arheoloģiski plašāk pētīto un atradumiem bagātāko viduslaiku pili Latvijā. Lielākais vairums no apmēram 13 000 pils izrakumos uzieto senlietu glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, bet kopš 2004. gada pils atradumi tiek nodoti Cēsu muzeja krājumā. Arheologu un muzeju darbinieku turpmākā darba prioritātes vairs nesaistās ar liela mēroga izrakumu turpināšanu Cēsu pilī, bet gan ar iegūtā arheoloģiskā materiāla pilnvērtīgu saglabāšanu, zinātnisku izpēti un plašam interesentu lokam pieejamu publikāciju sagatavošanu.[28]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savietojot mūsdienu aerofotogrāfiju ar senāko zināmo Cēsu pils plānu (ap 1685), uzskatāmi redzami pils kompleksa monumentālie apmēri. 1 – galvenā pils; 2 – pirmā priekšpils; 3 – otrā priekšpils; 4 – trešā priekšpils.

Savas pastāvēšanas pirmos trīs gadsimtus Cēsu pili tās saimnieki vairākkārt pārbūvēja un paplašināja. Plānojuma un apjoma ziņā kulmināciju tā sasniedza 16. gadsimta pirmajā pusē. Šajā laikā pils kompleksu veidoja grandioza galvenā pils un trīs plašas priekšpilis, kopā aizņemot četrus hektārus lielu platību.

Galvenā pils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēsu pils kodolu veidoja ordeņa brāļu dzīvesvieta – galvenā pils jeb kastela. Tā novietota uz pakalna, kurš atrodas divu dziļu dabisku gravu sadurē. Līdz ar to ziemeļu un rietumu malā pili sargāja dabiskas stāvas nogāzes, bet dienvidu un austrumu pusē rakts aizsardzības grāvis[29]. Galvenā pils aizņēma apmēram 60 x 60 metrus lielu laukumu, tādējādi kļūstot par vienu no lielākajām Vācu ordeņa kastelām viduslaiku Livonijā un Prūsijā[30]. Cēsīs, tāpat kā citās Vācu ordeņa pilīs, galvenās pils pagrabstāvu un bēniņus izmantoja kā pārtikas un saimniecībā nepieciešamo mantu noliktavas. Pirmajā stāvā atradās dažādas saimniecības telpas, piemēram, virtuve, maizes ceptuve un alus darītava. Otrajā stāvā bija izvietotas ordeņa brāļu kopdzīves telpas – kapela, kapitula jeb sapulču zāle, remteris (ēdamtelpa) un dormitorijs (guļamtelpa), kā arī istabas ordeņa augstākajiem ierēdņiem.

Šobrīd Cēsu pils iekšējam pagalmam piekļaujas vairs tikai divu korpusu sienas, taču savas pastāvēšanas ziedu laikā galvenās pils būves to ietvēra no visām četrām pusēm. Pagalma ziemeļu un rietumu malā izbūvētie korpusi gāja bojā 1577. un 1578. gada aplenkumu laikā.

Priekšpilis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Puslokā ap galveno pili, augstu aizsardzības mūru ieskauti, atradās plaši saimniecības pagalmi – priekšpilis. Tās ierīkotas kā ārējā nocietinājumu josla galvenās pils papildu aizsardzībai. Miera laikā priekšpilis izmantoja dažādām saimnieciskām vajadzībām. Cēsu pils priekšpiļu izveides laiks nav zināms, taču senākajos plānos fiksētie apjomi, visticamāk, saistāmi ar pārbūvēm, kas veiktas 15. un 16. gadsimta mijā, karadarbībā ieviešot ugunsieročus.

Galvenās pils dienvidu pusē, augsta aizsardzības mūra ieskauta, atradās pirmā priekšpils. Šajā teritorijā bija izvietotas kalēju smēdes, kurpnieku, seglinieku un citu amatnieku darbnīcas, malkas šķūņi, noliktavas un zirgu staļļi, kā arī daudzas citas saimniecības un dzīvojamās ēkas. Priekšpils ēkas tika izpostītas krievu karaspēka iebrukuma laikā 1577. gadā.

Senākās rakstītās liecības par samērā nelielo otro priekšpili saglabājušās no 1590. gada. Šajā laikā iekļūšanu priekšpils pagalmā sargāja vārtu tornis, kas 17. gadsimtā zīmētajos pils plānos dēvēts par “Pils vārtiem”. Torņa priekšā atradās stāvkoku žogs un ar ūdeni pildīts aizsardzības grāvis, kuram pāri veda “paceļamais tilts uz dzelzs stieņiem un divām dzelzs ķēdēm”. Ieeju vārtu tornī sargāja “resnās un stiprās ķēdēs” iekārts dzelzs režģis, bet aiz tā – masīvas koka vārtu vērtnes, piedzītas ar platgalvainām dzelzs naglām.[31] Pēc Poļu–zviedru kara otrās priekšpils pagalms sāka veidoties par Cēsu pilsmuižas apbūves centru. Šeit, pie senā aizsardzības mūra, celtas muižas pārvaldnieka un kalpu dzīvojamās ēkas, kā arī stallis, ratnīca, klēts un citas saimniecības būves.[32]

Trešās priekšpils lielāko daļu aizņēma dziļa grava, bet ēkas tajā celtas nelielā laukumā starp gravas ziemeļu nogāzi un aizsardzības mūri. 16. gadsimta nogalē šeit atradusies iesala kalte un rija labības žāvēšanai, kā arī liels mūra stallis 60 zirgiem[33]. Ievērojamais stallī izmitināmo zirgu skaits norāda, ka šī ēka, visticamāk, celta vēl Vācu ordeņa valdīšanas laikā.

Cēsu pils – kādreizējā Vācu ordeņa Livonijas zemes mestru rezidence – šodien ir Cēsu atpazīstamības simbols un pilsētas viesu iecienītākais apskates objekts

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004.
  2. Agris Dzenis. «Cēsu pils vēsture | Cīņas ar cara Ivana IV karaspēku pie Cēsīm», 2014-01-01. Skatīts: 26-11-2018.
  3. Dainis Bruģis. Cēsu Jaunā pils. Cēsis, 2016. 88. lpp. ISBN 978-9984-805-91-7.
  4. Gundars Kalniņš. Cēsu pils ilustrētā vēsture. Cēsis, 2017. 47. lpp. ISBN 978-9934-8472-6-4.
  5. Gundars Kalniņš. Cēsu pils ilustrētā vēsture. Cēsis, 2017. 9. lpp. ISBN 978-9934-8472-6-4.
  6. «Indriķa hronika». 07-01-2014. Skatīts: 26-11-2018.
  7. Jānis Apals. Cēsis un vendi // Quo vadis, Cēsis?. Cēsis, 2007. 39. lpp. ISBN 9984-39-235-X.
  8. Latviešu tautas teikas. Vēsturiskās teikas. Rīga. 1988. 223.–224. lpp.
  9. Gundars Kalniņš. Cēsu pils ilustrētā vēsture. Cēsis, 2017. 55. lpp. ISBN 978-9934-8472-6-4.
  10. Gundars Kalniņš. Cēsu pils ilustrētā vēsture. Cēsis, 2017. 9. lpp. ISBN 978-9934-8472-6-4.
  11. Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland. Dorpat, 1942. 127. lpp.
  12. Dainis Bruģis. Cēsu Jaunā pils. Cēsis, 2016. 21. lpp. ISBN 978-9984-805-91-7.
  13. Agris Dzenis. Cēsu pils Vācu ordeņa Livonijas atzara valdīšanas laikā // Cēsu pils raksti II. Cēsis, 2018. 24. lpp. ISBN 978-9934-8685-1-1.
  14. Gundars Kalniņš. Cēsu pils. Cēsis, 2014. 4. lpp. ISBN 978-9934-8472-0-2.
  15. Bartholomäus Grefenthal’s Livländische Chronik // Monumenta Livoniae antiquae, Bd. V. Riga und Leipzig. 1847. 44. lpp.
  16. Gundars Kalniņš. Cēsu pils ilustrētā vēsture. Cēsis, 2017. 22. lpp. ISBN 978-9934-8472-6-4.
  17. Laurentius Müller. Septentrionalische Historien. Amberg, 1595. 7. lpp.
  18. 18,0 18,1 Agris Dzenis. «Cēsu pils vēsture | Fragments no Salomona Heninga hronikas», 01-01-2018. Skatīts: 26-11-2018.
  19. Zigrīda Apala. Daži uz Livonijas kara laiku attiecināmi atradumi Cēsu pilī // Arheoloģija un etnogrāfija, XIV. Rīga, 1983.
  20. Gundars Kalniņš. Cēsu pils ilustrētā vēsture. Cēsis, 2017. 42. lpp. ISBN 978-9934-8472-6-4.
  21. Latvijas viduslaiku pilis IV. Rīga. 2004. 121. lpp. ISBN 9984-601-07-2.
  22. Dainis Bruģis. Cēsu Jaunā pils. Cēsis, 2016. 64. lpp. ISBN 978-9984-805-91-7.
  23. Gundars Kalniņš. Cēsu pils ilustrētā vēsture. Cēsis, 2017. 44. lpp. ISBN 978-9934-8472-6-4.
  24. 24,0 24,1 Gundars Kalniņš. Cēsu pils ilustrētā vēsture. Cēsis, 2017. 49. lpp. ISBN 978-9934-8472-6-4.
  25. Gundars Kalniņš. Cēsu pils ilustrētā vēsture. Cēsis, 2017. 54. lpp. ISBN 978-9934-8472-6-4.
  26. Dainis Bruģis. Cēsu Jaunā pils. Cēsis. 228. lpp. ISBN 978-9984-805-91-7.
  27. Gundars Kalniņš. Cēsu pils ilustrētā vēsture. Cēsis, 2017. 59. lpp. ISBN 978-9934-8472-6-4.
  28. Gundars Kalniņš. Cēsu pils. Cēsis, 2014. 24. lpp. ISBN 978-9934-8472-0-2.
  29. Latvijas viduslaiku pilis IV. Rīga. 2004. 123. lpp. ISBN 978-9934-8472-6-4.
  30. Gundars Kalniņš. Cēsu pils ilustrētā vēsture. Cēsis, 2017. 62. lpp. ISBN 978-9934-8472-6-4.
  31. Agris Dzenis. «Cēsu pils vēsture | Cēsu pils 1590. gada revīzija», 01-01-2014. Skatīts: 26-11-2018.
  32. Gundars Kalniņš. Cēsu pils. Cēsis, 2014. 48. lpp. ISBN 978-9934-8472-0-2.
  33. Agris Dzenis. «Cēsu pils vēsture | Cēsu pils 1590. gada revīzija», 01-01-2014. Skatīts: 26-11-2018.

Uzzini vairāk[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalniņš G. (sast.) Cēsu pils raksti II. Cēsis, 2018, ISBN 978-9934-8685-1-1

Kalniņš G. (sast.) Cēsu pils raksti I. Cēsis, 2017, ISBN 978-9934-8685-0-4

Kalniņš G. Cēsu pils ilustrētā vēsture. Cēsis, 2017, ISBN 978-9934-8472-6-4

Bruģis D. Cēsu Jaunā pils. Cēsis, 2016, ISBN 978-9984-805-91-7

Dzenis A. Cēsu pils vēsture. Pieejams: pilsvesture.cesis.lv

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]